Tu mierīgi ej pa ielu un pa ceļam iegriezies grāmatnīcā. Vai nu skaidrā nolūkā – nāku pēc tāda un tāda izdevuma, vai taisnodamies sev – es jau tikai paskatīties. Tu izlīkumo cauri plauktiem, baudpilni ievelc plaušās jaunu grāmatu aromātu, aptausti gludo iesējumu. (Kaut gan atzīsties: tikpat priekpilni tu ieelpo arī vecu grāmatu smaržu un izbaudi sadzeltējušu lapu čaukstoņu.) Tu nopērc vienu grāmatu un līksmi dodies mājās, ar pūlēm valdīdamies, lai nesāktu to lasīt jau transportā, darbā vai vēl kādā nepiemērotā vietā. Viss līdz šim minētais īstam grāmatmīlim būs pazīstams līdz kaulam.
Bet tad tu atšķir nopirkto jaunieguvumu, proti, Italo Kalvīno romānu Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, un ar to pašu ierastajai grāmattārpa idillei pienāk beigas. Jo autors, nepavisam neslēpdamies, jau no pirmās rindiņas smīnīgi skatās uz tevi, sīki komentēdams tieši to, ko tu pašreiz dari, proti, sāc lasīt viņa jauno grāmatu. Labi, tas vēl nebūtu nekas īpašs, galu galā no sirsnīgiem un moralizējošiem dialogiem ar Dārgo Lasītāju nav spējuši atturēties pat savs bariņš klasiķu. Tā nu arī mūsu autors dāsni bārstās ar ieteikumiem, kā tieši labāk sākt lasīt un ko nekādā gadījumā nedarīt, sasola diezin ko un tad atbilstoši labākajām tradīcijām ķeras pie paša stāsta... Tikai atbilstošs gaidāmajam šajā grāmatā nebūs nekas. Jo, gluži tāpat kā aprautais nosaukums bez izteicēja un papildinātāja, arī dziļdomīgi aizsāktais teksts pēkšņi apraujas pēc pirmās nodaļas iesākuma un atkal atgriežas pie lasītāja, par kādu uz brīdi sevi esi uzskatījis pats, bet nu izrādās, ka tas ir grāmatas centrālais personāžs (taču – ko te ar šo autoru vispār var zināt?).
Desmit iesākumu
Lieta tāda, ka – ak, šausmas, bet vai to savureiz neesam piedzīvojuši mēs visi? – nopirktajā grāmatā tieši pēc daudzsološā iesākuma atklājas tipogrāfijas brāķis – atkārtoti iespiesta loksne, kas iesieta nodaļas turpinājuma vietā un izputina Lasītāja cerības uzzināt, "kas notika tālāk". Lasītājs loģiskā sašutumā atgriežas grāmatnīcā apmainīt eksemplāru, un... te faktiski šo patieso stāstu varētu arī iepauzēt. Jo jaunais eksemplārs nepavisam nebūs šī paša romāna teksts. Un, kad būs sākts jaunais darbs, to kā barjera pāri vilciena sliedēm apturēs kārtējais mašīndievības untums – baltas lapas.
Arī šo eksemplāru samainīt izdosies vien pret pavisam cita romāna iesākumu. Un tā Lasītājs, savos grāmatkaislības viļņos iepazinies ar tikpat aizrautīgu sieviešu kārtas Lasītāju, dzīsies pakaļ īstenajam tekstam (bet kuram no visiem?), bridīs, peldēs, kūņosies no viena nepabeigta romāna aizsākuma pie otra, katrai grāmatai pēc pirmo pārdesmit lappušu izlasīšanas nemitīgi un neticamu apstākļu kopuma iespaidā pārtopot par kādu citu. Pavisam šajos vāciņos tādi iesākumi būs desmit, no kuriem neviens nevedīs tālāk par pirmo nodaļu, pirmās «ielasīšanās» vilni, pirmo sižetisko sarežģījumu, aiz kura parasti beidzot kļūst interesanti.
Pēc tam notikumi atkal metīs kūleni un atgriezīsies pie Lasītāja, kurš, dzīdams pēdas Patiesajam Tekstam kā tādam Svētajam Grālam, turpinās kulties cauri arvien trakākiem un neticamākiem piedzīvojumiem. Jo Ja reiz ziemas naktī ceļinieks ir stāsts tieši par to – par kaislību uz tekstu un par Lasītāju, kāds esi arī tu, jā – tu, kas lasi šo recenziju.
Taustāmas mīlas afēra
Italo Kalvīno pieder pie tās pašas gadsimta otrās puses literāro sazvērnieku bandas, kuras rindās ir arī pirms gada izdotā romāna Dzīve lietošanas pamācība autors Žoržs Pereks – kritiķi un pētnieki, zinot rakstnieku aizrautību ar prozas eksperimentiem, jau pamanījušies tiklab vienu, kā otru romānu atšifrēt dažādos, arī tīri matemātiskos, kodos: šie šifri gan demonstrē autoru erudīciju, gan padara lasīšanu īpaši neparastu. Taču dziļākajā būtībā 1979. gadā tapušais Italo Kalvīno postmodernais meistardarbs, kura lasīšanu tu šobrīd apsver, ir augstā dziesma Lasītājam un Tekstam, atsauci uz fizisko kaisli daudzinošo Sālamana dzejdarbu šoreiz lietojot pavisam burtiski.
Teksta un lasītāja attiecības, pēc autora domām, ir gluži taustāmas mīlas afēra – līdz pat tādai pakāpei, ka Lasītājs, beigu beigās nokļuvis Lasītājas apskāvienos, viņu "lasa" kā tekstu. Desmit dažādu žanru romānus parodējošie aizsākumi (visos ir labi jūtama paša autora stilistika), kas sašķeļ šo mīlasstāstu nodaļās, ir tikai iegansts autoram kvēlā satvērienā ar lasītāju grimt arvien dziļāk apcerējumā par tekstu – ko mēs ar to darām, ko teksts savukārt dara ar mums, un cik varena, iespaidīga un prātam neaptveramu virāžu pilna ir literatūras pasaule – maldinoša jau no pirmās zilbes, dubulti maldinoša, ja teksts ir tulkots…
Tomēr mēs, kas lasām, kaut kādā pašgribētā līksmā mazohismā laižamies iekšā šajās falsificētajās pasaulēs, ne mirkli neapdomājot sekas. Tulkotājs tak ar tekstu darbojas kā visīstākais blēdis! Un kur nu vēl visa tā armija, kas darbojas ar šo falsificēto pasauļu pavairošanu, proti, izdevniecības! Ir taču pilnīgi skaidrs, ka autors nekad nespēs uzlikt uz papīra tieši to, ko domā, tulkotājs nekad nespēs atveidot tieši to, kas ir oriģinālā, bet lasītājs – nekad nespēs uztvert tieši autora ieceri. Taču mēs, par spīti visam, šos trīskārt pārprastos domu kamolus ritinām un dievinām.
Nebūs nekas jāmin
Šos mudžekļus ne tikai apzinoties, bet arī it kā apņēmies atmaskot, autors rosās pa romānu kā virtuozs balzamētājs pa faraona ķermeni – te iegriežam, tur uzšķēržam, skat, kas mums te nāk laukā, šito pietinam, to aizvietojam, re, kādi interesanti efekti mums te rodas. Tomēr šķietami beigtais faraons, proti, teksts, kā tādā šausmu filmā neparko negrib mierīgi palikt sarkofāgā un ļauties preparēšanai, bet spītīgi lien pāri mūžamājas malām, ķer savu apstrādātāju aiz rokas un velk sev līdzi – jo, protams, analizēt tekstu ārpus paša teksta piedāvātajiem ietvariem nevar pat tāds grands kā Italo Kalvīno.
No otras puses, šķiet, ka viņš pats to nemaz negrib un tīri laimīgi iesaistās rotaļā, ko sauc "kā mēs vēl varam uz to paskatīties". Un, ja tu, lasītāj, pieņem spēles noteikumus – ka šis ir un paliek metateksts, kas dzīvelīgā pirmatklājēja priekā kā papīra lodītes šauda pa gaisu simulakrus, pastišus un citus vēlākajos gados no biežas pieminēšanas jau nedaudz sagurušos postmodernisma baušļus, kas pat nemēģinās apmest loģisku loku un varbūt tieši tāpēc to arī izdarīs, – tev, lasītāj, nebūs nekas pat jāmin, jo desmit nepabeigto romānu iesākumus pēdējā nodaļā kopā satamborēs pats autors.
Nē, noslēgumā nebūs apmierinājuma, ka sižets beidzot atklāts un viss ir saprasts. Bet kādas durvis kaut kur apziņas dzīlēs ir pavērušās mazliet plašāk un, kā iznākuši no psihoanalītiķa kabineta, mēs varbūt drusku vairāk saprotam paši par savu kaislību, vienlaikus ne nieka no tās nezaudēdami.