Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +14 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 26. jūlijs
Ance, Anna, Annija
Valentīnai Pavlovskai uzrakstīt grāmatu nav bijis pašmērķis, bet gan vēlēšanās saglabāt atmiņās zūdošo pasauli

Tēva meita piepilda mūža sapni

"Kādā platformā mēs sarunāsimies?" piekritusi attālinātajai intervijai, lietišķi jautā Valentīna Pavlovska. Rīgas Menedžmenta koledžas direktorei attālinātais darbs un sarunas interneta vidē, protams, ir ikdienišķa lieta. Pirms dažiem gadiem aizgājusi pensijā, Valentīnas kundze, pēc izglītības ekonomiste grāmatvede, joprojām strādā savā iemīļotajā darbības jomā – izglītības vadībā, bet šopavasar apgādā Ezerrozes grāmatas klajā nāca viņas pirmā grāmata – bērnības atmiņu stāsts Tēva meita.

Tas ir aizraujošs stāstījums par XX gadsimta 60.–70. gadiem Latgalē, Ludzas pusē un Rēzeknē, izdzīvots caur bērna, pusaudzes, jaunietes jūtīgo dvēseli, izstāstīts caur vecāku, kaimiņu, radu stāstiem. Grāmata ir interesanta arī tām paaudzēm, kurām vēl jāskaidro, kas ir kolhozs un biešu vagas, kaprona lakatiņi un kārotais jauniešu sapnis – bītlenes.  


Tiekšanās pēc jauniem izaicinājumiem      

Valentīnas Pavlovskas dzimtais Sprikatovas ciems atrodas Ludzas novada Pildas pagastā, viņa stāsta: "Tur bija divi ciemi blakus, Sprikatova un Gajeva, veikals bija Gajevā, bet mana tante Vanda un baba dzīvoja bijušajā Sprikatovas muižas vietā. Pirmā skola bija Ezerkrasta pamatskola, tās sen vairs nav. Tur es mācījos pirmos četrus gadus. Man bija ļoti laba audzinātāja Staņislava Kovaļevska. Kā viņa visus mūs aukstajās ziemās savāca, saģērba, cimdus uzvilka, satuntuļoja un tad mūs palaida uz mājām, bet ceļš, kā nu kuram, bija tāls." Tālāk sekojušas mācības Pildas astoņgadīgajā skolā un viens gads toreiz spēcīgajā Rundēnu vidusskolā. Tas bija skumjš laiks, jo 14 gadu vecumā Valentīna kļūst bārene. Tēvs apprecas otrreiz, pamāte ir rēzekniete, līdz ar to arī Valentīna kļūst pilsētniece. Tikai bezgala grūti ir nosaukt svešo sievieti par mammu.

Rēzeknes 1. vidusskolā skolotāji mudinājuši tikai uz vienu mērķi – jauniešiem ir jāstājas augstskolās! Valentīna pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā. Pirmā darbavieta – Malnavas sovhoztehnikums (tagad koledža – red.), kur nostrādāti 24 gadi. Viena no pirmajām atjaunotajā Latvijā aizstāvējusi maģistra darbu izglītības vadībā, taču uzņēmīgajai latgalietei arvien gribējies pieņemt jaunus izaicinājumus. Drosmīgi startējusi konkursos uz vakancēm galvaspilsētā un arī uzvarējusi. Trīs gadus nostrādājusi par Grāmatvedības un finanšu koledžas direktori, tad ilgāku laiku Banku augstskolā, kur darbs tik tiešām bijis radošs un dinamisks.

"Biju koledžas līmeņa studiju programmu direktore. Tika izstrādāta jauna studiju programma Banku darbība, kas gatavoja speciālistus bankām. Programma bija pieprasīta, jo bankās vajadzēja daudz darbinieku, studenti vēl mācoties atrada labas darbavietas. Atceros, ka mācījām, kā apkalpot klientus, kā runāt ar gados vecākiem cilvēkiem, kā izskaidrot sarežģītos, toreiz vēl maz pazīstamos banku produktus. Tagad bankās cita politika, tās arvien attālinās no klienta, visas attiecības aicina kārtot elektroniski. Senioriem tāda attieksme grūti pieņemama – sazvanīt banku nav iespējams, automātiskais atbildētājs sola sazināties, tiklīdz būšot brīvi operatori, un bankai ir vienalga, ka tajā laikā klients, iespējams, atrodas vietā vai situācijā, kur nav ērti runāt par naudas lietām."

