Tibeta

Pasaules lielpilsētu ielās un arī mūsu pašu Rīgā, nemana protestus, piemēram, pret noziegumiem Nepālā vai Indonēzijā, taču simtiem un pat tūkstošiem cilvēku ir gatavi iziet ielās, lai paustu atbalstu nelielās Himalaju zemes iedzīvotājiem. Daļēji tas ir Tibetas budistu līdera dalailamas nopelns, jo viņš veicinājis priekšstatu par Tibetu kā pasaules garīguma šūpuli. Daļēji to ietekmējis Ķīnas komunistiskais režīms, kura agresija piesaistījusi visas pasaules uzmanību. Tibeta nonākusi pasaules laikrakstu pirmajās lapās, jo Pekinas olimpisko spēļu tuvošanās devusi iemeslu pievērst pastiprinātu uzmanību cilvēktiesību stāvoklim Ķīnā. Indijas pilsētā Daramsalā, kur dalailama izveidojis tibetiešu trimdas valdību, parasti apgrozās tikai daži žurnālisti, bet pēdējā mēneša laikā pilsēta uzņēmusi gandrīz 200 ārvalstu plašsaziņas līdzekļu pārstāvju, informē DPA. Daramsalā nesen viesojās arī ASV parlamenta Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, kura skaidri pateica, kāpēc Tibetai ir pievērsta tik liela uzmanība. Viņa uzsvēra, ka "stāvoklis Tibetā ir izaicinājums pasaules sirdsapziņai". "Ja brīvību mīlošie ļaudis visā pasaulē nerunās par Ķīnas īstenoto apspiešanu, nerunās par Ķīnu un Tibetu, mēs zaudēsim jebkādu morālo autoritāti runāt par cilvēktiesībām jebkur pasaulē," teica Pelosi. Dzimtbūšanas iekārta Mazās tibetiešu tautas (pasaulē ir aptuveni seši miljoni tibetiešu) pretošanās 1,3 miljardu ķīniešu spiedienam izpelnījusies neslēptu apbrīnu, tomēr jāņem vērā, ka Tibetas un Ķīnas attiecības ir ļoti senas un sarežģītas. Līdzīgi kā daudzi krievi, kas Baltijas valstu okupāciju uzskatīja par "atbrīvošanu no buržuāziskās diktatūras un fašisma jūga", ķīnieši ir pārliecināti, ka tibetiešiem jābūt pateicīgiem Ķīnai par dzīves apstākļu uzlabošanu. "Tibeta pat XX gadsimta pirmajā pusē bija teokrātiska feodālās dzimtbūšanas sabiedrība, kas bija pat drūmāka un vairāk atpalikusi par viduslaiku Eiropu," raksta Ķīnas oficiālā ziņu aģentūra Siņhua. Padomju propagandas stilā Siņhua apgalvo, ka komunistiskā režīma ieviešana Tibetā "deva cerību tibetiešu tautai, lai tā varētu noteikt savu likteni dzimtenes lielajā saimē". Taču lielākā daļa tibetiešu neuzskata sevi par ķīniešiem, tāpat kā latvieši neuzskatīja sevi par padomju cilvēkiem. Ķīniešu un tibetiešu nesaskaņas veicina arī reliģija, jo tibetiešu budisms ir krasā pretrunā ar ateisma pārņemtās Ķīnas sabiedrības dzīšanos pēc materiālajām vērtībām. Nepārvaramas pretrunas valda arī jautājumā par Tibetas vēsturi, jo Pekina uzskata, ka Tibetas reģions jau kopš seniem laikiem ir neatņemama Ķīnas sastāvdaļa. Vairākums tibetiešu ir pretējās domās un uzsver, ka viņu zeme ilgu laiku bijusi neatkarīga. Pekinas vēsturnieki apgalvo, ka Tibeta tika iekļauta Ķīnas sastāvā jau XIII gadsimtā, kad Ķīnas teritorijā pie varas nāca Juaņu dinastija. Taču tibetieši iebilst, ka patiesībā gan Tibeta, gan Ķīna tolaik bija Mongoļu impērijas sastāvdaļa, jo Juaņu dinastiju nodibināja mongoļi. Līdzīgi strīdi ir arī par turpmāko vēsturi, kad dažādas varas spēkojās par ietekmi Tibetā. Okupācijas vara 1912.gadā Ķīnā sabruka Cinu dinastijas vara, un valstī sākās haoss, ko Tibeta izmantoja, lai iegūtu faktisku neatkarību. Tibetiešiem izdevās to saglabāt līdz pat 1950.gadam, kad Tibetā iebruka komunistiskās Ķīnas karaspēks. "Tibeta nebija ķīniešu zeme, kamēr neieradās Mao Dzeduna armija un nepadarīja Tibetu par tādu," laikraksta The New York Times slejās secina