Nepieradināmais Ojārs Vācietis

Tajā publicētās vēstules daudziem pirmo reizi atklāj cilvēku, kurš savā ikdienā bijis jūtīgs, godīgs, ironisks un izaicinošs. Gandrīz vienlaikus ar desmito sējumu lasītāju rokās nokļuvis arī žurnāla Rīgas Laiks aprīļa numurs ar I.Šlāpina rakstu Sirdsapziņas noplēšamais talons par Ojāru Vācieti kā pārliecinātu komunistu un kolaboracionistu. Saliekot kopā vēstules un šo rakstu, grūti noticēt, ka runa ir par vienu un to pašu cilvēku. Vēstulēs O.Vācietis kliedz par padomju varas noziegumiem, žurnāla rakstā viņš tiek personiski vainots totalitārisma stiprināšanā. Uz diskusiju par Ojāra Vācieša daiļrades mūsdienīgu vērtējumu Diena aicināja raksta autoru filozofu I.Šlāpinu, O.Vācieša laikabiedru dzejnieku Knutu Skujenieku, kurš padomju gados pārdzīvojis represijas, un dzejnieci Margitu Gūtmani, kura pēc Otrā pasaules kara nokļuva Vācijā un Latvijā uz dzīvi atgriezās 1996.gadā. O.Vācieti viņa sev atklājusi tikai pirms gada. Katrā laikā rodas kas paliekošs Žurnāla Rīgas Laiks (RL) pēdējā numurā filozofs Ilmārs Šlāpins izsaka provokatīvu viedokli, ka dzejniekam Ojāram Vācietim «drīzāk pienāktos nāvessods, nevis piemineklis». Tomēr atzīst, ka «izsvītrot Vācieti no mūsu annālēm jeb gadurakstiem nav nemaz tik viegli». Žurnāla interneta versijā jau ir pazudis teikums par nāvessodu, un I.Šlāpins skaidro, ka rakstītais ir «dzirdēti (un lasīti) viedokļi». Tomēr vai «nāvessods» un izsvītrošana ir līdzeklis okupācijas laika mākslas izvērtēšanai? «Būdams patiešām labas dzejas autors, viņš ar savu darbību demonstrēja, ka arī radoši cilvēki, latviešu inteliģence var būt kompartijas biedri un ar savu piemēru aicināt arī citus sadarboties ar noziedzīgo okupācijas režīmu. Taču tas vēl nebūtu nekas - vienlaikus aizstāvēdams humānistisku ētisko nostāju, viņš veicināja ideoloģisko šizofrēniju - slimību, kas bija pārņēmusi ne vien domājošos cilvēkus Padomju Savienībā, bet arī kreisi noskaņoto inteliģenci Rietumos. Šī slimība bija ticība komunismam kā ideālam, kas joprojām ir sasniegšanas vērts, neskatoties uz visiem neveiksmīgajiem un asiņainajiem mēģinājumiem. Tikai pateicoties šādam atbalstam, PSRS noturējās vēl liekus 30 gadus, nevis sabruka uzreiz pēc Staļina represiju atmaskojuma. Ir iespējams apgalvot, ka Vācietis, būdams talantīgākais un pārliecinošākais komunisma ideālu aizstāvis, ir personiski vainojams totalitārisma stiprināšanā,» žurnālā Rīgas Laiks raksta I.Šlāpins. Dienas diskusijā gan viņš uzsver, ka uzrakstītais ir veidojies no dažādiem viedokļiem. Grūti izprast, vai viņš tiem piekrīt. No vienas puses, viņš tos sauc par riskantiem. No otras - atkal un atkal citē. «Pamazām priekšstati par padomju laiku no gada uz gadu kļūst aizvien primitīvāki. Sāk kļūt melnbaltāki,» saka K.Skujenieks. «Taču svarīgākais ir nevis tas, kāds šis laiks bija, bet tas, kas šajā laikā radās. Un katrā laikā rodas kas paliekošs. Mēs neesam tik nevarīgi, lai nespētu atšķirt talantīgu mākslas darbu no neveiksmes. Neesam tik bagāti, mūsu literatūrai nav tik garš mūžs, lai mēs varētu vieglu roku visu ņemt un svītrot nost.» Sarunas gaitā K.Skujenieks uzsver, ka nespēj atļauties par padomju laiku izteikties nicīgi. Viņš tajā laikā ir dzīvojis un to jūt: «Ojārs, Vizma (Vizma Belševica) un vesela rinda autoru bija ļoti nozīmīgi procesam, lai mēs dzīvotu tādos apstākļos, kā dzīvojam tagad. Bez viņiem ļoti daudz kā nebūtu. Viņi pakāpeniski, noskaidrojot paši savu apziņu, noskaidroja arī apziņu sabiedrībai. Tādas lietas jau nenotiek revolucionāra lēciena veidā. Tur ir vajadzīgi ļoti sāpīgi attīstības loki, caur kuriem iet.» Dzejoļi aiz pārliecības Pirmajos dzejoļu krājumos Tālu ceļu vējš, Ugunīs ir tādi dzejoļi kā Maskava, māt!, Kaklautu noraisot, Kolhozā, Vēstules latviešiem ārzemēs, Ceļš uz komjaunatni. Vai šos dzejoļus Ojārs Vācietis rakstīja aiz savas dziļākās pārliecības? Varbūt tie ir nodevas padomju ideoloģijai? «Dabiski, ka viņš tos rakstīja aiz savas pārliecības,» pārliecināts K.Skujenieks. «Tā viņš bija audzināts. Tajos nav un nevarēja būt nekādas lišķības. To jūt pēc dzejoļu tonalitātes. Neteiktu, ka tā laika oficiālā kritika šos dzejoļus būtu uzņēmusi ar milzīgām gavilēm. Drīzāk ar aizdomām. Parādījās jauna tipa cilvēks. Drusku vienkāršoti sakot, cilvēks, kurš komunismu tvēra nopietni. Līdz tam bija pierasts, ka ir vecākas paaudzes literāti, kuri bija lauzuši savus uzskatus. Vai arī noklusējuši un pielāgojušies. Tie strādāja ar novecojušu, 30.gadu poētiku. Šeit parādījās jauns cilvēks, kas sāka runāt pilnīgi citā balsī. Ar tādu emocionālo saviļņojumu, kāds padomju literatūrā līdz tam nevaldīja.» Ar laiku O.Vācietis mainījis savus uzskatus un simpātijas, arī sociālo pozīciju. Taču, pēc K.Skujenieka pārliecības, tas ar dzejnieku noticis dabiski un ļoti sāpīgi. Neesot iemesla teikt, ka uzskatu pārmaiņa būtu O.Vācieša divdabība. «Viņš izpaudās tieši tādā veidā, kā domāja un juta,» saka K.Skujenieks. K.Skujenieks nav arī drošs, vai O.Vācietis sevi uzskatīja par pārliecinātu komunistu. Skaidrs esot, ka partija un oficiālā kritika viņu par tādu neuzskatīja. «Pēc tā laika mērogiem varbūt viņu varēja saukt par revizionistu,» min K.Skujenieks. Diktatora Josifa Staļina atmaskošana pēc viņa nāves 1953.gadā, Ungārijas 1956.gada notikumi dzejniekam daudz likuši pārvērtēt. Vienā no savām tā gada vēstulēm O.Vācietis raksta: «Ko lai dara? Un tur mūsu tanki šķaida cilvēkus un cilvēcību zem kāpurķēdēm. Šauj nost brīvību un taisnību, un mēs šeit nedrīkstam pavērt muti. Tur šķaida cilvēkus zem tā karoga, kas mums ir pār galvu, zem karoga, kas mums reiz nozīmēja brīvību...» Pēc K.Skujenieka vārdiem, visas pārmaiņas, kas norisinājās dzīvē, dziļi skāra arī Ojāru Vācieti. M.Gūtmane atceras, ka ar Ojāra Vācieša dzeju iepazinās 60.gados Stokholmā. Tur 1967.gadā dzejniece Veronika Strēlerte lasījusi lekciju kursu par moderno latviešu literatūru. Lekciju piezīmes saglabājušās, un tajās M.Gūtmane izlasījusi, ka toreiz, 60.gados, O.Vācietis trimdas latviešu vidū atzīts par spilgtāko latviešu dzejnieku. Tomēr ieteikts nemeklēt viņa dzejoļos kādus īpašus zemtekstus, jo «Vācietis ir komunists». «Līdz pat pagājušajam gadam Ojārs Vācietis man bija ielikts plauktiņā «Pārliecināts komunists»,» atzīstas M.Gūtmane. Kad pērn sākusi lasīt O.Vācieša dzeju, izlasījusi visus Kopoto rakstu sējumus, publicētos un nepublicētos dzejoļus. Tagad esot grūtāk traktēt Vācieša partijiskumu. Tomēr viņa citē kritiķi Hariju Hiršu: «O.Vācietis, tāpat kā Ēvalds Vilks, bija pārliecināts partijas cilvēks.» Tas esot rakstīts 1988.gadā, no kā saprotams, ka līdz pat 1983.gadam O.Vācietis bijis pārliecināts komunists. Sarunas laikā M.Gūtmane atminas arī dzejnieka Jāņa Rokpeļņa rakstīto: «Dzīves patiesība nav mākslas patiesība. Un otrādi. Bet Vācieša dzejā ir kāds absolūts patiesīgums. Vācietis savā dzejā nekad nemelo sev.» - «Man tas liekas ļoti būtiski. Var lasīt O.Vācieša dzeju, apzinoties, ka viņš bijis komunists. Taču viņa dzejoļi tik un tā ir kaut kas ļoti patiess,» saka M.Gūtmane. Ojārs Vācietis - kolaboracionists? Ilmārs Šlāpins RL pārmet Ojāram Vācietim kolaboracionismu - dzimtenes nodevību, sadarbību ar okupācijas režīmu. Dienas diskusijā viņš vēlas paskaidrot pašu kolaboracionisma jēdzienu. Tas pirmo reizi parādījies 1923.gadā un plaši sākts izmantot Otrā pasaules kara laikā, runājot par Francijas valdību un fašistisko okupācijas varu. «Termins ieviesās ļoti pozitīvā nozīmē - kā sadarbošanās, strādāšana kopā,» stāsta I.Šlāpins. «Bet Francijas okupācijas brīdī to sāka lietot kā negatīvu jēdzienu. Lai gan es varētu kļūdīties. Iespējams, Francijas valdība to lietoja pozitīvā nozīmē, jo uzskatīja, ka sadarboties ar okupācijas varu ir tai izdevīgi. Izdzīvošanas, nācijas, valsts saglabāšanas nolūkos. Savukārt Pretošanās kustība to uzskatīja par noziedzību un amorālu rīcību. Kaut kas līdzīgs, tikai mazliet vairāk izstiepts laikā un vairāk notušēts bija Latvijas un Padomju Savienības attiecībās. Viens radikāls viedoklis, kas joprojām ir ārkārtīgi spēcīgs un zināmā mērā oficiāls - Latvija bija varmācīgi okupēta, te bija okupācijas karaspēks, okupācijas vara un jebkāda sadarbība ar šo varu bija kolaboracionisms un noziegums. Cits viedoklis, kam varbūt arī ir tiesības uz pastāvēšanu, - daļa Latvijas tautas pieņēma šo varu un itin labprāt dzīvoja šīs varas apstākļos. Viņu strādāšanu šīs tajos par kolaboracionismu var nosaukt, tikai skatoties no malas. Viņi nejutās kolaboracionisti, vienkārši dzīvoja un strādāja tādā sistēmā, sabiedrībā un kultūrā, kāda te bija. Manuprāt, ļoti grūti izvērtēt, cik lielā mērā O.Vācietis apzinājās savu sadarbošanos ar okupācijas varu. Vai tas, ko viņš darīja, ko rakstīja, ka uzvedās sabiedrībā kā komunists, bija viņa morāla izvēle? Vai tiešām viņš tā domāja un jutās? Tas jautājums ir ļoti sarežģīts, un nezinu, vai tam ir iespējams gūt visus apmierinošu atbildi.» «Runāt par Ojāru Vācieti un kolaboracionismu ir absolūti nepamatoti,» I.Šlāpina domām dusmīgi iebilst K.Skujenieks. «Cilvēki, kas par to runā, nesaprot kolaboracionisma jēdzienu. Šeit ir runa par paaudzi, kura ir izaugusi PSRS. Nevis režīmam piekļāvusies vai piekalpojusies. Šeit nav runa par apzinātu sevis pārlaušanu vai piesliešanos izdevīgumam. Ar kolaboracionismu parasti saprotam brīvprātīgu sadarbību, bet padomju laikā pat pazīstama rakstnieka klusēšanu uzskatīja par nelojalitāti un spieda runāt. Vai vispār jāsāk domāt par kolaboracionismu, ja padomju režīms pastāvēja 50 gadus? Tas ir gandrīz veselu paaudzi! Ja O.Vācietis ir dzejnieks, viņš pirmām kārtām jāmēra ar literāru mērauklu. Pretējā gadījumā mēs dabūjam to pašu padomju laiku vulgāro socioloģismu. Komunisms un antikomunisms principiāli daudz neatšķiras. Par lietas būtību tie pasaka ļoti maz.» M.Gūtmane gan saka - viņai no Ojāra Vācieša biogrāfijas esot kas tāds, kam viņa vēlētos atrast izskaidrojumu. «Es gribu pieminēt tikai gadījumu ar Gunti Zariņu, kurš 1964.gadā no Anglijas atbrauca uz Latviju un bija pārliecināts, ka trimdas rakstnieki var kaut kādā veidā sadarboties ar PSRS rakstniekiem. Viņš bija pārliecināts, ka varētu kopā izdot kādu žurnālu vai avīzi. Tad radās Svešuma Balss, kas būtībā tāda ķengu lapa vien bija. Tieši O.Vācietis bija pirmais redaktors šai lapelei. 1965.gadā G.Zariņš Anglijā izdarīja pašnāvību. Man personīgi tas ir kaut kas tāds, ko es īsti nesaprotu. Kāpēc viņš šai lapelei deva savu vārdu?» Padomju varai neērts 1963.gada 22. un 23.martā LPSR inteliģences republikāniskajās apspriedēs starp nosodītajiem autoriem līdzās Vizmai Belševicai, Ēvaldam Vilkam, Mārim Čaklajam bija Ojārs Vācietis. Literatūras un Mākslas 1963.gada 25.maija numura ievadrakstā lasāms: «Taisni idejiskās neskaidrības, asa partejiskuma trūkums padara nesaprotamus vairākus Ojāra Vācieša darbus. Viņa Einšteiniānā nesaredzam reakcijas un fašisma pretspēku, sociālistisko iekārtu, komunismu, visas pasaules darbaļaužu cīņu pret kapitālismu un imperiālismu.» «Būdams komunists, ideoloģiski stiprākajos dzejoļos O.Vācietis klaji nosodīja to sistēmu un varu, kas bija Padomju Savienībā viņa laikā,» skaidro I.Šlāpins. Dzejnieks no ideālistiskā komunista pozīcijām kritizējis mietpilsonismu un birokrātiju, visas tās negatīvās parādības, kuras var atrast jebkurā sabiedrībā. «Tas, protams, nepatika iekārtai, kuras pārstāvji pēc būtības nebija nekādi komunisti. Viņi bija totalitāristi,» pārliecināts I.Šlāpins. «Krievijā ļoti daudz piemēru, ka noturīgākie komunisti tika izsūtīti un pagrīdes organizācijas, kas 30. un 40.gados tika dibinātas, lai veidotu īsto komunismu, tika apšautas. Bija cilvēki, kuri saprata, ka tā totalitārā iekārta, kas bija izveidojusies, nebūt nebija tas komunisma ideāls, par ko viņi bija sapņojuši. Arī O.Vācieša dzejā pavīd attieksme pret apkārtnotiekošo. Tāpēc viņu nosodīja kā pārāk bīstamu, pārāk piekasīgu.» K.Skujenieks atceras, ka tieši 60.gadu sākumā pēc «atkušņa» laikiem PSRS atkal sākās apspiešana. 1962.gadā K.Skujenieks tika apcietināts un izsūtīts uz septiņiem gadiem soda nometnēs. Vairāki dzejnieki presē publiski gānīti. «Vācietis, Belševica, Vilks, Lāms. Vismaz par kādiem pieciem bijusi doma viņus arestēt. Tomēr šī doma noraidīta, jo tas būtu pārāk liels skandāls. Tas, ko es stāstu, gan ir baumas,» atzīst K.Skujenieks, taču nojaušams, ka gluži bez iemesla šādas valodas nav klīdušas. K.Skujenieks atminas, ka pēc 1963.gada Ojāram Vācietim kādu laiku bija drukas aizliegums. «Varbūt viņa dzeja bija politiski pareiza, bet nepieklājīgi emocionāla. Tos dzejoļus, kurus cenzūra nelaida cauri, viņš lasīja priekšā publikai. Tā koriģēts tika nodrukāts Pūt, vējiņi, ko pats Ojārs Vācietis lasīja priekšā necenzētu,» atminas K.Skujenieks. «Viņam no sākta gala bija iekšā, ka viņam jācīnās. No tā viņš vaļā netika. Viņam bija tāds temperaments.» Gandrīz puse no visiem O.Vācieša dzejoļiem viņa dzīves laikā tā arī palika nepublicēti. Nepublicēja arī daudzus, kuros, pēc K.Skujenieka vārdiem, nevar atrast ideoloģisku cīņu - Klavierkoncertu, poēmu Balsij bez pavadījuma. Tomēr no oficiālās kritikas viedokļa tie bija ideoloģiski nepieņemami. «Pārāk pesimistiski vai nihilistiski. Biedrs Vācietis nebija pietiekami dziļi izpratis mūsu dzīves īstenību,» ironizē K.Skujenieks. Tomēr publiski O.Vācietis esot lasījis arī savus antistaļinisma dzejoļus. Kaut vai Vadoņa augšāmcelšanās. K.Skujenieks ir pārliecināts, ka O.Vācietis, rakstot dzejoļus, nav domājis - tiks tie publicēti vai ne. «Reizēm, kad viņam bija iespēja, viņš runāja. Bet viņš nerunāja pretī un necentās pielāgoties. Tieši tādēļ augšai viņš visu laiku bija ļoti neērta figūra, ar ko nezināja, ko iesākt,» skaidro K.Skujenieks. Virtuves disidents O.Vācietis savas dzīves laikā tā arī nekļuva par klaju opozicionāru un palika, pēc I.Šlāpina vārdiem, par virtuves disidentu. Taču O.Vācieša virtuvē runātas lielas valodas. Tā ilggadējā Rakstnieku savienības valdes pirmā sekretāra Valda Luksa «gāšana» 1965.gadā izplānota O.Vācieša virtuvē. Tomēr dzejnieks nav atklāti uzstājies ar pretpadomju runām. «Tajā laikā reālu opozicionāru nebija un nevarēja būt. Tādā gadījumā cilvēkam sevi apzināti bija jāizsvītro no jebkādas kultūras un literatūras,» atceras K.Skujenieks. «Opozīcija varēja būt vienīgi pagrīdē. Ir viens otrs tāds, kas ar to ir nodarbojies, bet viņi kā literāti ir ne visai sekmīgi. Antikomunisms aprobežo cilvēku tikpat daudz, cik komunisms. Abos gadījumos tas ir ideoloģisks dogmatisms. Disidentisms savā pamatā nebija antisovjetisms. Kaut vai Helsinku grupas Krievijā, Lietuvā, Gruzijā. Pēc tam, kad 1975.gadā Helsinkos Leonīds Brežņevs, zobus sakodis, parakstīja Cilvēktiesību hartu, Helsinku grupas prasīja, lai padomju vara pieturas pie tiem principiem, kurus parakstījusi. Tās neprasīja padomju varu gāzt, tās prasīja šai varai morāli pilnveidoties. Toreiz daudziem šķita, ka nelaime ir komunisma ideju izkropļojumos. Šādā pakāpē disidentisms bija neauglīgs. Nākamā apskaidrības pakāpe nāca, kad saprata, ka pati padomju sistēma ir izkropļota. Tad jau sāka nopietnākas cīņas pret sistēmu. Visa mūsu neatkarības ideja nobrieda pakāpeniski. Galvenais, ka īsto brīdi mēs nenogulējām. Mēs bijām šai lietai sagatavoti. Bet to nevarēja izdarīt ar vienu revolucionāru lēcienu. Dzejnieki šajā režīmā nenoteica ne par, ne pret.» Ilmārs Šlāpins neatbild uz jautājumu, kādēļ O.Vācietis nekļuva par disidentu. Taču uzsver, ka visu, ko viņš darīja dzejā, uztvēra ļoti nopietni. «O.Vācieti bija iespējams vieglāk salauzt un ar viņu varēja izrīkoties tā, kā padomju vara mēdz izrīkoties ar radošiem cilvēkiem. Tas, ka tas nenotika, manuprāt, ir zīmīgi,» viņš saka. Sirdsapziņa vai spogulis? Jānis Peters Vācieša Kopoto rakstu 1.sējumā nosauc dzejnieku par sava laikmeta sirdsapziņu. Kultūras ministre, piesakot O.Vācieša gadu, izteikusies līdzīgi. Tomēr nav dzirdēti izskaidrojumi šiem epitetiem. «Padomju laiks sirdsapziņai bija grūts laiks. Cilvēkiem bieži vien nācās melot citiem vai pašiem sev. O.Vācietis, spriežot pēc viņa dzejoļiem, nenoliedzami bija cilvēks, kuram bija sirdsapziņa,» domā I.Šlāpins, būdams pārliecināts, ka O.Vācietis izjutis sirdsapziņas mokas. Tas esot jūtams katrā trešajā viņa dzejolī. «Manuprāt, tas par laikmeta sirdsapziņu tomēr pārāk vieglprātīgi teikts,» bilst K.Skujenieks. «Varbūt viņš ir sava laikmeta spogulis. Ļoti īpatnējs spogulis - viņš nevis vienkārši atspoguļoja savu laiku, bet nepārtraukti iejaucās sava laika notikumos, kā mācēja un prata. Dažādos laikos katram būs savs Ojārs Vācietis. Katrs paņems to, ko uzskatīs par vajadzīgu. Mēs varam vēl tikai gaidīt nopietnu vērtējumu par O.Vācieti. Tāpat kā vēl gaidāmi viņa valodas un stila pētījumi. Tas, kā viņš strādāja ar latviešu valodu, ir absolūti netradicionāli. Reizēm pat zināms lingvistisks huligānisms. O.Vācietis ir nepieradināma un nepieradināta personība. Viņu pieradināt literatūras vēsturē kā tādā būtu visai grūti. Nevienai radošai personībai nevajag pūlēties atrast formulu. Mēs jau redzam, kādu fiasko cietuši visāda veida Raiņa pētnieki. Viņi nav varējuši nonākt pie kāda kopsaucēja. Tas ir mākslinieka šarms, ka viņam nav nobeigtības un nav konsekvences.» *** Ojārs Vācietis (1933-1983) 1977.gadā - LPSR Tautas rakstnieka nosaukums 1982.gadā - PSRS Valsts prēmija Dzejoļu krājumi: Tālu ceļu vējš (1956), Ugunīs (1958), Krāces apiet nav laika (1960), Viņu adrese - taiga (1966), Elpa (1966), Dzegužlaiks (1968), Aiz simtās slāpes (1969), Melnās ogas (1971), Visāda garuma stundas (1974), Gamma (1976), Antracīts (1978), Zibens pareizrakstība (1980), Si minors (1982), Nolemtība (1985), Kopoti raksti desmit sējumos