Svētku dienas, sēru dienas

Taču ne kalendāros, ne presē neatrast tuvāku skaidrojumu - kāpēc tieši šis datums, par kuru gadu upuriem ir runa, un kādas tradīcijas likušas šo dienu pieminēt ar valstisku vērienu? Neziņa valda rados, draugos un kolēģos, arī Kara muzejā un Okupācijas muzejā, un pat totalitārisma seku pētnieku vidū. Ar šīs dienas pieminēšanu misējies Rīgas domei. Ceturtdien no rīta tā ziņoja, ka svētdien Doma laukumā tiks svinīgi iedegta lielā svētku egle, bet jau pēcpusdienā šis paziņojums tika atsaukts, jo, ak ķibele, 5.decembris taču šoreiz ir genocīda upuru piemiņas diena! Tāpēc no plkst.8 līdz 18 pie Rīgas domes ēkas, visu iestāžu, uzņēmumu un organizāciju ēkām, kā arī dzīvojamajām mājām jāpaceļ Latvijas valsts karogs sēru noformējumā. Bet egli iedegsim pirmdien. Te svētkus svinēsim, te sērosim, paši nezinot, par ko. Kāpēc tā nelāgi sanācis? Pirms diviem gadiem, kad Saeima akceptēja kārtējās izmaiņas likumā «Par svētku un atceres dienām», ierosinājums par jauno decembra sēru dienu nāca kopā ar 16.martu kā latviešu karavīru atceres dienu. Par pēdējo jau bija bijušas garas un vētrainas diskusijas, savstarpēja iespītēšanās, bet pirmo neviens i nepamanīja. Pirmsvēlēšanu tuvums kopā šīm abām dienām deva 54 deputātu balsis no dažādām frakcijām. Taču acīmredzot toreiz tālāk par vēlēšanu maratonu deputātu skats neredzēja, nesekoja nedz jaunās piemiņas dienas nozīmes skaidrošana sabiedrībai, nedz kādi piemiņas pasākumi vai jaunas tradīcijas. Nav šaubu, ka būtu jāpiemin savas un citu tautu nevainīgie upuri, kurus savos zobratos samalis komunistu iedibinātais režīms gan Krievijā, gan Latvijā. Un, kā izrādās, šī piemiņas diena ir saistīta ar Krievijas latviešu iznīcināšanas kampaņas sākumu 30.gados. Proti, 1937. gada decembrī dienas gaismu ieraudzīja tā sauktais latviešu saraksts jeb, precīzāk, PSKP Politbiroja lēmums, kurš paredzēja «atļaut iekšlietu komisariātam turpināt līdz 1938.gada 15.aprīlim operāciju spiegu un diversantu kontingenta iznīcināšanā, kurš sastāv no poļiem, latviešiem, vāciešiem, igauņiem, somiem, grieķiem, irāņiem, harbiniešiem, ķīniešiem un rumāņiem». Šīs operācijas paņēma vismaz 70 tūkstošus Padomju Krievijas latviešu dzīvību. Bet piemiņa - tās ir arī dzīvas atmiņas. Svētkus un sēras nevar saorganizēt mākslīgi, norādot no augšas, no tribīnes - tev šodien būs sērot. Šis stils atgādina pagājušos laikus. Un nav šodienas Latvijā ne tradīciju, ne pārliecības, kā un kāpēc šo dienu iedzīvināt piemiņā. Politiķu demonstrētā nekonsekvence atceres dienu sakarā, kā tas sanācis arī ar 16.martu, jo šīs dienas oficiālais statuss, visticamāk, tiks atcelts, degradē valstisko piemiņas dienu sākotnējo nozīmi. Vēl vairāk, tagad 5.decembris, skaista ziemas svētdiena, par kuru neviens gan īsti neko nezina, būs tīts karogu sērās, bet 16.marts, lai arī šogad vēl bija oficiāla atceres diena, palika bez karogiem tā divdomības dēļ. Jau tagad dažu aizmāršība darījusi negodu pat valsts iestādēm, kā valsts policijas izgāšanās pirms pāris gadiem, rīkojot sporta spēles un jampadračus 14.jūnijā, bet liktenīgas sakritības dēļ tieši 14.jūnijā liela daļa deportēto bija policisti, robežsargi, tiesneši, prokurori un valsts ierēdņi. Varbūt vaina tur, ka mums ir vismaz 10 valsts nozīmes atceres dienu, no kurām puse saistās ar karošanu, puse ar netaisnu nogalināšanu? Bet, piemēram, Igaunijā ir tikai viena oficiāla sēru diena komunistiskā genocīda upuriem - 14.jūnijs. Vēl ietilpīgāka un emocionālām atmiņām bagātāka tā taču ir mums. Ja atceramies 1987.gada pašu pirmo izraušanos no dzelzs loka Baltijā, kad upuru pieminēšana Rīgā bija kā protests, kā politiskās atmodas sākums. Tās bija arī dzīvas atmiņas un dzīvi palikuši cilvēki, un nevienam tagad nav jāstāsta, kas noticis 14.jūnijā. Tās dienas notikumi vienkārši turpināja vēsturi. Tāpat neapšaubāmi ir arī ar 25.martu Latvijā, ko atdzīvināja tautas gājiens uz Brāļu kapiem jau vēlāk, Atmodas laikā. Arī par Latviju kritušajiem karavīriem ir sava diena ar nepārprotamu vēsturisku un simbolisku nozīmi - 11.novembris, Lāčplēša diena. Bet vai citas dienas tādas ir? VDK krimināllietu arhīvā redzams, ka ieraksts latviešu lietās «spriedums - nāvessods nošaujot - izpildīts 23.jūnijā» atkārtojas pārāk bieži, lai tā būtu nejaušība. Nometņu uzraugi bija novērojuši, kā latvieši gatavojas Līgo vakaram arī tur, bet igauņi - Ziemassvētkiem. Un tieši tāpēc šīs dienas gan vieniem, gan otriem bija pēdējās. Daudzās ģimenēs tagad tā ir traģiska diena. Jāņi. Mēs varētu sašķelt sērās katru gada dienu, jo režīms slepkavoja nepārtraukti. Ir dažādas netaisni bojāgājušo pieminēšanas formas, un valsts karoga izkāršana sērās varētu būt viena no tām reizēm, kad nav jājautā - par ko tad šodien sērojam, latvieši?