Pārskats par telekomunikācijām Austrumeiropā, Krievijā un NVS valstīs

Par spīti šim entuziasmam, telekomunikācijas postkomunistiskajā pasaulē joprojām ir vāji attīstītas. Tās valstis, kas sper nepieciešamos pārmaiņu soļus, lai atbrīvotu telekomunikāciju uzņēmumus no valsts īpašuma un kontroles, tādējādi veicinot investīcijas, visticamāk, izkļūs no pašreizējās pusceļa situācijas un izveidos sistēmu, kas atnesīs pilnīgākās informācijas laikmeta ekonomiskās un demokratizācijas priekšrocības. Agrs rīts Ļubļanā. Vīrieši un sievietes pilsētas centrāltirgū izkrauj tomātus, kalmārus un svaigus ziedus. Kas traucē viņu kluso darbu? Mobilo tālruņu uzstājīgā čiepstēšana. Visā Austrumeiropā, Krievijā un NVS valstīs pieprasījums pēc jauniem (kā arī vecmodīgiem) telekomunikāciju pakalpojumiem ir reibinošs. Valstīs, kur tālrunis ir reta lieta un savienojumi ļoti vāji (piemēram, Albānijā), veidojas satelītu tīkli, kas pūlas apmierināt sen kūsājošās prasības. Pieprasījums pēc pārmaiņām saistās ne jau tikai ar pamatpakalpojumiem. Pirms gada Interneta savienojumi Maskavā bija izteikti neuzticami, taču šodien, pateicoties paplašinātam tālruņa līniju tilpumam un pamatīgām tehnoloģijas investīcijām, norma ir uzticami Interneta savienojumi, pie tam datu pārraidīšanas ātrums tuvojas rietumu līmenim, bet cenas ir samazinājušās par 50 procentiem, jo valstī veidojas nikna konkurence ātri augošajā tirgū. Pat vismodernākajās postkomunisma valstīs, piemēram, Slovēnijā un Horvātijā, kur ir viena tālruņa līnija gandrīz vai uz katriem diviem cilvēkiem, izsalkums pēc jauniem pakalpojumiem joprojām ir neapmierināms. Mūsdienās nevienu sekmīgu biznesa cilvēku šajā reģionā neuzskata par pilnīgi «apģērbtu», ja viņam vai viņai nav mobilā tālruņa. Pie tam Krievijas iedzīvotāji ir kā traki uz pīkstēšanu: peidžeru pakalpojumu klientu skaits katru gadu divkāršojas. Jaunās tehnoloģijas postkomunisma valstīm ir devušas kaut ko, kas jo ilgi bija aizliegts: momentānu divvirzienu komunikāciju gan dokumentu, gan datu, gan balss no jebkuras vietas uz jebkuru vietu. Tehnikas ražotājus žilbina komerciālās iespējas, ko dod šī masīvā informācijas pakalpojumu modernizācija pārejas posma valstīs. Kāds privatizācijas lietu konsultants Londonas N.M.Rothschild bankā uzskata, ka telekomunikācijas ir lieliskākā peļņas iespēja, ko pārejas posms no komunisma jelkad piedāvās. Peļņas iespējas ir lielas tāpēc, ka problēmas ir vēl lielākas. Piemēram, 1990.gadā Krievijā bija tikai 1000 starptautisku telekomunikācijas kanālu un tikai viena starptautiskā centrāle, kas atradās Maskavā. Sanktpēterburgā bija tikai 11 starptautiskie kanāli, kas apkalpoja apgabalu ar vairāk nekā 12 miljoniem iedzīvotāju. Šodien Krievijā ir vairāk nekā 45 000 starptautisko kanālu, un visiem reģioniem (varētu pat teikt - gandrīz visiem tālruņiem) ir pieejami starptautiskie sakari. Gan tajās valstīs, kur tiek uzlabotas veselas sakaru sistēmas (piemēram, Rumānijā, kur valdība šogad izsludinās konkursu par tiesībām uzņemties viena miljarda dolāru vērtu līgumu modernizēt uzņēmumu Romtelecom), gan arī tajās, kur tiek uzlabotas atsevišķas sistēmas daļas (uzņēmumi Ericsson un Alcatel piegādā jaunas starptautiskas centrāles Lietuvā un Maķedonijā), peļņas iespējas ir daudzsološas, jo pārejas posma valstis ar novēlošanos pūlas sasniegt tos vienkāršotās komunikācijas līmeņus, kādus amerikāņi, japāņi un daudzi eiropieši bauda jau daudzus gadu desmitus. Tādās valstīs kā Ukraina, kur starptautiskie giganti kā Amerikas AT&T un Vācijas Deutsche Telekom veidoja alianses, lai iegūtu konkrētās līgumtiesības, uzdevums ir pamatīgs: piegādāt tālruņa pakalpojumus visiem lielpilsētu iedzīvotājiem, nevis tikai dažiem, bet ciematos un citās apdzīvotās vietās ieviest pašus pirmos telefonus. Citur, piemēram, Igaunijā un Višehradas līguma valstīs, sākuma latiņa ir mazliet augstāka, tur rietumu uzņēmumu konsorciji veidoja kopuzņēmumus ar vietējiem telekomunikāciju monopoluzņēmumiem, lai sāktu tālākas reformas. Vēl citās valstīs sekmīgi darbojas pilnībā privāti uzņēmumi. Polijā un Krievijā, piemēram, darbojas vairāk nekā 100 privātu telekomunikāciju uzņēmumu, daudzi saņem pabalstus no tādām rietumu firmām kā Nokia, MCI, France Telecom un Sprint, tie visi vistiešākajā veidā konkurē ar vecajiem valsts monopoliem, lai iekarotu patērētāju uzticību. Traka cīņa starp telekomunikāciju firmām Tātad vai runa ir par neapšaubāmu ieguvumu pasaules gigantiskajiem telekomunikāciju uzņēmumiem, investoriem un telekomunikāciju pakalpojumu patērētājiem? Ne gluži. Kolumbijas Teleinformācijas institūta pārstāvis Eli Noams brīdina, ka postkomunisma pārejas posms ir radījis «traku cīņu» starp pasaules telekomunikāciju firmām, bet daudzi no šiem uzņēmumiem ir konstatējuši, ka «līgumu noslēgšana patiesībā ir daudz sarežģītāks un dārgāks process, nekā tie jebkad bija iedomājušies». Daudzos gadījumos skan sūdzības par korupciju, un arī tad, kad šķietami ir noslēgts galējais līgums, darījumi var izjukt. Piemērs: uzņēmuma Motorola darbība Ukrainā. Citos gadījumos attiecības starp līgumslēdzējām pusēm «saskābst» (skat. firmas Ameritech niknos strīdus ar Polijas mobilo tālruņu sistēmas regulatoriem). Vēl šajā pārskatā jārunā par visu līmeņu valdību (valstis, reģioni, vietējās pašvaldības) sarežģītajiem apsvērumiem, kad notiek telekomunikāciju deregulēšana. Ungārija, piemēram, privatizēja daļu no telekomunikāciju monopola, lai segtu ievērojamu budžeta deficītu, iespējams, ka vēl šogad Moldova rīkosies tāpat. Čehijā un Slovākijā ir mazāki budžeta ierobežojumi, tādēļ abas valstis nolēma pacensties piesaistīt vairāk telekomunikāciju investoru, bet nezaudēt valsts noteikšanu par telekomunikāciju sektora īpašumattiecībām. Daudzviet ļoti nozīmīgas ir reģionālas vai pilsētu pašvaldības, piemēram, Krievijā un Bulgārijā, jo tās veicina konkurenci, piešķirot mobilo tālruņu firmu, kā arī tā sauktās call-back pakalpojumu sniedzēju licences. Šajā rakstā pierādīsim, ka šāda veida konkurence nereti dod jaunu spēku tiem, kas vēlas reformēt valsts telekomunikāciju sistēmu. Lai cik milzum liels ir šis uzdevums, gan Austrumeiropas un bijušās PSRS valstīm, gan arī pasaules telekomunikāciju uzņēmumiem jāatbild uz izšķiroši svarīgu jautājumu: kas jādara valdībām un investoriem, lai pārliecinātos, ka telekomunikāciju industrija ir konkurētspējīga? Rietumos pašlaik lavīnveidā tiek demonopolizēti telekomunikāciju sektori - tas ir gan mulsinājis, gan satraucis cilvēkus postkomunistiskajā reģionā. Telekomunikāciju atvēršana konkurencei, kā nesen uzzināja daudzas valstis attīstītajā pasaulē, nes līdzi daudz laba, bet arī milzīgu risku. Kādreiz telekomunikāciju pasaule bija ērta un garlaicīga vieta. Valstu vadītāji tikai retumis pievērsa tai uzmanību, pie tam sociālistiskajā pasaulē šī uzmanība vienmēr bija negatīva - valstis pūlējās pēc iespējas ciešāk iegrožot komunikācijas sociālistiskajā pasaulē un stingri kontrolēt reti pieļautos telekomunikāciju sakarus ar ārpasauli. Komunistu valdības tik ļoti baidījās no starptautiskiem kontaktiem, ka telekomunikāciju uzņēmumiem ar nolūku netika dotas nekāda veida investīcijas. Toreiz gan sociālisma, gan kapitālisma valstīs telekomunikāciju tīkli bija valsts īpašumā esoši monopoli vai arī kā Amerikas Savienotajās Valstīs tik līdzīgi monopoliem, ka starp tiem un īstiem monopoliem patiesībā nebija atšķirības. Tāpēc, ka uzņēmumi piederēja valstij, bija maz ticams, ka tie varētu bankrotēt. Šie monopoli klusu savā starpā nolēma, ko izstrādāt, ko ražot, kādas cenas noteikt (vai - komunistisko valstu gadījumā - nenoteikt) par piegādātajiem pakalpojumiem. Ungāriem toreiz bija skumja anekdote: «Puse tautas gaida tālruņa līniju. Otra puse gaida signālu klausulē.» Visā pasaulē tālruņa lietotāji bija spiesti pieņemt to pakalpojumu kvalitāti, kas tiem tika dota, pie tam bez sūdzībām. Cīņa par valsts monopola laušanu Tas viss ir radikāli mainījies. Veidojas konkurence, pie tam daudzos un dažādos virzienos. Jaunas tehnoloģijas visā pasaulē atņem iespēju monopolizēt telekomunikāciju industriju, nozarē iesaistās jauni konkurenti. Mūsdienās runa ir ne tikai par telekomunikāciju uzņēmumiem, bet arī par kabeļtelevīzijas firmām (kas pa savām līnijām pārraida datus), programmēšanas ražotājiem (kas tirgojas ar tīkla pakalpojumiem), bankām (kas pārdod specializētas finansu komunikācijas sistēmas) un pat, kā redzēsim, ūdens piegādātājiem un dzelzceļniekiem. Tie visi mēģina pievākt daļu no pasaules telekomunikāciju tirgus, kura vērtība, kā lēš speciālisti, ir aptuveni viens triljons dolāru. Šie «iebrucēji» pienes jaunu prasmi un pieeju, tie palīdz pārveidot telekomunikācijas no industrijas, kas veido un uztur komunikāciju tīklu, par industriju, kam komunikācijas ir tikai viena daļa no daudz plašāka pakalpojumu klāsta. Jaunas tehnoloģijas samazina «ieejas maksu» šajā biznesa jomā, tādēļ konkurence izplešas vēl jo vairāk. Dažās valstīs ar lielāku sajūsmu, citās - ar mazāku, bet visur pasaulē valdības ir sākušas saprast, ka tieši konkurence vislabāk nodrošina tehnoloģijas izmantošanu, lai patērētājiem piedāvātu labākus un plašāk izplatītus pakalpojumus, pie tam par zemāku cenu. Tādēļ telekomunikācijas ir kļuvušas par ļoti svarīgu politisku jautājumu. Krievijā Anatolijs Čubaiss, kas martā kļuva par visu Krievijas ar ekonomiku saistīto ministriju pārraugu, ir personīgi (un paredzami) piedalījies cīņā par valsts uzņēmuma Rostelekom monopola laušanu iekšzemes pakalpojumu tirgū. Ungārijā telekomunikācijas tika nošķirtas no darbietilpīgā pasta pakalpojumu sektora, tās privatizēja un atvēra konkurencei. Rezultāts bija dramatiski uzlabojumi gan pakalpojumu kvalitātē, gan arī biznesa darbībā. Privatizētajā monopolā MATAV ienākumi 1996.gadā pārsniedza Hf 196 miljardus, bet uzņēmuma peļņa bija Hf 23 miljardi. Hf 70 miljardu investīcijas (tajā gadā 10 procenti no visām investīcijām Ungārijā) ļāva digitalizēt 62 procentus tālruņa pakalpojumu un ievilkt 300 000 jaunu tālruņa līniju. Tā rezultātā telefona pakalpojumi tagad ir pieejami aptuveni 80 procentiem Ungārijas iedzīvotāju, un MATAV ziņo, ka rinda uz tālruņa pakalpojumiem pavisam izzudīs līdz 1997.gada beigām. Likumdošana, kas to visu darīja iespējamu, ir, runājot Ungārijas prezidenta Arpāda Genca vārdiem, «svarīgākā ekonomiskā un sabiedriskā likumdošana, ko pieņēmusi šī valdība». Visā reģionā reformu atbalstītāji, kā arī daži telekomunikāciju uzņēmumu vadītāji pūlas pārliecināt valdības, ka jāsamazina protekcionisma barjeras un jāļauj pasaules firmām, kas vēlas konkurēt kādā valstī, investēt telekomunikāciju tirgū. Cīņa ap reformu procesiem var būt sīva. Moldovā ir risinājies skarbs ķīviņš starp privatizācijas ministru Ceslavu Ciobanu un telekomunikāciju ministru Jonu Casianu, valdībā nav vienprātības par to, cik lielu daļu no Moldtelecom vajadzētu pārdot ārvalstu un privātīpašniekiem, strīdi risinās arī par to, kā sadalīt no uzņēmuma daļu pārdošanas ienākošos līdzekļus starp Moldtelecom un valsts budžetu. Šķiet, Ciobanu kungs vēlas nodrošināt savu vietu valdībā, izmantojot privatizācijas līdzekļus, lai citiem ministriem palīdzētu ar viņu dažādo projektu finansēšanu. Taču Casiana kungs vēlas veltīt visus telekomunikāciju privatizācijas ienākumus pakalpojumu līmeņa paaugstināšanai, tādējādi spodrinot arī paša ministra politisko slavu un, iespējams, ļaujot viņam ieņemt kādu redzamāku ministra posteni. Ir četri iemesli, kādēļ telekomunikācijas ir tik ļoti svarīgs politisks jautājums. Ja ne visas, tad vismaz daudzas valdības saprot, ka valsts nevar piedalīties pasaules informācijas tehnoloģiju uzplaukumā, ja nav kārtībā pašu telekomunikāciju sistēma. Pasaules datorindustrija un telekomunikāciju industrija viena otrā saskata galveno nākotnes izaugsmes iespēju, un tās cīnās visās postkomunistiskajās valstīs, tas nozīmē, ka nereti tieši pārdevējs var diktēt noteikumus. Valdību ministrijas, kā arī uzņēmumi un bankas saprot, ka nepieciešama nepārtraukta diennakts informācijas un naudas pārskaitījumu plūsma, bet daudzās postkomunisma valstīs nepieciešamie komunikāciju sakari ir ļoti sliktā stāvoklī. Piemēram, Slovākijā valsts iestādes, kas nav varējušas saņemt apmierinošu pakalpojumu līmeni no Slovak Telecommunications, ir ļāvušas tirgū ienākt vairākiem konkurentiem, tajā skaitā Norvēģijas firmai Telenor International, kas izveidoja satelīttīklu, kas savieno 100 policijas iecirkņus ar centralizētu kontroles sistēmu. Bagāti privātuzņēmumi (Krievijā tās ir lielās bankas Inkombank, Uneximbank un Most), kas vēlas plašāku pakalpojumu klāstu un labāku pakalpojumu līmeni, pērn par komunikācijas tehniku izdeva aptuveni 78 miljonus dolāru, pie tam šāda veida uzņēmumi nereti mudina valstu valdību pieņemt tālejošākus reformu lēmumus telekomunikāciju jomā. Daudzas valstis kāri raugās uz lielajiem ieņēmumiem trūcīgajā valsts kasē, kas var rasties no telekomunikāciju sektora. Ja vēl ņem vērā, ka telekomunikāciju modernizēšana saistās ar milzīgiem izdevumiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā, taču tajā pašā laikā rada problēmas ar štatu samazināšanu un vietējo uzņēmumu tiesību pasargāšanu, tad ir skaidrs, ka telekomunikāciju sektorā vairs nekad nevaldīs rāms miers. Ciparu lavīna Visus šos spiedienus rada tieši tehnoloģija. Ciparu tehnika un mikroelektronika dod telekomunikāciju iekārtām visu ātrumu, vieglumu un «prāta spējas», kas piemīt datoriem, un tas pēdējo 15 gadu laikā telekomunikāciju industriju ir pārvērtis līdz nepazīšanai. No tehnoloģiskā viedokļa raugoties, apgalvojums, ka starp telekomunikācijām un datoriem ir liela atšķirība, ir nonsenss. Varētu pat teikt, ka tas vienmēr ir bijis nonsenss, jo tieši telekomunikāciju giganta AT&T Bell (tagad uzņēmums saucas Lucent) laboratorijās tika izgudrots tranzistors, kura spēja ieslēgt un izslēgt elektrisko strāvu mazā vietā bez kustošām detaļām ir pamats visai datoru industrijai. Mūsdienās pārejas posma valstīs telekomunikāciju tīkli ir jāpārslēdz uz datoru valodu, izmantojot ciparu kodus un atmetot tradicionālos analogos kodus un neautomātiskās centrāles, no kurām attīstītas valstis atteicās jau pirms 20 gadiem. Piemēram, Polijā vēl 1991.gadā pusi visu telefona zvanu pieslēdza neautomātiski, bet Vidusāzijā šis process ir vēl jo izplatītāks. Rietumnieks, kam tiek parādīta vietējā centrāle, var pamatoti uzskatīt, ka viņš ir nonācis muzejā. Analogās iekārtās, elektriski pulsi atdarina cilvēka balss toņus, tie ceļo ar ātrumu 9,6 kbt/s, kas ārkārtīgi palēnina datu pārraidīšanu tālruņu tīklā. Savukārt ciparu formā gan balss, gan dati, gan teleksi, gan faksi var «ceļot» zibenīgi, lētāk un precīzāk. Tas liecina, ka visām centrālēm jāpāriet uz ciparu tehnoloģiju, un tas arī notiek. Maķedonijā 12 ciparu centrāles ar tilpumu 226 266 līnijas izvieto Francijas uzņēmums Alcatel, tas nozīmē, ka līdz 2000.gadam (vai arī ātrāk) ar ciparu tehnoloģiju tiks apkalpoti 70 procenti Maķedonijas tālruņu. Lietuvā zviedru firma Ericsson līdz nākamā gada beigām būs nodevusi ekspluatācijā 31 jaunu ciparu centrāli. Lai nodrošinātu nepārtrauktu pieeju ciparu tehnoloģijai un detaļām, Polija valsts telekomunikāciju tehnikas ražošanas uzņēmumu pārdeva kopuzņēmumam, kurā piedalās Siemens, AT&T un Alcatel. Centrāle ir jebkuras tālruņu sistēmas «sirds», tajā pienāk zvani, no tās zvani tiek pāradresēti tālāk. Pat visvecākajās elektromehāniskajās centrālēs, kur tālruņa cipari tiek izklikšķināti pa vienam, kontroles funkcijas mūsdienās nereti veic dators. Elektoroniskas ciparu sistēmas darbojas bez kustošām detaļām, var uzskatīt, ka tās ir sava veida dators. Šo divu tehnoloģiju - viena veca, otra jauna - saplūšana kopā nozīmē, ka šodien neviens - nedz inženieris, nedz jurists, nedz patērētājs, un ļoti noteikti nedz birokrāts, nedz regulators - nevar precīzi pateikt, kur beidzas datu apstrāde un sākas informācijas pārraidīšana. Tas nozīmē, ka procesā iesaistās ļoti daudz uzņēmumu, interešu un procesu, savukārt tas nozīmē, ka telekomunikāciju reformu procesa vadlīniju izstrādāšana ir velnišķīgi sarežģīts jautājums. Tehnoloģiskās pārmaiņas un ar to saistītā izmisīgā konkurence ietekmē ne tikai reģiona telekomunikāciju industriju, bet arī citus novecojušus monopoluzņēmumus, piemēram, pastu. Pat pirms telekomunikāciju revolūcijas pasta monopoli rietumu valstīs izrādījās nespējīgi izspiest no ienesīgā eksprespasta un paku transporta tirgus tādus konkurentus kā United Parcel Service, Federal Express un TNT. Taču daudz nopietnākus draudus pastam rada netradicionālie, elektroniskie komunikācijas veidi. Tie neprasa vēstules savākšanu un nogādāšanu tālāk, tādēļ pat visattālākajos valsts rajonos tie var tikt izmantoti, lai pilnīgi apietu pasta monopoluzņēmumus. Telefakss postkomunistiskās valstīs ir kļuvis par ārkārtīgi nozīmīgu faktoru biznesa komunikācijās. Arī elektroniskais pasts (E-pasts) arvien vairāk ietekmē biznesa un personīgās komunikācijas, tā izplatības perspektīvas, vairojoties datoru skaitam pārejas posma reģionā, šķiet neierobežotas. Piemēram, Rumānijā, kur E-pasta pakalpojumi maksā aptuveni 20 dolāru mēnesī, šis elektroniskais komunikācijas veids jau sen ir efektīvākais veids, kā sazināties ar ārpasauli. Nav grūti saskatīt, cik ļoti tas apdraud tradicionālos pasta uzņēmumus. «Uz spēles ir pati pasta nākotne,» saka pasta izpilddirektors Slovēnijā, kur jau tagad 22,4 procenti uzņēmumu lieto E-pastu (tas ir augstāks rādītājs nekā vairumā Rietumeiropas valstu). Polijā pasts rēķina, ka telefaksi un elektroniskais pasts laikā līdz 1999.gadam tam radīs zaudējumus ap 680 miljonu dolāru gadā. Šo spiedienu vēl pastiprina arvien plašāk izmantotais Interneta tīkls, kur vairums lietotāju maksā vienreizēju mēneša maksu, saņemot pretī tiesības tīklu izmantot neierobežotā daudzumā, papildus jāmaksā tikai nepieciešamā pieslēgšanās zvana cena. Rumānijas EUNet Internet piegādātāja Interneta pakalpojumu izmantošanas apjoms no 1994. līdz 1995.gadam pieauga desmitkārt. Jo vairāk cilvēku izmanto Internetu, lai sazinātos ar paziņām vienā un tajā pašā pilsētā vai arī pavisam citā kontinentā, pie tam to darot faktiski par velti, jo vairāk cilvēkiem radīsies jautājums: kādēļ tas pats nevarētu notikt arī ar telefonu? Jaunākie tehnoloģiskie sasniegumi jau tagad ļauj cilvēkiem zvanīt ar Interneta starpniecību, pie tam nereti maksājot par šo prieku tikpat, cik maksā vietējs tālruņa zvans. Uzņēmuma Microsoft vadītājs Bils Geitss nesen atzina: «Nezinu, kāds labums nāk no Interneta komercijas ziņā, taču nesaprotu, kādēļ kāds vēlētos piedalīties tālsatiksmes tālruņu tirgū, zinot, ka ir pieejams šis tīkls.» Kustīgi mērķi Pārejas posma valstu telekomunikāciju uzņēmumu problēma, domājot par nākotni, ir tā, ka to konkurenti pasaulē ir kustīgi, nevis stacionāri mērķi. Konkurence spiež pat vadošos informācijas revolūcijas uzņēmumus nepārtraukti izgudrot kaut ko jaunu. Pirms mazliet vairāk nekā gada AT&T, kas ir pasaules otra lielākā telekomunikāciju firma (pirmajā vietā ir Japānas monopolsabiedrība Nippon Telephone & Telegraph), sadalījās trijos patstāvīgos uzņēmumos. Tajās pasaules vietās, kur konkurence ir visskarbākā, telekomunikāciju giganti samazina milzīgos štatus un pūlas piedāvāt arvien jauna veida pakalpojumus. Piemēram, AT&T patērētājiem piedāvā populāru kredīta karti, to izdarīt ļāva uzņēmuma labais vārds un lieliskā rēķinu sistēma. Daudzi telekomunikāciju uzņēmumi, tajā skaitā Hongkong Telecom un Bell Atlantic, meklē veidus, kā patērētājiem piedāvāt t.s. interaktīvās izklaides iespējas. Citur uzņēmumi ir spiesti integrēties. Vairāki giganti veido alianses, lai starptautiskiem biznesa klientiem piedāvātu vismodernākos tālruņa pakalpojumus. Dažos gadījumos, piemēram, sakarā ar British Telecom un ASV uzņēmumu MCI, notiek telekomunikāciju gigantu apvienošanās. Tas ir nepieciešams, lai spētu izdzīvot arvien skarbākajos konkurences apstākļos. Tieši tāpēc, ka pasaules telekomunikāciju industrija vienlaikus virzās fragmentācijas un konsolidācijas virzienā, nav nekāds brīnums, ka pārejas posma valstīs telekomunikāciju uzņēmumu vadītāji un politiķi ir neizpratnē par industrijas nākotni. Fragmentācijas tendenci veicina tas, ka jēdziens «telekomunikācijas» mūsdienās sedz veselu virkni dažādu darbību. Tas ļaus sekmīgi darboties daudziem maziem uzņēmumiem, sevišķi tajās jomās, kas vistuvāk patērētājam. Uzņēmumi varēs prasmīgi nopirkt pārraidīšanas tilpumu un tad to pārdot ar interesantiem, jauna veida pakalpojumiem, piemēram, t.s. atzvanīšanas (call back) pakalpojumi un cita veida lētāki tālsatiksmes pakalpojumi. No otras puses, arī lielākajiem uzņēmumiem ir savas priekšrocības, tas liecina par labu postkomunisma valstīs esošajiem telekomunikāciju gigantiem. Tajos reģionos, kur pieskaitāmās izmaksas ir ļoti augstas, bet peļņas līmenis ārkārtīgi zems, konkurentu skaits, visticamāk, būs ļoti mazs. Sekmīgākie uzņēmumi visbiežāk būs vertikāli integrētas firmas, kam ir ļoti laba pieeja klientiem. Vēl jākonstatē, ka vislielākajiem uzņēmumiem ir mazākas grūtības segt izmaksas, kas saistās ar jaunu un vispusīgāku pakalpojumu attīstīšanu. Te nav runa par izklaides un iepirkšanās pakalpojumiem, kas veidojas pasaules attīstītajās valstīs. Postkomunisma valstīs aktuālāks ir jautājums par veidiem, kā tālruņa tehnoloģiju integrēt ar ikdienas precēm un pakalpojumiem. Telekomunikāciju izmaksu struktūras pārmaiņas neizbēgami ietekmēs firmas gan telekomunikāciju industrijā, gan ārpus tās. Telekomunikācijas pašlaik ir industrija, kas atrodas viļņa virsotnē. Pieaug peļņa, sevišķi lielākajiem pārejas posma valstu uzņēmumiem, kas veiksmīgi un pilnīgi izmanto savas monopoltiesības laikā, kad pieaug pieprasījums, bet izmaksas samazinās ātrāk nekā cenas, un tas ir svarīgākais iemesls, kādēļ pat visnekārtīgākie telekomunikāciju uzņēmumi spēj pelnīt naudu maisiem vien. Taču šos lielos ieņēmumus apdraud jauni konkurenti, kā arī patērētāji, kurus neapmierina telekomunikāciju gigantu sniegtie pakalpojumi. Rumānijā, piemēram, gandrīz puse zvanu beidzas ar nesekmīgu savienojumu, bet visā Austrumeiropā uz jaunu tālruņa līniju patērētāji ir spiesti gaidīt ļoti ilgi. Polijā tādi privātuzņēmumi kā RP Telekom ir atraduši peļņas iespējas, piedāvājot tālruņa instalācijas pakalpojumus, kas ir gan uzticamāki, gan lētāki par tiem, ko piedāvā Polijas monopoluzņēmumus Telekomunikācija Polska. 1995.gadā RP Telekom ievilka tikpat daudz līniju (760 000), cik lielākais valsts uzņēmums. Jākonstatē, ka virziens, kurā mainās telekomunikācijas, nav skaidrs nedz industrijai, nedz pasaulei, pie tam pārmaiņas notiek ārkārtīgi ātri. Valdības var novilcināt revolūciju, taču tās nevar no tās izvairīties pavisam. Valdība, kas mēģinās to izdarīt, agrāk vai vēlāk būs spiesta piekāpties, pie tam jo vēlāk, jo neērtāk. Ierobežotas partnerattiecības Telekomunikāciju industrijas izaugsmi pārejas posma valstīs daļēji nodrošina tas, ka tautsaimniecība dažās no šīm valstīm aug ātrāk nekā jebkur citur pasaulē. Taču telekomunikāciju industrija aug vēl ātrāk, jo valstis tai pievērš vislielāko uzmanību, baidoties, ka bez efektīvas biznesa un personīgās komunikācijas sistēmas ekonomiskā izaugsme var apstāties vai, vissliktākajā gadījumā, virzīties atpakaļgaitā. Vismaz teorētiski vairums pārejas posmu valstu ir vienojušās par to, kā modernizēt telekomunikāciju industriju. Augstākā vai zemākā līmenī tās visas ir pārliecinātas, ka tikai ar privatizāciju un konkurenci tās spēs piesaistīt nepieciešamās ārvalstu investīcijas un know-how (zinātību). Priekšrocības, ko dod privatizācija, ir acīm redzamas, taču reizēm šīs priekšrocības var arī būt perversas. Pakalpojumu kvalitātes uzlabošana prasa milzīgas kapitāla investīcijas. Valsts, kurai pieder telekomunikāciju uzņēmums, nav spējīga tās finansēt, jo vairumam valstu postkomunisma teritorijā nepietiek naudas pat budžeta deficīta segšanai un milzīgo sociālo pakalpojumu sistēmu un citu veidu pārdalīšanas programmu finansēšanai. Privatizācija tādā gadījumā ir kā dāvana no debesīm: valstis sagaida, ka pasakaini bagātie ārvalstu investori ne tikai finansēs vietējo tīklu modernizāciju, bet arī samaksās lielas summas valsts kasei, lai iegūtu tiesības to izdarīt. Taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka te nav runa par "brīvpusdienām". Ārvalstu investori vēlas atgūt savus ieguldījumus, un viņi vēlas, lai valsts palīdzētu nodrošinātu viņu iespēju to izdarīt. Tāpēc, ka valstij no viņiem ir liels labums, arī ārvalstu investori vēlas precizēt sev izdevīgus noteikumus. Šo noteikumu pamatsastāvdaļa gandrīz vienmēr ir valsts solījums, ka uz kādu laiku turpināsies vismaz kaut kāda veida telekomunikāciju uzņēmuma monopoltiesības. Vairums pārejas posma valstu ir izvēlējušās tādu kā pusprivatizāciju, piesaistot privātieguldītājus sava veida publiskās un privātās partnerattiecībās. Valsts saglabā telekomunikāciju uzņēmuma kontrolpaketi, bet ārvalstu investori gūst tiešas vai netiešas garantijas par investīciju atgūšanu. Var likties, ka tas ir pārāk ērti, un tā tas arī ir. Radot miglainu situāciju ap atšķirību starp valsts izdevumiem un aizņēmumiem, no vienas puses, un privātiem izdevumiem un aizņēmumiem, no otras (tieši to dara pašreizējās runas par telekomunikāciju investīcijām), valdība var sev aiztaupīt īslaicīgas finansiālas problēmas, taču ne bez ievērojamām briesmām. Galvenā no tām saistās ar ļoti svarīgo jautājumu par resursu ieguldīšanas lietderīgumu. Privātuzņēmumi ieguldīšanas lēmumus pieņem atbilstoši labi pazīstamām priekšrocībām un apsvērumiem, sak, ja firma iegulda naudu muļķīgi, tad tā riskē ar naudas pazaudēšanu vai pat ar bankrotu. Tas liek firmu vadītājiem koncentrēties vēl rūpīgāk. Savukārt publiskajā sektorā šie lēmumi ir daudz mazāk disciplinēti, jo uz spēles ir tikai politiķu un birokrātu politiskā ticamība. Ja tiek sajauktas šīs divas sistēmas, tad var rasties situācija, kad nedz viena, nedz otra puse nejūtas atbildīga par pieņemto lēmumu un nav skaidrības par to, kam būtu jāuzņemas komerciālais risks, kas saistīts ar konkrēto lēmumu. Tas var nozīmēt pilnīgu ar šā procesa saistītās disciplīnas sabrukumu, tādā gadījumā var rēķināties ar tālākiem sliktiem vai izšķērdīgiem ieguldījumiem un, tāpēc ka resursi ir ierobežoti, retākiem «labiem» ieguldījumiem. Tas nozīmē arī to, ka valdība, kuras uzdevumam būtu jābūt monopoluzņēmuma peļņas tiesību regulēšanai, pati piedalās šīs peļņas sadalīšanā, un tas neizbēgami nāk par sliktu tieši patērētājiem. Ar privatizāciju vien nepietiek Pilnīga vai daļēja privatizācija ir svarīgs solis, bet ar to vien nepietiks, lai pārkārtotu postkomunisma pasaules telekomunikāciju tīklus. Vāji monopoluzņēmumi veiks patiesas reformas tikai tad, kad tie būs spiesti rēķināties ar patiesu konkurenci. Taču daudzās postkomunisma valstīs kādreizējo valsts monopolu vietā ir parādījušies daļēji privāti monopoli, tā tas ir noticis Ungārijā, Čehijā un Latvijā. Katra no šīm valstīm, šo it kā privāto uzņēmumu investori saņēma garantijas par monopoltiesību saglabāšanu uz noteiktu laiku, savukārt investori uzņēmās saistības paplašināt konkrētās valsts telekomunikāciju tīklu. Piemēram, Čehijā 27 procentus no uzņēmuma SPT pārdeva konsorcijam, kurā piedalās Nīderlandes PTT Telecom un Šveices Swiss Telecom. Konsorcijam ir pienākums ierīkot zināmu skaitu tālruņa līniju, pie tam darot to laikus - trīs mēnešu laikā pēc pieprasījuma, ja runa ir par privātu klientu, un biznesa klientam - viena mēneša laikā pēc pieprasījuma. Attīstītās valstīs, kur katram iedzīvotājam un uzņēmumam ir savs tālrunis, šāda veida pusliberalizācija noteikti būtu kļūda. Taču Austrumeiropā un NVS valstīs vidēji septiņi no katriem desmit iedzīvotājiem dzīvo bez tālruņa, pie tam viņi ir pārāk trūcīgi, lai varētu atļauties tālruņa ierīkošanu pat tad, ja vietējais uzņēmums būtu spējīgs to nodrošināt. Valdības šajā reģionā tāpēc uzskata, ka tām ir pienākums sabalansēt konkurences nepieciešamību ar vajadzību pasargāt monopoluzņēmumu peļņu, lai tie varētu paplašināt telekomunikāciju tīklu un sasniegt arī trūcīgākos vai attālāk dzīvojošos iedzīvotājus. Rezultāti šim sabalansēšanas procesam ir bijuši jaukti. Rumānijā jaunierīkoto tālruņa līniju skaits ir pieaudzis no 4000 1991.gadā līdz pat 297 154 1995.gadā. Taču tikai 10 procenti šo līniju ir ciparu līnijas, pie tam, par spīti daudz lielākai tālruņu izplatībai, joprojām katrs otrais zvans Rumānijā beidzas ar nesekmīgu savienojumu. Savukārt tālsarunu cena ir daudz augstāka, nekā tai jābūt. Tiesa, neviena postkomunisma valsts nav pietiekami turīga, lai varētu atļauties ciparu tehnoloģiju visiem lietotājiem, taču ar pārdomātāku politiku šīs valstis varētu izdarīt vairāk ar to tehnoloģiju, kas jau tagad ir to rīcībā. Iespējams, ka Ungārijas mērķis, pirms diviem gadiem pārdodot uzņēmumu MATAV, bija satricināt telekomunikāciju tirgu, taču valsts uzņēmumam iedeva monopoltiesības uz tālsarunām, tādējādi strukturējot telekomunikāciju industriju tā, lai ļautu MATAV izvairīties no konkurences. MATAV monopoltiesību turpināšana ļāva firmai gūt minēto peļņu, un pakalpojumu līmenis ir uzlabojies. Taču MATAV izmantoja daļu no peļņas, lai iespiestos arī konkurentu darbībā, piemēram, nopērkot lielu daļu no Ungārijas vadošā mobilo telefonu uzņēmuma Westel 900. Tas apdraud patērētāju ilgtermiņa intereses tāpat, kā to darītu valsts monopols. Ja valdība spēj atkāpties pat no solījuma ierobežotā veidā atvērt industriju konkurencei, tad iespējams, ka samazināsies gan investīcijas, gan arī pakalpojumu uzlabošanās tempi. Pamatotas raizes rada aizdomas, ka Ungārija nebūt nedomā atvērt tirgu visiem iespējamiem konkurentiem, tajā vietā pārdodot koncesijas tikai dažiem rūpīgi izvēlētiem pircējiem. Ungārijas iedzīvotāju (un MATAV konkurentu) lielākās cerības ir, ka valdība tomēr neatteiksies no sava solījuma pēc 2001.gada likvidēt starptautisko sarunu monopoltiesības un ka monopoluzņēmums MATAV tomēr nebūs spējīgs neierobežoti izmantot ienākumus, lai nostiprinātu savu ietekmi tirgū. Krievijas centieni vienu no pasaules vissliktākajām telekomunikāciju sistēmām pārvērst par vienu no pasaules modernākajām sistēmām saistās ar tāda paša veida risku, kāds ir Ungārijā. Tāpat kā daudzas valstis Austrumeiropā, arī Krievija korporatizēja telekomunikāciju gigantu Rostelecom. Krievija gāja vēl tālāk, pieļaujot vietēju un reģionālu telekomunikāciju uzņēmumu izveidošanu un veidojot jaunu uzņēmumu Svyazinvest, kas būtu tiešs Rostelecom konkurents. Visi konkurenti ir spiesti firmai Rostelecom maksāt lielu naudu par tiesībām izmantot šā uzņēmuma pamatlīnijas, taču patērētāji un valsts regulētāji tik un tā uzskatīja, ka Krievijas reģionos uzlabosies pakalpojumu kvalitāte, jo dažādie uzņēmumi ar telekomunikāciju gigantu konkurēs gan tiešā, gan netiešā veidā. Taču tagad šķiet, ka valdība tomēr firmu Svyazinvest iekļaus uzņēmumā Rostelecom, tas garantēti radīs vēl spēcīgāku monopolu, kas, iespējams, būs pietiekami bagāts, lai valstī ierīkotu jaunas tālruņa līnijas, bet tas arī būs pietiekami spēcīgs, lai nobloķētu jebkura konkurenta ienākšanu tirgū. Krievijas regulatori, tāpat kā viņu kolēģi Ungārijā, ir solījuši, ka monopoltiesības jau drīzumā beigsies, bet viņu vārdiem nebūt nav lielas ticamības. Igaunijā veidojas pavisam citāda situācija. Tur joprojām ir monopoluzņēmums tālsarunu tirgū Eesti Telecom. Taču pēc šā uzņēmuma privatizācijas (tas, visticamāk, notiks šā gada beigās) valdība sola atteikties no privatizētā uzņēmuma ilgtermiņa monopoltiesībām. Privatizācijas noteikumos paredzēta tūlītēja telekomunikācijas industrijas atvēršana konkurencei, ļaujot procesā piedalīties jebkuram iekšzemes vai ārzemju uzņēmumam, kas vēlas to darīt. Ja viss notiks atbilstoši iecerei, tad patērētāji Igaunijā varēs izvēlēties citu pakalpojumu piegādātāju katram zvanam, un tas nozīmētu vienu no pasaules liberālākajiem telekomunikāciju tirgiem, kurā vairāki desmiti uzņēmumu konkurētu cits ar citu. Tomēr, par spīti vispārējam progresam minētajā reģionā, liberalizācija un konkurences attīstīšana nav vienmēr bijuši pilnveidoti procesi. Neviena no valstīm nav pieļāvusi vispusēju konkurenci vecajiem, lielajiem valsts telekomunikāciju tīkliem. Bez šaubām, daudzas valstis ir pieļāvušas mazāka apmēra konkurentus: call back firmas, mobilo tālruņu sabiedrības u.c. Asa konkurence šo uzņēmumu vidū nereti ir nozīmējusi jaunu pakalpojumu ieviešanu un zemākas cenas. Piemēram, Čehijas Republikā ir divi mobilo tālruņu uzņēmumi - Eurotel un Radiomobil. Abi uzņēmumi ir krietni paplašinājuši darbības apjomus, tajā pašā laikā samazinot cenas, ko maksā patērētāji. Taču uzņēmums SPT uz šo faktu ir reaģējis veidā, kas ir tipisks lielam monopoluzņēmumam: konkurējošs tīkls (tā apgalvo SPT vadītāji) sev pievāks visienesīgākos darbības veidus, tādējādi piespiežot SPT pacelt savu pakalpojumu cenas, it īpaši lauku rajonos. Bet ko nozīmē «pievākt visienesīgākos darbības veidus»? Šī frāze, ko tikpat aktīvi izmanto Ungārijas MATAV, ļoti kaitina Antalu Hesbergeru. Viņš ir uzņēmuma Hungarodigitel, kas visbiežāk bankām piedāvā specializētus datu pārraides pakalpojumus, izpilddirektora vietnieks. «Tieši MATAV ir uzņēmums, kas valstī pievāc visienesīgāko darbības veidu,» viņš saka. «Viņi atšķīra ļoti ienesīgos telekomunikāciju pakalpojumus no vecā pasta, atstājot tā rokās ļoti dārgo vēstuļu piegādāšanas biznesu. Ja viņi tik ļoti raizējas par lauku pakalpojumiem, tad lai viņi paši sāk subsidēt šos pakalpojumus no savas peļņas.» A.Hesbergers uzskata, ka debatēs par konkurences cenu nekad neizskan argumenti par monopolsituācijas lielāko cenu - apstākli, ka biznesa klienti neiegūst pietiekami labus pakalpojumus. MATAV zaudē klientus tāpēc, ka «MATAV pievīla patērētāju», domā A. Hesbergers. Slēgtās durvis Jebkurā valstī tālruņu skaits uz 100 iedzīvotājiem liecina par konkrētās valsts tautsaimnieciskām sekmēm un izaugsmi. Tie, kas visvairāk cieš no tā, ka nav tālruņa, nav lauku ļaudis, bet gan pilsētnieki, kam komunikācijas ir daudz nepieciešamākas. Viņiem nereti nākas gaidīt stundām ilgi, lai klausulē sadzirdētu signālu, bet dienām ilgi, lai varētu piezvanīt uz citu pilsētu. Sastrēgumstunda tālruņu līnijās ir tas pats, kas sastrēgumstunda uz ceļiem: haoss, kas tiek radīts, ir viens un tas pats. Pat tālruņa aparāta iegūšana prasa kukuļu maksāšanu un blatu. Daudzviet to cilvēku, kas gaida tālruņa pakalpojumus, sarakstā ir vairāk uzvārdu nekā telekomunikāciju klientu sarakstā. Par spīti ilūzijai, ka kontrolēti monopoluzņēmumi piedāvā ātrāku tautsaimniecības izaugsmi, tieši konkurence sola uzlabojumus, nevis kas cits. Pat neliela konkurence var ļoti mainīt situāciju. 1995.gadā OECD veica pētījumu par tēmu Telekomunikāciju infrastruktūra: konkurences priekšrocības. Pētījuma autori secināja, ka liberalizācija telekomunikāciju sektorā ne tikai samazina cenas, bet arī paplašina patērētāju izvēles iespējas. Tas attiecas ne tikai uz valstīm ar attīstītu tautsaimniecību, bet arī uz jaunattīstības valstīm. Piemēram, Filipīnu salās valdība 1993.gadā atļāva konkurenci vietējo tālruņa pakalpojumos, tas pamudināja kādreizējo valsts monopoluzņēmumu PLDT daudz nopietnāk pievērsties jautājumam par gaidītāju rindas samazināšanu. Visā reģionā valstis sāk izprast konkurences jēgu. Daudzi uzņēmumi piepeši ir konstatējuši, ka tiem ir tiesības izmantot maršrutus, pa kuriem ļoti vienkārši var palaist šķiedru optiskos kabeļus, citas firmas konstatē, ka tām jau ir nepieciešamā tīkla infrastruktūra, lai varētu attīstīt starptautiskās telekomunikācijas. Tā, piemēram, Krievijā veidojas jauni telekomunikāciju uzņēmumi, kuru pamatā ir valsts dzelzceļa, enerģētikas un elektroenerģijas firmu alianses. Arī pasaules attīstītajās valstīs telekomunikāciju uzņēmumi nereti ir veidojušies tieši no šāda veida firmām. Divi telekomunikāciju uzņēmumi Sanktpēterburgā - Rascom un Metrocom - izveidoja kopuzņēmumu ar firmu Andrews Corporation no Amerikas un ar Sanktpēterburgas metro uzņēmumu, lai instalētu šķiedru optiskos kabeļus, kas vistiešākā veidā konkurēs ar Rostelecom līnijām. Jaunās firmas mugurkauls būs Sanktpēterburgas dzelzceļa tīkls. Jau tagad tīkls ir saistīts ar līdzīgu šķiedru optisko firmu Maskavā, ko izveidoja Macromnet un Maskavas pilsētas dzelzceļš. Par spīti tam, ka visā pasaulē konkurence gandrīz vienmēr ir uzlabojusi situāciju telekomunikācijās, daudzas pārejas posma valstis tomēr nespēj konkurences principu atbalstīt ar visu sirdi. Tas ir galvenokārt tāpēc, ka pārejas posma valstis ir pieradušas pie telekomunikāciju monopoluzņēmumu peļņas izmantošanas savām vajadzībām. Taču problēma neaprobežojas ar valdību nevēlēšanos privatizēt telekomunikāciju uzņēmumus pilnībā, nedz arī ar izteiktajiem monopoltiesību garantiem, ko saņem telekomunikāciju firmas daudzās valstīs. Patiesībā telekomunikācijām ir zināms dabiskais monopols, pie tam konkurencei telekomunikāciju sektorā ir neparasts veidols. Jaunam dalībniekam šajā tirgus sektorā tomēr ir jāspēj pieslēgties esošajam tālruņu tīklam. Tālrunis ir lietderīgs aparāts tikai tāpēc, ka tas ir pieslēgts citiem tālruņiem - jo lielāks tīkls, jo lietderīgāks tālrunis. Taču tīkls gandrīz neizbēgami pieder tam uzņēmumam, ar kuru jaunatnācējas vēlas konkurēt. Situācija būtu līdzīga, ja kāds automobiļu ražotājs būtu spiests izmantot konkurenta preču izplatīšanas sistēmu. Tas nozīmē, ka lielajiem uzņēmumiem bez pareizas valdības iejaukšanās ir gandrīz neierobežots tirgus spēks, un rets uzņēmums spēj atturēties no šā spēka izmantošanas, lai radītu galvassāpes konkurentiem. Kāda Čehijas telekomunikāciju uzņēmuma vadītājs sūdzas, ka viņam par pieeju STP tālsatiksmes sistēmai ir jāmaksā desmit reižu vairāk nekā jaunam telekomunikāciju uzņēmumam Amerikā būtu jāmaksā par pieeju tās valsts lielajām reģionālajām telekomunikāciju firmām. Arī cena par līniju izmantošanu visbiežāk tiek noteikta kā konkrēta summa, nevis kā summa, kas atbilst attiecīgās līnijas izmantošanas biežumam. Vissvarīgāk ir tas, ka visā postkomunistiskajā pasaulē lielie telekomunikāciju uzņēmumi izmisīgi cīnās, lai nepieļautu savu tīklu tilpuma atkalpārdošanu, labākajā gadījumā pieļaujot šo atkalpārdošanu tikai slēgtiem lietotāju grupējumiem, piemēram, viesnīcas vai bankas filiālēm. Tas neļauj efektīvākiem maziem uzņēmumiem sākt darbību konkrētajā tirgū. Daži valsts monopoli, piemēram, Polijas TP SA, novērš konkurenci vistiešākajā veidā - nedodot konkurentiem pieeju pie konkrētā monopola tīkliem. Nav nekāds pārsteigums, ka tie 150 uzņēmumi, kam pašlaik Polijā ir licence piedāvāt starppilsētu tālruņu pakalpojumus, strādā ļoti zemā līmenī, apkalpojot ne vairāk kā 35 tūkstošus cilvēku (TP SA apkalpo 5,7 miljonus). Vēl jāatzīmē, ka Polijas Satiksmes ministrijā strādā daudzi kādreizējie TP SA darbinieki, un tāpēc, ka privāti uzņēmumi ir spiesti ministrijā reģistrēt savus investīciju plānus, konkurenti baidās, ka TP SA var iepazīties ar šiem dokumentiem un tad pielabot savu investīciju programmu, lai pārspētu konkurentu plānus. Ja nu konkurenti beidzot iekļūst kādas valsts tīklā (iespējams tāpēc, ka to pieprasa likums), rodas jaunas problēmas. Konkurentiem, kas lieto tīklu, ir jāsedz daļa no tīkla uzturēšanas izmaksām. Šķiet, ka tas būtu tikai godīgi. Jautājums rodas par to, cik liela daļa jāsedz konkurentiem. Vairums tīkla izmaksu saistās ar kapitālizdevumiem un uzturēšanas maksām. Elektriskie pulsi, ko jauni uzņēmumi sūta pa līnijām, tās nekādā veidā nebojā, un parastā tirgus sistēma cenu proporcionālajā sadalīšanā šeit neder. Taču, ja cenu nosaka nevis tirgus, bet gan regulatori, ir grūti nodrošināt efektīvu darbību: tīkla īpašnieks, kas var atgūt visus izdevumus (ko pārejas posma valstīs jau tā lielākoties sedz nodokļu maksātāji), nejūt mudinājumu šos izdevumus samazināt. Pieejas cenas noteikšana ir vēl jo sarežģītāka tāpēc, ka monopoluzņēmumam ir pienākums garantēt cenas ziņā pieejamus tālruņa pakalpojumus visiem valsts iedzīvotājiem, arī tajās vietās, kur konkurējoši pakalpojumi it kā nav reāli (t.s. universālo pakalpojumu princips). Monopols var segt šādus izdevums ar šķērssubsīdijām no tām biznesa daļām, kas ir ienesīgākas. Konkurences gadījumā, apgalvo monopoluzņēmumi, konkurenti pievāc visienesīgākos klientus, piedāvājot tiem lētākas cenas, tādējādi neviens vairs nesedz nerentablo biznesa daļu izdevumus. Visas pārejas posma valstis ļauj galvenajam tīkla uzņēmumam daļu no izdevumiem, kas saistās ar it kā nerentablajiem universālajiem pakalpojumiem, atgūt no konkurentiem, bet konkurenti neizbēgami apgalvo, ka uzņēmumi uzpūš attiecīgos skaitļus. Zinātnieku pētījumi liecina, ka patiesās izmaksas, kas saistās ar tālruņa pakalpojumu piegādāšanu mazrentabliem klientiem un teritorijām, visbiežāk ir niecīgas. Tomēr lielie uzņēmumi nebūt nav ieinteresēti palīdzēt jauniem konkurentiem (vai regulatoriem), sniedzot tiem precīzu informāciju par savu aprēķinu pamatojumu. Arī tajos gadījumos, kad pieejas cenas nav mākslīgi paaugstinātas, vietējie monopoli var dažādos veidos ierobežot konkurenci. Uzņēmumi apgalvo, ka tiem nepieciešama milzīga peļņa no dažām jomām, lai tie varētu subsidēt mazāk rentablus pakalpojumus, piemēram - pakalpojumus lauku rajoniem. Nereti tas traucē konkurentu darbību. Uzņēmuma Eesti Mobiilltelefon (Tallina) vadītāji, piemēram, sūdzas, ka Eesti Telefon lieto ienākumus no monopolpakalpojumiem, lai uz pusi samazinātu cenu liberalizētajiem pakalpojumiem, piemēram, datu pārraidīšanai. Rezultātā konkurenti ir spiesti darboties tikai mazā tirgus apjomā. Vēl viens trumpis monopoluzņēmumu rokās ir spēja piešķirt telefona numurus. Klienti nereti nevēlas izmantot konkurējošu tālruņa firmu, ja tas nozīmē numura maiņu, jo tādējādi var zaudēt klientus. Organizācija, kas Polijā pārrauga telekomunikāciju industriju no patērētāju interešu viedokļa, uzskata, ka pat 10 vai 15 procentu cenas atlaide nekompensē šo problēmu. Tātad tirgus atvēršanas atslēga ir noteikumi par to, kā jauni uzņēmumi var gūt pieeju tīklam. Bet, atgriežoties pie automobiļu pārdošanas analoģijas, cik jaunajam uzņēmumam būtu jāmaksā par izplatīšanu? Vai tas var lietot savus pārdevējus un uzrakstīt savu vārdu virs veikala durvīm? Ja tā, tad kas par to maksā? Kā tiek atrisināti disputi? Šie jautājumi var likties dīvaini, taču tie ir būtiski, ja runa ir par telekomunikāciju politiku. Esošo firmu spēja atvairīt konkurentus ir tik plaša, ka valdībām nereti ir jāiejaucas, lai to apturētu. Taču mūsu apskatāmajā reģionā valdības biežāk ir uz vienu roku ar vietējiem uzņēmumiem. Roku rokā ... Skumji, bet valstu pieeja konkurences jautājumiem telekomunikāciju jomā šajā reģionā ir bijusi pārāk maiga. Polijā likumprojekts par pretkonkurences noteikumiem ir ticis mīkstināts. Latvijā Telekomunikāciju tarifu padome, kas ir valdības iecelta institūcija un nosaka privatizētā monopola Lattelekom tarifus, ir pilnīgi atkarīga no ārvalstu konsorcija TILTS (tajā ietilpst uzņēmumi Cable & Wireless un Telecom Finland), kam pieder 49% Lattelekom daļu. TILTS ne tikai piegādā padomei visu tehniku, tajā skaitā pat kafijas automātus, tas arī sedz padomes locekļu ceļojumu izmaksas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka TTP priekšsēdis Lelis saka, ka pārmērīga konkurences noteikumu ievērošana var «bojāt Latvijas sekmīgākos uzņēmumus». Kopš Leļa kunga stāšanās amatā TTP ir pieņēmusi vairākus lēmumus, kas satrauc reformistus, jo viņi tajos saskata monopoluzņēmuma ietekmi. Patērētāji un konkurenti parasti ir vīlušies par to, cik viegli viņu sūdzības par konkurences trūkumu un patērētāju izvēli tiek ignorētas. Polijā industrijas regulatori apgalvo, ka TP SA noteiktās cenas starptautiskiem zvaniem ir vismaz 30 procentus par augstām. Taču TP SA priekšnieki gāja regulatoriem aiz muguras un pārliecināja viņu birokrātiskos pārraugus Transporta ministrijā (nevienu nepārsteigs tas, ka ministrijai pieder uzņēmums), ka lielu daļu šo augsto cenu var izskaidrot ar investīciju izmaksām, patērētāju nesamaksātajiem rēķiniem u.tml., nevis ar uzņēmuma monopoltiesībām starptautisko sarunu tirgū. Valdība apstiprināja starptautisko pakalpojumu monopola turpināšanu. Polijas starppilsētu tirgū it kā tiek pieļauta konkurence, taču valdība nekādi nav nākusi pretī ārvalstu konkurentiem, lielākoties TP SA spiediena dēļ. Tā rezultātā TP SA sniegtie pakalpojumi ir tik zemā līmenī, ka tikai seši procenti atbildētāju nesen veiktā aptaujā atzina, ka kopš 1992.gada pakalpojumu līmenis ir uzlabojies. Pie tam TP SA cenas ir tik augstas, ka 25 procenti atbildētāju vispār atsakās no starppilsētu zvanīšanas. Nav nekāds pārsteigums, ka 72 procenti atbildētāju uzskata, ka telekomunikāciju tirgū nepieciešama konkurence. Lietuvā valsts uzņēmuma mazie konkurenti skandina aptuveni to pašu, ko patērētāji Polijā. Viņi ir spiesti maksāt gandrīz pusi savu ienākumu uzņēmumam Lietuvos Telekomas par starppieslēguma tarifiem. Tas pats notiek Rumānijā. Tur Jona Iliesku krišana un reformas atbalstošas valdības nākšana pie varas ir nozīmējusi jaunu konkurentu pielaišanu telekomunikāciju tirgum, taču uzņēmums Romtelekom joprojām monopolizē vietējo tīklu, lielākoties tāpēc, ka uzņēmumam ir tiesības noteikt pieslēgšanās tarifus. Interesanta iespēja šajā kontekstā ir lielos monopoluzņēmumus sadalīt daļās, kā tas notika Amerikas Savienotajās Valstīs, kad pirms pāris gadiem sadalījās firma AT&T. Rumānijas jaunais premjerministrs ir izteicies pozitīvi par amerikāņu modeli, un jaunā valdība apsver iespēju sadalīt Romtelekom vairākos vietējos uzņēmumos, atsevišķi atdalot tālsatiksmes firmu, un ļaut jaunajiem uzņēmumiem kopā ar ārvalstu partneriem konkurēt savā starpā, tādējādi uzlabojot pakalpojumu kvalitāti. Taču, ja Rumānija atdalīs vietējos pakalpojumus no starptautiskajiem, tad tiem uzņēmumiem, kas piedāvā vietējos pakalpojumus, gandrīz noteikti būs jāpaceļ tarifi, lai segtu šo pakalpojumu pašizmaksu. Vietējās sarunas Rumānijā faktiski ir bezmaksas, pateicoties sen ieviestajām subsīdijām, un doma par augstākiem tarifiem liek trīcēt pat visapņēmīgākajiem reformatoriem. Tīkla sadalīšana ir viens veids, kā noskaidrot jautājumu par izmaksām. Ekonomisti Čehijas Finansu ministrijā vēlas ieviest vēl radikālāku risinājumu - atdalīt telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu no sistēmas infrastruktūras vadīšanas. Tīkla īpašnieks pārvaldītu līnijas un centrāles, piedāvājot pieeju dažāda veida pakalpojumu sniedzējiem ar vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Arī tagad vietējā tīkla īpašnieks piedāvā sarunu pakalpojumus, tādēļ īpašnieka interesēs ir ierobežot konkurentu pieeju līnijām. Šo divu elementu atdalīšana radītu spēcīgu mudinājumu aizpildīt līniju tilpumu, nevis atstumt no tām konkurentus. Dzīva patiesība Telekomunikāciju pakalpojumi ir tik plaši izplatīti, ka jādomā - šajā jomā ir vairākas universālas patiesības. Vai tālruņa tīkls ir dabisks monopols tāpēc, ka tā galvenā vērtība ir palīdzība savienot vienu cilvēku ar citiem? Bet varbūt šāds monopols ir novecojis jēdziens, tas ir kļuvis par struktūru, kas vairs nespēj piegādāt jaunumus tādā ātrumā, kā to pieprasa klienti, un kas nespēj turēties līdzi tehnoloģijas firmu jauninājumiem? - ir nopietns jautājums gandrīz visām pārejas posma valdībām. Ja valsts atļauj konkurenci, vai universālo pakalpojumu sniedzējs var saglabāt savas pozīcijas pietiekami augstā līmenī, lai varētu veikt investīcijas ļoti nepieciešamajā ciparu tehnoloģijā? Spriežot pēc pasaules pieredzes, ir pāris lietu, kas pārejas posma valstīm būtu jāatceras: telekomunikāciju liberalizācija notiek trīs posmos: patērētāja īpašumā esošas tehnikas (dators, fakss u.tml.) pieslēgšana tālruņu tīklam; tālruņa līniju, kas tiek īrētas no telekomunikāciju uzņēmuma, atkalpārdošana; un pilnīgi neatkarīgs konkurējošs tīkls; konkurence tarifus samazina, nevis paaugstina (lai gan dažu pirms tam subsidētu pakalpojumu cena varētu celties); visiem lielajiem telekomunikāciju tīkliem ir plašas, bet slēptas iespējas cīnīties pret konkurentiem; tik milzīgā uzņēmumā kā valsts telekomunikāciju monopols var būt ļoti grūti pamanīt šķērssubsīdijas (kā arī konkurenci ierobežojošas cenas); kā redzams Amerikā, Lielbritānija u.c. valstīs, privatizācija un decentralizācija telekomunikāciju jomā var būt efektīvs process, bet tikai tādā gadījumā, ja līdztekus tiek izveidots augsti attīstīts regulēšanas aparāts, arī vesels bataljons juristu, kas orientējas komunikāciju jautājumos. Barošanās tieksme Līdzās tam, ka daudzu jaunu telekomunikāciju projektu uzņemšanās ir fiziski un organizatoriski sarežģīts process, telekomunikāciju firmu izaugsmi ierobežo vēl cits faktors - nauda. Starptautiskās tālruņu apvienības (International Telephone Union) speciālisti lēš, ka telekomunikāciju uzņēmumi postkomunisma valstīs pelna tik daudz, lai tālruņu līniju skaitu katru gadu varētu palielināt ne vairāk kā par 10 procentiem, bet tajā pašā laikā speciālisti paredz, ka pieprasījums pēc tālruņa līnijām tuvākajos gados pieaugs par 30 procentiem gadā. Tas nozīmē, ka reģionā būs nepieciešami papildu 50 miljardi dolāru, un lielākā daļa šīs naudas būs jāmeklē ārzemēs. Nelaime ir tā, ka pēc šādiem naudas līdzekļiem ir ļoti daudz konkurentu. Visā pasaulē telekomunikāciju firmas ir izslāpušas pēc naudas līdzekļiem, jo telekomunikāciju revolūcija notiek ne tikai Austrumeiropā un NVS valstīs, bet arī Āzijā un Latīņamerikā. Pie tam minētajos reģionos nauda ir vajadzīga neskaitāmiem cita veida infrastruktūras projektiem - ceļu būvniecība, dzelzceļi, elektrība, kodolenerģētika u.c. Neatraktīva politika var traucēt ārvalstu investoru darbību jebkurā valstī, kā atklāja Ukraina pēc tam, kad telekomunikāciju investoru piesaistīšana tika risināta mantrausīgi un nekompetenti. Pagājušā gadā Ukrainas valdība nolēma, ka ārvalstu investoriem, kas vēlas valstī būvēt un uzturēt tālruņa centrāles, gada peļņa nedrīkstētu būt augstāka par 14 procentiem no ieguldījuma. Investori nekavējoties pievērsās citām postkomunisma valstīm, kur arī ir liela vēlēšanās uzlabot telekomunikāciju sistēmas, un Ukraina palika ar garu degunu, spiesta paaugstināt peļņas griestus, lai piesaistītu investorus. Taču ukraiņi acīmredzot mācās lēni, jo arī investīciju piesaistīšanu mobilo tālruņu tīklam viņi salaida grīstē. Dažbrīd valdības pārstāvji apgalvoja, ka tikšot izsniegtas divas licences visas valsts apkalpošanai, citreiz tie paši pārstāvji teica, ka mobilo tālruņu jomā valstī būšot trīs konkurenti. Pēc tam kad visi ieinteresētie uzņēmumi bija iesnieguši priekšlikumus, tie tikai no laikrakstu reportāžas uzzināja, ka valsts vēlas par mobilā tīkla licenci saņemt milzīgu gada maksu - 65 miljonus dolāru. Uzņēmums Motorola saņēma licences tiesības, bet sašutumā atteicās gan no tām, gan arī no plānotas 500 miljonu dolāru investīcijas. Otrs pretendents - Deutsche Telekom (tas ir vienīgais vairs palikušais pretendents), pašlaik apdomā iespējas. Ukraina ir izpelnījusies lielāko neslavu par neprasmīgu apiešanos ar ārvalstu investoriem, taču līdzīgas problēmas ir bijušas arī Bulgārijā. Tagad šī valsts ļauj ārvalstu uzņēmumiem konsultēt telekomunikāciju uzņēmumus, kā arī piegādāt tiem telekomunikāciju tehniku, taču ārvalstniekiem nedrīkst piederēt telekomunikāciju pakalpojumu uzņēmumi. Iespējams, ka finansiālu apsvērumu dēļ Bulgārija no šīs politikas attiekusies. Bulgārijas Pasta un telekomunikāciju ministrijas absolūtais monopols kļuva par pretenziju objektu vēl pirms pērnās ziemas pretvaldības demonstrācijām valstī. Vairākas valsts institūcijas, kā arī lieli bulgāru uzņēmumi ir paziņojuši par savu nolūku veidot konkurējošus telekomunikāciju tīklus, taču nebūt nav skaidrs, vai šīm instancēm izdosies piesaistīt ārvalstu investorus. Arī tajās valstīs, kur investori ir piesaistīti sekmīgi, investīciju programmas rezultāti var būt neapmierinoši reizēm tāpēc, ka notiek favorītisms, citreiz vispārējas nekompetences dēļ. 1990.gadā Polijas valdība paziņoja par konkursu mobilo tālruņu licencēšanas jomā un valdības pārstāvji pārliecinoši sprieda, ka jau pāris gadu laikā mobilo tālruņu tīkls segs visu valsti. Taču toreiz to frekvenci, ko lieto modernas mobilo telekomunikāciju sistēmas, bija aizņēmuši Polijas bruņotie spēki, tādēļ konkurss bija par licencēšanas tiesībām jau sen nebūtībā aizgājušajā 450 MHz sistēmā. Konkursā piedalījās daudzi uzņēmumi, kurus piesaistīja valsts solījums, ka turpmāk tikšot izsniegtas licences arī 800 MHz tīklā. Taču konkursa pirmajā kārtā no pretendentu saraksta tika izsvītroti tādi telekomunikāciju milzeņi kā Ameritech. Ārvalstnieki cēla pretenzijas, valdība bija spiesta mainīt konkursa noteikumus, visā valstī virmoja baumas par milzīgu korupciju konkursa laikā. Tika izsludināts jauns konkurss, šoreiz garantējot uzvarētājam 50 procentu īpašumtiesības valsts monopolā, kā arī augstākas patērētāju cenas. Nevienam nebija pārsteigums, ka konkursā uzvarēja konsorcijs, kurā piedalījās tas pats Ameritech. Konsorcija sniegtie pakalpojumi veidojās lēni, bija dārgi un pieejami tikai lielākajās pilsētās. Kad pienāca laiks izsniegt licences patiesi vērtīgajām 800 MHz frekvencēm, valdība, redzot negatīvo publicitāti par konsorcija neapmierinošo darbu, lauza solījumus esošajiem telekomunikāciju uzņēmumiem. Sekoja ilgs ķīviņš, kas patērētājam nozīmēja tikai lielākus izdevumus un ilgāku gaidīšanu. Pārmaiņu loks Lai gan vairākums pārejas posma valstu pret telekomunikāciju revolūciju izturas visnotaļ nedroši, neviena valsts šīs revolūcijas lielo spēku nevar apstādināt, vēl jo vairāk pēc tam, kad šā gada sākumā vairākums pārejas posma valstu parakstīja Pasaules tirdzniecības organizācijas līgumu par telekomunikāciju pakalpojumu atvēršanu konkurencei. Šķiet, ka, parakstot dokumentu, postkomunisma valstu valdības beidzot saprata fundamentālu patiesību par pasaules tautsaimniecību, ka pēc pēdējo piecu gadu vilcināšanās un negribīguma tomēr ir pienācis laiks risināt jautājumus, kas saistās ar šīm revolucionārajām pārmaiņām. Arguments par labu tirgus atvēršanai telekomunikāciju jomā ir tāds pats kā arguments par brīvo tirgu preču jomā. Visas valstis var kļūt bagātākas, specializējoties tajās preču un pakalpojumu jomās, kur tām ir kaut kādas priekšrocība. Par spīti bieži dzirdētajiem apgalvojumiem par pretējo, fakts ir tāds, ka brīvāka tirdzniecība pakalpojumu jomā (piemēram, telekomunikācijās) ir vēl svarīgāks notikums nekā brīvāki tirgi preču jomā. Daļēji tas ir tāpēc, ka preču jomā jau sen ir notikusi tarifu samazināšana, kā arī protekcionisma politikas laušana. Konkurences radītie labumi tautsaimniecībai daudzos gadījumos jau ir. Taču pakalpojumu sektors, arī telekomunikācijas, pārejas posma valstīs dod pieaugošu procentu no valsts iekšzemes kopprodukta un līdz šim vissvarīgākās pakalpojumu tirgus daļas visbiežāk ir bijušas pasargātas no iekšzemes un ārvalstu konkurences. Nepieciešama daudzu jaunu uzņēmumu iekļūšana tirgū, lai uzsāktie labojumi kļūtu patiesi neatgriezeniski. Ir arī otrs iemesls, kādēļ ir jāliberalizē telekomunikāciju sektors. Tāpat kā citi pakalpojumu jomas sektori (bankas, apdrošināšana, transports), arī telekomunikācijas veicina modernas tautsaimniecības darboties spēju. Kā jau esam redzējuši, daudzas pārejas posma valdības ir apgalvojušas, ka tieši šā iemesla dēļ telekomunikāciju sektoru nedrīkst pakļaut pilnas konkurences skarbajam spēkam un konkurenci šīs valdības ir pieļāvušas tikai perifērajos tautsaimniecības sektoros. Taču patiesībā telekomunikācijas ir pārāk svarīga joma, lai to slēptu no konkurences. Ja valstī tālruņi darbojas bez problēmām, pie tam lētāk, tad nav iespējams pārspīlēt šā procesa sniegtās tautsaimnieciskās priekšrocības. Brīvāka tirdzniecība telekomunikāciju jomā sola uzlabotu rīcības efektivitāti postkomunisma valstīs, kā arī ciešākas saites starp šīm valstīm un bagāto pasauli, ļaujot abām pusēm vieglāk atklāt un ieviest tos rīcības modeļus, kas vislabāk atbilst katras valsts spējām. Tā, piemēram, strādnieki Indijā pašlaik ražo datorprogrammas tādām firmām kā Intel un Sun Microsystems; strādnieki Malaizijā apstrādā apdrošināšanas dokumentus no Japānas; strādnieki Īrijā apstrādā Lielbritānijas aviobiļetes. Liberalizācija un konkurence radīs zemākus starptautiskus telekomunikāciju tarifus, un šāda veida darbs kļūs arvien pieejamāks arī pārejas posma valstīm, kurās ir augsti izglītoti darbinieki un salīdzinoši lēts darbaspēks, sevišķi salīdzinot ar turīgajām ES valstīm. Ļoti daudzus pakalpojumus - sekretāres darbu, grāmatvedību u.tml. - var veikt ar tālruņa un datormonitora palīdzību, un ar satelīta un datora starpniecību tos var veikt jebkurā vietā visā pasaulē. Šie labumi neradīsies tik ātri, cik varētu, ja valdības turpinās stiept gumiju. Vairojoties tādām problēmām, kādas Ameritech piedzīvoja Polijā un Motorola - Ukrainā, starptautiskās telekomunikāciju firmas, ļoti iespējams, atteiksies no investīcijām tajās valstīs, kur nav ieviesti tie brīvās konkurences principi, pie kuriem ārvalstnieki jau sen ir pieraduši. Telekomunikāciju revolūcija pārejas posma valstīm piedāvā lieliskas iespējas, bet valstis tās varēs izmantot tikai tad, ja spers daudz drosmīgākus soļus šajā jomā, nekā tas ir ticis darīts līdz šim.