Tas krāsu salikums dabā – spilgts, bet vienlaikus dūmakains, mirgojošs – ir raksturīgs tikai īsam brīdim pavasarī un ilgst tikai pāris nedēļu. Kaut kas vēl tikai ver pumpurus maigam zaļumam, kaut kas jau salapojis, bet citviet gan koki, gan zeme zied, un viss mainās tik strauji! Tāpēc Dabas Diena iesaka četrus maršrutus katrā Latvijas kultūrvēsturiskajā novadā.
Kurzemē – brīvdabas taka gar Rojas upi
Rojas upes dabas taka aizved pa ainaviski mainīgu maršrutu pirmatnīgā mežā – tā apvieno mežonīgu, saimnieciski neskartu dabu, dzīvnieku un putnu bagātību un kultūrvēsturiskus stāstus.
Taka ved gar garāko upi Talsu novadā – Rojas upi, kas stiepjas ap 78 kilometru garumā no Valdgales pagasta līdz pat Rīgas jūras līcim. Upei raksturīgi aizauguši krasti, avoti un seno laiku kuģošanas vēsture – XVII gadsimtā barons Hāns izmantoja upi spirta un kokmateriālu eksportam no Lubezeres muižas uz Rīgu, Pēterburgu, Nīderlandi u. c.
Takai pieejami trīs maršrutu garumi – divi kilometri (dzeltens marķējums), septiņi kilometri (zilais marķējums) un 15 kilometri (sarkanais marķējums).
Visi maršruti ir apļveida un piemēroti gan kājāmgājējiem, gan velobraucējiem, gan ziemā slēpotājiem. Braucot ar velosipēdu, jārēķinās ar smilšainiem posmiem, kas var būt grūtāk izbraucami.
Taka vijas cauri bioloģiski vērtīgiem mežiem, kur nav notikušas mežsaimniecības aktivitātes jau 100 gadu.
Upes apkārtnē mīt bebri, ūdri, aļņi, stirnas, kā arī gaigalas, gārņi, vairāku sugu dzeņi. Rojas upē sastopamās zivis ir nēģi, foreles, līdakas u. c. Maršruta garumā pieejamas trīs atpūtas vietas ar infrastruktūru – soliem, galdiem, ugunskura vietām, labierīcībām, laivu piestātnēm, šūpolēm un vingrošanas elementiem.
Maršruta sākumpunkts atrodas netālu no Rojas Maxima veikala. Pieejams arī virtuālais skatu tornis septiņos QR kodu punktos, kas ļauj 360° panorāmā aplūkot apkārtni, uzklausot dabas entuziasta Māra Oltes stāstījumu.
Zemgalē ‒ Vilces dabas parka takas
Ainaviski skaistais Vilces dabas parks atrodas vien 30 kilometru no Jelgavas un pārsteidz ar Zemgalei netipisku reljefu – takas ir ne tikai līkumotas, bet arī stāvas. Vilces un Rukūzes upju satekas vietā – Vilces pilskalnā – paveras plašs skats uz tuvējo apkārtni.
Vilces apkārtne piedāvā maršrutu, kas apvieno ūdens tuvumu, dabas dažādību un vietējo kultūrvēsturi. Šis maršruts piemērots ceļotājiem, kas vēlas kombinēt krastingu (pārvietošanos gar vai pa upi) ar pastaigu pa lauku un meža ainavām. Galvenās ir Barona un Zaķu takas (ap diviem kilometriem), savukārt krastošanas maršruts gar Vilci ir septiņus ar pusi kilometrus garš.
Ceļojumu var sākt Vilces muižas parkā, kas ir daļa no valsts nozīmes kultūrvēsturiskā ansambļa. No šejienes ceļotāji var doties attālāk no upes un turpināt gājienu pa Barona taku. Upes sākuma posmi ir smilšaini, tādēļ ūdens šeit ir dzidrs un pārskatāms. Apkārtējā flora ir daudzveidīga – upes krastos aug ūdensrozes, kazenes –, un arī odu, dunduru un dēļu klātbūtne liecina par tipisku Latvijas mitro biotopu. Taču saulainos meža ielokos patlaban vēl koši zied baltie vizbuļi (Anemone nemorosa), bet pļavas ir gaiļbiksīšu (Primula veris) pilnas. Te var ne tikai priecēt acis, bet arī ievākt labumus tējai, ar kuru mieloties mājās vai ugunskura vietā pa ceļam, ja izvēlēts garāks maršruts ar maltītes gatavošanu.
Tālāk posms līdz Zaķu pļavai, kur sastopas Vilces un Rukūzes upes, kļūst aizvien aizaugušāks – šeit krastings kļūst grūtāk izpildāms. Upe atgādina varžu dīķi, un bebru aizsprosti liedz ceļu, tādēļ gājienu ieteicams turpināt sauszemē. Pa Barona taku iespējams sasniegt skatupunktu ar ainavisku panorāmu pār Zaķu pļavu – dabas lieguma teritoriju. Zaķu pļavā ierīkota piknika vieta, tualetes, un te var arī celt teltis un nakšņot.
Ņemot vērā upes apgrūtināto caurplūdi un aizaugumu, krastingu šeit ieteicams kombinēt ar pārgājienu sauszemē. Nepieciešama atbilstoša sagatavošanās – ūdensizturīgs apģērbs, aizsardzība pret kukaiņiem un maiņas drēbes.
Vidzemē – pārgājiens gar Braslas upi
Braslas upe ir iemīļota laivotāju vidū, bet te rodams arī viens no ainaviskākajiem reljefa pārgājieniem/piedzīvojumiem Latvijā.
Maršruts ir piemērots pieredzējušākiem dabas tūristiem, jo dabā tas nav marķēts un ved cauri sarežģītiem meža reljefa posmiem ar kāpumiem un dabas šķēršļiem – kritušiem kokiem, kraujām un slidenām nogāzēm. Līdz ar to nav arī tāda oficiāla sākumpunkta, taču par tādu lieti noder Braslas zivjaudzētava, no kurienes ceļš ved pāri HES dambim un tālāk gar Braslas labā krasta augstajām smilšakmens klintīm virzienā uz Gauju. Lai gan taka nav marķēta, tā ir labi iestaigāta un iecienīta dabas mīļotāju vidū.
Maršrutā viens no nozīmīgākajiem apskates objektiem ir Jāņavārtu iezis – sarkanīga smilšakmens siena, kas atrodas Braslas labajā krastā aptuveni 150 metru garā posmā. Iezis ir trīs līdz 12 metru augsts un sastāv no divām daļām, kur atrodas trīs dabiskas alas, kas tiek dēvētas par "trim māsām". Tās ir sikspārņu ziemošanas vietas. Visas alas ir daļēji pieplūdušas ar ūdeni. Jāņavārtu iezī esot bijusi arī ceturtā ala – Pameitu ala –, līdz pat septiņiem metriem gara, kas ir aizbrukusi.
Tālāk maršruts ved virs Slūnu ieža – iespaidīga, ap 30 metru augsta smilšakmens ar izteikti sarkanīgu iežu toni. Tas ir ap 170 metru garš atsegums un atrodas Brasas upes labā krasta ielokā. Tajā vērojami aktīvi erozijas procesi un noslīdeņi, taču ainaviski šis ir viens no iespaidīgākajiem un skaistākajiem Braslas ielejas atsegumiem
Vēl mazliet ceļa raitā solī, un sasniedzams Melnais iezis, pie kura upes ielokā ierīkota atpūtas un ugunskura vieta. Melno iezi dēvē par Braslas upes gleznaināko iezi. Melnais iezis nosaukumu ieguvis, pateicoties melno ķērpju apaugumam. Šeit var apstāties maltītei, taču jāņem līdzi savs iekurs un pārtika. Tieši virs Melnā ieža atrodas Melnā ieža pilskalns – valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, kas liecina par apdzīvotību jau senatnē.
Turpinot pārgājienu, maršruts aizvedīs līdz 110 metru garai un līdz 30 metru augstai kraujai ar smilšakmens atsegumu tās piekājē – Buļu ieža –, kuru vidusdaļā pāršķēlusi nišveidīgā Lielā Buļu ala. Atsegumā ir izveidojušās vēl divas Buļu alas un Adamaita ala, tiesa gan, tā ir iebrukusi.
Buļu ieža lejas daļā atrodas Rītupītes ūdenskritums – vēl viens vizuāli pievilcīgs objekts, kas iecienīts fotogrāfu un dabas vērotāju vidū.
Svarīgi! Tā kā maršruts nav marķēts, ieteicams lietot GPS un pārgājienam sagatavoties atbilstoši: izvēlēties piemērotus apavus, paņemt līdzi siltu tēju, maiņas drēbes, kā arī ņemt vērā laika apstākļus un ceļa grūtības pakāpi. Maršruta garums ir ap 12–15 kilometru, taču grūtāku to padara izteiktais reljefs.
Latgalē ‒ Egļukalna meža taka
Egļukalna meža taka ir tāds kā Augšzemes augstienes reljefa un vēstures krustpunkts, tā atrodas Sventes dabas parkā, kas ir daļa no aizsargājamo ainavu apvidus Augšzeme un pārsteidz ar izteiktu kalnainumu, vēsturiskām vietām un augstu ainavisko vērtību. Taka ir apmēram četrus kilometrus gara, un tā vijas apkārt Egļukalnam – augstākajai virsotnei Augšzemes augstienē (220 metri virs jūras līmeņa).
Taka piemērota gan ģimenēm, gan pieredzējušiem pārgājienu cienītājiem, tomēr jāņem vērā, ka reljefs ir izteikti kalnains un gravām bagāts, dažviet var būt grūti izstaigājams bērniem vai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Taka ved cauri blīviem mežiem, sūnainiem laukakmeņiem, gar ozolu audzēm un Pirmā pasaules kara ierakumiem, kas ir būtiska vēsturiskā liecība.
Maršruts ir marķēts ar divkrāsu karodziņiem uz kokiem, tāpēc orientēšanās ir ērta. Sventes ezers, kas ir dabas parka centrālā ass, izceļas ar augstu bioloģisko vērtību – niedrājos ligzdo vairākas aizsargājamas putnu sugas, piemēram, lielais dumpis, mazais dumpis, lielais ķīris u. c. Tāpēc šis maršruts ir īpaši piemērots putnu vērotājiem un ģeogrāfijas interesentiem.
Jāņem vērā, ka šī ir meža taka un nepieciešams slēgts apģērbs, laba apavu saķere un līdzi dzeramais ūdens.