Jā, es kaifoju! – tā par savu iesaistīšanos Latvijas hokeja valstsvienības atbalsta komandā saka viens no tās dalībniekiem fizioterapeita palīgs Kristaps Zelčs. Protams, bez hokeja pavasarī nu nekādi arī SestDienā.
Kas ir pats, pats svarīgākais, domājot par valsti, domājot par Latviju un mūsdienām? Vienam tie ir
līdzcilvēki, citam ainava un daba, vēl citam – atsevišķas personības vai personīgais stāsts. Tieši caur
šādu – daudzšķautņainu un tik ļoti dažādu – prizmu gribas domāt par Latviju šajā 4. maija svētku
nedēļā.
Esmu jau tik sens, ka atceros redzējis Staburaga klinti slejamies augstu virs Daugavas viļņiem, kā arī piedzīvojis laikus, kad uzpūsts Z burts uz sētām un māju sienām nozīmēja Zorro un kad Slokas ielā vēl nebija sācies nebeidzamais remonts, uz kura fona Ušakova cīkstiņš ar Krišjāņa Barona ielu šodien šķiet vien tādas smilšu kastes spēlītes.
Šogad krāsosiet, slēpsiet, meklēsiet vai ripināsiet?
Lai gan olu rādīšana jau labu laiku politiski folklorizējusies, svētku noskaņa ir tepat līdzās, gribas
smaidīt un aicināt pavasari beidzot ierasties tā pa
īstam un uz palikšanu. Arī ola uz SestDienas vāka
šoreiz simbols tik daudz kam – sākot no pavisam
īstām olām pavisam īstā ligzdā Durbes pusē līdz
sensenām tradīcijām un kristīgās pasaules pārmaiņu ceļam.
Pēdējā laikā skandālu un skaļu jautājumu Latvijā
visdažādākās jomās nav trūcis. Vai sakustinātie "ūdeņi" aizvedīs pie taisnības un godīgākas attieksmes
dažādos līmeņos, vēl teikt pāragri
Spēja pozicionēt sevi sabiedrībā nevis kā "sievieti mājdzīvnieku", bet kā līdzvērtīgu sabiedrības locekli – stāsta, ka tieši tas esot aizrāvis Aspaziju valdnieka Perikla otrās sievas tēlā, tādēļ dzejniece aizņēmusies pseidonīmam viņas vārdu. Nudien mūsdienīgi, vai ne?
Neesmu es bieži intervēta, saka viena no vadošajām Latvijas futbolistēm. Man pašai no raksta par sievietēm, kas futbolu izvēlējušās par savu profesiju, tieši šis teikums aizķērās visvairāk. Šonedēļ SestDiena iznāk daudzu peltajā un tikpat daudzu iecienītajā 8. martā, tāpēc apiet vai nekādi nepieminēt šo datumu ne varēja, ne gribējās.
Ar izkārtu mēli jožu cauri padomju laikam un tā "brīnumzemei", sarunā par seriālu Padomju džinsi un iejušanos tā galvenā tēla Renāra ādā saka aktieris Kārlis Arnolds Avots.
Divi gadi. 730 dienas, kas kļuvušas par atskaites punktu daudz kam. Arī Latvijā. Mūsu pašu bailēm un gatavībai scenārijiem, kādiem vairs nevēlējāmies ticēt. Integrācijas skarbajiem jautājumiem un reālās situācijas apzināšanai. Tam, cik viegli spēlēties ar sabiedrisko domu, viedokļiem un vārdiem. Rietumvalstu spēkam, vēlmei un spējai palīdzēt pašas sludināto ideālu aizstāvībā. Arī cilvēciskumam un labajam, kuram nenogurstoši gribas ticēt.