Laika ziņas
Šodien
Migla

Sirdsmāsiņa savu prieka avotu nepametīs

"Māsai ir jābūt ar tolerantu attieksmi pret pacientu. Māsai ir jābūt zinošai savā profesijā, lai ar vienu acu skatienu varētu izvērtēt, kas pacientam nepieciešams. Māsai jāprot respektēt pacienta lēmumu arī tad, ja viņa domā citādi. Māsai jābūt saprotošai, lai spētu panākt labāku sadarbību ar pacientu. Māsai jābūt ar labām uzklausīšanas spējām, jo bieži vien pacientam pietiek ar to, ka viņš tikai izstāsta kādam savu bēdu." Tā par māsas profesiju runā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas internās aprūpes māsa Ilze Ignatoviča.

Šīs profesijā nepieciešamās īpašības viņa uzskaita kā vispārīgas, taču, izlasot viņai veltītos pacientu vārdus, var saprast, ka māsa runā par sevi. Ilzei tas viss piemīt, tāpēc nav brīnums, ka māsu istabā citas nosaka: "Mūsu labākā māsa!"

Drošības saliņa 

Reti kad kāds vienā darbavietā nostrādā visu mūžu. Tās pašas telpas, tas pats ceļš uz darbu - vienam tā būs rutīna, citam - sava veida patvērums, drošības saliņa. Un kāpēc to pamest, Dienai jautā Ilze. Viņai slimnīcas telpas vairs neskaitās otrās mājas, tās ir gandrīz vai pirmās - te viņa jūtas labi, ir laimīga, jo var citiem palīdzēt. Tieši šis aspekts bijis noteicošais, kāpēc izvēlēta māsas profesija.

Diemžēl profesijas izvēles stāsts gan saistīts ar skumjām. Jaunībā Ilze par medicīnu nav domājusi - gribējusi strādāt milicijā. Taču, kad smagi saslimusi viņas mamma un māsa, Ilze bijusi izmisumā. Naktīs viņa redzēja abu tuvo cilvēku lēkmes, kā viņām kļuvis slikti. Taču palīdzēt nespēja. Tāpēc Ilze izvēlējusies medicīnu - izmācīsies un tad spēs.

Jau mācoties Ilze zinājusi, ka negrib palikt Rīgā - pabeigs mācības un dosies atpakaļ uz Varakļāniem. Taču viss mainījās. Visu viņas kursu nosūtīja uz tolaik jaunuzbūvēto Stradiņa slimnīcas korpusu un sadalīja pa stāviem. Toreiz gan bail nav bijis - visapkārt savi cilvēki. Taču pārbaudījums bijis valsts prakse Jūrmalā. Tur, ķirurģijas nodaļā, viņa bija vienīgā, bez savējiem. Darba bijis daudz, nereti pacientus aprūpējusi viena pati, jo ne sanitārs, ne kvalificētās māsas nav atnākušas uz darbu. Ilze tajā laikā bijusi tikai studente, tāpēc nav iztikusi arī bez asarām. Saņemta gan pirmā alga - 80 rubļu, kas bijis daudz. Reizēs, kad Ilzei bija jāaprūpē grūtnieces, viņa lūgusi Dievu, lai tikai nedzemdē. Darbs gan paveikts godam, un vadība vēlējusies Ilzi paturēt darbā Jūrmalā, taču viņa nav piekritusi. Gribējies pie savējiem Stradiņa slimnīcā, kur māsa strādā joprojām. Piedāvājumi bijuši arī braukt strādāt uz Vāciju, taču Ilze nav gribējusi mainīt mīļo vidi. "Es neesmu tāda skraidītāja. Ja es pieturos vienā punktā un man šeit ir labi, kāpēc man laimi meklēt citur?" retoriski vaicā viņa pati.

Mīļvārdiņi pieaugušajiem 

Ilzei ir 56 gadi, un katru dienu viņas aprūpē ir apmēram piecpadsmit pacientu, citreiz vairāk. Taču kopumā nodaļā ir ap 70 pacientu, un tos māsas sadala savā starpā. Arī pienākumu saraksts ir garš - māsa pat negrib stāstīt, iedod uzrakstītus uz lapas. Vēl papildus obligātajiem darbiem Ilze par savu pienākumu uzskata arī saiknes veidošanu ar pacientiem. Viņa ir novērojusi, ka cilvēki ne vienmēr visu grib stāstīt ārstam. Ilze pieļauj, ka nereti tās ir bailes, bet, tiklīdz paliek kopā tikai ar māsiņu, tā sāk atvērties: "Ienāc palātā smaidot, pacientam kļūst viegli, un viņš sāk runāt." Taču arī no malas var redzēt, ka Ilzei izdodas izveidot kontaktu ar pacientu. Kādā brīdī viņa stāsta, ka mīļvārdiņi uzlabo garastāvokli un tas neattiecas tikai uz bērniem. Pieaugušajiem arī patīk. Tā kādu rītu viņa iegājusi pie kādas kundzes un sacījusi: "Vai, kāds jums smuks halātiņš šodien! Nu izskatāties kā rozīte puķīte dārziņā!" Cilvēks uzreiz smaida. Vecāka gadagājuma māsām uzticas vairāk. Dažreiz jaunām meitenēm pacienti pat pajautā, vai viņas vispār kaut ko māk. Vērtē pēc izskata.

Ilzei pacientus izprast palīdz arī tas, ka pati slimnīcā nogulējusi divus mēnešus. Tagad viņa saprot sāpes un var labāk palīdzēt. Šad tad māsa iedod arī savu telefona numuru, taču, kā pati saka, tas nav labi, jo no attāluma grūti palīdzēt.

Pacientu novērtējums viņai ir ļoti svarīgs. Katrs paldies arī sniedz vislielāko gandarījumu. Ilze atceras, ka reiz izglābusi vīrietim dzīvību, vienlaikus netīšām salaužot viņam ribas: "Domāju - nu viss, medicīnai cauri, mani tagad izsviedīs. Taču viss sadzija, un vīrietis atnāca ar tādu rožu pušķi! Bija pateicīgs, ka izglābu, un man bija gandarījums."

Gremdējoties atmiņās, māsa atzīst, ka netrūkst arī humora un anekdotēm ir pamats. Laikā, kad parādījušās svecītes vēdera izejai, kuriozu nav trūcis. Kādai sievietei Ilze vairākkārt pārjautājusi, vai viņa zina, kā ar šīm svecītēm rīkoties. Atbilde bijusi apstiprinoša. Tomēr, nākamreiz atnākot pie māsas, paciente sacījusi, ka iedotās konfektes nu gan nav bijušas garšīgas. Kāds cits pacients reiz svecīti bija uzziedis uz maizītes un apēdis, cits atkal jautājis pēc sērkociņiem.

Citi novērtē 

Ilze pati sevi neslavē. Viņa runā par citiem, norāda uz saviem kolēģiem, kas viņu iedvesmo un palīdz. Jaunākās kolēģes ir tāds enerģijas lādiņš, ka viņai pašai "neļauj izkrist no aprites". Turklāt, ja Ilze kaut ko nezina, pārējās palīdz. Arī vadītāju atbalsts visu laiku esot jūtams, uzmundrinājumu netrūkst.

Intervijā gan Ilze uztraucas un vēlāk stāsta, ka visu laiku domā par pacientiem. Jā, reāli sēž tagad atpūtas krēslā, bet domās ir prom. Arī nodaļas virsmāsa Areta Namniece Dienai piebilst, ka bijis grūti Ilzi pierunāt piedalīties akcijā, jo māsa neuzskata, ka dara kaut ko sevišķu un ka tas būtu jāizceļ. Taču viņas kolēģes tā nedomā. Tieši Ilze bijusi tā, kas palīdzējusi gandrīz katrai māsiņai sākt darba gaitas, bijusi blakus. Turklāt dara to labprāt un no sirds. Tāpēc viņai arī jāpateicas par ieguldīto darbu tik laba kolektīva veidošanā. "Ja kāds ir pelnījis sirdsmāsiņas titulu, tad tā ir Ilze. Mēs visi viņu ļoti cienām, mīlam, un, kad viņas nav, mums viņas patiešām pietrūkst. Esam pieraduši, ka ikkatrs darbdienas rīts sākas ar Ilzi. Tā ir jābūt. Nevaram iedomāties, ka varētu būt citādi," stāsta Namniece.

Virsmāsa novērojusi, ka nodaļas vadītāja bez Ilzes ir kā bez rokām. Ilze spējot jau no acīm nolasīt, ko nepieciešams paveikt, sakārtot. Turklāt daudz labāk desmit reižu izdarīs nekā par to runās. Tam piekrīt arī Vispārējās kardioloģijas nodaļas vadītāja Janīna Romanova. Ilze esot īstajā vietā, un viņai grūti iedomāties māsu citā darbā. Ilzei piemīt spēja pamanīt vainas, par kurām pacienti nemaz nesūdzas. Turklāt vienmēr spēs kādu nomierināt, kādam pateikt stingrāku vārdu, bet nekad nepārkāps robežas. Dažreiz pat ir sajūta, ka Ilze jūtas sliktāk nekā pacients, taču nekad to neizrādīs. Vēlme palīdzēt viņai ir asinīs, un bez darba viņa jūtas slikti. Tāpēc nodaļas vadītājai nav šaubu, ka Ilze ir pelnījusi atzinību.

Par pelnīto atzinību nešaubās arī Ilzes pacienti. "Sava amata pratēja", "profesionāla, cilvēcīga, izdarīga", "superīga medmāsa - strādā no sirds", "labākā un sirsnīgākā - vēnā trāpa ideāli" - šie ir tikai daži no vārdiem, kurus akcijas anketās var izlasīt par Ilzi. Dzirdot labos vārdus, māsa gan mulst, taču atzīst, ka lepojas ar to, ko dara. "Es lepojos, tāpat kā mana radiniece lepojas, ka ir balerīna," pārliecināti saka Ilze. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Stāsti

Vairāk Stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi