Nav smuki, ka viena elites daļa zākā citu elites daļu laikā, ja kāds no apsūdzētajiem oligarhiem nemaz neatrodas Latvijas turīgāko cilvēku saraksta galvgalī. Konsekventi, rodas aizdomas par negodīgu, politiski motivētu spēli. Priekšvēlēšanu likmes, protams, ir ārkārtīgi augstas un valoda izteikti kļūst par pārliecināšanas instrumentu šajā procesā.
Vārds «oligarhs» darināts no vārda «oligarhija», kas grieķu valodā aptuveni nozīmē šo: vara vai teikšana mazas kliķes rokās. Mūsdienās šis vārds ieguvis specifisku sadalījumu: biznesa vai finanšu oligarhs, mediju oligarhs, reliģiskais oligarhs utt. Katrs oligarhs, izrādās, var būt oligarhs kādā jomā. Interesanti, ka pašlaik Latvijā par oligarhiem netiek saukti visi oligarhi, bet pārsvarā tādi (pārsvarā tikai trīs), kas uzdrīkstējušies ņemt dalību politiskajā maratonā, tādejādi kļūstot par konkurentiem intelektuālajai, bet salīdzinoši mazturīgajai elitei. Oligarhs ir slikts tikai tad, ja kādam tas politiski traucē (parasti kreisi orientētām partijām vai kādiem konkurējošiem lobijiem), bet citādi – oligarhs laikam ir tikai oligarhs, tāds savas nozares lieluzņēmējs-monopolizētājs. Par zagļiem atkal varētu nosaukt daudzus, jo, piemēram, var (vai varēja) zagt arī laiku, dzerot kafiju un tērzējot valsts (t.i. valdības) apmaksātā darbavietā. Liekulībai ir šķība seja un meliem esot īsas kājas.
Populāra puspatiesība māca, ka latviešu tauta – līdzīgi kā Aristoteļa Grieķijā – varētu tiešā veidā kalpot kāda oligarha interesēm mūsdienu Latvijā. Ja šāds apgalvojums ir patiess, tad tauta kalpo visiem oligarhiem, ne jau tikai trijiem. Tai pat laikā jebkurš iedomāts netiešas kalpošanas veids ir grūti pierādāms un viegli manipulējams. Oligarhu vainas pierādāmības problēmu daži skaidro ar tiesu varas korumpētību Latvijā.
Čērčils teica, ka nevienai rasei, valstij (valsts nozīmē) vai indivīdam nepieder monopols uz labu vai ļaunu. Nevienam varbūt arī nenāk prātā, ka retoriska oligarhu ļaunuma piesaukšana politiskajās debatēs automātiski rada bezcerīgu kalpu šķiru (kura pārsvarā uzturas valsts sektorā). Šo vēlētāju daļu tad neoligarhiskā, ideoloģiski tīrā, bet varbūt ne pārāk praktiski orientētā elite solās aizsargāt apmaiņā pret «apspiesto» balsīm. Ja šāds ir lietu stāvoklis, tad Satversmei varbūt nav spēka un visu izšķir «labi cilvēki» kārtējā valdībā, kuri paredz kārtējo nodrošinājumu «savējiem». Mazliet oligarhiska, t.i., «savu cilvēku» attieksme, kā redzams, var būt arī politiski aktīvo oligarhu apkarotājiem, kuri cer uzvarēt pirmsvēlēšanu varas duelī, izmantojot divdomīgu, bet ļoti efektīvu politisko retoriku. Tomēr, lai uzvar patiesība un labākais piedāvājums, pat ja ne uzreiz.
Oligarhija un politiskā retorika – vai uzvarēs patiesība un labākais piedāvājums?
Nav jau grūti teikt: šāda vai tāda persona ir oligarhs. Populārs skaidrojums iezīmē ne pārāk godīgu cilvēku, kurš ātri ieguvis lielu turību varas maiņas gaitā un tagad liek to lietā, lai gūtu politisku labumu. Zināms, ka cilvēki var nepatikt visdažādāko iemeslu dēļ. Viens no iemesliem var būt viņu neproporcionāli lielā ietekme. Tomēr būtu vērts nebūt ciniskiem un saprast vārda «oligarhs» pamatjēgu, kā arī to, ka šo vārdu var izmantot politiskas retorikas nolūkos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.