PŪT, VĒJIŅI!

Viļņi skalojas ap jahtas sāniem, fonā aizslīd Rīgas torņi, diena ir saulaina, bet vēsa, un Elza Radziņa nopriecājas, ka uzvilkusi siltu kostīmu. Astrīda atceras, ka pirms trīsdesmit gadiem vasara «bija nenormāli karsta». Ar to atmiņu maisam gals ir vaļā, bijušā vīzijas ir draiskas, pusnopietnas, katrs atcerēts sīkums kā akmentiņš ievirpina nākamo atmiņu drumslu... Ģirts emocionāli vaicā: «Kurš te tagad tic, ka no tās vasaras pagājuši jau trīsdesmit gadi? Vai kādam tagad ir prātā, ka Esmeraldai tolaik bija tikai septiņpadsmit, bet Elitai un Pēterim pa deviņpadsmit gadu?» Elita: «Man Ģirts un Astrīda bija pati pilnība, tolaik taču puse Latvijas meiteņu ģība Ģirta un Ulda dēļ! Liktenis man bija lēmis, ka mēs kā talantu fabrikā nošķirti no pasaules kopā dzīvojām kā viena liela ģimene.» Astrīda smejas: «Nekad mūžā pēc tam es neesmu tik maz gulējusi kā Pūt, vējiņi! filmēšanas laikā. Visi dzīvojām pie saimniekiem, vakaros gājām no mājas uz māju, šašliki laikam vēl nebija modē, cepām desiņas, dancojām un dziedājām, un suitu sievas pa vidu radīja īpašu auru, bet no rīta atkal bijām uzņemšanas laukumā.» Pēc fotogrāfa aicinājuma aktieri sagrupējas ap mastu, un man šķiet - ja piever acis uz sirmot sākušajām galvām, patiešām it kā jau nekas nav mainījies. Ja Piesis būtu dzīvs, varētu filmēt Pūt, vējiņi! pēc 30 gadiem. Elita braši sauc: «Es tajā tēlotu Ciepu!» FILMA DZĪVOJA BRAŠI Rīgas kinostudijas vecās filmu lentes laika gaitā novecojušas - tās kļūst dzeltenbrūnas, izzūd zaļā krāsa, bet padomju gados saražoto filmu negatīvi glabājas Krievijas Valsts kino arhīvā Maskavā. Taču Latvijas Nacionālais kino centrs tikko saņēmis sūtījumu no Latvijas sūtniecības Maskavā - jaunu un krāsainu filmas Pūt, vējiņi! kopiju. Ar subtitriem angļu valodā no 4. līdz 12.jūlijam filma tiks demonstrēta Karlovi Varu starptautiskajā festivālā. Tur īpaša sadaļa Baltic focus tiks veltīta filmām, kas tapušas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Vēji aizpūš visu - laiku, notikumus, pārestības un likteņus, taču latviešu kino vēsturē šai filmai ir paliekoša vērtība. To cilvēku atmiņā, kuriem tagad ir ap piecdesmit un vairāk, par režisora Gunāra Pieša darbu Pūt, vējiņi! saglabājies mīts kā par Rīgas kinostudijas skandalozāko filmu. Sabiedrība no filmas tapšanas sākuma gaidīja Pieša darbu ar nemitīgi kāpjošu interesi. Tā bija pirmā un arī pēdējā Raiņa darba grandioza ekranizācija. Filmas izmaksas tika rēķinātas krietni pāri pusmiljonam rubļu - tiem laikiem nepieredzēti liela summa vienai mākslas filmai. Tagad, lasot karstās diskusijas 1973./1974.gada avīžu un žurnālu lapās par to, vai «tas ir Rainis», ka skatītājus «nepārliecina režijas koncepcija», ka «naturālistiskas fizioloģiskas detaļas jauc fināla risinājumu», ka «etnogrāfiskās ainas ir ilustratīvas un uz filmas fona izskatās kā staniola aplikācijas», jādomā, ka tikai laiks visu noliek savās īstajās vietās. Neraugoties uz visiem par un pret, filma vēlāk braši dzīvoja savu dzīvi. 