Laika ziņas
Šodien
Apmācies

PRET SAVU GRIBU

Par skatītāju mīluli Eduards Pāvuls kļuva jau pirms 50 gadiem - toreiz vidusskolnieces viņu dievināja kā Romeo. Eduards Pāvuls no Jūrmalas Valteriem nevarēja pateikt, kāda mendele bija uznākusi, kad 1946.gadā viņš nostājās Dailes teātra Otrās studijas eksaminācijas komisijas priekšā. Vēlāk neskaitāmas reizes aprakstniekiem stāstīja - vienkārši bija devies līdzi draugam, un, kad viņu aicināja spēlēt etīdi, pat nezināja, kas tā tāda.

Puisi mēģināja uzvedināt, vaicājot - nu ko jūs, piemēram, darīsiet, kad suns uzbruks? To 17 gadu vecajam Eduardam nevajadzēja skaidrot, to vectēvs bija iemācījis. Puisis naski nometies četrrāpus un ar cepuri zobos gājis iedomātajam nezvēram virsū. Tā pēc tam visu aktiera mūžu - nekad netēloja, patiesību ņēma no dzīves. Komisijas locekļi smējās un Pāvulu kā īpatni un dabas bērnu uzņēma studijā. Otrajā studijā uzņemto listē bija arī nākamais Dailes teātra spožais zieds - Vija Artmane, Rasma Roga, Harijs Liepiņš, Valentīns Skulme un citi. Pēc četrdesmit gadiem teātra zinātniece Lilija Dzene uzrakstīs grāmatu par Eduardu Pāvulu. Savu dokumentālo stāstījumu viņa trāpīgi nosauks - Aktieris pret savu gribu. IEVAINO MEITEŅU SIRDIS Ja Eduards būtu aizgājis uz jūrskolu, kā sākumā bija iecerējis, viņam būtu cits dzīves sākums, vidus un nobeigums. Un droši vien arī tā cita dzīve būtu veiksmīga, jo 1929.gada 7.jūlijā Pāvulu ģimenes pirmdzimtajam laime visu mūžu gāja pa priekšu, viņam tikai bija cieši jāmin tai pēdās. Pāvulam liktenis bija lēmis kļūt par aktieri Eduarda Smiļģa romantiskajā pacēluma un patosa apdvestajā Dailes teātrī, kas tolaik atradās Lāčplēša ielā 25. Kā izrādījās - šī ēka aktierim bija visa sākums un gals, jo aizvadītajā trešdienā aktieri no vecās Dailītes izvadīja uz mūža mājām Salas kapos. No pirmajām lomiņām kareivjos, ļaudīs un tautā 1946.gadā līdz pat pēdējai - 1984.gadā nospēlētajam Jedigejam kirgīzu dramaturga Čingiza Aitmatova lugā Un garāka par mūžu diena ilgst - Eduards Pāvuls bija Dailes teātra izredzētais, un tas nozīmē - lai kādi laiki, bet Pāvulam lomu netrūka. 1953.gadā jaunais aktieris pašam par lielu pārsteigumu savu vārdu ieraudzīja Šekspīra lugas Romeo un Džuljeta lomu sadalījuma sarakstā, turklāt pašā galvgalī. Viņš - Romeo! Smiļģis, toreiz būdams spēka un brieduma gados, daudz uzdrošinājās, un teātrī bija veseli divi Romeo - gaišais Pāvuls un dienvidnieciski tumšais Harijs Liepiņš. Varbūt kļūdos, bet domāju, ka tagad pat vienu tik spilgtu Romeo Latvijas teātros būtu grūti atrast. Gatavojoties lomai, zemnieciski smagnējais jaunais aktieris fanātiski centās iegūt formu, paukojās, uz mēģinājumiem ieradās vingrā solī, lai kļūtu par iznesīgu un lokanu jaunu cilvēku, kāds bija nepieciešams klasiskajai dramaturģijai. Pirmā lielā veiksme - Eduarda Pāvula Romeo kļuva par visu vidusskolnieču mīluli divu paaudžu garumā, jo viņš kopā