Par valdību ir skaidrs tikai tas, ka joprojām nekas nav
skaidrs. Aptuveni tā varētu vienā teikumā savilkt kopā visus
politiķu pēdējo nedēļu "vingrinājumus" pēc Valsts prezidenta
vēlēšanām.
Ja būtu dažos vārdos jāraksturo pēdējās
nedēļas Latvijas politikā, tad to varētu izdarīt pavisam īsi:
politiskās spēles visā to krāšņumā. Aizvainojums vieniem sejās,
uzvarošas notis citu balsīs, viltīgi skatieni un izteikumi, kuros
nekādi nav iespējams noslēpt prieku par konkurentu apspēlēšanu.
Patiesi laimīgu cilvēku pūļi, gaviles un smaidi sejās,
pie Brīvības pieminekļa hokejistus sagaidot.
Daudzbalsīgs "Lat-vi-ja!" joprojām, šķiet, dzirdams kaut kur gaisā. Uzvara Kanādai, bet Latvijai
zelta komanda ar bronzu – šis tīmekļa plašumos
klejojošais kopsavilkums, šķiet, visprecīzāk raksturo sajūtu par Latvijas izlases izcīnīto vietu hokeja
čempionātā.
Augstāka amata par Valsts prezidentu Latvijā nav. Vismaz oficiāli. Par savu ietekmi, patieso nozīmi un, tā sakot, "nospiedumu tautā" jau pēc tam katrs konkrētais šī amata piepildītājs ir atbildīgs pats.
Kad jūs pēdējo reizi esat bijuši Latgalē? Kādu iespaidu tā uz jums atstāja? Varbūt tur dzīvojat diendienā? Vai par Latgali tik bieži dzirdamie stereotipi, jūsuprāt, atbilst patiesībai?
Hokejs. Visu pamazām pārņem hokeja čempionāts – pozitīva līdzi jušanas deva un iespēja pat tiem, kas ikdienā sportam līdzi neseko. Gribētos tikai to vien pieteikt un par to arī runāt. Diemžēl nekādi...
Kā nevēlēšanās nodarboties ar reālām problēmām noved pie reālām problēmām, – arī par to SestDiena šajā numurā runā ar Ārpolitikas institūta direktoru Kārli Bukovski, izdibinot, cik ilgi varētu turpināties karš Ukrainā un cik liela ziņās par kara gaitu ir propagandas daļa, tātad par kurām ziņām nevajadzētu sapriecāties vairāk, nekā tās ir pelnījušas, jo kopējā bilde var būt daudz pieticīgāka nekā tās sajūtas, ko sniedz ziņa, ka notriekts kārtējais Krievijas helikopters vai drons. Kad karš beigsies, to pagaidām nav ņēmies pateikt neviens, Kārlis Bukovskis ātras beigas neparedz.
Kādā burbulī jūs dzīvojat? Cik tas ir
noslēgts? Un cik daudz jūs zināt par citiem tādiem pašiem un
tomēr pavisam savādākiem, kas iekapsulējušies blakus?
Kas Lieldienas ir jums? Kristīgās tradīcijas,
putnu modināšanas un pagānisko rituālu vai gluži vienkārši
pavasara atnākšanas svētki? Parkos un ielu malās izliktie lielizmēra zaķi un olas jūs iepriecina vai, taisni otrādi, – nedaudz
tracina savā paredzamībā?
No cik gadiem pieklātos cilvēkiem doties "pelnītā atpūtā"? Vai pensijas vecums būtu jānosaka visām profesijām un visās valstīs (vismaz Eiropas robežās) vienāds? Un visbeidzot, ja pensiju sistēma netiek reformēta, cik ilgi ar valsts atbalstu pēc nostrādāta darba mūža mēs, eiropieši, savā novecojošajā sabiedrībā vispār vēl varēsim rēķināties?
Nesenā plaisa kādas Valdemārielas dzīvojamās mājas sienā ietekmēja daudzu ģimeņu ikdienu, un ne tikai to, kurām pavisam tiešā veidā nācās vismaz uz laiku izvākties no sava mājokļa. Šis notikums ne vienam vien lika aizdomāties arī par savas dzīvesvietas drošību, kā un vai vispār tā tiek regulāri pārbaudīta, kādas iespējas ir mājas uzlabojumiem un, ja tādi vajadzīgi, vai tos iespējams atļauties. Protams, tas kārtējo reizi izgaismoja arī vairākas nepilnības atbildīgo iestāžu darbā un atkal atgādināja par padomju laikos celto daudzdzīvokļu māju problēmām.