Banku augstskolā pavadīti 13 gadi, līdz pat aiziešanai pensijā. Šo, daudziem tik sāpīgo procesu Valentīna Pavlovska uztver mierīgi: "Visam savs laiks. Ir jāapzinās, kad tu vari sekot visam līdzi un dot kādu pienesumu un kad ir laiks mainīt darbības vidi. Drusku jau jūti, ka nevelc tiem jaunajiem līdzi. Katram vecumam savs laiks, savas intereses, sava varēšana. Aiziešana pensijā man bija tikai vides maiņa, jo gaidīja milzums atliktu un nepadarītu darbu lauku mājā un dārzā. Jā, un tad jau arī atradās laiks grāmatas rakstīšanai."


Saglabāt zūdošo

"Kādreiz agrā bērnībā ļoti daudz lasīju Viļa Lāča romānus, tad sapņoju, kā man gribētos arī kādu romānu uzrakstīt. Tas bija mans mūža sapnis – uzrakstīt grāmatu," saka Valentīna. Tomēr šis sapnis viņai nav bijis pašmērķis, bet gan vēlēšanās saglabāt atmiņās zūdošo pasauli bērniem un mazbērniem.    

"Redzēju, ka bērni un mazbērni daudz ko nezina par tiem agrākajiem laikiem, viņiem tas ne visai interesē, uzbāzties ar stāstīšanu arī negribas. Sāku interesēties par senākiem laikiem, domāju, kā tur dzīvoja mani vecāki. Bet sapratu, ka pārsvarā vairs nav starp dzīvajiem to cilvēku, kas var man precīzi pastāstīt. Man radās tāds liels šoks, es domāju, šausmas, cik daudz esmu jau nokavējusi! Tāpēc domāju, kamēr vēl kaut ko atceros, vajag to visu uzrakstīt. Tāpēc, aizejot pensijā, darīju ko varēju, braucu ciemos, runājos ar cilvēkiem, lai stāsta, ko atceras. Vācu informāciju kopā pa drusciņai, kaut gan nezināju, kāds man būs tas formāts grāmatai. Bet tas viss kaut kā ātri un vienkārši salikās kopā. Bija tāda sajūta, ka varbūt mani senči, tēva gars man palīdz," stāsta Valentīna.

"Atradu labu izdevēju Ezerrozes grāmatas, kas publicē nepazīstamus autorus. Biju izbrīnīta, cik šādu autoru ir daudz, lielākoties jau tie, kuri ir pensijas vecumā. Un, līdzko pabeidzu rakstīt grāmatu, man atradās šis darbs Rīgas Menedžmenta koledžā, kur tagad strādāju. Līdz ar to varēju atļauties pati finansēt savas grāmatas izdošanu, bet galvenais – priecājos, ka mana pieredze izglītības iestāžu vadīšanā, programmu veidošanā tomēr kādam ir vajadzīga, ka varu to nodot jaunajiem."


Parāds tēvam

Grāmatai ir dots nosaukums Tēva meita, Valentīna to uzskata arī kā daļēju parāda atdošanu un pateicību tēvam. Attiecības ar viņu nebija viennozīmīgas, tēvs vienīgo meitu audzinājis ļoti stingri, taču rūpējies un gādājis.  

"Viņš bija ticīgs cilvēks, cītīgs baznīcā gājējs. Septiņdesmitajos gados Rēzeknes lielajā baznīcā piepalīdzēja priesterim dievkalpojumos. Tajā laikā jau ticība bija gandrīz aizliegta, un maz bija tādu, kas labprāt piedalījās baznīcas dzīvē. Tēvs toreiz arī tajā baznīcā uzstādīja apkures radiatorus, līdz tam baznīca nebija apkurināma. Viņš to darīja bez maksas – teica: «Dievam par godu.» Vidusskolas laikos tēva uzraudzība bija stingra, katru reizi ar pūlēm bija jāizlūdzas, lai palaiž uz kādu jauniešu izklaides pasākumu. Tāpēc biju laimīga, kad aizbraucu studēt un nokļuvu brīvībā."

Vai grāmatai būs turpinājums? Valentīna pieļauj tādu iespēju, taču nākamais stāsts vairs nebūtu no pirmās personas, jo viņa gribētu rakstīt par mīlestību, kuras tomēr bērnībā pietrūcis. 

"Viena lieta, kas man no bērnības ir palikusi, – tāds tēva paustais mesidžs, ka mīlestība ir tāda lieta, kas neko labu nedod dzīvē, ka pret mīlestības lietām jāizturas ar prātu. Laikam tāpēc arī es dzīvē vienmēr esmu bijusi tāda racionāla, man šķita, ka viss, kas saistās ar jūtu dzīvi, ir jāslāpē, jānobremzē, ka jūtām nedrīkst ļaut vaļu. Man neviens nebija stāstījis, ka bērni ir jāmīl, ka tie ir jāslavē, jāsaka mīļi vārdi. Visu vajag tikai ar stingrību, ar stingrību vien."


Pirmie lasītāji – ģimene 

Valentīna atzīstas, ka saņem ļoti daudz pozitīvu atsauksmju, arī no nepazīstamiem cilvēkiem, tomēr vissvarīgākais vērtējums nācis no ģimenes. Dēls un meita, kuriem arī rakstīta šī grāmata, dzīvo Lielbritānijā. "Dēls izlasīja, nu, tā atturīgi, kā jau vīrietis. Meita lasīja ilgāk, viņai dažas lietas radīja šoku, piemēram, ka es bērnībā biju iemācīta atbildēt, ja man jautā, kāda būs mana jaunā mamma, ka tā būs ragana. Viņai tas likās šokējoši."

Ar savu vīru Aleksandru Valentīna iepazinusies pirmajā darbavietā, Malnavas tehnikumā, kur viņš bija autovadīšanas instruktors un satiksmes noteikumu pasniedzējs, vēlāk strādājis gan par Tilžas internātskolas, gan Salnavas pamatskolas direktoru. Valentīnas manuskriptu izlasījis pats pirmais un sniedzis vērtīgus padomus. Valentīna smejas: "Dažreiz paziņas jautāja: kā jūs, divi direktori, varat sadzīvot vienā mājā? Tā arī sadzīvojam – kā divi direktori, dažreiz arī ar asām savu viedokļu izpausmēm. Katrā ziņā vīrs man ir kā tāds karjeras menedžeris. Visas manas nākamās potenciālās darbavietas atrada viņš. Man tikai vajadzēja savākt savu varēšanu un doties iekarot pasauli. Vīrs arī daudz lasa. Esot pensijā, bija brīži, kad abi sēžam dīvānā katrs ar savu "ķieģeli", t. i., pavisam biezu grāmatu. Lasīšanas gaumes gan mums atšķirīgas: viņam – vēsture, politika, kara stāsti, man – vairāk par cilvēku likteņiem, vērtībām, psiholoģiju, garīgo attīstību, dažādu kultūru īpatnībām."


Dzimtu satikšanās pie kapsētas 

Valentīnas senči nāk no Ludzas igauņiem, arī grāmatā ir nedaudz skarta šī tēma, taču, kā atzīst autore, pietrūcis materiāla, galvenie liecinieki, diemžēl, jau bija citā saulē. 

No tēva mantotais dzimtais uzvārds Valentīnai ir Pentjuša, netālu no dzimtās vietas ir Pentjušu kalns kā dzimtas simbols, tur kādreiz radi sabrauca un satikās. Tagad šī vieta aizaugusi ar mežu, satikšanās pārsvarā ir kapusvētkos, kā jau tas Latgalē pierasts.   

Valentīna Pavlovska: "Mani vecāki ir Raipoles kapos, pamāte Rēzeknes Miera ielas kapos. Vīra vecāki Kārsavas pusē, Naudaskalna kapos. Raipolē gan vairs nav, kur apmesties. Tur ir divas lielas kapsētas, vecā un jaunā, kādreiz pirms kovida tur uz kapusvētkiem sabrauca ļoti daudz cilvēku kā dziesmusvētkos. Un tad pēc kapusvētkiem radi satikās turpat pie kapiem, pļaviņā saklāja segas, salika cienastus, tā viens bariņš, otrs, trešais, sēž, vēl aiziet cits pie cita, parunājas. Māju jau vairs lielākajai daļai nav."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits