Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

TUMŠI VIOLETĀS NEĻĶES

Velgai Vīlipai 50.gadu beigās galvenā loma filmās Nauris un Šķēps un roze solīja spožu aktrises karjeru, taču abas lomas palika viņas vienīgais vērā ņemamais radošais veikums. Kā prazdama, viņa nolīdzināja neveiksmes personiskajā dzīvē, rūpējās par bērniem un saviem slavenajiem vecākiem, taču skatuves aicinājums tā arī palika nepiepildīts Kreisi noskaņotais uzņēmējs Aleksandrs Kažoks 1927.

gadā Tērbatas ielā 55 uzcēla skaistu namu. Sestajā stāvā viņš ierādīja plašu trīsistabu dzīvokli savam draugam un studiju biedram Tautas augstskolā dzejniekam Pāvilam Vīlipam un viņa sievai Dailes teātra aktrisei Elvīrai Brambergai. 1940.gadā viņiem piedzima meita Velga. Šogad 4.februārī viņai būs 65.dzimšanas diena. Kādreiz skaistais dzīvoklis ir laika zoba sagrauzts. Velga aicina viesistabā, kas sen zaudējusi savu statusu. Tā šķiet nogurusi no vecuma, laika un cilvēkiem. Klavieres sen nav spēlētas, palma, ko Velgai dāvināja Felicita Ertnere Dailes teātra izrādē Palmas zaļo vienmēr, dzīva tikai tāpēc, ka vienkārši nespēj iznīkt, nobružātās mēbeles neviens vairs neņemtu pretī pat vislētākajā komisijas veikalā. Vienīgi skapis, kas darināts pēc Anša Cīruļa metiem, vēl spožs gozējas aizgājušās godības atmiņās. Tēva rakstāmgalds piekrauts ar žurnāliem, grāmatām un manuskriptiem. Grāmatas sagūlušas plauktos pie visām sienām, atvilktnēs, uz aplupušajām palodzēm un ļodzīgajiem krēsliem. Velga rāda uz padilušu klubkrēslu un saka, ka tajā parasti sēdējis Aleksandrs Čaks. Apputējušo Singer šujmašīnu pēc Pirmā pasaules kara māmiņa atvedusi no Orlas. Velga smejoties bilst, ka es esmu apsēdusies uz rakstnieku šūplādes, kurā noslēpta daža laba interesanta lieta... Pie sienām milzum daudz gleznu un fotogrāfiju. Griesti lietus ūdens izmērcēti melni. Dzīvoklis šķiet pašaurs un stipri pieputējis, Velga - sirma un nogurusi. Viņā nevar saskatīt ne vismazāko līdzību ar skaisto, dzirkstošo meiteni fotogrāfijā, kuru atceras visi kino cienītāji, - Velga Dainas lomā filmā Nauris. Viņas partneris bija jaunais, talantīgais baletdejotājs Haralds Ritenbergs. PĒKŠŅI BRĪVĪBĀ Velga atmiņas šķetina negribīgi. Saka, ka viņas bērnība bijusi saulaina. Velgas vecākiem jau bija ap piecdesmit gadu, kad beidzot piedzima viņu vienīgais bērns. Elvīra Bramberga - šerpa un valdonīga būtne - bija ļoti noslogota teātrī, Pāvils Vīlips no agra rīta strādāja savā kabinetā, un mazo meiteni pieskatīja no Krievijas atvestā auklīte Jevdokija Timofejevna. Vecāki Velgu audzināja ļoti stingri. Viņa atceras, ka reiz ar skolas biedrenēm aizgājusi uz restorānu un vēlu naktī viņu pavadījis kāds tagad ļoti populārs pianists un komponists, kas kāpņu telpā uz atvadām gribējis Velgu noskūpstīt, bet "māmiņa no balkona redzēja, ka ar taksi piebraucam pie mājas, un bija nonākusi lejā. Man bija sešpadsmit gadu, pielūdzējs bija gadus piecus vecāks. Viņš dabūja ar māmiņas lietussargu pa galvu. Es ne mūžam neaizmirsīšu mana pavadoņa acis, kad viņš iesaucās - Brambergas kundze, mana hūte!..." Pēc šī notikuma vecāki uz gadu uzlika Velgai mājas arestu: "Man bija aizliegts viss, retu reizi ar draudzenēm aizšmaucu uz balli Māsiņās, Poligrāfiķos vai Armatūrā." Vienīgā iespēja izrauties no mājām Velgai bija skola, franču valodas stundas un sporta nodarbības. Viņa mācījās Rīgas 1.vidusskolā un pēc stundām nodarbojās "ar visu ko": mākslas vingrošanu, akrobātiku, tenisu, paukošanu, daiļslidošanu. 