1975.gadā tolaik prestižajā Vissavienības kinofestivālā Baku Pūt, vējiņi! saņēma balvu kā labākā klasikas darba ekranizācija, Imantam Kalniņam tika balva par mūziku filmai, Elzai Radziņai - par Mātes lomu, Esmeraldai Ermalei - par debiju kinomākslā. Tādu atzinību nebija guvusi neviena latviešu filma. Pēc izlaišanas visā Padomju Savienībā Pūt, vējiņi! noskatījās ap 18 miljonu skatītāju. 1975.gadā filmu parādīja starptautiskajā kinofestivālā Sansebastjanā, kurp kinodarbu un arī Latviju pārstāvēt devās Gunārs Piesis un Esmeralda Ermale. Pūt, vējiņi! ierakstīja savas nopietnas zīmes arī tās veidotāju likteņos. Režisors Gunārs Piesis mūžībā aizgāja 1996.gada janvārī. Nedēļu pirms tam viņš piekrita intervijai laikrakstam Diena. Gunārs stāstīja: «Vēl mācoties Maskavā, Kinematogrāfijas institūtā, es piezīmēs rakstīju - būtu labi uztaisīt filmas Nāves ēnā un Pūt, vējiņi!... Tici vai netici, tas nenokrita no gaisa, krājās uz papīra...» Gunārs stāstīja, cik milzīgs darba apjoms tika paveikts, gatavojoties filmēšanai. Valodas un literatūras institūtā režisors studēja Raiņa mapītes, vēsturi, folkloru, dainas. Toreiz Gunārs skaidroja: «Scenārija līdzautors bija Imants Ziedonis. Konfliktējām. Viņš nepieņēma filmu. Viņam bija savs Raiņa lugas ekrāna varianta redzējums. Kad filma bija gatava, sākās strīdi un diskusijas presē. Vieni redzēja Baibiņu tādu un ne šitādu, citi pārmeta Gatiņa traktējumu, citi burvestības un misticisma ainas...» BŪS VAI NEBŪS RAINIS? Un tā 1973.gadā vieni Vijciemā taisīja filmu, citi Rīgā sprieda - būs vai nebūs Rainis? Samilza konflikts starp Piesi un Ziedoni, abu kopā strādāšana bija diezgan vardarbīga, un drīz līdzautori kļuva par pretiniekiem. Ziedonis savu priekšstatu par iecerēto Raiņa darba ekranizāciju 1974.gada 10.februārī rezumēja laikrakstā Padomju Jaunatne: «Nelaime tā, ka mūsu kinostudija vēl nav nobriedusi Raiņa ekranizācijai, un tāpēc nerrošanās vien iznāk... Domāju, ka mūsu kinorežisoru būtiskākais trūkums ir atvieglota pieeja darba filozofiskam risinājumam.» Ziedonis apgalvoja, ka, rakstot scenāriju, abi ar Piesi vienojušies, ka tas būs laikmetīgs un parādīs Gatiņa un Baibas ētisko tīrību un brutāla spēka ielaušanos viņu pasaulē. «Mums vajadzēja parādīt, ko nozīmē nojaukt šādu pasauli, kurā ielaužas cits vējš, bramanīgāks un brutālāks.» Ziedonis un pēc tam arī citi recenzenti atzīmēja, ka režisors filmā akcentējis parasto mīlas trijstūri Baiba - Zane - Uldis, bet filozofiski piesātinātāks ir trijstūris Gatiņš - Baiba - Uldis, kurā garīgais spēks tiek pretstatīts brutālajam. Dzejnieks atzina, ka filma dod ieskatu mūsu tautas etniskajā pagātnē, bet tā nav izturēta Raiņa idejās. Recenzenti savukārt pārmeta, ka degradēts Gatiņa tēls: atņemot viņam Raiņa ieprogrammēto fizisko kroplību, uz ekrāna pazūd arī Gatiņa garīgā pasaule, un, kad puisis finālā sāk fiziski kauties, atdzimst mūžsenais jautājums: «Vai tas ir Rainis mūsdienu jaunatnei?» Kā lai te neatceras Pieša skumjo atziņu: «Tā atzinība vairāk nāca no ārpuses, ne no pašu cilvēkiem...» KARPAS KRĀSOJA AR GUAŠU Pēc trīsdesmit gadiem aktieri atceras, ka konflikts presē viņus neskāra. Filmēšanas grupai pasaules naba tovasar bija senatnīgais ēku komplekss Valkas rajona Vijciema Ielīcās (filmas mākslinieka inscenētāja Daiļa Rožlapas atradums). Esmeralda atceras, ka viņu turp vadājis Ģirts Jakovļevs ar savu tikko par Johana Štrausa lomu filmā Atvadas no Pēterburgas (studija Ļenfiļm) naudu iegādāto žigulīti: «Es iebraucu no Iecavas. Ģirts mani sagaidīja, atceros viņa mašīnas numuru 34-68!» Ģirts pasmejas: «Tu biji jauna un neko nesaprati, bet es reiz vedu arī Lidiju Freimani. Pats nesen ieguvis tiesības, ātruma ierobežojumu toreiz vēl nebija, vālēju ar 140! Lida Smiltenē izkāpa, klusi pateica paldies un vairs nekad manā mašīnā nekāpa!» Astrīda Kairiša stāsta: «Tā bija skaista vasara. Šķita, ka visam filmas ansamblim ir vieni gēni. Piesis bija talantīgs, smags un sarežģīts cilvēks. Viņš taisīja filmu, bet viņa asistente Renāte Gintere (Klēvere) kļuva par grupas dvēseli. Paļāvāmies uz Piesi radošajā ziņā, no Renātes guvām cilvēcisko siltumu.» Astrīda Kairiša pie Gunāra Pieša trešo reizi dzīvē (pirmo reizi Dailes teātra studiju beidzot, otrreiz Nacionālajā teātrī Alfrēda Jaunušana režijā) nospēlēja Zanes drāmu, kas ietverta rūgtos vārdos - ar varu mīļš nekļūsi. Astrīda saka: «Zanes tēlam jau bija iepriekšējs gruntīgs pamats, tāpēc man Pieša fineses bija viegli pieņemt.» Uz Bravo valda dzīvespriecīgs noskaņojums, un Astrīdas sākto nopietno atmiņu ritējumu atkal pārtrauc Ģirts Jakovļevs. 1973.gadā viņš filmā ienāca ar pārgalvīgu temperamentu, vīrišķību un rūdīta kino un teātra aktiera slavu. Ģirts prasa, kāpēc uz tikšanos nav aicināta Dailes primadonna Rēzija Kalniņa un Cēsu mācītājs Krists Kalniņš? Elza Radziņa smej: «Vai tie, kurus viņu māte Helga Dancberga pusotru gadu vecus ar plikiem dibeniem nēsāja pa Ielīcu pagalmu?» Astrīda ir pārliecināta: «Ar pliko dibenu filmā ir Krists, jo pēc scenārija tajā epizodē vajadzēja puiku!...» Aktieri runā cits caur citu. Uldis Dumpis atceras Esmeraldas garo bizi «līdz papēžiem», savukārt Pēteris ar Astrīdu strīdas, vai 29 kg svēra tikai Zanes rotu komplekts vai tajā smagumā bija ierēķināts arī sagšas svars? Astrīda atceras, ka pirmajās filmēšanās dienās rotas viņai noberza jēlus atslēgkaulus un turpmāk zem tām lika polsterus. Ģirts smejas: «Tas viss ir blefs, nevarēja taču senatnē sievietes ar tādiem smagumiem ne dejot, ne strādāt!» Arī Uldim pielīp Ģirta liderīgais atmiņu noskaņojums: «Atcerieties, Ielīcās bija jāfilmē kāzu godību galds? Toreiz ar grūtībām tika sadabūti zuši, kurus nolika pagrabā, bet nākamajā dienā karstumā zušiem jau smaciņa klāt. Izmisuma situācija - mušas zušus aplido kā trakas, citu zušu nav. Beigās tos sapūta ar dihlofosu, griezām zivis gabalos un pasniedzām viesiem. Protams, ka tos neviens neēda. Karpas arī nedrīkstēja kūpināt, tās nokrāsoja brūnas ar guaša krāsu.» Lai vai