Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ar velosipēdu pa Latgali

Kamēr pasaules apceļošanai jāpagaida, ir īstais brīdis, lai apskatītu Latviju, kas nav nemaz tik maza, īpaši – ja ceļo ar velosipēdu. Velosipēds nav tikai vasaras līdzgaitnieks – siltās un sausās ziemas ir kā radītas, lai šādi mērotu lielākus attālumus.

Manas ceļabiedres ar vilcienu Ludzā ieradušās iepriekšējā vakarā, pārnakšņojušas viesu namā un tagad jau ir devušās ceļā – ar līkumu uz Zilupi, tāpēc es nesteidzos un plānoju apskatīt pilsētu. Ripinu pa Stacijas ielu, kas ved uz centru. Ielu ieskauj koka māju arhitektūra, kas arī nākamajās dienās, ceļojot pa Latgali, priecēs acis. Bet, kā saka, pirmais iespaids ir tas spilgtākais, un esmu sajūsmā! 

Ludzas arhitektūras pērles

Smaržo pēc laukiem – āboliem un kritušām lapām. Cauri skaistam pilsētas parkam izbraucu uz ielas, kur redzama Ludzas pareizticīgo un Ludzas katoļu baznīca visā savā krāšņumā. Izskatās, ka tās pat nedaudz sacenšas, kura būs iespaidīgāka. Dodos uz tūrisma informācijas centru. Man ir plāns nokļūt Zilupē, bet ir laiks, lai to nedarītu pa īsāko ceļu, tāpēc vēlos uzzināt, kas pa ceļam būtu jāapskata. Man iesaka apciemot atjaunoto sinagogu, kas atrodas turpat aiz stūra. No agrāk septiņiem ebreju lūgšanu namiem saglabājusies tikai šī sinagoga, kas celta 1800. gadā – laikā, kad vairāk nekā puse Ludzas iedzīvotāju bijuši ebreji. Netālu ir arī vācu krustnešu celtās viduslaiku pils drupas. No pilskalna paveras ainavisks skats pāri ezeriem uz vienu pusi un pilsētas jumtiem uz otru pusi. Pēdējais pieturpunkts Ludzā man ir Novadpētniecības muzejs, kur aplūkojama gan brīvdabas ekspozīcija, gan izstāžu zāles. Noskatos īsu filmiņu par Livonijas pils vēsturi, sētā uzcienājos ar kritušajiem āboliem un dodos uz Zilupi.

Esmu nolēmusi apbraukt apkārt Lielajam Ludzas ezeram līdz senajam Ķīšu pilskalnam, kur ceļvedis sola brīnišķīgu panorāmas skatu pāri ezeram uz Ludzas pilsētu. Pa ceļam apkārt ezeram tiešām pilsētas baznīcas augstie torņi piesaista skatienu, bet pilskalna tuvumā apmulstu pie ķieģeļa zīmes un nogriežos nost ar garu nobraucienu no pilskalna. Acīmredzot vizīte pilskalnā jāsaskaņo ar privātīpašniekiem. Tālāk cauri mežam izbraucu līdz asfaltētam ceļam un ar skaistu reljefu ieripoju Felicianovā – ciemā, kas izveidojies ap muižu. Diemžēl pati muiža ir pamesta un šķiet bēdīgā stāvoklī. Dodos pie upes apskatīt muižas kompleksā ietilpstošās ūdensdzirnavas, kas ir iespaidīga akmens ēka. Bet vienīgais, kas šeit darbojas, ir HES, kas atrodas otrā upes pusē. Minos uz Ciblu, kur jāapskata Eversmuižas tūrisma objekti – muiža un baznīca. Eversmuižas katoļu koka baznīca ir tipisks Latgales arhitektūras paraugs. Un koka baznīcu šeit daudz, kā jau Latgalē. Bet katra īpaša un atšķirīga!
 

Zilupes līkloči

Ieripinu tumsā. Zilupi biju iedomājusies krietni mazāk apdzīvotu. Veikalā vakara iepirkšanās duna, izgaismotajā parkā bērni braukā ar skrejriteņiem. Manas ceļabiedres jau ir naktsmītnē – dienesta viesnīcas numuriņā. Šo nakšņošanas vietu var atrast caur vietējo tūrisma informācijas centru.

No rīta dodamies pa maziem pierobežas ceļiem uz Pasieni. Pierobežas ceļi ir lieliski piemēroti velotūristiem – maz izbraukāti un gandrīz bez satiksmes. Pavisam drīz mūs ir pamanījuši robežsargi un atbrauc pārbaudīt, kurp dodamies. Lai ceļotu pa pierobežu, portālā Latvija.lv ir jāpiesakās saņemt pierobežas joslas speciālo caurlaidi. Tā tiek izsniegta triju dienu laikā. Izstāstām maršrutu un pa dienu satiekam vēl pāris robežsargu ekipāžu, kas mūs jau vairs nepārbauda. Jūtamies droši.

Plāns ir izbraukāt mazos pierobežas celiņus, cik tuvu ārējai Eiropas robežai iespējams. Pa ceļam mūsu uzmanību piesaista vairākas pamestas mājas, kas izvietotas kā sādžā. Šeit filmas Melānijas hronika režisors Viesturs Kairišs kādu senu guļbaļķu ēku ar šķūni papildinājis ar vairākām zemnīcām un mulāžas tipa ēkām, lai radītu Sibīrijas ciema iespaidu. Tāda šī vieta apskatāma arī tagad.

Turpinot ceļu arvien tālāk – šķiet, nekurienē – esam uzminušies Pasienes ciemā, kas uzbūvēts uz paugura. Šeit atrodas viena no krāšņākajām Latgales katoļu baznīcām. Neesam pieteikuši vizīti, tāpēc nevaram apskatīt iekšpusi. Pēcāk, braucot pa pierobežas ceļu 10 km attālumā, atkal redzam šo iespaidīgo baznīcu, kas kalna galā izdaiļo jau tāpat skaisto ainavu.

Pauguri un ielejas, ceļmalas rotā koka mājas ar kokgriezumiem un krāšņām logu ailām, kopti dārzi ar rudens ziediem, mūs pavada suņu rejas un gaiļu dziesmas. Esam nonākuši līdz Grebļa kalnam. Šeit Latvijas valsts meži ir iekārtojuši atpūtas vietu pie ezera ar lapenīti un pārgājiena taku pa 30 metru augsto Grebļa kalna virsotni. Trīs kilometrus garā taka ved pa korīti starp diviem ezeriem, otras tādas vietas Latvijā nav. Iedomājos, ka šeit jāatbrauc, kad lapas būs nokritušas pavisam un skats pāri ezeriem būs vēl iespaidīgāks. Tālāk pa aizaugušām taciņām pāri bebru uzbērumam nokļūstam uz ceļiem, kas izved uz vietu, kur satiekas triju valstu robežas, – Draudzības kurgānu. Šī ir labi pārskatāma vieta, un redzami gan Krievijas, gan Baltkrievijas robežstabiņi. Jau esam pabrīdinātas, ka pie tiem nedrīkst doties tuvāk par 12 metriem, citādi var uzlikt sodu.

Tagad vēl tikai jānokļūst līdz mūsu naktsmītnei, kas atkal ir īpaši piemeklēta, jo nakšņošanas vietu šeit nav daudz. Jau tumsā ieripinām Neikšānos, kur nakšņojam Vides izglītības un kultūras centrā Ķepa. Nākamajā rītā ar pirmo gaismiņu dodamies uz Dagdu, jo vienai no ceļabiedrēm nepieciešams pieslēgties tiešsaistes sapulcei, bet šeit telefoni neķer internetu. Vismaz ne Latvijas.


Kafijas pauze Dagdā

Iebraucam uz rīta kafijas laiku. Vietējie skolēni mums norāda uz vienu veikalu, kur var dabūt kafiju un mikroviļņu krāsnī uzsildītus burgerus. Internetā atrastās kafejnīcas izrādās bankrotējušas. Kafija un burgeri ir gardi. Sēžam veikala terasē ar skatu uz baznīcu un sajūtamies kā ārzemēs. Ātri gan nosalstam un dodamies uz tūrisma informācijas centru, kur mūsu ceļabiedre ir atradusi mierīgu vietu, lai attālināti piedalītos darba sapulcē. Šeit tiešām derētu ierīkot kafejnīcu, lai Dagdai būtu sava vieta, kur pasēdēt vēsajā laikā.
Dagda ir ļoti skaista ar savu izteikto reljefu, skatu pāri ezeram. Tāds ir arī mans velobrauciens tālāk gar Ežezeru uz Rāznas ezeru, kur pludmalītē apstājos uz pikniku un nevaru novērst acis no gaismas spēlēm pāri ezeram, dēvētam arī par Latgales jūru. Tālāk jau steidzos uz vilcienu Rēzeknē un vakarā iebraucu Rīgā. Bet jau drīz gribas atgriezties Latgalē, jo tik daudz kas tur vēl palicis manam ceļotājas garam neatklāts! 


Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 4. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena