Kā un kāpēc sākāt nodarboties ar tekvondo?
Inese Tarvida: Mūsu vecākie brālis un māsa jau trenējās tekvondo. Kad man bija septiņi, bet Jolantai seši gadi, arī mūs tur ievirzīja. Sākām trenēties Bauskā, tur nebija ļoti daudz alternatīvu, ar ko nodarboties.
Kurā brīdī radās apjausma, ka varat sasniegt visaugstāko līmeni?
I. T. Jau diezgan agri. Trīs mēnešus notrenējos un devos uz pirmajām sacensībām. Man pat nebija ne baltās jostas, ne tādas īstas apjausmas, kas sacensībās jādara. Treniņos kaut ko sitām, bet mums tur sevišķi lielu vērību nepievērsa. Pirmajās sacensībās Saldū uzvarēju, un daudziem tas bija pārsteigums, jo treniņos jau nevarēja redzēt, ka man ir cīņas gars. Uzvarēju meiteni, kura trenējās krietni ilgāku laiku. Bet tāds skaidrāks talants manī tika apjausts pirms kādiem pieciem gadiem.
Jolanta Tarvida: Ap kādu 2012. gadu nopietnāk pievērsāmies tekvondo. Pavisam nopietni visu sākām darīt pirms kāda pusotra gada.
Sākumā tikai trenējāt tehniku, iztiekot bez sparinga cīņām?
J. T. Nebija mums sākumā nekādu sparingu. Mēs bijām tur vismazākās, pārējie mūsu grupā ir pieaugušie. Varbūt tikai savā starpā pamēģinājām pacīnīties. Sākumā mums nekādu uzmanību tur nepievērsa. Mums liels bonuss bija tas, ka varējām daudz ko noskatīties un iemācīties no vecākajiem brāļa un māsas. Viņi mums mājās daudz ko varēja parādīt. Trenējāmies tikai divreiz nedēļā, bet mājās pirms pirmajām sacensībām mums tika iedotas ļoti detalizētas norādes, ko un kā labāk darīt. Sākumā treneriem tiešām nebija laika veltīt daudz laika katram audzēknim. Tobrīd noderēja padomi ģimenes lokā.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 1. oktobra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!