Vērojot to, kas notiek šodien, es redzu, ka vēsture atkārtojas un cilvēks ir tikpat stulbs, kāds viņš bijis agrāk. Mentalitāte nosaka personības, un mēs redzam, ka atkal viens varas apsēsts lielvaras vadītājs vēlas iekarot citas zemes un tautas un viņa valsts iedzīvotāji to atbalsta, jo viņi lepojas ar impēriju. Visu laiku draudot pielietot atomieročus, starptautiskās vienošanās, cilvēktiesību normas atkal tiek rupji pārkāptas, cilvēki nonāvēti, pilsētas sagrautas, bet civilizētā pasaule uz to tikai bezspēcīgi noskatās. Visi jūt, ka briest milzīga katastrofa, bet nevienam nav nekādas daļas, jo Eiropā neviens negrib karot, – tā sarunā ar SestDienu secina vēsturnieks, muzeja Ebreji Latvijā dibinātājs un ilggadējais direktors, Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis, vairāku grāmatu autors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Marģers Vestermanis.
Mūsu intervijas iemesls ir Marģera Vestermaņa uzrakstītā un pērnā gada nogalē Latvijas Ebreju kopienas sadarbībā ar izdevniecību Zinātne izdotā grāmata Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941–1945. Tas ir fundamentāls zinātnisks pētījums, kas vienlaikus cieši savijies ar Vestermaņa personiski piedzīvoto un pārciesto, jo viņš pats ir šī nežēlīgā holokausta laikmeta liecinieks, kuram vienīgajam no ģimenes brīnumainā kārtā izdevās izdzīvot. Šādu, faktoloģiskajās vēstures liecībās un paša piedzīvotajā balstītu, vēsturiskās pētniecības veidu dēvē par egovēsturi. Viņš pats to sauc par savu misijas darbu. Grāmata ieraudzīja dienas gaismu Vestermaņa simtgadē, un tā veltīta holokaustā nokauto viņa vecāku, brāļa un māsas piemiņai. Summējot ilgus gadus neatlaidīgi un līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai bieži vien slepeni, pa kripatiņai vien vākto un kārtoto faktoloģisko materiālu, Vestermanis atzīst, ka viņu pašu visvairāk nodarbinājis jautājums: kāpēc?
Kāda bija cilvēku motivācija šaut vai glābt, vai stāvēt malā, vai distancēties un izlikties neredzam? Atminos, ka arī, savulaik mācot vēsturi Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur Marģers Vestermanis nostrādāja 17 gadus, viņš mums arvien lika nevis atcerēties, kur un kad, bet domāt, kāpēc varēja notikt vēsturiskie procesi. Tagad sarunājoties Vestermanis sirsnīgi glāsta klēpī guļošo sunīti Monu, kura saimniece ierodas divreiz nedēļā palīdzēt mājassolī. Sunīte, kuru viņš iesaucis par Monu Lizu, ir viņam ļoti pieķērusies un sargā, sirdīgi rejot, un viedais, daudz pieredzējušais vēsturnieks nosaka: «Suņa mīlestība ir vispatiesākā mīlestība. Tā nekad nepieviļ atšķirībā no cilvēku mīlestības. Mona ir mana uzticības persona, mana mūža pēdējā mīlestība. Mana kundze Hava (Ieva) necieta suņus, baidījās, un viņi to juta. Savulaik, dzīvojot Upeslejās, mums bija buldogs, ļoti labestīgs, taču iekoda viņai labākajā vietā. Bet bija emocionāli ļoti svarīgi, ka suns bija kopā ar bērniem.»
Kas pamudināja ķerties klāt tik pamatīgam pētījumam? Vēlme apkopot, izstāstīt un parādīt vai tomēr analizēt?
Es bieži sev jautāju: kālab rakstu? Ebreju glābšanas liecību vākšanai un vēstures materiālu pētīšanai veltītie gadi man bija eksistenciāli nepieciešami, jo šī nodarbe stiprināja manas piederības jūtas zemei un ļaudīm, ar kuriem kopā nodzīvots ilgs un trauksmains mūžs.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 15. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!