ar Džuljetu - jauno, talantīgo un skaisto Viju Artmani - apliecināja tik spēcīgu un starojošu mīlestību, tādas ilgas pēc gaišuma, kādas vēlējās piedzīvot katra jauna meitene. Gaismas un cerības staru Pāvulam deva arī paša mīlestība. Savu pirmo un vienīgo meiteni Liliju Volfu viņš apprecēja 1951.gadā. Pēc piecdesmit gadiem zelta kāzu dienā viņš savai Lillei par godu Valteru pagalmā pacēla Latvijas karogu, tā bez vārdiem atkal atzīstoties sievai mīlestībā. No izrādes Romeo un Džuljeta sākās arī pa pusei mīts, pa pusei patiesība par to, ka Dailes teātra foajē, kur karājās aktieru fotogrāfijas, Pāvula portreta vietā visbiežāk rēgojās tikai plika nagliņa - eksaltētās vidusskolnieces aktiera bildes piesavinājās tik veikli, ka nosargāt tās nebija iespējams, un teātra saimnieciskā vadība jau sāka rēķināt, kādus finansiālus zaudējumus šāda apjūsmošana rada mākslas iestādei. APGRIEZA KĀJĀM GAISĀ Turpmāk filmās Eduardu Pāvulu redzēsim bieži, jo to lielākā daļa iegūlušas kinomākslas zelta fondā, bet uz skatuves - vairs nekad. Taču katram Pāvula talanta cienītājam ir lomas, kurus nav iespējams aizmirst. Savulaik teātra cilvēku aprindās bija populārs jēdziens "trīs P" - Priede, Pētersons, Pāvuls. Tas radās pēc Pētera Pētersona Dailes teātrī 1955.gadā iestudētās Gunāra Priedes lugas Jaunākā brāļa vasara, kurā Pāvuls spēlēja Uģa Daugavieša lomu. Šī izrāde kļuva par būtisku pavērsienu latviešu dramaturģijā un skatuves mākslā. Lilija Dzene atceras: "Mūsu paaudzē virmoja patiess saviļņojums par jaunā un daudzsološā dramaturga Priedes darbu. Lugas varoņos un galvenokārt Pāvula Uģī skatītāji atpazina paši sevi. Mēs visi bijām tādi Uģi - tikko diplomu ieguvušie jaunie darboņi, kas pēkšņi bija pārsteigti par to, ka dzīvē viss nav tik vienkārši, kā skolā mācīts!" Teātra zinātniece apgalvo, ka sociāli vulgārais uzstādījums, kas tolaik valdīja padomju un arī daža laba latviešu dramaturga lugās, tika apgriezts ar kājām gaisā. Priede bija atnesis uz teātri nevis sacerētu, bet paša izjustu īstenību. Eduarda Pāvula Uģis Daugavietis uzrunāja savu paaudzi, radot par sapratni vieglu noreibumu sirdīs - vai tiešām tā jūt arī citi, ne tikai es vien? Ar Pāvula Uģi pie skatītājiem atnāca laiks un varonis, kas vienoja zālē sēdošos, un skatītāji Pāvulam piešķīra milzīgu uzticības kredītu, jo no viņa palot paloja siltums, vienkāršība, tuvība. Ar gadiem, strauji augot aktiera popularitātei, šīs īpašības Pāvulā negāja zudumā. Pārpratumi teātrī notika, bet Pāvuls tos pārdzīvoja un aizmirsa. Tā viņš 1959.gadā kā allaž atdevīgi strādāja pie Hamleta lomas pārī ar Rasmu Rogu - Ofēliju, bet nospēlēja Hamletu tikai vienu reizi un godprātīgi atteicās no tās, juta, ka triko tērptais Hamlets bija ārpus viņa. Izrādēs Hamletu spēlēja Harijs Liepiņš, kaut gan Lilija Dzene, kas redzēja to vienīgo izrādi ar Pāvulu, apgalvo, ka skatuves duets Pāvuls - Roga bijis brīnišķīgs. Toties Šveiku, kurš aktiera interpretācijā bija nevis optimistisks resnītis, bet kara jezgās apjucis jauns cilvēks, pieņemšanas komisija noraidīja kā neatbilstošu tradicionālajam omulīgā Šveika tēlam, un šī loma tika Gunāram Placēnam. BEIDZOT ZVEJNIEKA DĒLS Uz naivo jautājumu, vai Pāvuls mīl teātri, viņš allaž smēja - jāmīl nevis teātris vai kino, jāmīl sieva, bērni, sava māja, savs suņuks... Teātris ir darbs, kas jādara bez atlaidēm, bez romantizēšanas. Kolēģi teātrī Pāvulu mīlēja, jo viņš nedzina intrigas, neaprunāja, nenīda un neskauda. Viņa talanta pārākums Dailē tika atzīts vienbalsīgi. Arī Latvijas kino vēsturē Eduards Pāvuls ierakstījis savu devumu, mūža beigās atzīstot, ka vistuvākais viņa būtībai tomēr bija Oskars režisora Vara Krūmiņa 1957.gadā uzņemtajā filmā Zvejnieka dēls. Savilksim bilanci - 50 lomas teātrī, pāri par 60 - kino, ne tikai Rīgas, bet arī tolaik plašās padomjzemes daudzajās kinostudijās. Latviešu kino lomu skaitā pretīgi trulais Sutka filmā Purva bridējs (1966) un tajā pašā gadā arī Ričards filmā Es visu atceros, Ričard!, cildenais ziedoties gatavais Grīntāls Nāves ēnā (1971), gastronomiski trakulīgais Ērmanis Vella kalpi Vella dzirnavās (1972), zemnieciski (pāvuliski) pamatīgais Ozols Ilgajā ceļā kāpās (1981), kārības un iekšējā kultūras trūkuma pārpilnais Ceplis Rolanda Kalniņa filmā Ceplis (1972), kuru Latvijas televīzija, aktiera piemiņu godinot, demonstrēja nedēļas nogalē, kad aktieris tikko bija aizgājis no dzīves. Šis aktiera izcilības apliecinājums bija vērtīgāks par jebkuru nekrologu. Tā ir kino priekšrocība - filmās Eduards Pāvuls vienmēr būs kopā ar mums, bet izaugusi jau vesela paaudze, kas Eduardu Pāvulu nav redzējusi lomās uz skatuves. No Dailes teātra viņš aizgāja 1985./1986.gada sezonā. Pāvula pēdējā loma teātrī bija Jedigejs izrādē Un garāka par mūžu diena ilgst. Šķiet, kas gan aktierim var būt interesants svešā - kirgīzu tautas mentalitātē? Taču Jedigejs - tautas tradīciju glabātājs - Pāvulam kļuva par spēcīgu un atbildīgu lomu, savdabīgu atmodas laika priekšvēstnesi. Pāvuls ar visu savu dvēseli norādīja, ka pats svarīgākais cilvēkā ir grēksūdzes moments, viņš ielika lomā sevi visu. Lilija Dzene saka: "1984.gada 23.decembrī skatījos Pāvula pēdējo izrādi Dailē, un tas bija sāpīgi visiem zālē sēdošajiem." Teātra zinātniece atceras: kolēģi baidījušies, ka aktiera sirds šajā izrādē varētu neizturēt, tik dziļi un pamatīgi viņš spēlēja savu lomu un arī savas atvadas no teātra. 