Visi palīgā valdībai!

Uz to savulaiknorādīja režīma vadošais ideologs Alfrēds Bērziņš. Autoritārāsideoloģijas attīstība Ulmaņa režīma laikā bija process, kurā varizšķirt trīs posmus. Pirmajā posmā no 1934. līdz 1937.gadamiezīmējās autoritārās ideoloģijas pamatnostādnes; otrajā posmā no1937. līdz 1939.gada oktobrim (bāzu līgumam ar PSRS) veidojāsideoloģijas sistēma un notika ideoloģiskās audzināšanas unpropagandas centralizācija un kontrole; trešajam posmam (1939.gadaoktobris - 1940.gada jūnijs) jau raksturīga režīma un reizē ar toarī autoritārās ideoloģijas krīze. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka šīideoloģija Latvijā patiešām būtu sistemātiski iestrādāta, betotrajā attīstības posmā jau var runāt par autoritārās ideoloģijasuzmetumu jeb ieskicējumu. Viens no režīma vadošajiem ideologiemA.Kroders pauda uzskatu, ka šīs ideoloģijas pamatus jau definējisK.Ulmanis savā 1934.gada 18.maija radiorunā, norādīdams: "15.maijālatviešu tauta ieguva pati sevi. Bez valsts mēs neesam nekas. Mūsuskats vērsts nākotnē, uz nākotnes darbiem. Mēs esam tie, kas iet uzpriekšu, kuru ceļš ved tikai uz priekšu." Laikabiedri un lielākādaļa vēlāko pētnieku bija vienisprātis, ka režīma ideoloģija irnacionālisms, kura uzdevumos ietilpst "nacionālā taisnīgumaatjaunošana, nacionālās apziņas un uzskatu uzvara, tautas nacionālāgoda atjaunošana". Šo nacionālismu definēja, kontrolēja un tāpielietojumu regulēja valsts. Ārpus autoritārās valstsnospraustajiem ietvariem nacionāli noskaņotajiem spēkiem nebijaļauts darboties. Režīma trīs pamatvērtības Ulmaņa režīms un tāautoritārā ideoloģija balstījās uz trim pamatvērtībām: uz"atjaunotu latviešu valsti", tātad uz 15.maija valsti, uz vienotulatviešu tautu un uz tautas vadoni Kārli Ulmani. No tā izrietējaarī ideoloģiskās propagandas pamatuzdevumi: 1) pamatot 1934.gada15.maija apvērsuma nepieciešamību un nenovēršamību; 2) audzinātiedzīvotājus nacionālisma un vienības garā; 3) pamatot unpropagandēt autoritāro režīmu un vadonības principu; 4) mobilizētun saliedēt visus zemes iedzīvotājus jaunās Latvijas celtniecībai.Autoritārie ideologi un propagandisti daudzkārt norādīja uz savasideoloģijas īpašo raksturu. Tika uzsvērts, ka "eksistē tikai vienapatiesība, kuras atzinumi ir dogmas, kas necieš iebildumus", ka"jaunā ideoloģija prasa pienākuma izpildi un pakļaušanos, aicina uzmodrību, enerģisku aktivitāti un visu šķēršļu pārvarēšanu". Ulmaņarežīma autoritārajai ideoloģijai bija vairāki avoti. Vispirms tosveidoja īpašā latviešu apziņa, latviešu zemnieku ģimenespatriarhālās tradīcijas un latviešu folkloras mantojums. Nopietnaavotu grupa bija XIX gs. nacionālās atmodas rakstnieku unpublicistu un XX gs. pirmo divu gadu desmitu valstsvīru, žurnālistuun dzejnieku paustās idejas. Trešā avotu grupa ir latviešunacionālisma paudēju, zemniecības ideologu un autoritārismateorētiķu E.Blanka, E.Brastiņa, A.Gobas, A.Krodera. J.Lapiņa,K.Dišlera, E.Virzas, A.Grīna u.c. darbi. Autoritārā režīmapropagandisti klaji pārspīlēja K.Ulmaņa lomu autoritārāsideoloģijas izveidošanā, īpaši uzsverot vadoņa ģenialitāti. Tačunevar noliegt, ka Ulmanis un viņa uzskati bija autoritārāsideoloģijas kodols un dzinējspēks. Ārvalstu ietekme Īpaši būtisksir jautājums par ārzemju ietekmēm autoritārās ideoloģijas veidošanāLatvijā. Režīmam uzticīgie ideologi uzskatīja Ulmaņa apvērsumu unno tā izrietošās pārmaiņas Latvijā par Eiropas mēroga procesasastāvdaļu un norādīja uz lielo ietekmi, kāda ir notikumiem citurEiropā. Eiropas vēsturi 20. un 30.gados viņi aplūkoja no tīriautoritāra, antidemokrātiska skatpunkta. Nenoliedzama ir itāļufašisma un vācu nacionālsociālisma ietekme uz K.Ulmaņa autoritāroideoloģiju. Daudzos autoritārā režīma ideologu rakstos izpaužaslabas šo teoriju zināšanas, kas veidojušas viņu ideju pasauli. ArīLatvijas iestādes interesējās par ideoloģiskajām aktivitātēm Vācijāun Itālijā. Latvijas vēstniecības Berlīnē un Romā, Sabiedriskolietu ministrija Rīgā plaši un mērķtiecīgi interesējās parfašistisko un nacionālsociālistisko ideoloģiju, valsts uzbūvesteorētiskajiem jautājumiem, sabiedriskās dzīves un brīvā laikaorganizāciju. Ulmaņa ideologi un pats vadonis gan allaž uzsvēra, kaautoritārā ideoloģija Latvijā ir pilnīgi oriģināla un specifiskilatviska un aicināja: "Nemeklējiet apstiprinājumu tam, ko mēsdarām, ārzemēs, bet meklējiet to mūsu pašu zemē!" Saimnieciskā,sociālā un politiskā ideoloģija Tradicionālais pieņēmums, kaautoritārā ideoloģija Latvijā galvenokārt orientējās uz pagātni, irvienpusīgs. Patiešām, Latvijas vēsturei režīms pievērsa lieluuzmanību. Vēsture tika idealizēta un mitoloģizēta, lai sameklētutajā latviešu tautas "ziedu laikus", atrastu autoritārā režīmapirmsākumus un ar vēstures palīdzību pamatotu 15.maijanepieciešamību. Tomēr jāņem vērā, ka K.Ulmanis bija darba un darbamīlestības fanātiķis, kurš labi paveiktu darbu vērtēja augstāk parjebkuru teoriju. Arī autoritārā propaganda allaž atkārtoja:"Autoritārā valdība sagaida, ka katrs savu darbu veiks, cik labivien spēj." Oficiālais mobilizācijas sauklis te bija Ulmaņa vārdi:"Katrs savā darbā un visi valsts darbā! Visi palīgā valdībai!"ŠīUlmaņa īpašība, viņa milzīgās darbaspējas, darba un darba rezultātupoetizēšana bija latviešiem tuva un saprotama, saskanēja ar gadusimtos kopto tradīciju un darba tikumu. Autoritārā ideoloģijagalvenokārt orientējās uz praktisku saimniecisku, sociālu unpolitisku uzdevumu risināšanu un šo uzdevumu ideoloģiskupamatošanu. Tādēļ autoritārā režīma ideoloģiju šajā aspektā varvērtēt kā sabiedriskās un saimnieciskās dzīves racionalizācijasideoloģiju. Ne gluži bez pamata režīma ideologi autoritārismalaikmetu dēvēja par panākumu laikmetu, gan bez mēra pārspīlējot unglorificējot laikmeta lielumu. Visparastākie un izplatītākiepanākumu laikmeta piemēri autoritārajā propagandā bija nacionālāsceltnes - Finanšu ministrija, Tiesu pils, Armijas ekonomiskaisveikals, Brīvības piemineklis. Režīma apoloģēti salīdzinājanacionālās celtniecības sasniegumus ar Ēģiptes piramīdām, Romas unGrieķijas tempļiem. Žurnāls Sējējs pravietoja, ka "Tiesu pilspaaudžu paaudzēs slavinās Ulmani, kura personība iezīmēja veselulaikmetu un ir izdaiļojusi Latviju". Propagandas vadības unkontroles sistēma Autoritārais režīms pretendēja uz to, lai pilnīgikontrolētu kultūru, izglītību, cilvēku radošo darbību un domas.Tādēļ tika veidota ideoloģijas un propagandas vadības un kontrolessistēma. Bez šaubām, viens no Latvijas svarīgākajiemideoloģiskajiem centriem bija Izglītības ministrija. Tā pārzinājavisas audzināšanas, zinātniskās un mākslas iestādes, visasaugstskolas un virkni patstāvīgu institūciju: Pieminekļu valdi arfolkloras krātuvi, Valsts arhīvu, Valsts Mākslas muzeju, Valstsbibliotēku, Valsts Vēstures muzeju, Nacionālo operu, Nacionāloteātri un Kultūras fondu. Ministrijas priekšgalā atradās autoritārārežīma redzami ideologi F.Adamovičs, A.Tentelis, K.Auškāps.Izglītības ministrs ieņēma nozīmīgu vietu režīma hierarhijā, kautarī pēc 1937.gada viņš vairs nebija vienīgais galvenais ideologs.Tūlīt pēc 1934.gada 15.maija autoritārā valsts vadība sāka realizētplānveidīgu sabiedrības audzināšanu ar moderniem līdzekļiem,izmantojot visu iespējamo tā laika tehnikas arsenālu. Šā mērķarealizēšanai bija nepieciešamas attiecīgu valsts iestāžuideoloģiskas un propagandiskas aktivitātes. Jau 1934.gadā pieIekšlietu ministrijas tika izveidota informācijas un propagandasnodaļa. Šī nodaļa pārzināja ideoloģisko uzraudzību, kontrolējapresi, cenzūru, biedrības un oficiālo propagandu. Par šīs nodaļasšefu kļuva Alfrēds Bērziņš, aizsargu ideoloģiskais vadītājs, viensno 15.maija apvērsuma realizētājiem, Ulmaņa uzticības vīrs. Ulmanispievērsa šī resora darbam lielu vērību, un A.Bērziņš kļuva pariekšlietu viceministru un Ministru kabineta locekli. Ar laikuautoritārā režīma centieni pakļaut sabiedrisko dzīvi pilnīgākaikontrolei kļuva vēl neatlaidīgāki. 1937.gada 2.aprīlī tika pieņemtslikums par Sabiedrisko lietu ministrijas izveidošanu. Par tāsvadītāju kļuva A.Bērziņš. Jaunā ministrija pārņēma visasinformācijas un propagandas nodaļas funkcijas, kā arī virkni citufunkciju. No Iekšlietu ministrijas pārņēma aizsargu un tūrismavadību, no Tautas labklājības ministrijas Darba aizsardzībasdepartamentu, no Satiksmes ministrijas radiofonu, no Izglītībasministrijas privātos teātrus. Likuma 2.pants noteica: "Sabiedriskolietu ministrija vada pilsoņu valstisko audzināšanu, vada presi,biedrības, drukas darbus, privātos teātrus, kino, radio."Sabiedrisko lietu un kultūras departaments pārzināja pilsoņuaudzināšanu saskaņā ar autoritārā režīma mērķiem, galveno akcentuliekot uz pienākuma apziņas un tēvijas mīlestības nostiprināšanu.Departaments pārzināja rakstniecību un grāmatas, propagandu,kultūru, mākslas un tūrismu. Preses un biedrību departamentsnodarbojās ar preses, sapulču, biedrību un citu organizācijulietām. Departaments kontrolēja jebkāda veida sarīkojumus - teātraun filmu izrādes, referātus, ziedojumu vākšanu u.tml. Aizsargi -"īsti tautas audzinātāji" Īpašu vietu šajā sistēmā ieņēma aizsargi.Ar 68 000 dalībnieku aizsargi bija lielākā sabiedriskā masuorganizācija Latvijā, tā bija ne tikai paramilitāra organizācija,bet centās arī spēlēt aktīvu politisku un ideoloģisku lomu.Nodibinoties Sabiedrisko lietu ministrijai, par aizsargu augstākoatbildīgo vadītāju kļuva A.Bērziņš, kura uzdevumā aizsargi sākavadīt un organizēt visu sabiedrisko dzīvi. Pēc 1934.gada, bet īpašisākot ar 1937.gadu, aizsargu ideoloģiskās un kultūras funkcijasievērojami paplašinājās. Autoritārisma ideologi redzēja aizsargos"nacionālo latviešu eliti, īstu tautas audzinātāju". MinistramBērziņam kontrole pār aizsargiem deva iespēju vadīt ideoloģisko unkultūras darbu ar militāru struktūru un pavēļu palīdzību. Araizsargu palīdzību Sabiedrisko lietu ministrija mēģināja kontrolētkatra iedzīvotāja personisko dzīvi, kas jau faktiski irtotalitārās, nevis autoritārās ideoloģijas pazīme. Kultūras, visaskultūras dzīves un inteliģences centralizētu vadīšanu veica arī1938.gadā dibinātā Profesiju un Rakstu un mākslas kamera. Profesijukamera apvienoja agronomus, ārstus, farmaceitus, augstskolupasniedzējus, inženierus, juristus, ķīmiķus, mērniekus,mežsaimniekus, tautsaimniekus, tehniķus, veterinārus, skolotājus unzobārstus. Rakstu un mākslas kamerā iekļāva žurnālistus,rakstniekus, izdevējus, grāmattirgotājus, mūziķus, režisorus u.tml.Faktiski visa inteliģence tika pakļauta kameru kontrolei. Rakstu unmākslas kameras darbu pārzināja sabiedrisko lietu ministrs,Profesiju kameru pakļāva izglītības ministram. Jebkuras māksliniekuapvienības, zinātniskas biedrības, jebkura inteliģences sapulce unkongress, jebkuri kontakti ar ārzemēm varēja pastāvēt un notikttikai ar kameru starpniecību. Likumos par kamerām bija iekļautasdomas par atjaunotās Latvijas māksliniekiem un gara darbiniekiem,kurus apvieno 15.maija idejas, un par atbildību valsts priekšā.Kamerās apvienotā inteliģence likumā tika traktēta kā tāda, kurauzticīgi iekļaujas valstī un tautas kopībā. Citiem vārdiem sakot:kameru galvenais uzdevums bija un palika ideoloģiskā vadība.1938.gadā žurnāls Aizsargs, par pamatu ņemot dažādus K.Ulmaņaizteikumus, koncentrēti formulēja kameru uzdevumus septiņospunktos. 1. Darba ētikas un goda jautājumu kārtošana. 2. Izglītībaun audzināšana. 3. Rakstura audzināšana. 4. Rakstu un mākslasizpratnes padziļināšana un kopšana tautā. 5. 15.maija idejupastiprināšana. 6. Atraisīšanās no ilgus gadus valdījušās niecībasapziņas un domu audzināšanas, ka Latvijā var būt tikai viena -latviska kultūra. 7. Sabiedrības domāšanas veidošana. Skatoties norežīma interešu viedokļa, abas kameras darbojās ļoti veiksmīgi.Kontrole un liela uzmanība kultūrai 1938.gadā tika izveidota arīValsts kultūras padome, kurai bija jākoordinē abu kameru darbs.Kultūras padomes galvenie uzdevumi bija piedalīšanās likumdošanā,likumprojektu apspriešanā un diskusijās par zinātnes, tautasizglītības un audzināšanas jautājumiem, tehniku un būvniecību,tautas veselību, tiesībām, mākslu, literatūru un folkloru. Kultūraspadomes sēdes sasauca Ministru prezidents. Kultūras padomē ietilpaabu kameru galveno komisiju locekļi, augstskolu rektori, Nacionālāsceltniecības komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Vēsturesinstitūta direktors. Abu kameru un Valsts Kultūras padomesizveidošana, no vienas puses, liecināja par tālejošo un pieaugošovalsts kontroli pār kultūru. No otras puses, tā bija liecība parīpašo uzmanību, kādu autoritārais režīms veltīja latviešu kultūrasattīstībai. Autoritārā režīma ideologi nenogurstoši uzsvēra, kagalvenā nozīme ir garīgajām, nevis materiālajām vērtībām. Tādēļkultūra Latvijā arī autoritārā režīma laikā bija galvenāprioritāte. Tomēr nacionālisma un vienības idejas nospraudakultūras attīstībai visai šauras oficiālās robežas. Ulmanis1938.gadā atkārtoja jau vairākkārt izvirzīto tēzi, ka Latvijā varbūt tikai viena kultūra - latviešu kultūra. Šie Ulmaņa vārdi drīzākbija deklarācija, nodomu skaidrojums. Reālajā dzīvē Latvijā bijarosīga vācu, krievu, ebreju minoritāšu kultūras dzīve ar savupresi, izdevniecībām, teātriem, izglītību un pašdarbību. Riskantais"nacionālā taisnīguma" princips Protams, nevar noliegt zināmusierobežojumus no autoritārā režīma puses nacionālo minoritāšuizglītības jomā, centienus vēlamo (vienu tautu Latvijā un vienukultūru) iztēlot par reālo. Tādā valstī kā Latvija, kur minoritāšuīpatsvars iedzīvotāju vidū veidoja vismaz vienu ceturto daļu, kurtām (vāciešiem, ebrejiem) bija liela nozīme un ietekmesaimnieciskajā dzīvē, realizēt "nacionālā taisnīguma" principu bijasāpīgs un riskants pasākums. Tomēr no konkrētiem nacionālominoritāšu pārstāvjiem Ulmaņa ideoloģija neveidoja ienaidniekatēlu. Tā V.Munters 1937.gadā, uzrunājot strādniekus, aicināja: "Jajums, strādnieki, blakus stāv cilvēks, kas nerunā latviešu valodu,tas nebūt nav jūsu ienaidnieks. Tas ir tāds pat strādnieks un darbadevējs kā jūs... Tāpēc ne nacionālā neiecietība, ne nacionālsnaids, bet saprašanās ceļš!" Manuprāt, visnegaidītākās autoritārāsideoloģijas puses Latvijā bija klaji pārspīlēta Ulmaņa personībasslavināšana, gluži nebaudāms personības kults; nepārtraukta unstingra kontrole pār plašsaziņas līdzekļiem, kur faktiski nekasārpus oficiālās ideoloģijas stāvošs nevarēja parādīties; prasībapēc pozitīvisma literatūrā un mākslā. Lai arī tika apgalvots, kaautoritārā ideoloģija "raugās nākotnē", tai bija diezgan piezemētsraksturs, ar ko tā atšķīrās no totalitārajām ideoloģijām Vācijā unPadomju Savienībā. Autoritārie ideologi deklarēja: "Nosodāmas irsholastiskas un dogmatiskas nākotnes ainas, kuru dēļ cilvēkašodienu pakļauj nākotnei! Ir jādzīvo šodienai! Centrā ir cilvēks,nevis kā dažās valstīs, kur cilvēks ir tikai līdzeklis augstākonākotnes mērķu sasniegšanai." Autoritārais režīms Latvijā nespējaun, šķiet, arī negribēja pāriet uz to absolūto cilvēka necieņu,totālo ierobežošanu, represijām un ideoloģisko dogmatismu, kasraksturoja nacistisko un komunistisko režīmu Eiropā. Kultūraspriekšā režīms vājš Arī par oficiālā pozitīvisma kundzību latviešuliteratūrā un mākslā var runāt stipri nosacīti. Pozitīvisms gantikai izvirzīts kā režīma programma, tas tika protežēts no oficiāloaprindu puses, bet nekādā gadījumā to neuztiepa literātiem unmāksliniekiem dekrētu vai konkrētu norādījumu veidā. Vairākumsrakstnieku un mākslinieku nebūt nedarbojās šī virziena ietvaros,bet turpināja mierīgi strādāt, viņu grāmatas izdeva, gleznasizstādīja, mūziku atskaņoja, šie mākslas darbi tikai pozitīvinovērtēti, dažkārt saņēma prēmijas. Režīmam par godu jāsaka, ka tasļoti ierobežoti un nekonsekventi iejaucās rakstnieku un māksliniekuradošajā darbā, visumā saglabājot cieņu un korektu attieksmi pretkultūras darbiniekiem. Jāteic, ka ne kareivīgie K.Ulmaņa, citurežīma vadītāju un tā ideologu paziņojumi, ne režīma centienipakļaut kultūru, izglītību, katru radošu darbību un domu pilnīgaiideoloģiskai kontrolei pilnībā netika realizēti. Režīms tam bijapar vāju. Tā bija viena no autoritārās ideoloģijas pamatpretrunāmLatvijā, kuras skaidrojums jau būtu cita raksta uzdevums. ***Nākamā rubrika Domas - 4.septembrī