Tibetas pētnieks Eliots Spērlings. Tagadējais tibetiešu līderis Tenzins Gjaco jeb 14.dalailama bija tikai 15 gadu vecs, kad Tibeta tika pakļauta Pekinas varai. Tibetiešu valdība bija spiesta parakstīt "17 punktu līgumu", kas būtībā bija līdzīgs 1939.gada 5.oktobra Latvijas un PSRS "savstarpējās palīdzības paktam". Tibetieši piekrita "atgriezties dzimtenes lielajā saimē" un samierinājās ar Ķīnas karaspēka izvietošanu savā teritorijā. Komunisti sāka nepopulāras zemes reformas, mēģinot atņemt zemi budistu tempļiem. 1959.gadā tibetieši mēģināja sacelties, lai gāztu Ķīnas varu, bet sacelšanās tika apspiesta. Dalailama bija spiests meklēt patvērumu Indijā, kur izveidoja trimdas valdību. Viņš jau gandrīz pusgadsimtu nav spēris kāju uz dzimtās zemes. Indijā dzīvo ap 120 000 tibetiešu. ASV slepenie dienesti sākumā centās atbalstīt tibetiešu partizānu cīņu pret Ķīnas režīmu, tomēr vēlāk pārtrauca atbalstu, jo ASV nolēma uzlabot attiecības ar Ķīnu. Pekinas iebildumu dēļ neviena valsts vēl nav atzinusi Tibetas neatkarību. Sapratis, ka bruņota cīņa pret milzīgo Ķīnu ir bezjēdzīga, dalailama pievērsās nevardarbīgās cīņas metodēm un ieguva daudz atbalstītāju visā pasaulē, arī Holivudas kinozvaigžņu vidū. 1989.gadā dalailama saņēma Nobela Miera prēmiju. Viņa miermīlīgums gan nav nomierinājis Pekinas komunistus, kas dalailamu apsūdz "separātisma" uzkurināšanā un centienos sašķelt "nedalāmo Ķīnu". Ķīniešu migrantu pieplūdums Dalailamas stratēģiju kritizē arī daudzi tibetieši, jo pusgadsimta laikā viņam nav izdevies vājināt ķīniešu varu Tibetā. Trimdas valdība apgalvo, ka komunistiskais režīms ir atbildīgs par 1,2 miljonu tibetiešu nāvi. Vēsturnieki gan apstrīd šos skaitļus, jo ap 1950.gadu Tibetā vispār bija tikai aptuveni 1,3 miljoni iedzīvotāju. Taču nav šaubu, ka pēc Tibetas iekarošanas komunistiskais režīms īstenoja bargas represijas. Komunisti mēģināja vājināt reliģijas ietekmi un aizliedza tibetiešu valodas izmantošanu. Tibetiešu stāvoklis uzlabojās pēc Mao Dzeduna nāves un reformu atbalstītāja Dena Sjaopina nākšanas pie varas. Taču pēc kārtējiem protestiem 1989.gadā Tibetā tika ieviests kara stāvoklis. Pēdējos gados valdošais režīms īsteno burkāna un pātagas stratēģiju. Jebkāda brīvdomība tiek bargi apspiesta, tajā pašā laikā Tibetas ekonomikā tiek ieguldīti lieli līdzekļi. Saskaņā ar oficiālo statistiku Tibetas ekonomikas izaugsme esot pat straujāka nekā visā Ķīnā. Varas iestādes lepojas, ka tibetiešu vidējais mūža ilgums palielinājies no 35,5 gadiem pirms pusgadsimta līdz 67 gadiem pašlaik. "Tikai tie, kas piedzīvojuši bargu ziemu, prot novērtēt saules siltumu," ziņu aģentūrai Siņhua stāsta bijušais Tibetas universitātes viceprezidents Saidžors Džoigars. "1957.gadā, kad es biju 11 gadu vecs, Tibetas ziemeļos plosījās sniegavētra. Es biju vienīgais strādnieks mūsu ģimenē, tāpēc man bija jāgana kunga lopi un jāvāc govju mēsli apkurei. Mana ģimene pielūdza dzīvo Budu. Katru reizi, kad biju iestidzis sniegā vai cietu badu, es brīnījos, kur gan ir Dievs un dzīvais Buda," asarām acīs stāstījis Džoigars. Līdzīgu "vecās Tibetas" kritiku izteicis tibetietis Gaisans Dodže: "Mēs strādājām kā suņi, bet saimnieki mūs tik un tā nopēra. Dalailamas grupējums vēlas atjaunot veco sistēmu, jo viņiem tā bija paradīze. Mums tā bija elle zemes virsū." Ķīnas valdība mēģina izpelnīties tibetiešu atbalstu, veicinot atpalikušā reģiona ekonomisko attīstību. Tibetā uzbūvēta pasaulē augstākā dzelzceļa līnija, kas Tibetas galvaspilsētu Lasu savieno ar Ķīnas vidieni. Taču ar šādiem paņēmieniem diez vai izdosies pilnībā apslāpēt tibetiešu ilgas pēc neatkarības. "Tibetieši nekad nepārdosies. Mūsu dvēseles nav pērkamas," portālam Asia Times stāsta kāds tibetietis. Tibetas iedzīvotāji raizējas par ķīniešu migrantu pieplūdumu, kas apdraud tibetiešu tautas nacionālo identitāti. Līdzīgi kā padomju vara Latvijā, arī Ķīnas komunisti mēģina pakļaut nepaklausīgo tautu ar nacionālā sastāva izmaiņām. Ķīniešiem, kas piekrituši pārcelties uz Tibetu, tiek piedāvātas dažādas privilēģijas. Tibetieši uzskata, ka ķīnieši ieņēmuši labākos amatus un dzīvo daudz labāk par vietējiem ļaudīm. Tāpēc nav brīnums, ka neseno nemieru laikā tibetiešu nemiernieki uzbruka ķīniešiem un izlaupīja viņu veikalus. Pirms nepilna gada ķīnietis Vans Žuiliņs ieradās Lasā un aizņēmās 60 000 juaņu (ap 3800 latu), lai atvērtu nelielu restorānu. Nemieru laikā tas tika pilnībā nopostīts. "Esmu zaudējis pilnīgi visu," Vans stāstīja laikraksta The Wall Street Journal korespondentam. Tibetas precedents Ķīna apgalvo, ka marta vidū sākušos nemierus esot uzkurinājis dalailama. "Mūsu konflikts ar dalailamas kliķi nav etniska vai reliģiska problēma. Mūsu uzdevums ir nosargāt nacionālo vienotību, lai nepieļautu dzimtenes sašķelšanu," uzsver Ķīnas prezidents Hu Dziņtao. Pekinas režīms ir patiesi noraizējies par Tibetas separātismu, jo mūsdienu Tibetas autonomais reģions ir daudz mazāks par tibetiešu apdzīvoto teritoriju. Ja tibetieši Tibetā iegūtu lielāku neatkarību, līdzīgas prasības izvirzītu viņu tautieši citās Ķīnas provincēs, kā arī citas Ķīnas mazākumtautības, piemēram, uiguri. Tāpat kā Krievija baidās pazaudēt Čečeniju, Abreni vai Kuriļu salas, lai neradītu bīstamu precedentu, Ķīna nevar atļauties zaudēt Tibetu. "Ja neatkarību iegūtu Tibeta, neatkarību gribēs arī uiguri un Taivāna," secina ASV Ārlietu padomes eksperts Ādams Segals. Dalailama gan ir atteicies no prasības par pilnīgu neatkarību un būtu gatavs piekrist lielākai autonomijai Ķīnas sastāvā. Viņš piedāvā Pekinai uzņemties rūpes par Tibetas aizsardzību un ārlietām, bet iekšlietas kontrolētu tibetiešu valdība. Taču komunistiskais režīms nevar pieļaut domu par demokrātiskas pārvaldes ieviešanu Tibetā. "Tad arī pārējā Ķīna pieprasīs to pašu, un kompartijai nāksies aiziet," spriež tibetiešu rakstnieks Džamjans Norbu. Tibetieši tomēr lolo cerības, ka viņiem izdosies iedragāt Ķīnas varenību, tāpat kā Baltijas republikas palīdzēja izraisīt PSRS sabrukumu. "Es augstu vērtēju cilvēkus no Latvijas. Jūsu tautai un manai tautai bijusi līdzīga pieredze. Kad biju Latvijā, redzēju daudz krievu. Mums ir līdzīga problēma - ļoti daudz ķīniešu. Arī mums jāatrod veids, kā šo problēmu risināt," savulaik intervijā žurnālam Rīgas Laiks stāstīja dalailama. Tibetiešu garīgais līderis uzskata, ka Ķīna īsteno "kultūras genocīdu" pret viņa tautu. Pekina atsakās iesaistīties sarunās ar dalailamu un, šķiet, nevar vien sagaidīt viņa nāvi. 72 gadus vecais dalailama uzskata, ka viņš ir pēdējais Tibetas līderis, ar kuru Ķīna varētu panākt mierīgu konflikta risinājumu. Pēc viņa nāves Tibetas neatkarības kustības priekšgalā varētu nostāties kareivīgāki spēki. Tibetas Jaunatnes kongresa pārstāvis Lakpa Cerins sarunā ar aģentūru DPA uzsver: "Mēs turpināsim cīņu, kamēr Tibeta iegūs neatkarību. Cīņa turpināsies arī pēc dalailamas nāves, jo tas ir Tibetas tautas sapnis, kam jāturpinās ar dalailamu vai bez viņa.".