Plašāku ES referenduma jubilejai veltītu rakstu lasiet piektdienas, 20.septembra, laikrakstā Diena.
Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis
Pirms referenduma, 2003.gadā: "Baigi skatīties, kā cilvēki liek svaru kausos "par" un "pret" un rēķina procentus. Ir pavisam vienkārši - ES ir iespēja glābties izpostītai, novārdzinātai zemei, kas 12 gados nav varējusi ekonomiski nostāties uz kājām. Un tagad kaut kādu iracionālu baiļu dēļ iedomājas, ka varēs nostāties uz kājām, kad būs zaudēts tas, pie kā līdz šim jau pierasts, - strukturālie fondi un cita palīdzība. Ja situācijā, kad ūdens smeļas mutē, cilvēkiem nav vēlēšanās glābties, es to gandrīz nosauktu par pašnāvības instinktu. Un sekas - nīkšana pāris gadu un tad ar noliektu galvu došanās austrumu virzienā. Tās ir muļķības, kad ES pretinieki saka - nu tik atrotīsim rokas un sāksim strādāt. Ceru, ka nenobalsosim pret, bet, ja tomēr, tad man tiešām liksies, ka dzīvoju muļķu un pašnāvnieku sabiedrībā."
Tagad, 2013.gadā: "Latvijas dalība ES ir bijis glābiņš. Ja cilvēki tik ļoti neļautos savu iemīļoto negāciju reibonim, viņi aptvertu, ka daudz kas no tā, kas Latviju pēdējos desmit gados ir vilcis ārā no padomju bezdibeņa un tuvinājis Eiropai, nācis par "vecās Eiropas" naudu. Visās jomās - no ceļiem un māju siltināšanas līdz zemnieku tiešajiem maksājumiem, kultūras un izglītības projektiem, aizmugurē stāvējusi nebūt ne pašas Latvijas nauda. Ja Latvija paliktu viena, tai būtu ļoti grūti atrast savu vietu pasaulē, likt ar sevi rēķināties, tā nespētu saviem ražojumiem izlauzt ceļu biznesa nežēlīgās konkurences apstākļos. Latvija ir ieguvusi savu nišu, kas var likties šaura, taču tomēr tā ir garantēta vieta šajā nemierīgajā pasaulē. Pie tam ES un NATO dod Latvijai politisko aizmuguri, kas ļauj justies zināmā drošībā. Eiropas kopīgajā mājā, tāpat kā jebkurā dzīvojamā mājā un pat ģimenē, ne viss var patikt, taču ir jāprot pieņemt kaimiņus un atrast labāko sadzīvošanas variantu. Mani nepārsteidz arī sabiedrības lielas daļas skepse un noliegums. Kliedzot "Nē!", cilvēki parasti atbrīvojas no iekšējās spriedzes, jo tiek atrasts ienaidnieks, uz ko var izgāzt dusmas un savu neapmierinātību ar dzīvi. Tāds ienaidnieks bijis arī eiro. Acīmredzot daudzi domā, ka ir lielāki speciālisti tautsaimniecības jomā nekā Latvijas Banka, Finanšu un Ekonomikas ministrija kopā ņemtas. Bet nevajadzētu aizmirst, ka negatīvā enerģija ir postoša un ka izšķirošais priekšnoteikums veiksmei ir katra cilvēka cīņa par sevis pilnveidošanu, savas dzīves veidošana, nevis gaidīšana uz labāku partiju, labāku valdību, labāku prezidentu un citiem ārējiem apstākļiem. Jo brīnumi nenotiek un vilšanās tad ir neizbēgama."
Bijusī Rīgas Dzemdību nama direktore Ilze Lietuviete:
Pirms referenduma, 2003.gadā: "Mums ir negatīva pieredze, ka bijām Padomju Savienības diktāta pakļauti, tādēļ visu laiku jāuzdod sev jautājums, vai, iestājoties ES, tas neatkārtosies. Bet tās nav salīdzināmas lietas - ES un PSRS. Tādēļ es esmu par. Lai mēs iestātos ES un attīstītos tikpat strauji un augstā līmenī kā ES valstis. Lai arī mūsu medicīna ir nabadzīga, mēs tomēr ieviešam pasaules metodes, tādēļ nevaram teikt, ka esam atpalikuši. Taču bez šaubām, kļūstot ekonomiski stiprākiem, arī mēs varētu ne tikai centra, bet jebkurā rajona slimnīcā panākt daudz augstāku kvalitāti. Un vēl - iestājoties ES, mēs visi kopā būtu nevis vairāk pakļauti, bet neatkarīgāki un līdz ar to stiprāki."
Tagad, 2013.gadā: "Protams, daudziem ir gājis grūti, augstākas prasības un daudzie ierobežojumi ir bijuši traucējoši līdz tam ierastajām lietu kārtībām. Esmu par kvalitātes prasību nepārtrauktu paaugstināšanu jebkurā jomā, medicīnā īpaši. Daudzas medicīnas iestādes ar ES dažādu fondu palīdzību ir veiksmīgi atrisinājušas savai attīstībai nepieciešamos jautājumus, sakārtojušas savu iekšējo kvalitātes sistēmu, uzlabojušas infrastruktūru. Atsevišķas medicīnas iestādes pauž, ka viņām trūkst nepieciešamie līdzekļi, lai ieviestu visas ES prasības. Protams, valsts finansējums ir nesamērīgi zems un mūsu valsts ļoti atpaliek finansējuma ziņā medicīnai no citām ES valstīm. Tomēr jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir vajadzīgs drošs un kvalitatīvs pakalpojums, lai kas viņš būtu un kurā novadā dzīvotu. Krīzei sākoties valdība gudri un nežēlīgi rīkojās pret lielāko iedzīvotāju daļu, tauta bija ļoti pacietīga augsto mērķu sasniegšanai. Šobrīd valdībai ir jāstrādā pie tā, lai ar savu darbību un lēmumiem cilvēkiem pierādītu, ka tas tika darīts viņu labad un jau šodien ļaut izjust to ikvienam gan nodokļu samazinājuma, gan atalgojuma palielinājuma ziņā."
Mūziķis Ainars Mielavs:
Pirms referenduma, 2003.gadā: "Es aicinu balsot par, neraugoties uz visu, kas šodien šeit izdzēš smaidu mūsu sejās, bet skatoties uz nākotni, kas ļautu to nepazaudēt pavisam. Es gribu smaidīt arī rīt. Un tu?"
Tagad, 2013.gadā: "Nedomāju, ka kādu vairs interesē mans viedoklis ES sakarā. Tāpēc atļaušos savus secinājumus paturēt pie sevis."
Dabas pētnieks Māris Olte:
Pirms referenduma, 2003.gadā: "Balsošu pret ES. Esmu eiroskeptiķis, jo zinu - viņi mūsu lokālajās vainās nepalīdzēs un viņu ierēdņu armija ir daudzkārt lielāka par mūsējo. No manām zaļajām pozīcijām raugoties - kaut vai somu celulozes rūpnīcas projekts vai atkritumu dedzinātavas. Tagad varam strīdēties pret to, bet, ja būsim ES, tad tās ietilps viņu saimnieciskajos plānos un varēsim vairāk klausīties, ko un kā mums darīt, nevis paši lemt. Baidīšana ar lielo austrumu kaimiņu arī ir bērnišķīga - nu neesam vairs bērnudārzs, kāda vairs Krievija! Eiroskeptiķu skaits vairojas absolūti nepamatotās reklāmas kampaņas dēļ, jo daudzas pozīcijas netiek skaidrotas, tikai saka, kas jādara. Vienīgais, kāpēc gribētu būt ES, - labākas izglītības iespējas bērniem."
Tagad, 2013.gadā: "Kā ES dalībvalstij Latvijai iet interesanti. Robežas ir vaļā, visi kam mūsu zemē kaut kas nepatīk ir prom. Bija te krīze pasaulē, pie mums valdība paklanījās nevis tautas, bet banku virzienā. Eiropā tagad to sauc par veiksmes stāstu. Tautsaimniecība un ražošana vedas vien dažiem, galvenajās nozarēs. Kopš lobēšana neskaitās kas nosodāms, ir redzams daudz importa produkcijas. Kaut ko ražot pašiem ir tikpat dīvaina nodarbošanās kā apceļot dzimto zemi. Grāmatas arī ārzemnieki kaut kā labāk latviski izdod. Kāds tur Bergmanis, 50 Greja nokrāsas, tā ir manta! Par mūziku labāk Imants Kalniņš vēstulēs medijiem raksta. Zivis dīķos lētāk izaudzē lietuvieši, laši gardāki ir norvēģiem, sviests- dāņiem. Cilvēki ar reklāmām nolipināti nevis zin, ko grib, bet gaida izdevīgāko piedāvājumu. Kā mākslas akciju par Eiropas ietekmi uz mūsu zemi viens lielveikals reizi gadā rīko "Trakās dienas". Nenosmieties! Tomēr kā biologs zinu, ka jo stulbākās situācijās kāds cilvēku kopums nonāk, jo neticamāka var būt tā izdzīvošanas taka. Tāpēc turēsimies kopā un skatīsim, kas būs tālāk, jo pa lielam jau paēduši esam, auto arī rūc, jumts virs galvas ir, dzīvot var! Bērnus tā kā gribētos vairāk... Lai dzīvo eiro!"