Saksofonists Imants Skuja: «Esmu ielas mūziķis»

I.Skuju bieži sastopam spēlējam Vecrīgas centrā pie RIMI. Taču tas, ko viņš spēlē, nav parastais, lētais umpapa, kam var paiet garām. Tur skan svings un pašu dziesmas no visas sirds. Šovakar Vāgnera zālē I.Skuja muzicēs kopā ar ģitāristu Vīgantu Mureli, taustiņnieku Jāni Bauvaru un Andreju Gili, turklāt melodijas tiks arī izdejotas Evitas Pavasares un Ilgmāra Stopiņa priekšnesumā. Tāpēc vakars nosaukts par Imanta Skujas teātri. Pie saksonista ciemojos viņa dzīvoklītī Imantā. Imants mani sagaida kopā ar sievu Ritu, kura jau vedina gulēt ģimenes četras atvasītes: trīs meitas Jeti, Kati un Lību, vēl viņiem ir arī Matīsiņš, kurš laikam jau guļ, un balta kaķene Glorija «ar raksturu». Imants Skuja. Es apbrīnoju Latvijas Koncertdirekcijas drosmi, jo sarīkot koncertu ielas mūziķim ir liels risks - ja nu klausītāji nenāk? Tomēr, izrādās, vakars ir izpārdots, un tas ir Dieva brīnums. Ja uz skatuves uzkāpj jauns, sprigans cilvēks vai meitene ar skaistu, atkailinātu augumu, visi skatās, mutes atpletuši. Bet te uzstāsies mazs onkulītis ar sirmu bārdu. Esmu 61 gadu vecs, un tas būs mans pirmais solokoncerts mūžā! Redzu jūsu istabā vairākus saksofonus... Spēlēju no 15 gadu vecuma. No sākuma klarnetīti. Esmu beidzis tikai septiņas klases, neesmu gājis mūzikas skolā, taču, ja būtu beidzis konservatoriju, droši vien nebūtu šo ceļu gājis. Tikko esmu iemācījies spēlēt arī flautu. Koncertā pārmaiņus spēlēšu baritona saksofonu, alta saksofonu, klarneti un flautu. Ar flautu atskaņošu savu jaunāko gabalu Atklāsme. Koncertā spēlēsim gan Teloniju Monku, gan Raimondu Paulu, gan populāras čigānu un ebreju melodijas. Sākšu ar Kritušām lapām, tad Mazais ziediņš, Legrāna Sapņu dzirnavas, Jozef, Jozef!, mūzika no filmas Emanuela, Love Story, Melnās acis, Liepas satumst - tas būs Aleksandra Čaks. Bet šito (nodungo) laiž reklāmā. Saksofonam solo nospēlēšu Atmiņas par Vīni un Aļasku. Mana lielākā mīlestība ir svings. Tā būs daudz koncerta otrajā daļā. Arī Gēršvins. Blakus R.Paula melodijai no filmas Ilgais ceļš kāpās būs rokenrols. Mana kolēģe, jūsu kaimiņiene, stāsta, ka katru rītu redz jūs skrienam. Esmu maratonists. Katru dzimšanas dienu (21.jūlijā) noskrienu 24 stundas. Tagad to daru gar savām lauku mājām Līvbērzē. Esmu arī piedalījies maratonos Norvēģijā, Itālijā, Austrijā. Pēdējais bija Aļaskā, Ankoridžā 19.augustā. Uz ielas nav tikai saulainas dienas un sejas? Man patīk iela. Mani turp vienkārši velk, tur iepazīstos ar cilvēkiem. Vislielākais ir prieks, ja pēc ilgākas prombūtnes cilvēki nāk un jautā: kur jūs bijāt? Esmu ielas mūziķis. Nevis muzikants. Tā ir ļoti liela starpība. Jo es muzicēju, nevis: uzpūt, onkulīt! Spēlēju pie universālveikala. Blakus sarunājas divas kundzītes. Es visādi centos, lai mani ievērotu, bet viņas tik runā un runā. Beidzot neizturēju un jautāju: piedodiet, vai tiešām jūs neizjūtat mūziku? Viņas: ja būtu koncerts, tad jā, bet uz ielas... Vāgnera zāles direktore Rolanda man saka: tu esi zvaigzne. Cilvēki nāk pie tevis. Tātad man tā atbildība ir. Esmu jau spēlējis vairākos saviesīgos pasākumos Vāgnera zālē, arī Miss Globe skaistulēm, ANO ēkas atklāšanā Pils ielā, dažādās vēstniecībās, Austrijas Neatkarības dienas svinībās un modes skatē Operā, nupat arī pieņemšanā viesnīcā Gūtenbergs. Vai Rīgā un Vīnē sajūta, spēlējot uz ielas, ir atšķirīga? Šeit nav tādu triumfa brīžu. Ja tev ir klausītājs, tad tu arī atveries. Vīnē krēslas stundā ir brīdis, kad cilvēki vakaros lēnām pastaigājas. Ja cilvēks tā iet, viņu ir iespējams apstādināt. Jūtos laimīgs, ja man izdodas apstādināt laiku: tad cilvēks pieklusina soli. Taču Rīgā visi kaut kur steidzas, nesas. Kur?