Krīze ierobežojusi
Dzintra Lāce pieradusi kustēties, tikties un runāties ar cilvēkiem, teātri spēlēt un kā gide iepazīstināt ekskursantus ar Vecpils kultūrvēsturiskajām vietām. Seniore neslēpj: ''Pavasarī man iestājās depresija, jo tik daudzas grupas jau pērn bija pieteikušās, bet vīrusa dēļ nevarēja atbraukt. Interesentu iepazīstināšana ar avotu masīviem, atsevišķiem svētavotiem, dižozoliem, elku kalniem un Dižlāņu muižu, kam pašai savs spociņš, man ir gluži kā zāles. Dīkā stāvot, brīžiem liekas, ka no vietas neizkustēšos: ceļgaliem nepieciešama operācija, bet, kad jāiet ar tūristiem, ne lejas, ne gravas nav šķērslis.''
Veselības krīzes iespaidā senlietu krātuvē ļaudis tikpat kā neiegriezušies, tāpēc Dzintras kundze tur bijusi retāk. Taču bargajiem ierobežojumiem, viņasprāt, bija arī gaišā puse – vairāki vecpilnieki sadūšojušies taisīt savas dzimtas koku. Līdz ar to nācies atbildēt uz neskaitāmiem telefona zvaniem un palīdzēt atrast cilvēkus, kas sniegtu vairāk informācijas.
Darāmā, protams, pietiek arī mājās, dārziņā un siltumnīcā. Turklāt vīrs mantojumā atstājis bites. Sieviete apsvērusi iespēju no lidonēm atbrīvoties, bet viņai dravā uzradies palīgs – priesteris Andris Vasiļevskis, kurš savulaik mācījies biškopību. Dzintra atzīst: ''Viņš iedvesmoja – cīnīsimies abi! Un tagad tas ir arī mans sauklis: neraugoties, cik vecs vai jauns esi, visu var izdarīt, ja tik grib!''
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 26. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!