1.vidusskola tolaik bija slavena ar savu dramatisko kolektīvu. Tajā auga vēlākās teātra zvaigznes - Ausma Kantāne, Imants Skrastiņš, Uldis Dumpis, Ilze un Uldis Vazdiki, Helga Dancberga, Ints Burāns, Lolita Cauka, Ģirts Jakovļevs un daudzi citi tagadējie sešdesmitgadinieki. Velga saka: "Toreiz jau visi skolā gribēja kļūt par aktieriem." Taču viņa teātrim stāvēja vistuvāk. Daudz brīvā laika Velga pavadīja pie māmiņas Dailes teātrī, kur "no septiņu gadu vecuma redzēju visas garās izrādes". Kāda vecākās paaudzes aktrise gan atceras: "Velga bija šausmīgi izlutināts bērns!" Iespējams, ka tieši Dailes teātrī Elvīras Brambergas smuko meitu pamanīja režisors Leonīds Leimanis. 1956.gadā, mācoties 10.klasē, Velga saņēma uzaicinājumu ierasties uz kinoprovēm filmā Nauris, un viņu apstiprināja Dainas lomai. Tas bija ne tikai skolu, bet arī visu Latviju saviļņojošs notikums - tapa jauna mākslas filma! Kad Nauris iznāca uz ekrāna, Velga bija popularitātes kalngalā. Taču galvenais bija beidzot iegūtā brīvība. Kāds Velgas bijušais skolas biedrs un vēlāk kolēģis domā, ka Naura uzņemšanas laikā Velga bija pārāk brīva un iekrita bohēmas apkampienos no sirds un uz ilgu laiku. Pēc vidusskolas Velga devās uz Maskavu, lai stātos Vissavienības Teātra institūtā. Tas savā ziņā bija latviešu apsēsts, institūtā jau mācījās scenāristi Viktors Lorencs un Armīns Lejiņš, režisors Gunārs Piesis, operators Miks Zvirbulis, pa gaiteņiem, vēl zaldāta šinelī tērpts, jau drasēja tikko no armijas vaļā tikušais Jānis Streičs. Taču Velga institūtā netika un atgriezās Rīgā. Teātra fakultātē togad aktierus neuzņēma, un Velga gāja deju kursos pie slavenās Veltas Kalniņas un Eduards Smiļģis viņu uzņēma kā aktrisi volontieri Dailes teātrī. Viņa nospēlēja pirmo lomu - Fīki Minhauzena precības, gāja tautās Gesta Berlingā un vēlāk spēlēja Vitu tolaik jaunatnes vidū populārajā Ventas Vīgantes lugā Palmas zaļo vienmēr. Rudenī Leonīds Leimanais uzaicināja Velgu galvenajā lomā filmā Šķēps un roze. Nākamajā gadā Velga stājās gan Konservatorijas Teātra fakultātē, gan Dailes teātra studijā un tika uzņemta abās. Velga prasīja padomu māmiņai. Elvīrai Brambergai bija Dieva dots talants bez speciālās izglītības. Strādājot teātrī, viņa profesijas pamatus mokoši apguva pati, tāpēc meitai uzsvēra, ka svarīga ir augstākā izglītība, un Velga iestājās Teātra fakultātē. Filma Nauris un Šķēps un roze un tām sekojošā popularitāte jūtami paplašināja Velgas paziņu loku 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā. Tas laiks Velgai palicis gaišā atmiņā. Nodarbības fakultātē mijās ar bohēmu mākslai tuvajās aprindās. Skaistā, dzirkstošā un bezbēdīgā Velga labi jutās jautrās kompānijās. Šķita, ka Velgas priekšā plaši un aicinoši atvērusi durvis mākslas pasaule. NELAIMĒJĀS AR PAREIZAJIEM VĪRIEŠIEM Vēl studiju laikā 21 gada vecumā Velga apprecējās ar glītu, talantīgu un delverīgu puisi, topošo aktieri Gunāru Stūri, vēlāko Jaunatnes teātra aktieri, ar kuru iepazinās, kad filmējās Naurī. Ar Gunāru Velga nodzīvoja trīs mēnešus, jo "viņš visu laiku dzerstījās savā kompānijā kopā ar Uldi Pūcīti un Zigi Rudusānu. Reiz viņš man pat uzbruka ar nazi, un, ja toreiz māmiņa nebūtu bijusi mājās..." Velga atkal dzīvoja vecāku paspārnē. Pēc fakultātes beigšanas 1963.gadā viņa saņēma norīkojumu uz Valmieras teātri, bet "vecāki jau bija veci un slimi, es nevarēju tik tālu braukt projām no viņiem". Velga cerēja iekļūt Dailes teātrī, bet "pret mani nobalsoja Lilita Bērziņa". 1964.gadā jaunā aktrise sāka strādāt Jaunatnes teātrī, taču tur "bija visādas aizvietošanas un ielēkšanas lomās, darba bija ļoti daudz, bet jēga no tā visa - maza". Velga precīzi no milzīgajām albumu un dažādu rakstu darbu kaudzēm izvelk to, kas viņai tobrīd nepieciešams stāstījuma ilustrācijai, sakot "es zinu virzienu, kurā meklēt". Jaunatnes teātrī viņai savu vanaga aci uzmeta premjers Edgars Liepiņš. Velga viņu jau pazina no kinoprovēm filmā Nauris - Leimanis Edgaru mēģināja Naura lomai, taču atzina, ka aktieris tai par vecu. Teātrī jau strādāja Liepiņa pirmā oficiālā un jau šķirtā sieva Velgas kursa biedrene Benita Ezerniece un arī neoficiālā - Zigrīda Rūtiņa, "viņa saslima ar sirds reimatismu un Edgaram vairs nebija vajadzīga". Kāda Velgas vēlāko gadu laba paziņa stāstīja: "Ja Edžus kādu meiteni ieskatīja, viņu atvairīt nebija iespējams, viņš lenca skaistuli līdz uzvarai, tā bija ar viņām visām." Pēc šķiršanās ar Gunāru Stūri Velga jutās vientuļa un vīlusies, viņa meklēja miera ostu un cerēja, ka Edgars, būdams vecāks, būs arī gudrāks un nosvērtāks. Velgas vecāki bija kategoriski pret šīm attiecībām, jo no drauga Jaunatnes teātra aktiera Viļa Ķimeļa zināja Edgara dabu. No kādas dziļas atvilktnes Velga izņem astoņas sadzeltējušas mašīnraksta lappuses, kurās Velgas tēvs Pāvils Vīlips sašutis apraksta Edgara Liepiņa attiecības ar Velgu pirms sareģistrēšanās, aktiera "labo slavu" teātrī, viņu kā meitas vīru un abu dēlu "audzinātāju". Velga domā, ka tēvs šo rakstu nekad nevienam neparādīja, bet uzlika uz papīra, savu smeldzi par meitas neizdevušos dzīvi remdēdams. Velga neslēpj: "Ar Edgaru es nebūtu precējusies, kaut gan jau trīs gadus dzīvojām kopā kādā Suvorova (tagad Čaka) ielas trešā stāva mansardā - mazā istabiņā ar virtuvīti. Kad sevi pieteica mans vecākais dēls Tils, es kādu laiku pat aizgāju atpakaļ pie vecākiem, bet Edžus ar savu draugu jaunatnes teātra aktieri Tālivaldi Āboliņu nāca lūgt piedošanu, un es atgriezos. Edžum teicu - ja mums būs puika, es ar tevi apprecēšos, ja meita - ne. Tils piedzima 1967.gada maijā, un es zināju, ka puikam vajadzīgs tēvs. Tilam bija mans uzvārds, jo ar Edgaru apprecējos tikai 1967.gada augustā. Tikai vēlāk viņš kļuva par Liepiņu." Velga stāsta, ka Edgars arvien biežāk bijis projām no mājām teātrī un haltūrās, ar sievu nekad nekur neesot gājis. Edgara Ahilleja papēdis bijusi nauda, bet viņš bijis skops un mājās pieliekamajā valdījis tukšums. Cik varējuši, palīdzējuši vecāki, kuri redzēja, ka meitas dzīve nav izdevusies un mazdēliem nebūt nav saulaina bērnība. Gadu un astoņus mēnešus pēc Tila pasaulē nāca Kristaps, un Teātra biedrība abiem aktieriem piešķīra divistabu dzīvokli Hospitāļu ielā un zemes gabalu Skultē. Velga saka, ka viņa Skultes mājā ielikusi visu abās filmās nopelnīto naudu, kas bija noguldīta bankā. Arī Edgars centies gādāt līdzekļus jaunbūvei, kaut gan Velgas vecākiem bija māja Jaunogrē un vasarās tur laiku pavadīja abi puikas. Velga atceras skatu: Edgars Tilu par kādu nepaklausību grasījies pērt ar nātrēm, un Elvīra Bramberga izmisumā kliegusi - fašists, bērnu sit nost! Edgars kliedzis pretī - redz, pie kā noved komunistu audzināšana (Elvīra Bramberga bija komuniste)! Teātrī Velgai bija daudz mazu lomiņu tautā, bet nevienas lielas lomas. Galvenais režisors Ādolfs Šapiro "nesaskatīja manī aktrisi". Kāda Velgas tā laika kolēģe stāstīja: "Velga bija smuka, bet viņai nebija spilgtu individuālu pazīmju, arī smalkie sejas vaibsti derēja kino, bet ne teātrim. Teātra fakultāti beidzot, diplomdarbā viņa spēlēja Brīviņu saimnieci Zaļajā zemē un pierādīja, ka spēj būt laba raksturlomu tēlotāja, bet režisori teātrī viņu bīdīja uz smukulītēm un tādējādi nokāva raksturotājas talantu." Jaunatnes teātris nepiepildīja Velgas ilgas pēc skaistām lomām. Kāda Dailes teātra aktrise spriež: "Jau pašā sākumā veidojās bīstama situācija, kad vidusskolniece tika iemesta mākslas pasaulē, vēl neesot skaidrībā par savām spējām. Viss, ko viņa sastrādāja līdz mātes nāvei, bija darīts tikai ar vienu mērķi - lai pierādītu savu patstāvību un neatkarību. Vēlāk aktieru pasaule Velgu tā īsti nepieņēma, jo jaunībā viņa bija stipri liela egoiste un tāpēc neradīja pret sevi siltas jūtas." Velga neslēpj, ka Edgars viņu tajā laikā pamazām iemācīja dzert. Audzinot abus dēlus, kopjot slimos vecākus un spēlējot sīkās lomiņas izrādēs, Velga pamazām sāka lietot alkoholu vairāk par vidējo normu. Nepatikšanas vairoja arī kāda Velgas aizraušanās teātrī. Viņš bija muzikants, precējies. Par šo sakaru uzzināja Edgars, kurš jau bez visa tā bija nenormāli greizsirdīgs. Kāda ievērojama režisora iestudējuma pirmizrādē muzikanta sieva dusmās metusi ar glāzi Velgai, bet trāpījusi jubilāram. Ādolfs Šapiro 1972.gadā atlaida Velgu no darba. Viņa atceras - Edgars esot izvirzījis Jaunatnes teātra administrācijai ultimātu - vai nu Velga, vai viņš! Vienā teātrī divas bijušās sievas esot daudz par daudz. Kad Velga 1971.gadā šķīrās no Edgara, viņam palika mājas otrais stāvs Skultē, Velgai - pirmais stāvs. Rīgā abi vēl piecus gadus pēc oficiālās šķiršanās dzīvoja vienā dzīvoklī caurstaigājamās istabās. Ja pie Velgas kāds toreiz atnācis, Edžus izmetis ciemiņa mēteli pa logu, bijis "kā suns uz siena kaudzes, pašam nevajag un citam nedos". Velga kūlās pa dzīvi klupdama krizdama. Auga un skolā gāja abi dēli, vecāki bija veci un slimi (Velgas tēvs un māte nomira 1979.gadā ar trīs mēnešu starpību). Māja un dārzs Jaunogrē un Skultē prasīja darbu un rūpes. Šo to piepalīdzēja Velgas kārtējā mīlestība - atkal pianists un bijušais skolas biedrs Romāns, kurš Skolotāju namā strādāja par orķestra vadītāju. Velga smejas: "Man patika pianisti, droši vien tāpēc, ka tēvs lieliski spēlēja klavieres." Taču Romāns sapinās ar tolaik bēdīgi slaveno Voldemāru Selgu, kurš 70.gados spekulēja ar dzīvokļiem, un reiz kādās viesībās "iedzēra glāzi ūdens un nomira...". Velga labi vadīja mašīnu, tāpēc palaikam halturēja kā taksiste ar savām privātajām automašīnām, sākumā ar moskviču, vēlāk ar žiguli. Viņa pārdeva puķes un ābolus Ģertrūdes un Brīvības ielas stūrī. Puķu tirgotāju mafija iemācīja, ka var pārdot ne tikai pašas audzētus ziedus. Tad viņa pa dienu nopirkusi puķes veikalā un vakarā pārdevusi tās dārgāk. Reiz viņai bijušas sevišķi skaistas tumši violetas neļķes: "Gaidot pircēju, pamanīju, ka nāk Oļģerts Dunkers, Jānis Streičs un mans bērnības smilšu kastes biedrs dzejnieks Pēteris Zirnītis. Es noliecos zem galda, kā kaut ko meklējot, bet šie ieskatīja tās neļķes. Cik ilgi tupēšu? Līdu laukā." Pazemojums? "Ko varēju darīt? Man bija jāaudzina puikas un pašai jāturas uz ūdens." Pamazām antikvariātos tika pārdotas vecāku vērtīgākās mantas un toreizējam Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam, kurā par direktoru strādāja Pēteris Zirnītis, daudzi tēva atstāti materiāli, rokraksti, uzmetumi un vecāku vēstules. Par savu tā laika iedzeršanu Velga saka vienkārši: "Mums bija jautras kompānijas, taču neko sliktu nedarījām. Prātīgāk bija iedzert, nevis sajukt prātā no domām. Es vienmēr biju nedaudz aprēķinātāja, kad bija jābrauc, nedzēru." Puikas izauga. Velga atzīst, ka Edgars viņus pārmānījis pie sevis. Vienam viņš uzdāvināja no ārzemēm atvestu videokameru, kas tolaik Latvijā bija liels retums, otram vecu auto, sāka dēlus vadāt līdzi pa koncertiem, kur viņi "iemūžināja Edgara uzstāšanos, bet par mani stāstīja dēliem tikai slikto". Nē, Velgai esot labas attiecības ar dēliem. Tilam drīz būs 38 gadi, Kristapam ir 36. Velgai ir arī septiņi mazbērni "vecumā no diviem līdz divdesmit gadiem. Dēli gan šķīrušies, pašlaik abi brīvi, bet tāda tagad ir dzīve." Viņa skumji pasmaida: "Tā man faktiski no aktrises būšanas nekas neiznāca. Kādu laiku strādāju Tautas mākslas namā, rakstīju lugu anotācijas, tad spēlēju Margas Teteres dramatiskajā kolektīvā Profesionāli tehniskās izglītības kultūras namā, gāju pie Lijas Jercumas kustību pasniedzēju kursos un līdz 1994.gadam vēl cerēju, ka atgriezīšos uz skatuves... Tagad mana pensija ir 62 lati un es dzīvoju te." Diemžēl, Velga savu Tērbatas ielas dzīvokli drīz pametīs - tas viņai tagad ir pārāk dārgs prieks.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits