Vēlreiz apsverot suverenitāti

Tās ietekmē suverēnu valsti (labāk vai sliktāk), tāpat kā tā ietekmē šīs organizācijas. Suverēno vienību kādreizējais gandrīz pilnīgais varas monopols sāk izzust. Tādēļ reģionālajai un globālajai pārvaldei ir vajadzīgi jauni mehānismi, kuros darbojas ne tikai valstis vien. Ar to es negribu sacīt, ka Microsoft, Amnesty International vai Goldman Sachs būtu jāpiešķir vietas ANO Ģenerālajā asamblejā, taču tas nozīmē iesaistīt šādu organizāciju pārstāvjus reģionālajās un globālajās debatēs, kad tām ir iespēja ietekmēt veidu, kā stāties un vai stāties pretī globālajiem izaicinājumiem. Vēl vairāk, valstīm jābūt gatavām nodot daļu suverenitātes pasaules organizācijām, lai starptautiskā sistēma spētu funkcionēt. Tas jau notiek tirdzniecības jomā. Valdības piekritušas pieņemt Pasaules Tirdzniecības organizācijas lēmumus, jo tās gūst labumu no starptautiskās tirdzniecības, pat ja kāds konkrēts lēmums liek tām mainīt rīcību, kuru šīm valstīm atļauj to suverēnās tiesības. Dažas valdības ir gatavas atteikties no suverenitātes elementiem, lai pievērstos globālā klimata izmaiņu draudiem. Ar vienu šādu vienošanos - Kioto protokolu, kas aptver laikposmu līdz 2012.gadam, - to parakstījušās valstis piekrīt ierobežot konkrētus izmešus. Tagad ir nepieciešama turpmāka vienošanās, kurā lielāks skaits valstu, arī ASV, Ķīna un Indija, piekristu ierobežot izmešus vai pieņemtu kopīgus standartus, atzīstot, ka tām klātos sliktāk, ja neviena valsts to nedarītu. Tas viss liek domāt, ka suverenitāte ir jāpārdefinē, ja valstis gatavojas sadzīvot ar globalizāciju. Globalizācija pamatvilcienos nozīmē, ka palielināsies cilvēku, ideju, siltumnīcas gāzu, preču, dolāru, narkotiku, vīrusu, e-pasta sūtījumu, ieroču un daudz kā cita plūsmas apjoms, ātrums un svarīgā nozīme gan valstu iekšienē, gan pāri to robežām, metot izaicinājumu vienam no suverenitātes pamatprincipiem - spējai kontrolēt to, kas šķērso robežu abos virzienos. Suverēnās valstis aizvien biežāk mērī savu neaizsargātību nevis attiecībā cita pret citu, bet gan pret spēkiem, kas atrodas ārpus to kontroles. Tādējādi globalizācija nozīmē, ka suverenitāte īstenībā ne vien kļūst vājāka, bet tai ir jākļūst vājākai. Valstis rīkotos prātīgi, ja tās vājinātu suverenitāti, lai aizsargātu sevi, jo tās nevar izolēties no tā, kas notiek citur. Suverenitāte vairs nav svētnīca. Par to liecina ASV un pasaules reakcija uz terorismu. Afganistānas talibu valdībai, kas nodrošināja piekļuvi un atbalstu Al Qaeda, tika atņemta vara. Līdzīgā kārtā ASV preventīvais karš pret Irāku, kura ignorēja ANO un kuras rīcībā varēja būt masu iznīcināšanas ieroči, parādīja, ka suverenitāte vairs nenodrošina absolūtu aizsardzību. Iedomājieties, kā pasaule reaģētu, ja kļūtu zināms, ka kāda valdība plāno izmantot vai nodot kādam kodolierīci vai to jau ir izdarījusi. Daudzi teiktu, un tas būtu pilnīgi pareizi, ka suverenitāte šai valstij vairs negarantē aizsardzību. Nepieciešamība var likt samazināt vai pat likvidēt suverenitāti, kad valdība iespēju trūkuma dēļ vai ar apzinātu politiku nespēj apmierināt savu pilsoņu elementārās vajadzības. Tas atspoguļo ne vien vienkārši sirdsapziņas pārmetumus, bet arī uzskatu, ka valsts sabrukums un genocīds var radīt destabilizējošas bēgļu plūsmas un iespējas teroristiem iesakņoties. NATO intervence Kosovā ir piemērs, kurā vairākas valstis nolēma pārkāpt citas valsts (Serbijas) suverenitāti, lai apturētu etnisko tīrīšanu un genocīdu. Turpretim masveidīgās slepkavības Ruandā pirms desmit gadiem un tagad Dārfūrā, Sudānā, parāda augsto cenu, kāda jāmaksā, ja suverenitāti uzskata par visaugstāko principu un neko nedara, lai izbeigtu nevainīgu cilvēku slepkavošanu. Tāpēc mūsu suverenitātes jēdzienam jābūt nosacītam, pat ar līgumu noteiktam, nevis absolūtam. Ja valsts nepilda savas saistības un atbalsta terorismu, nododot kādam vai pati izmantojot masu iznīcināšanas ieročus, vai izvēršot genocīdu, tā zaudē tiesības uz parastajām priekšrocībām, ko dod suverenitāte, un var tikt pakļauta uzbrukumam, likvidēšanai vai okupācijai. Šī laikmeta diplomātiskais izaicinājums ir panākt plašu atbalstu valstu izturēšanās principiem un reakcijas noteikšanas procedūrai, ja šie principi tiek pārkāpti. Ir jāizvirza mērķis pārdefinēt suverenitāti atbilstoši globalizācijas laikmetam, lai rastu līdzsvaru starp pilnīgi suverēnu valstu pasauli un starptautisku pasaules valdības vai anarhijas sistēmu. Ir jāsaglabā suverenitātes pamatideja, jo suverenitāte joprojām nodrošina lietderīgus ierobežojumus vardarbībai valstu attiecībās. Taču šī koncepcija jāpielāgo pasaulei, kurā galvenos izaicinājumus kārtībai met tas, ko globālie spēki dara valstīm un valdības - saviem pilsoņiem, nevis, ko valstis dara cita citai. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate