Kad biju13 gadus vecs, jūras kadetu vienība nolēma mani kopā ar četriemcitiem kadetiem nosūtīt uz veiklības sacensībām. Drīz pēc mūsuierašanās sacensību vietā vīrs ar noskūtu galvu un dārdošu balsipienāca pie mūsu teltīm, pavēlēja tās pārvietot, lika pie sirdsnečurāt uz elektriskā nožogojuma un izvilka no maisa beigtu trusi."Jums tas ir jāpagatavo!" viņš norēca un piebilda, "dārzeņi ir uzgalda, ugunskurus kurināt aizliegts." Es nolēmu, ka, par spītikārnajam un garajam augumam, man šajās sacensībās būs sava loma, unpieteicos pagatavot ēdienu. No dārzeņu kaudzes es paņēmu dažusburkānus un sīpolu, nomizoju tos un iemetu katlā. Tad es pievērsostrusim. Tas šķita skatāmies uz mani ar ļaunu aci un bija ļotilīdzīgs manam mīļajam mājas trusim, kuru es nesen biju apglabājisdārza stūrī. Labi, ka trusis bija jau miris. Bet kā lai to nodīrā?Es centos atsaukt atmiņā bērnībā lasītās grāmatas - biju drošs, kaTomam Sojeram kādā brīdī bija nācies darīt ko līdzīgu. Šķita, kapareizais veids ir ādas uzšķēršana vēdera apvidū. Galva sagādājagrūtības, bet beigu beigās trusis tika atbrīvots no ādas, gaļasagriezta gabalos un uzmesta dārzeņiem. Pamazām kļuva skaidrs, kašo darbību rezultātā būtu jātop sautējumam, tātad bija jāpievienoūdens. Pielēju to, ar jūrnieka nazi samaisīju katla saturu unpiešķīlu uguni prīmusam. Atcerējos, ka mana māte, gatavojotsautējumu, parasti samazina liesmu brīdī, kad tas sāk vārīties.Notupos līdzās prīmusam un sāku gaidīt vārīšanās brīdi, laikakavēšanai pa gabalu vērojot savus biedrus, kuri ložņāja pa zirnekļatīklam līdzīgu virvju vijumu. Pēc četrdesmit minūtēm bijunosēdējies gluži stīvs, taču sautējums nebija ne tuvu vārīšanāstemperatūrai. Es pārlēju pusi no jēlā sautējuma citā katliņā,papildināju petrolejas krājumu un turpināju gaidīt. Puisis, vārdāRudais, mūsu komandas milzis, pēc brīža pienāca un apvaicājās, kāveicas ar pusdienu gatavošanu. Viņš mani informēja, ka tiesnesisdrīz būs klāt, bet atturējās izteikt jebkādus komentārus parkatliņa saturu. Brīdī, kad izbeidzās jau otrā petrolejas porcija unkatliņā beidzot sāka parādīties pirmie burbulīši, pie manis pienācasirms virsnieks. "Kādēļ katlā ir tik maz sautējuma?" bija viņapirmais jautājums. Es nesamulsis paskaidroju, ka puiši pusi jau irizēduši. Mani komandas biedri piekrītoši māja, uzteicot truša gaļasizsmalcināto garšu. Taču tiesneša sejā iezagās skepse. Viņšturpināja iztaujāšanu - kā jūs nodīrājāt ādu, vai pirms sautēšanasapcepāt gaļu, vai piebērāt sāli un piparus? Visbeidzot virsnieksizņēma no katliņa gaļas gabaliņu un pārgrieza to uz pusēm, atklājotskatienam nepievilcīgu ainu - iekšpusē gaļa bija asiņaina, betārpusē piemirkusi un pelēka. Katliņa saturu mēs izlējām un pusdienuvietā ēdām čipšus. Diemžēl es tā arī neuzzināju, kā tika novērtētsmans sautējums, jo nākamajā sacensību dienā mūsu komandaapmaldījās, tika diskvalificēta un nosūtīta uz mājām trīs dienaspirms sacensību beigām. Atgriezies mājās, es sāku pievērst lielākuuzmanību mātes rosībai virtuvē, un, lai gan trusi man gatavot vairsnav nācies, otrais ēdiena pagatavošanas mēģinājums - vakariņasnelielam draugu pulkam - bija daudz veiksmīgāks.
Pirmais trusis
"Ir ļoti grūti noķert trusi," tā Džima Džārmuša agrīnajā filmāDown by Law saka Roberto Benīni varonis - Amerikā ieklīdis itāļukrāpnieks. Trusi viņam nācās ķert Luiziānas purvos, kur viņš pēcizbēgšanas no cietuma bija nonācis kopā ar diviem kameras biedriem.Laimīgā kārtā man nekad nav nācies ķert trusi, taču trusim bijaliela loma manā pirmajā patstāvīgi pagatavotajā maltītē.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.