Atvaļinājuma dienu rekordists
"Droši vien nevaru teikt, ka esmu paveicis visu par 100%. Tā varētu tikai tad, ja es būtu profesionāls sportists. Tomēr situācijā, kurā esmu – man ir darbs un ģimene, tāpēc handbols gribot negribot nav pašā pirmajā vietā –, varu droši teikt, ka esmu sevi ieguldījis vairāk nekā par simts procentiem. Visu kvalifikācijas ciklu divas reizes nedēļā pirms darba braucu trenēties. Tas ir papildu tām trim reizēm nedēļā, kurās notiek regulārie treniņi," Latvijas kluba Celtnieks Rīga spēlētājs atklāj. Lai uzturētu sevi formā un spētu turēt līdzi tādiem vīriem kā Krištopānam un Kuģim, viņš aizvadījis pat piecus treniņus nedēļā, tomēr tagad ģimenes dēļ šis skaits samazinājies līdz četriem. "Visu savu brīvo laiku, labi, sacīsim, gandrīz visu savu brīvo laiku atdodu sportam. Kā saku kolēģiem, handbols ir nedaudz vairāk kā tikai hobijs. Mans nopietnais hobijs. Daži kolēģi nesaprot, kā tam varu rast laiku."
Tomēr Raitis ir pārliecināts, ka laiku var atrast visam, ja tas tiek pareizi menedžēts. Tāpat katram jāsaprot, kas viņam ir patiesi svarīgs, – vai svarīgāka ir ģimene, darbs vai ballīte kopā ar draugiem, vai iespēja sevi veselīgi izklaidēt ar handbolu. Līdz ar to dažreiz ar ģimeni tiek pavadīts tikai katrs otrais vai pat trešais vakars, vairāk laika veltot komandas biedriem, jo arī nedēļas nogalē regulāri ir spēles – ja nevajag braukt uz Igauniju vai Lietuvu Baltijas līgas ietvaros, var gadīties braucieni uz Ludzu vai Vaiņodi Latvijas čempionātā.
"Saprotot, uz kādu mērķi virzās izlase, ko man nozīmē būt daļai no tā visa un rakstīt Latvijas handbola vēsturi, es investēju vairāk laika. Novembris bija nedaudz traks mēnesis ar daudz, daudz spēlēm, treniņiem pirmdienās, trešdienās, piektdienās un arī no rītiem," Raitis netieši atvainojas savai ģimenei.
Turklāt viņš jau pašlaik tērē nākamā gada atvaļinājuma dienas un saka paldies uzņēmumam par sapratni. "Esmu daudz domājis, kas būs pēc tam. Tomēr man ir ļoti labs piemērs, ko pastāstīt. Pirms kāda laika darbā notika izbraukuma pasākums, un tajā izvilku kartīti ar jautājumu: "Kas tev būtu nepieciešams, lai būtu laimīgs?" Mana atbilde bija – ja es jums kaut ko tagad teikšu, secināsiet, ka neesmu laimīgs, jo man ir forša ģimene, man ir forši draugi, man patīk mans darbs, sportā arī viss labi, veselība ir un arī maniem apkārtējiem ir labas sajūtas. Tomēr… tā viena lieta, lai es šo visu varētu izbaudīt, ir papildu atvaļinājuma dienas. Jo, lai cik viss tev, cilvēkam, ir labi, vajag laiku, lai izbaudītu to, ko esi saņēmis vai nopelnījis ar tiem cilvēkiem, kuri tev svarīgi."
Nesakārtotā virtuve
"Es domāju, ka bez sporta nespētu. Tas nu ir simtprocentīgi. Sportā esmu tādēļ, ka spēju šeit gūt emocijas, ko nekādā citā veidā nav iespējams izbaudīt. Šī uzvaru garša, jā, varbūt pat arī zaudējumu garša. Ja tu kopā ar komandu uzvari, ja atsit liktenīgo bumbu, tad gūsti emocijas, pie kurām netiksi nekad dzīvē nekur citur," saka Raitis un atceras pērno jūniju, kad Latvijas izlase Valmierā ar 25:24 pieveica Eiropas grandu Slovēniju, pirmoreiz vēsturē kvalificējoties kontinenta meistarsacīkstēm. "Es izgāju laukumā uz vienu septītnieku un varu droši teikt, ka esmu bijis daļa no tā visa. Teikšu godīgi, pēc spēles nezināju, ko darīt, kur likties, jo komanda paveica kaut ko tādu... Kaut ko tādu, kam mēs visi ticējām, un pilnīgi noteikti varu teikt, ka daļa uzvaras tika nopelnīta tieši šo kopīgo emociju dēļ." Vārtsargs uzsver, ka ne visiem ir bijis gods pārstāvēt nacionālo valstsvienību, bet Puriņu ģimenē to darījusi arī Raita māsa Laura, kura spēlēja sieviešu basketbola izlasē.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!