kā, bet Pūt, vējiņi! bija notikums mūsu tā laika dzīvē. Filma ar palaikam gluži šekspīriskām kaislībām piesaistīja skatītāju miljonus, kinodarbam bija labvēlīgs laiks startam un labas sakritības - Iecavā atrastā Baibiņa, Alsungas sievas, kas filmēties piekrita, pasakainā vasara un mūzika, ko uzrakstīja Imants Kalniņš. Pirmo reizi latviešu kinematogrāfijas vēsturē komponists Kalniņš mūziku filmai uzrakstīja līdz filmēšanas sākumam. Mūzikai un dziesmām filmā bija atvēlētas veselas 50 minūtes aktierfilmām parasti atvēlēto divdesmit vietā. Vēlāk mūzika sāka savu patstāvīgu dzīvi. Ģirts Jakovļevs jūsmo: «Fināla skatā lūdzām, lai filmējot atskaņo Imanta mūziku. Laukuma malā stāvēja skaņu vāģis, uz jumta tam uzlika milzīgu reproduktoru, un skanēja fināla mūzika. Man vēl tagad asaras acīs, kad to klausos, visu plēš vaļā!» NO FILMAS DZĪVĒ Viena daļa aktieru Pūt, vējiņi! laiku paturēs atmiņā kā skaistu savas dzīves darba vasaru, citi kā pavērsienu liktenī. Pūt, vējiņi! filmēšanās laikā viens otrā ieskatījās Elita Krastiņa un aktieris Edgars Liepiņš. Antra Liedskalniņa (Ciepa) nesen bija apprecējusies ar aktieri Kārli Amoliņu, un viņi abi uz Ielīcām bieži atbrauca kopā gaiši un smaidoši. Pūt,vējiņi! noteica Iecavas vidusskolnieces Esmeraldas Ermales likteni: «Atceros Pieša runu pirmajā filmēšanās dienā. Viņš teica, ka nezinot, kurš būšot laimīgāks - tie, kuri palika aiz strīpas, vai tie, kuri tagad filmēsies, kurus vērtēs un ķidās. Beigās viņš strikti nobrīdināja - žēlastību negaidiet! Filmēšana gāja grūti, bet nekad pēc tam man nav bijis tā, ka visa grupa strādātu kā viena dūre. Pēc tam maz filmējos, un Pūt, vējiņi! laiks manā darba dzīvē līdz šim bijis augstākais radošais punkts. Pēc tam iestājos Režisoru fakultātē, jo aktieros nebija uzņemšana, un tikai vēlāk pārgāju uz aktieriem.» Pēteris Gaudiņš savulaik stājās Maskavā biofiziķos, bet tur nacionālajam kadram nebija vietas. Pēteris pusgadu kā teicamnieks mācījās Rīgas Medicīnas institūtā, tad iestājās Tautas kinoaktieru studijā. Tālāk bija Pūt, vējiņi!, Dailes teātra studija, aktiera un režisora darbs. Bet it visiem pie šīs filmas 1973.gadā piederošajiem Pūt, vējiņi! kļuva par mūža filmu. Esmeralda savu garo bizi nogrieza pēc filmēšanās pamazām, pa gabaliņam vien. Pēteris atceras, ka savus pagaros blondos matus mazliet apšķibījis tūlīt pēc kinoprovēm, un tad gan Piesis «tā kliedza, ka es aiz bailēm apčurājos». Kad jahta pietauvojas krastam, Ģirts kā sev vien teikdams, spriež: «Dīvaini. Filmējāmies gan jauni, gan jau gados, bet, kad skatījos filmu, sapratu, ka mūsu varēšanas neatšķiras. Laba aura bija, vai ne?» Rīgas kinostudijas 25.pastāvēšanas gadā Gunārs Piesis pievērsās Raiņa 1913.gadā uzrakstītajai dziesmu spēlei Pūt, vējiņi! Kopš tā laika pagājuši 30 gadi. Neviens cits kinorežisors vairs nav mēģinājis tuvoties Rainim. Piesis bija pirmais un vienīgais. Tagad varam spriest, cik ilgi dzīvo filma, un varbūt ir laiks novērtēt režisora uzdrīkstēšanos, drosmi un talantu?