Pāvesta valodas skolotāja

Ievēroju, ka atšķirībā no daudziem Daugavpilslatviešiem, kuri šīs pilsētas sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumoslatviski bilst, it kā atvainojoties, ar iedzimtu nedrošību -sapratīs vai nesapratīs -, Anitas latviešu valoda, sarunājoties arGubernatora viesmīlēm, ir pārliecinoša bez iebildumiem. Pagājušijau seši gadi, kopš Anita atgriezās no pasaules pilsētas Romas, kursešus gadus studēja misiju teoloģiju Pontifikālajā Gregorauniversitātē Vatikānā, un tagad laikam ir vienīgā sieviete Latvijā,kas ir asociētā profesore ar teoloģijas doktora grādu. Pirms Romaspāvesta vizītes Latvijā 1993.gada septembrī Anitai bija lemtapavisam īpaša misija - mācīt pāvestam latviešu valodu, lai viņšRīgā un Aglonā varētu teikt savu mācību latviski. Daudziemdaugavpiliešiem bija pārsteigums arī tas, ka Anita pēc studijāmneizmantoja iespēju palikt ārzemēs, bet turpināja mācīt studentusDaugavpils augstskolā. "Kāpēc gan ne?" Anita spītīgi attrauc, bettad acīs iegulst skumjas. "Man, protams, pietrūkst Romas. Pietrūkstsaules. Vakar atnāku mājās, meitiņa Anna kravā savu ceļasomu unsaka - braucam uz Romu... Itālija ir ārkārtīgi bagātakultūrvēstures zeme, un iespēja tur studēt bija tik milzīgsieguvums, ko es tikai tagad vien spēju apjaust." UZ ZAIRU MISIJĀNEAIZBRAUCA Studijas Romā meitenei no Daugavpils rajona Špoģuvidusskolas bija gan nejaušība, gan likumsakarība. Pēc LatvijasUniversitātes Filoloģijas fakultātes beigšanas Anita vēl pāris gadustrādāja Rīgā, bet tad saņēma uzaicinājumu mācīt latviešu valodu unliteratūru Daugavpils studentiem. Toreizējais DPI Latviešu valodasun literatūras katedras vadītājs Arturs Priedītis piedāvāja lasītarī baznīcas un reliģiju vēsturi. Kad jutusi, ka ar pašmācību vienšajā jomā nepietiks, Anita sākusi interesēties par iespējāmmācīties tālāk un ar tagadējā Romas katoliskās baznīcas kardinālaJāņa Pujata atbalstu saņēmusi Vācijas stipendiju studijām Vatikānā.Anita atzīstas, ka tas viņas dzīvē bijis pirmais kultūršoks, joRomā ieradusies ar pavisam vājām itāliešu valodas zināšanām, pietam nācies iejusties pavisam citā izglītības sistēmā, kur pašaivajadzējis plānot savas studijas, sastādīt studiju plānu, kā arīuzreiz apgūt vairākas svešvalodas. Liels pluss bijušas labās krievuvalodas zināšanas. "Kad filosofijas profesors pārsteigts pajautāja,vai es tiešām lasu Vladimiru Solovjovu oriģinālā, uzreiz eksāmenāsaņēmu desmitnieku. Krievu valoda kā jebkura svešvaloda ir milzīgabagātība. Dzīvojot Daugavpilī, nemēdzu runāt krieviski, jo šajāpilsētā kādam taču ir jārada latviskā vide, par ko sveštautiešisūdzas un min kā pirmo ieganstu, kāpēc nav iemācījušies pat pārisvārdu latviski, bet priecājos, ka mana meita deju pulciņā ir labiapguvusi krievu valodu," smaida Anita un piebilst, ka otro lielākokultūras šoku savukārt nācies pārdzīvot 1998.gadā, atgriežotiesLatvijā, jo vairs nesapratusi, par ko cilvēki runā. Bija pagājušitikai seši gadi, bet mainījies viss, pat leksika. Stāstot parstudijām Romā, Anitas acīs atkal atgriežas draiskulība."Pontifikālā Gregora universitāte ir tikai viena no vairākāmpāvesta universitātēm Romā, bet pasaulē tā ir labi pazīstama, jakādam rietumos pateiksi, ka esi studējusi Gregoriānā, uzreiz atskanapbrīnas pilns o-o. Misioloģijas fakultāte pat vizuāli atšķiras nomūsu priekšstatos klasiski ierastās teoloģijas fakultātes - mācījoskopā arī ar priesteriem un mūkiem, taču viņi nebija ģērbušieskolārkreklos vai sutanās, vairākums nēsāja džinsus, T kreklus unplecos - ģitāru." Kā jau diplomētai misionārei, arī Anitaipiedāvāts misijas darbs Zairā, taču viņa atteikusies, sakot, kamisionārs vislabāk var strādāt zemē, kuras kultūru viņš labipazīst. "Lai nav tā, ka baltais, aizbraucis uz Āfriku, sāk mācītafrikāņiem balto domāšanas veidu. Viens no mūsu fakultātessvarīgākajiem uzdevumiem - gādāt, lai kristietība citās zemēsnenāktu ar rietumu kultūras uzslāņojumu, bet tiktu inkulturēta -izteikta attiecīgās tautas valodā un simbolos." Anitas stāsts parjezuītu tēviem Ķīnā, kas bija izveidojuši krucifiksu, uz kuraKristus tēla vietā bijis lotosa zieds, lai palīdzētu austrumniekiemsaprast, kas ir Dieva Dēls, uzbur krāšņu austrumu pasaules gleznu."Romā mācoties, es iepazinu, kas ir katoliskās baznīcas spēks -dažādās kultūras tradīcijas, kas bagātina baznīcu. Romā bijuNigērijas katoļu dievkalpojumā - mums liktos, ka tā ir diskotēka,tādā jautrībā un gavilēs tas viss notiek. Ja kristietība iesakņojasvietējā kultūrā, tad tā ir dzīva kristietība," saka Anita uniespurdzas: "Starp citu, tas stereotips, ka dienvidnieki irtemperamentīgi skandālisti, ir galīgi maldīgs. Ko, piemēram, darīslatvietis, ja pusstundu nāksies gaidīt autobusu? Kļūs arviennervozāks un nervozāks ar visām no tā izrietošajām sekām...Itālietis stāvēs ļoti mierīgi un murminās: "Pazienza!"(pacietību!). Vēl piecas minūtes. Tad teiks "Santa pazienza!"(svētā pacietība!). Un tad, kad arī itālietim pacietības mērs būsgalā, viņš izteiksmīgi iesauksies: "O, santa Pazienza, martire!"(Ak, svētā pacietība, mocekle!)" PLATOS UN ŠAUROS E APGUVA PERFEKTIUz jautājumu, vai tā gadījumā nav leģenda, ka tieši viņa mācījusiJānim Pāvilam II latviešu valodu, Anita smejas, ka tā tomēr esotpatiesība. Toreiz viņu kā diplomētu latviešu filologu Romāsameklējuši ar Vatikāna radio latviešu redakcijas starpniecību.Valodu pāvestam bija jāsāk mācīt jau jūnijā. Anita atceras, kadarbs bijis ārkārtīgi saspringts - no rīta uzģērbusi korektu, melnuvilnas kostīmu (jūnijā Romā ir ellīgs karstums!) un gājusi uzstundu pie pāvesta, tad metusi melnās drēbes nost un skrējusi uzVatikāna radio, kur kopā ar citiem latviešu studentiem tulkojusipāvesta tekstus latviski līdz pat vēlai naktij. Anita atzīstas, katik spraigā darba ritmā nav jutusi pārspīlētu bijību pret pāvestukā sakrālu personu, un tas arī palīdzējis strādāt. "Pāvests tiešāmbija mans pats labākais skolnieks, ļoti vienkāršs, bez jebkādassvētulības un sentimenta. Ja es kaut ko vienreiz aizrādīju, otrreizpie tā vairs nebija jāatgriežas." Latviešu valodu Jānis Pāvils IIapguvis pēc modernās valodu mācīšanās metodikas - uzreiz ar tekstu,tajā saklausot atsevišķus vārdus un uzzinot to nozīmi. "Tā kāpāvests jau bija apguvis lietuviešu valodu, viņa pirmais teikumsbija - nu, ar latviešu valodu tikšu galā ātri, jo tā taču irlīdzīga lietuviešu valodai. Taču pirmās nodarbības beigās viņšdomīgi noteicis - nē, te būs jāpamācās. Rezultāts bija tāds, kaLatvijā pāvests tīri labi norunāja savus tekstus un, galvenais,saprata, ko saka," atceras Anita. Pēc saspringtā mācību kursabeigām bijis tāds nogurums un spēku izsīkums, ka pat neienācisprātā izmantot piedāvāto iespēju palūgt pāvestam kādu īpašuprivilēģiju, kaut vai vizīti pie viņa kopā ar draugiem. "Man nopāvesta visvairāk atmiņā palicis viņa debeszilo acu skatiens, kasielūkojās cilvēkā līdz pat dvēseles dziļumiem. Tādas acis laikamtiešām ir tikai lieliem garīgiem vadītājiem," saka Anita.LIELDIENĀS ROMĀ PIETRŪKA MĀJU Vai Lieldienas Romā bija krāšņspiedzīvojums? Anita atzīstas, ka jutusies diezgan bēdīgi: pietrūcismāju. Pirmie Ziemassvētki un pirmās Lieldienas Romā bijusi diezgansāpīga pieredze. "Lai gan dzīvoju līdzās Svētā Pētera bazilikai,Lieldienas mēdzu svinēt nelielā draudzes baznīcā turpat līdzāsbazilikai. Tā ir Svētās Annas baznīca, kurā var ieiet ikviens,šķērsojot Vatikāna robežu, bet ne tālāk par baznīcas durvīm!" RomāKlusā nedēļa tiekot svinēta parastā liturģijas kārtībā, bet Palmujeb, kā to dēvē Latvijā, Pūpolu svētdiena gan izceļoties ar plašutautas gājienu: ļaudis no Itālijas novadiem, tērpušies savostautastērpos, mūzikas pavadībā dodas uz Svētā Pētera bazilikaslaukumu, kur piedalās pāvesta celebrētā svētā misē. Anita ar nožēluatzīst, ka mūsdienu sekulārajā kultūrā Kristus augšāmcelšanāssvētkus, kas ir lielākie kristiešu svētki, aizēnojušas veikalniekuakcijas. "Lai gan arī es bērnībā vairāk gaidīju Ziemassvētkus,Lieldienu svinēšana ģimenē man ir devusi nozīmīgu garīgu pieredzi.Toreiz man šķita: celties agri no rīta, tumsā braukt uz baznīcu,kur ir nejēdzīgi auksts, ilgi sēdēt dievkalpojumā - nu gan svētki!Un vēl gavēnis pirms Lieldienām! Mūsu mājās tas tika ievērotsdiezgan stingri, piemēram, Klusās nedēļas laikā netika ieslēgts netelevizors, ne radio. Tā bija absolūti klusa nedēļa. Kā bērnam mantas bija liels pārbaudījums, es jutos ierobežota un apspiesta.Toties Lieldienu rītā, kad pārbraucām no baznīcas, varēja trokšņotun priecāties." Runājot par pirmslieldienu gavēni, Anita smej, kair nācies dzirdēt priesterus jokojam, ka Latvijas katoļi parlielāko grēku uzskata gaļas ēšanu... "Gavēnis nav tikai gaļasneēšana. Tas nav tik vienkārši. Neēst gaļu, bet dzert kafiju pēckafijas, smēķēt cigareti pēc cigaretes? Gavēņa būtība iratteikšanās. No savas personīgās pieredzes varu apgalvot, kagavēnim ir liela reliģiskās audzināšanas nozīme. Diemžēl es nezinunevienu reliģijas pedagogu, kas Latvijā nodarbotos ar jautājumu parreliģisko audzināšanu ģimenē. Sabiedrības uzmanība ir pievērstajautājumam par ticības mācības pasniegšanu skolā. Toties ir palicisnovārtā jautājums, kā ģimenē audzināt bērnu ticībā? Kā nodot savunelielo un pat seklo reliģisko pieredzi bērnam? Kā ar savu bērnurunāt par Dievu?" Anita paķiķina par avīzēm, kuras ik dienu publicēhoroskopus, astroloģiskās prognozes un citas astrālas lietas,atzīstot, ka zināšanas reliģijā sabiedrībai ir ļoti vājas,plašsaziņas līdzekļos tiekot jaukti dažādi jēdzieni, piemēram,kristietība tiek saukta par tradicionālo reliģiju, kaut gan ar šojēdzienu jāsaprot reliģijas, kas vēsturiski pastāvējušas bezsakrāliem tekstiem, un Latvijā tā varētu dēvēt izzudušo senlatviešureliģiju. Skolā bērniem būtu jāiemāca saprast reliģiskos simbolus,pazīt un cienīt visas reliģijas, jāsniedz izpratne par baušļiem,par to, kā darbojas reliģiskā sistēma, taču tur nevar iemācīt nelūgties, ne arī ticību Dievam, un tas arī nav skolas pienākums."Savai meitai es nepasniedzu nekādas teoloģijas stundas, mēsvienkārši vakaros noskaitām lūgšanu, pateicamies Dievam par to, kamums ir ko likt galdā, ka ir jumts virs galvas. Tādas vienkāršaslietas, bet tas jau ir tas, ko mūsu vecmāmiņas darīja - nodevatālāk reliģisko pieredzi," saka Anita. Arī par baznīcas un valstsattiecībām viņas spriedums ir ašs un skaidrs - šīs lietas nedrīkstpretstatīt, jo gan baznīcu, gan valsti veido vieni un tie pašicilvēki. "Kāpēc gan kristietis nevarētu darboties politikā, tikainav jārada kaut kāds viens kristiešu partijas geto, bet gan pēcsaviem kristīgajiem principiem jādarbojas visās partijās. Man pašainebūtu drosmes politikā piesegties ar Kristus vārdu." Sarunasbeigās Anita bilst kaut ko pavisam pārsteidzošu un pirmajāacumirklī viņas akadēmiskajam teoloģijas doktores tēlam šķietamineatbilstošu: "Zini, no kā es baidos? No tādiem kristiešiem, kas irpareizāki par Romas pāvestu. Tas ir labi, ja bērns aug kristīgāģimenē, kristīgā vidē, bet ar to vien nepietiek. Ir jāaug arīticībā, un, lai augtu ticībā, ir jābūt problēmām. Ir jāpiedzīvoneticības nakts, lai ieraudzītu Dieva gaismu. Es pati augu ticīgāģimenē, mani katru svētdienu veda uz baznīcu, man tur bija diezgangarlaicīgi, bet atgriešanās notika studiju gados Rīgā, kad es patiuzmeklēju katoļu baznīcu un pati sāku runāties ar Dievu."u