Rēzeknes novada Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Veronikai Dundurei šis jau bija 48. pirmais septembris, taču viņā joprojām labi saredzama jaunā, gaišmatainā skolotāja, kas pirms gandrīz pusgadsimta atnāca uz Nautrēnu vidusskolu, lai tajā paliktu.
''Dzīve nav barjerskrējiens. Dzīve ir maratons.'' Šāds uzraksts rotā vienu no krekliņiem, ar kuru skrien jūrmalnieks Indulis Jansons. Vēl pirms dažām nedēļām viņš piedalījies 10 kilometru skrējienā Kuldīgā un cenšas neizlaist nevienu no organizētajām skriešanas sacīkstēm. Tiesa, maratonus viņš vairs neskrien, skrien pusmaratonus. Kā pats smej – galvenais esot noskriet distanci tā, lai sejas izteiksme finālā nebūtu galīgi skāba.
Ar Andri Bumbieri sēžam telpā, kur atrodas divas basģitāras. Nav brīnums – šis instruments viņam blakus ir gandrīz pusgadsimtu. Kopš tā brīža, kad puika pirmoreiz izdzirda muzicējam bītlus. Runājam par dzīvi, par latviešu estrādes mūziku, par Latviju politiskajos vējos un par to, ka astronoma Keplera planētu "gamma" veido līdzību ar blūza gammu.
Ja kādā tūristu iecienītā vietā pamanāt izteikti smaidīgu pāri labākajos gados un vīrietim kaklā ir kārtīgs fotoaparāts, tie, visticamāk, ir lielvārdieši Dzintra un Aivars Troskas. Ceļošana kopš jaunības ir abu kopēja sirdslieta. Aivars turklāt paplašina redzesloku, ienirstot virtuālās vides un foto/video pasaules dzīlēs. Viņa fotogrāfijas iekļautas grāmatā Mana un tava Lielvārde.
Litas Lukšas dārzā grieztās lilijas manā vāzē smaržoja divas nedēļas! Viņas bioloģiskajā pļavā plūktā asinszāle un sirds mātere jau sažāvēta tējai. Un vēl tas margrietiņu pušķis! Te, Degoles pagasta Dainās, vasaras vidū ir brīnišķīgi! Lita un viņas dzīvesbiedrs Leons te arī pavada vasaras – dzīvojot angļu tipa dzīvojamā vagoniņā, kopjot dārzu un ejot pirtiņā. Lita ceļ galdā kafiju ar rupjmaizi un medu – Leona uzraudzībā ir 20 bišu saimes. Bet pārējā laikā viņi ir sabiedriski aktīvi cilvēki, darbojas Tukuma Pensionāru biedrībā, kur Lita ir šīs organizācijas vadītāja.
''Krūgs – tiergōtova Mōls» – senatnīgajā Latgales ielā Rēzeknē tikai viena izkārtne ir rakstīta latgaliski, viesmīlīgi aicinot ienākt, lai ļautos gan garšai, gan acu priekam. Te ir ne tikai kafejnīca un viesību zāle, bet arī mākslas salons. Saimniece Aleksandrina Binduka jeb, kā viņu dēvē, Alla visu mūžu ir nostrādājusi kultūras darbā, un arī savu uzņēmējdarbību viņa veido kā mākslas darbu – ne peļņai, bet sirdspriekam. Viņas dzīve ir daudzkrāsaina, kā tāds Latgales audējas lupatu deķis, kurā netrūkst ne gaišu, ne tumšu krāsu, bet par to Alla tikai pasmej, jo, kā latgaliešu tautasdziesmā dzied: ''Vysi vieji mani pyute, vysi ļaudis aprunuoja...''
80% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka viņiem nav pietiekami daudz īpašumu un uzkrājumu, lai varētu izdzīvot pensijas vecumā, noskaidrots Luminor bankas aptaujā.
Maizes svētki Otaņķos tiek organizēti ar vērienu. Pērn pasākuma programmā bija stāsts par maizes ceļu kopā ar Otaņķu etnogrāfisko kolektīvu un videofilma par maizes cepšanu Vēķaušu mājās, kur saimniece klātienē iepazīstināja ar senās prasmes ābeci. Meistardarbnīcā katrs varēja izcept pa karašiņai. Jautrām izdarībām Rudes estrādē sekoja maizes degustācija un vērtēšana. Noslēgumā godinājumu saņēma visi Otaņķu pagasta maizes cepēji, bet par garšīgāko tika atzīta Alīdas Vārnas ceptā. Smaržīga, mīksta, gandrīz vai mutē kūstoša.
"Seniori kā sociāli aktīva, sevi uzturēt spējīga un veselīga vecākā paaudze ir resurss, kurš ir nozīmīgs ģimenēm, dažādām kopienām un Latvijas sabiedrībai kopumā," uzsver Kuldīgas Senioru skolas vadītāja Ruta Orlova.
Tas, ka Dzintra Lāce daudz zina par Vecpils šodienu un sendienām, nav nejaušība: lielāko daļu mūža viņa veltījusi darbam vietējā skolā, kur pagātnes liecības rakusi kopā ar novadpētniecības pulciņa bērniem. Tagad kurzemniece rūpējas par senlietu krātuvi un ir gandarīta, ka tai ierādītas telpas pagastmājas ēkā. Iepriekš eksponāti bijuši sabāzti skolas bēniņos.