Baltiešu snaiperes baltās zeķbiksēs ir Krievijas impēristu ne reizi vien piesaukts mīts tajās teritorijās, kurās impērijas agonija izpaužas asiņainā veidā, sākot ar Čečeniju un beidzot ar Luhansku Austrumukrainā. Pat šie mīta piesaucēji spiesti atzīt, ka dokumentālu pierādījumu par šādu "balto zeķbikšu" kaujinieču eksistenci viņiem neesot. Tā nu jaunajos laikos laikam drosmīgākais, ja vien attiecībā uz šo gadījumu var lietot šo vārdu, baltiešu "pretstāves akts" Krievijas militāristiem paliek 1994. gada 10. janvāra incidents Latvijā, kurš izraisīja paaugstinātas kaujas gatavības izsludināšanu Pleskavas gaisa desanta divīzijā un draudus Latvijas neatkarībai.
"Traktorina, bija taču tāds sievietes vārds PSRS, viens no skaistākajiem skaitījās tais gados, kad oficiālā ideoloģija slavēja dzimumatšķirību nivelēšanu un to, ka sievietes strādā vīriešu profesijās," – šādi sākās liels raksts Transsekss – dzimuma maiņa; ačgārnības lāsts ačgārnai sistēmai 1991. gada 14. decembra Dienas rubrikā Medicīna. Tobrīd Latvijā mediķiem bija zināmi 10 cilvēki, kuriem bija nepieciešama dzimuma maiņa dokumentos. Raksta pamatā bija pēc mediķu ierosmes notikusi sanāksme, kuras mērķis bija panākt, lai likumdevēji topošajā LR civilkodeksā un citos likumdošanas aktos paredzētu dzimuma maiņu dokumentos arī transseksuālisma gadījumos.
Kāds būs XXI gadsimta latvietis – to 1998. gada 7. novembrī atļāvās prognozēt SestDiena. Kad nu jau gandrīz piektā daļa XXI gs. nodzīvota un Latvijas otrajā simtā ieiets, varam pašķirt vaļā šīs Roberta Novaka prognozes un paskatīties, kas piepildījies.
Pirms 20 gadiem Latvijai bija tikai astoņdesmit, tātad arī valsts dibinātāji bija aizsniedzami caur vienu paaudzi. To arī darīja SestDiena, 1998. gada 14. novembra numurā intervēdama divus no Latvijas Republikas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica (1887–1925) bērniem – Ruti (1916–1999) un Gunāru (1920–2007).
Nejautā bērniem, kuri svētki šoruden svarīgāki – Latvijas simtgade vai helovīns –, ja negribi dzirdēt necerētu atbildi. Taču ilgdzīvotāji atceras laikus, kad Latvijā helovīnu vēl nesvinēja.
Sensenos laikos laikrakstā Diena bija arī rubrika Aģentūra Krēsla ziņo. Kādu dienu aģentūra Krēsla dziļā krēslā devās uz vēstures mēslaini. Gados jaunākiem cilvēkiem jāpaskaidro, kur tajos laikos (Krēslas gājiena tekstuālais un vizuālais atreferējums bija publicēts 1991. gada 26. oktobra SestDienā) Rīgā atradās lielākā vēstures mēslaine – Esplanādē, kuru padomju okupācijas gados sauca par Komunāru laukumu.
30 gadu jau ir vēsture, 2018. gada 12. oktobra SestDienā saka vēsturnieks Gatis Krūmiņš, vaicāts par Latvijas Tautas frontes 30 gadu jubilejas konferenci. Desmit gadu vēsturei ir par īsu, toties jubilejas svinēšanai gan der. Latvijas Tautas frontes desmitgadei 1998. gada rudenī Dienā tika veltīti vairāki lieli raksti. 1998. gada 9. oktobrī Tautas frontes vēsturisko misiju izvērtēja LTF pirmās domes valdes loceklis, garīdznieks Juris Rubenis. Viņa rakstā atrodamas arī aiz auss liekamas atziņas visiem tiem, kas vēl nav pārliecināti par to, ka demokrātiskas vēlēšanas ir nevis veids, kā paātrināt mannas biršanu no debesīm, bet asinsizliešanas alternatīva cīņā par varu.
Krievijā vara vienmēr šaus – 1993. gada 5. oktobra Dienā secināja Aivars Ozoliņš, komentējot 4. oktobrī notikušo Krievijas parlamenta apšaudi (tai skaitā ar tankiem), kas ar Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina uzvaru izbeidza viņa un Ruslana Hasbulatova vadītā Krievijas parlamenta pretstāvi cīņā par varu un naudu. Otrs Dienas komentāra secinājums izrietēja no pirmā: Latvijai jābēg no krievu lāča, cik vien ātri un cik vien tālu var. Lai gan Krievijas parlaments pretojās Jeļcina reformām, tā asiņainā izdzenāšana šodien tiek uzskatīta arī par augsni, kas vēlāk ļāva uzplaukt Putina agresīvajam autoritārismam.
Spļaudoties un lādoties par tādu procesu kā vēlēšanas, kurās labticīgi idioti un pārējie alternatīvi apdāvinātie vienmēr ievēl zagļus un blēžus, nevajadzētu aizmirst, ka alternatīva ir cīņa par varu ar ieročiem rokās – pilsoņu karš vai līdzīga asiņu nolaišana. Tā kā vienkāršam interneta komentāru lasītājam nav pieejamas rakstītāju adreses, ir grūti spriest, vai visi tie ieraksti, kas aicina kārt un šaut patiesībā jau visus politiķus pēc kārtas, nāk tikai no slēgta tipa galvas ārstniecības iestādēm. Tomēr visās tajās vēstures situācijās, kad sabiedrība ir nonākusi līdz attiecību noskaidrošanai ar ieroču palīdzību, ir izrādījies, ka šāvēju netrūkst, vismaz pa neapbruņotiem cilvēkiem.