Dvēseli jau neiztirgo: Jeruzalemi grūti nosaukt vienkārši par pilsētu

Kad šajā triju reliģiju svētvietā ierodos trīsdesmit triju tūristu grupā, esmu priviliģētā stāvoklī – pirms nepilnas nedēļas esmu to izbaudījusi pilnīgi viena, gūstot dziļus un netraucētus personiskos iespaidus. Nesekoju nekādam plānam, gāju turp, kurp nesa kājas, vilināja smaržas, krāsas un citi nejauši impulsi.

Sabata rosināta, devos uz ortodoksu rajonu Meašerimu, kur mani ārā nedzina, ar akmeņiem neapmētāja, macu maizītēs manas asinis neiejauca un, vecmāmiņas vārdiem sakot, lika man svētu mieru. Beidzamajā atvērtajā bodītē laipns vīrs atkorķēja arī sabata vīnu, iedeva maisiņu pudeles slēpšanai, uzsmaidīja un parādīja ceļu. Es nevilšus iekļāvos un izbaudīju svešādo dzīvesveidu, jo nenācu nedz tiesāt, nedz īpaši draudzēties. Man patika būt vienai, un mājās aizmirstais viedais draudziņš likās dāvana no augšas – kādi vēl zvani, pasti un "mātes gūgles" norādījumi, ja visapkārt ir tik īsta, daudzveidīga un pilnasinīga dzīve? Kad acīm un sirdij ir atdarījusies pati Jeruzaleme un neviens tev nenorāda, kurp un kāpēc jāvērš acu skats. Kad retie vīna klunkšķi nešķiet zaimošana, bet miesisks balasts noturēties uz zemes.

Vienatnē ir kaut kas ļoti cildens – secinu, dzerot vīnu autobusa pieturā un negaidot neko. Aiz manis ir ortodoksu rajons, pa kreisi musulmaņu ielas, iepretim sākas kristiešu valstība, bet pāri visam klājas pavasara vakara gaismas nomierinošais plīvurs. Tik mirdzošs, ka gribas ietīties, ļauties un ticēt, ka ļaunu cilvēku vienkārši nav. Tikai labi un visos rajonos!

Uz jumta un zem plīvura

Tā viņi iemājo manī, šie Jeruzalemes ļaudis, rosoties katrs pa savam, – reliģisko sludinājumu sienas studējošie ortodoksi, svētdienas dievkalpojumam baltos marles tērpos sapucējušās etiopiešu daiļavas ar košiem saulessargiem, mazi musulmaņu žiperi, kas naski uzmana, lai nešķīsta kāja netiek sperta mošeju tuvumā, mikroautobusu šoferi, kas mīl atskaņot krievu mūziku, stalti, iznesīgi, visur esoši un ātri reaģējoši policisti, kas vienīgie strādā arī sabatā, seksīgi noformējušās ebreju pusaudzes, kas sabata atbrīvoto tramvaja joslu izmanto rīta skrējienam, arābu sieviešu pūlīši, kas gar vecpilsētas mūriem veļas kā tūkstoš un vienas nakts pasaka, ebreju naudas mijēji, kas zibenīgi galvā sarēķina ik vienu valūtu un ir vienmēr gatavi sev izdevīgam naudas darījumam, dažāda vecuma, dzimuma un trakuma svētceļnieki, kas meklē savu reliģisko ekstāzi, darījuma cilvēki, kam citi mērķi un laika skaitīšana, mērķtiecīgi un apjukuši ceļotāji, kas Jeruzalemē cer atrast brīnumu…

Vēl manī iemājo nejaušie ceļabiedri. Mūsu hostelis ir pašā pilsētas sirdī, uz Jafas ielas – visu kolorīto rajonu krustpunktā. Trīs dienas kājām eju visos virzienos un atgriežos kā mājās. Vīna un grāmatu idille ir uz mēbelētā jumta, bet galvenā ceļotāju komunikācija notiek mazajā virtuvītē. Šīs ķēdes hostelī paliku arī Jafas vecpilsētā pie Telavivas, un gaisotne bija līdzīga – mākslinieciska, brīvdomīga un mājīga vienlaikus. Abos hosteļos bija apzaļumoti jumti, kas ir aizguvums no arābu tradīcijas. Viņi mājas virsmu izmanto atpūtai, ēdiena gatavošanai, veļas žāvēšanai, bērnu rotaļām, noliktavām, lūgšanām… Puķes uz hosteļu jumtiem aug griezdamās, bet vecajiem dīvāniem spilgtajā saulē tiek dots otrs mūžs, tāpat kā paklājiem un greznumlietām. Daudzi ceļotāji, kas naudu taupa īpaši, guļ uz jumta teltīs vai uz matračiem. Pret sauli un smukumam viņi izkarina tādus kā baldahīnus, un mājvieta uz jumta kļūst īpaši romantiska – kā plīvurā tīta!