Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Spalvainākais asistents, kāds jebkad redzēts

Baibas Baikovskas sejā staro smaids, acis aiz briļļu stikliem ir siltas un mirdzošas, uz nagiem svaigs manikīrs, valodā dzirksteļo humors. Šķiet, ka jaunā sieviete tikai uz mirkli apsēdusies ratiņkrēslā, bet faktiski viņa no tā var piecelties tikai uz īsiem brīžiem. Baibas Baikovskas un viņas suņa Elfas fotogrāfijas pagājušā gada novembrī ieraudzīju t/c Alfa fotogrāfa Valtera Poļakova izstādē Gudro suņu brīvdienas. Fotoattēlos bija parādīta servisa biedrības Teodors apmācīto suņu dzīve. Pašlaik biedrībā Teodors ir piecpadsmit servisa suņu, no tiem faktiski viens suns – labradors Elfa – ir asistents Baibai Baikovskai – cilvēkam ar kustību traucējumiem.

Kāpj savos kalnos

Gada vecumā Baiba saslima ar meningoencefalītu, ārsti vecākiem toreiz ieteica atteikties no bērna. Paldies Dievam, vecāki neklausīja mediķu padomam. Viņi sāka cīnīties, pierādot savam bērnam, ka viņš ir tāds pats kā visi citi, var mācīties, studēt un sasniegt iecerēto.

Ko tas nozīmējis Baibai, kura jau vairāk nekā trīsdesmit gadu pārvietojas ratiņkrēslā? Viss, ko ikdienā mēs darām nedomājot un kas liekas tik pašsaprotams, Baibai saviem spēkiem izdarīt grūti, tas prasa lielu enerģijas patēriņu. Sapnis ir vasarā izpeldēties jūrā vai upē, lasīt mežā sēnes, kāpt kalnos. Baiba neatlaidīgi un mērķtiecīgi kāpj savos kalnos: "Sevi es zinu tikai ratiņkrēslā un ar staiguli, nekad nav bijis citādi, bet es vēlējos iegūt labu izglītību un profesiju, lai pati spētu pelnīt un dzīvot patstāvīgi."

Baiba Baikovska ir aktīvs, mērķtiecīgs un enerģisks cilvēks. Rīgas Stradiņa universitātē viņa ieguva bakalaura un maģistra grādu, Erasmus programmas ietvaros pusgadu studēja Oslo Universitātē. Patlaban viņa RSU studē doktorantūrā, kā vieslektore vada nodarbības rehabilitācijas fakultātes studentiem par invaliditātes tēmu. Baiba strādā biedrībā Agape Latvija, kas ir starptautiskas kristīgi izglītojošas organizācijas Agape Europe filiāle. Vēl Baiba ir mentors, bet servisa suņu biedrībā Teodors – projektu vadītāja. Kā doktorante  Baiba raksta zinātniskos darbus, uzstājas konferencēs Latvijā, Šveicē, Beļģijā, Itālijā. Viņa ir piederīga Āgenskalna baptistu draudzei: "Ticība palīdz, gan kad sāp un kad ir grūti, gan māca pateikties, kad ir labi. Bez ticības invaliditāte ir bezjēdzīga. Ticība ir mans spēka avots, kas palīdz ieraudzīt cerību."


Elfa, labais eņģelis

Saulainā pavasara dienā Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas izglītības centrā garām steidzas čalojoši, smaidīgi studenti, viņi sveicina Baibu, uzsmaida Elfai. Tiekoties man gribas samīļot Elfu, bet viņai uz vestītes uzraksts – suns asistents, nedrīkst glaudīt, sarunāties, jāizvairās no acu kontakta. Ne jau tāpēc, ka Elfa būtu agresīva, bet tāpēc, ka viņai ir savs uzdevums – nekas nedrīkst novērst suņa asistenta uzmanību no uzticētās misijas. Baiba stāsta: "Norvēģijā ir sociālā reklāma ar skaidrojumu – suni asistentu glāstīt ir tas pats kā iet samīļot tramvaja vadītāju vai mikroautobusa šoferi, kad viņi vada transporta līdzekli – var notikt  satiksmes negadījums."

Kopš 2013. gada Baiba dzīvo atsevišķi no vecākiem un jau trīs gadus kopā ar Elfu. Baiba smaidot stāsta: "Man ir spalvainākais asistents, kāds jebkad redzēts, diemžēl dzīvokļa īres maksu nedalām uz pusēm. Dzīvojam pie Botāniskā dārza. Viena no manām darbavietām – RSU Medicīnas izglītības centrs – atrodas Imantā. Pārvietojamies galvenokārt ar tramvaju, visi vadītāji un daudzi pasažieri pazīst mani un Elfu, ir laipni un labprāt palīdz."

Elfa Baibas dzīvē ienāca pirms trim gadiem: "Nometnē Izaicinājums ieraudzīju sievieti no Norvēģijas ar suni asistentu. Rīgā uzrakstīju servisa suņu biedrībai Teodors, izvaicāju par suņa barošanu, ārā vešanu un citām lietām. Toreiz šķita, ka man tas būs par grūtu. Pēc gada ar mani sazinājās viena no Teodora dibinātājām kinoloģe Zaiga Kļaviņa. Satikos ar viņu un kādu sunīti pavadoni, un tikšanās mani pārliecināja – jā, es varu un gribu. Gaidīšanas periods nebija ilgs. Elfa gadu auga audžuģimenē, tad tika apmācīta biedrībā Teodors, un tad jau mēs satikāmies un mācījāmies būt kopā. Svarīgi, ka nevis es izvēlējos suni, bet Elfa izvēlējās un iemīlēja mani. Viņa vienmēr vēlas darīt man prieku. Mēs visur ejam kopā, un tā ir atbilde cilvēkiem, kuri uzskata, ka suņi pavadoņi vai suņi asistenti ir savu saimnieku vergi. Ikviena suņa lielākais sapnis – būt kopā ar savu saimnieku, un es ar Elfu esmu kopā 24x7. Viņai brīvā laika ir vairāk nekā darba stundu. Trīs reizes dienā ejam ārā staigāt un rotaļāties, un tur viņa ir pavisam cits suns – azartiska, strauja. Toties lekcijās studenti sāk smieties, kad Elfa krāc. Tad saku jauniešiem, ka Elfa manu stāstu klausās jau nez kuru reizi, tāpēc aizmieg."


Ceļotājas pasaulē

Mana sarunu biedre kopā ar Elfu ceļojusi uz Šveici, Norvēģiju un Itāliju, un Baiba pārliecinājusies, ka gan Latvijā, gan pasaulē cilvēki kļuvuši atvērtāki suņiem. Itālijā gan temperamentīgie dienvidnieki vēlējušies Elfu bučot un mīļot, par spīti uzrakstiem uz vestītes. Norvēģijā lidostā personāls bija pretimnākošs un nelika Elfu obligātajā diennakts karantīnā. "Es mēdzu teikt, ka pret viņu visi izturas pat labāk nekā pret mani. Lidmašīnā iedod ūdeni bez maksas, visu laiku apjautājas, kā Elfa jūtas."

Elfas pavadībā Baiba teātros redzējusi daudz izrāžu, apmeklējusi koncertus, kinoteātrus. "Viņu var ņemt līdzi visur, izņemot operāciju zāli un virtuves, kur gatavo ēdienu."

Baiba ar smaidu atstāsta jauku sarunu baznīcā: "Reiz mūsu Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis jautāja, kā Elfa tik mierīgi var nosēdēt visu dievkalpojumu. Atbildēju – viņa auga kristīgā ģimenē, apēdusi divas Bībeles, tad jau zina, ka tu nerunā muļķības un var mierīgi gulēt."

Dienas seko dienai, katrai savi notikumi, cilvēki: "Ja man no rīta ir lekcijas, ceļos jau piecos un man ir kafijas un Bībeles laiks, bet Elfa vēl paguļ. Seko brokastis. Elfai tiek gaļiņa ar dārzeņiem vai sausā barība. Pēc tam ejam ārā. Elfa atver cilvēkus komunikācijai. Daudzi man rādījuši savu suņu bildes, stāstījuši par viņiem. Reiz robežkontrolē viens robežsargs rādīja sava suņa foto."


Disertācija gaida

Baiba Baikovska saka, ka invaliditāte ir tikai viens no viņas dzīves izaicinājumiem, un smaidot piebilst, ka tagad galvenais ir uzrakstīt disertāciju, jo rakstīšanai arvien pietrūkst laika. Elfa viņu uzmana: "Esmu darbaholiķe, ja sāku strādāt, nemanu, kā paiet laiks. Tad Elfa pienāk un baksta ar purniņu."

Baiba pārliecināta, ka cilvēki no suņiem var daudz ko mācīties: "Brīnos, ka Elfa mani joprojām mīl. Ir reizes, kad atļaujos būt vāja un dusmīga, Elfa mani redzējusi tādu kā neviens cits cilvēks. Es jūtu invaliditātes smagās sekas, bet tās mani negrauj, jo redzu arī labo, kas nācis no invaliditātes. Nedzīvoju tikai ar mērķi, ka gribu staigāt. Es nekad nemainītu iegūto dzīvi, pieredzi un izglītību pret spēju staigāt. Mana dzīve ir piepildīta un mērķtiecīga arī ratiņkrēslā. Priecājos, ka Elfa ir blakus."

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Zirnis joko - 18.09.2020.

Grūti būt sievietei! Kamēr izlien no dušas, kamēr ar visiem krēmiem sasmērējies, skat – jau trīsdesmit.

Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko