Rīgas naktsdzīvē SestDiena tā plašāk ielūkojās 1999. gada 16. oktobrī. Toreiz, pirms 20 gadiem, šo ielūkošanos inspirēja kāda Latvijā dzīvojoša ārzemnieka vēstule, kurā tika izteiktas bažas par narkotiku izplatītāju, narkomānu un prostitūtu neslēpto dalību minētajā naktsdzīvē. Tad nu Katrīna Lindberga devās noskaidrot, kā īsti ir.
Vētrainajā naktī uz 1994. gada 28. septembri notika lielākā traģēdija Baltijas jūrā pēckara gados – prāmja Estonia katastrofa. 1980. gadā Rietumvācijā būvētais 157 m garais un 24 m platais milzu prāmis, kas bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu, nogrima pusstundas laikā, bojā gāja vismaz 852 cilvēki, 137 tika izglābti. 29 pasažieri bija no Latvijas, no tiem izglābās seši: Dainis Šleiners (1958), Gundega Kampuse (1973), Nikolajs Andrejevs (1958), Igors Griciuss (1970), Ints Kļaviņš (1972) un Valters Ķikusts (1971).
Vai atceraties, kas un kad aizsāka savās izpausmēs XIX gs. zelta drudža apmāto dēkaiņu rosības vērienam līdzīgās latviešu makšķernieku ekspedīcijas uz Ālandu salām? Laikraksts Diena! Konkrēti – raksts Ar spiningu Ālandu salās 1999. gada 18. septembra SestDienā.
Jaunā paaudze droši vien neticēs, bet bija laiki, kad smēķēšana ārā 30 metru no ieejas skolā skaitījās mazāk kaitīga veselībai nekā manevrēšana ar velosipēdu vai elektroskūteri starp automašīnām.
Tas, kam liktenis bija lēmis izjust, ko nozīmē dzīve Padomju Savienībā, zina, kāpēc padomju pilsoņus nelaida uz kapitālistiskajām valstīm, – tāpēc, lai viņi nesajuktu prātā, ieraugot turienes lielveikalu sortimentu. Padomju sauli nepiedzīvojušie savukārt domā, ka tādi lielveikali ir bijuši vienmēr.
Bija reiz anekdote, kuru tā īsti var izprast tikai tie, kas dzīvojuši Padomju Savienībā ar padomju pasi kabatā. Ienāk kāds vīrs restorānā, pie viņa pienāk viesmīlis, un vīrs pasūta: "Man, lūdzu, glāzi vodkas un avīzi Pravda." Viesmīlis viņam atbild: "Vodku es atnesīšu, bet avīzi Pravda nevaru atnest, jo padomju vara ir gāzta un avīze Pravda vairs neiznāk." Viesmīlis atnes vīram vodku, vīrs to izdzer, pēc kāda brīža sauc viesmīli un saka: "Man, lūdzu, glāzi vodkas un avīzi Pravda." Viesmīlis viņam atbild: "Vodku es atnesīšu, bet avīzi Pravda nevaru atnest, jo, kā jau teicu, padomju vara ir gāzta un avīze Pravda vairs neiznāk." Viesmīlis atnes vīram otru vodku, vīrs to izdzer, pēc kāda brīža atkal sauc viesmīli un saka: "Man, lūdzu, glāzi vodkas un avīzi Pravda." Viesmīlis viņam jau ērcīgi atbild: "Cik reižu man jums jāatkārto, ka avīzi Pravda es nevaru atnest, jo padomju vara ir gāzta un avīze Pravda vairs neiznāk?" Vīrs ņem viesmīli aiz piedurknes un sajūsmas asarām acīs lūdz: "Bet tu atkārto, mīļais, atkārto!"
Aivar, nāc, pārbildē savu bildi! – sameklējis vecajās Dienās datumam atbilstošu tēmu, teicu Dienas fotogrāfam Aivaram Liepiņam. Pirms 28 gadiem, 1991. gada 25. augustā, Rīgas centrā tika novākts Latvijas galvenais ļeņineklis, boļševiku totalitārās ideoloģijas simbols. 1991. gada 26. augusta Dienā šo notikumu ilustrēja fotogrāfa Aivara Liepiņa, tolaik vēl nevis Dienas, bet Latvijas Tautas frontes laikraksta Atmoda fotokorespondenta, foto – tas vēlreiz bija redzams pagājušās pirmdienas, 2019. gada 19. augusta, Dienā.
Šajā augustā atceramies lielākās un nozīmīgākās akcijas Baltijas valstu centienos pēc neatkarības atgūšanas – Baltijas ceļa trīsdesmitgadi. 1989. gada 23. augustā pulksten septiņos vakarā no Tallinas līdz Viļņai apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās, izveidojot dzīvu ķēdi padomju totalitārisma nenoslāpētās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas brīvības enerģijas novadīšanai līdz pasaules sabiedrībai. Neatkarības atjaunošanas gaitā Baltijas ceļš nebija pirmā akcija, nedz arī pēdējā. Taču, var teikt, gandrīz precīzi divus gadus pēc Baltijas ceļa visas trīs valstis atjaunoja neatkarību de facto. Toreiz Deus ex machina pār mums nolaidās no Maskavas, kur tajās dienās izšķīrās arī Baltijas valstu liktenis, un īso vēsturiskās iespējas brīdi baltieši garām nepalaida (lai gan skeptiķi apgalvo, ka tajās dienās neatkarību dabūja arī tās padomju republikas, kuras to nemaz negribēja).
Pabeidzam ieskatu pagājušās pirmdienas Dienā sāktajā jaunajā zvēru sistemātikā. Tur tika apskatīti pilsētas zvēri, tagad ķersimies pie zvēriem ārpus pilsētas, to iedalījums un grupējums bija publicēts 1994. gada 8. jūlija Dienas pielikumā Stils. Vispirms gan atgādināsim vispārējo ainu 90. gadu pirmajā pusē. Visbriesmīgākie zvēri tolaik plosījās nevis mežos, lai gan to bija vairāk nekā šodien, bet pilsētās, laimīgā kārtā vairāk bendēdami nost viens otru un tikai retu reizi nejaušus garāmgājējus – lai atceramies Tyrannosaurus paradaugaviensis un dažus citus monstrus. Bebri tikai sāka savu uzvaras gājienu pilsētās un neatjaunotajā Rīgas kanālā nejutās droši, lāču mežos vispār vairāk nebija nekā bija, un šakāļi arī vēl nebija parādījušies, kamieļus un strausus varēja redzēt tikai Rīgas zoo. Toties vēl nebija skaidrs, vai Latvijā ir pavisam izzudušas lidvāveres.
Nav tādas dzīves sfēras, kuru nebūtu aprakstījusi Diena. Reizēm Diena ir pat uzņēmusies zinātnieku misiju, piemēram, 1994. gada 10. jūnijā tā sāka un 8. jūlijā turpināja reformu dzīvnieku sistemātikā. "Pasaules zooloģijas gaita līdz šim ir bijusi pilnīgi aplama," ar šādu apgalvojumu sākās raksts Lietišķā zooloģija jeb Zvēri pilsētā avīzes pielikumā Stils. "Precīzāk izsakoties, aplama ir bijusi rāpojošo, skrienošo, lidojošo radījumu klasifikācija. Tādēļ, sākot ar šodienu, mēs jums piedāvājam pilnīgi jaunu dzīvnieku iedalījumu, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo ir saprotamāks, dabiskāks un tuvāks dabai." Kāds tad bija Dienas jaunās sistemātikas pamatprincips?