1985.gada janvārī Pāvulu aizveda uz slimnīcu, atveseļošanās bija ilgstoša, un Pāvuls teātrī vairs neatgriezās. Jedigeju turpmāk spēlēja Harijs Liepiņš, kurš, kā atceras Lilija Dzene, speciāli brauca uz Valteriem pie Eida, lai lūgtu kolēģim svētību šai lomai. ĒRKŠĶIS KREKLĀ Kāpēc Pāvuls neatgriezās teātrī? Par to ir dažādas versijas. Lilija Dzene uzskata, ka "Pāvulam nebija artistisku plāksteru, viņš visu laida caur sirdi". Kad, pēc slimības atgriežoties teātrī, kāds no administrācijas aktierim pateica, ka teātrim invalīdi nav vajadzīgi, Pāvuls pagriezās un aizgāja ar sāpīgu aizvainojumu sirdī - "viņš kā Raiņa Jāzeps vairs nekad nevarēja to ērkšķi no krekla izņemt". Lilija Dzene aicina - paliksim pie šīs aktiera paša formulētās versijas! Pāvulu aicināja atpakaļ gan Arnolds Liniņš, gan Jaunajā Rīgas teātri lomas piedāvāja Alvis Hermanis. Taču bija iestājies noilgums, iespējams, ka Pāvuls baidījās atgriezties uz skatuves, baidījās vairs nepacelties agrākajā augstumā. Eduards Pāvuls, kā ilgi bija sapņojis, beidzot bez steigas dzīvoja Valteros, vadīja dienas kopā ar Lilli, gāja uz upi makšķerēt, pastaigājās ar mazbērniem, gāja mežā ar savu uzticīgo draugu suni Ričiju. Tautas mīlestība pret mīļoto aktieri negāja zudumā. Pāvuls viens no pirmajiem 1991.gada 13.janvāra naktī kopā ar Hariju Liepiņu ieradās Doma laukumā, stāvēja uz barikādēm, vēlāk darbojās Tautas frontē un zemessardzē, taču nevienā partijā viņš neiestājās. Vēl 90.gadu pašā nogalē viņš tikās ar saviem skatītājiem televīzijas videofilmā Izpostītā ligzda. Režisors Jānis Streičs, kura filmās Mans draugs nenopietns cilvēks, Teātris un citās Pāvuls spēlēja, pārliecinoši saka: "Pāvuls ir pasaules klases aktieris, latviešiem otra tāda nav. Filmēties, kas ir īslaicīgs darbs, Eidis gāja labprāt, bet ilgstoši nevienam viņš vairs kalpot negribēja. Visu cienīts, mīlēts un aprūpēts, viņš spēlēja manā filmā Vecās pagastmājas mistērijas un bija pilns pašironijas, labestības un gaiša humora. Kad Eidis ar cilvēku runāja, tad kā saulīte uzspīdēja. Aktiera ilgotākā un tīkamākā sabiedrība bija vienkāršie cilvēki, ar tiem viņš sapratās no pirmajiem vārdiem. Katram bija sapnis ar Pāvulu padraudzēties." Taču kino Latvijā uzņēma maz, bet teātrim varbūt pietrūka spēka un pārliecības par savu varēšanu. Vārgt sākušo aktieri sāka plosīt iekšējas pretrunas, kādas pārņem darba cilvēku, kad īsta darba vairs nav. Daudzi atraidītie žurnālisti teica - Pāvuls palicis nīgrs, pārvērties par urrāpatriotu. Taču savu zemi un tautu Pāvuls mīlēja līdz pēdējam elpas vilcienam. Eduards Pāvuls saasināti uztvēra tautas bēdas, nabadzību, smago stāvokli un, slimības novārdzināts, pārdzīvoja, ka ir bezspēcīgs un nespēj palīdzēt. Ļaunuma ne pret vienu viņā nebija, tikai sāpes par to, ka pragmatiskie vīri, kam vara rokā, nespēja tautas lietas kārtot. Cilvēku mīlēts, viņš arvien vairāk jutās jaunā laika atstumts. Pāvula pēdējais patvērums bija dzimtie Valteri, no kurienes viņš 14.jūlijā devās mūžībā. Neatkārtojamais dailēnietis tagad atdusas Rīgas rajona Salas kapos. Mums paliek leģenda par vienu no izcilākajiem latviešu XX gadsimta otrās puses aktieriem, taču Pāvulam noteikti nepatiktu, ja cilvēki viņu kanonizētu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 342

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits