"Komandas biedru, ar kuriem bijuši piedzīvojumi, no kuriem esmu mācījies un kuri iedvesmojuši spēlēt hokeju, man bijis daudz, tāpēc kādus izcelt nav tik vienkārši," nosaka Ivanāns, kurš iekārtojies dzīvē otrpus Atlantijas okeānam – Rokfordas pilsētā, kas atrodas pusotras stundas braucienā no Čikāgas. Hokejs joprojām ir Raita ikdiena, jo salaspilietis trenē bērnus. Tomēr par kādas pieaugušo komandas vadīšanu viņš šobrīd nedomā. Pēc spēlētāja karjeras beigām Ivanāns izbauda iespēju būt kopā ar ģimeni un klātbūtni savu bērnu nozīmīgākajos brīžos – vai tas būtu dēla Āra hokeja mačs pret sava vecuma zēniem, vai meitas Emijas sacensības vingrošanā.
Ivanāna sapnis līdz Mekai – Nacionālajai hokeja līgai (NHL) – īstenojās ar ļoti smagu darbu, bet to viņš izcīnīja ar dūrēm vārda tiešā nozīmē. Augumā raženais latvietis kļuva par vienu no līgas vadošajiem policistiem, taču kā spilgts ieraksts viņa karjerā paliks Kaldera kausa izcīnīšana Amerikas Hokeja līgā (AHL) 2004. gadā ar Milvoki Admirals. Pēc tam jau sākās salaspilieša NHL stāsts – līgums ar leģendāro Monreālas Canadiens klubu, bet karjeras labākie gadi tika pavadīti Losandželosas Kings rindās, tur nospēlējot četras sezonas. Raita kontā pasaules labākajā līgā ir 283 spēles, 12 vārtu, astoņas rezultatīvas piespēles un iespaidīgas 569 soda minūtes. Karjeras pēdējo sezonu Ivanāns aizvadīja Rīgas Dinamo, dažas reizes izvicinādams dūres arī Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). Karjeras laikā viņš spēlēja 19 dažādās komandās, līdz ar to arī komandas biedru klāsts bijis ļoti plašs.
Andrejs Kosticins
"Pirmais, kas nāk prātā, domājot par zīmīgiem komandas biedriem, ir Andrejs Kosticins. Viņu 2003. gadā draftēja Monreālas Canadiens, bet karjeru Ziemeļamerikā baltkrievs sāka gadu vēlāk Canadiens fārmklubā Hamiltonas Bulldogs. Tur biju arī es. Komandā nebija neviena krieviski runājošā, izņemot mani, tāpēc tiku piekomandēts par Kosticina pieskatītāju – lai viņš labāk iejustos un iedzīvotos Ziemeļamerikā. Tolaik viņš vēl bija jauns – 19 vai 20 gadu – un ļoti talantīgs spēlētājs, bet angliski neprata ne vārda. Es Amerikā jau biju pavadījis vairākus gadus. Palīdzēju Andrejam atrast dzīvokli, iejusties komandā, sadarījām visu ko. Arī ar meitenēm bārā runātājs biju es.
Jātulko bija pat trenera lamāšanās. Andrejs skatās uz mani un vaicā: "Čto on skazal?" Tas mums abiem bija ļoti smieklīgs, interesants un labs gads. Nospēlējām kopā vienu sezonu Bulldogs sastāvā, bet nākamajā abi ielauzāmies Canadiens komandā. Kļuvām par draugiem, kontaktu uzturam joprojām. Man pašam Ziemeļamerikā nebija neviena hokejista, kurš palīdzētu iejusties, bet Andrejam biju es un padarīju viņa dzīvi komfortablāku. Ar laiku viņš Ziemeļamerikā iejutās, taču man šķiet, ka angliski vēl joprojām neprot diez cik labi!" (Smejas.)
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!