Gribi uzlabot garastāvokli? Palasi «kaķinieku» piedzīvojumus Facebook grupā Kaķu foto stāsti. Amizantas fotoainiņas papildina atjautīgi un sirsnīgi komentāri, kas «tulkoti» no mīluļa pozīcijas – divkājaino uzrunājot par «māām!», «pāāp!», apkalpojošo personālu vai uzraudzi.
Kādam vajag kaķi ar ciltsrakstiem, citam šķirne nav no svara – lai tik ir murrājošs draudziņš, ko lolot. Daļai līdzcilvēku sāp dzīves pabērnu liktenis un dzīvnieka glābšana liekas pašsaprotama misija.
Kā ir dalīt dzīves telpu un sirds siltumu nevis ar vienu minci, bet ar veselu kaķu bariņu?
Jautrība un haoss
Naudas maciņa biezums nav izšķirošs faktors. Arī daža laba neērtība un mīluļa palaidnības ir pieciešamas, ja cilvēks rod prieku rotaļīgā saiknē ar citu būtni, ja viņu saviļņo tās pieķeršanās, maiguma un mīlestības izpausmes.
Reizēm astaiņus piespēlē lielais režisors gadījums, citkārt tas ir apzināts lēmums. Dairas kaķu dāmīte ļoti skumusi, kad sieviete devusies prom no mājas. Nācies apsolīt, ka reiz šai būs savs kaķu princis. No patversmes paņemtais runčuks bijis tik drausmīgā paskatā, ka kaķenīte divas nedēļas sēdējusi uz sekcijas un lejā kāpusi vien «pa savām vajadzībām». Klaidonītis atkopies, abi saraduši un pašlaik viens bez otra nespēj dzīvot, guļ tikai blakus.
Grobiņniece Inga smej, ka viņas piecu senioru barā valda hierarhija, bet pret saimniekiem – pilnīgs Orvela variants: visi kaķi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki.
Lažas pagasta iedzīvotāji Eva un Sandis savus piecus sterilizētos kaķus sauc par līdzgaitniekiem. Vakarā pēc bļodiņu pārbaudes kaķi salecot gultā, uzmanības un mīļuma pietiek visiem kvinteta dalībniekiem. Pretstats – kaimiņiene, kura antisanitāros apstākļos dzīvo kopā ar divdesmit kaķiem. Pēc Pārtikas un veterinārā dienesta apciemojuma divas kaķenes sterilizētas, pārējās turpinot ražot…
Anna no Smiltenes novada atceras piedzīvoto sāgu ar suni un sešiem kaķiem: «Bērni atnesa divus kaķēnus, pēc tam pati devu pajumti trim klaidonīšiem – lai nav kūtī jādzīvo. Gāja jautri. Nogāzti puķu podi un vāzes nebija retums, jo kaķi skrēja cauri mājai kā hipodroma ķēves. Suns ķēra kaķus, ignorējot rožu dobi, un pa ceļam nolauza zarus ar visiem pumpuriem. Bardaks bija pamatīgs, jo divi no suņa nepieņemtajiem kaķiem izvēlējās dzīvot atsevišķā istabā, citi protestējot nokārtojās uz grīdas un paklāja. Runcis Francis zaga ēdienu. Reiz nogāza no galda trauku ar desām un ceptām olām un pabaroja visu kaķu saimi. Citkārt pamanījās izgrauzt robu tortes biskvītā, mieloties ar sviestu, cepumiem un kotletēm. Francis bija labs skolotājs: ko prata, samācīja kaķenei Monai – arī uzlēkt uz roktura, atvērt durvis un atdzesēt māju –30 grādu salā.»
Citās mājās kaķītis pieņemts, jo izmests no dzīvokļa Siguldā, vēl kādam mincim paveicies, jo līdzjūtīga vidzemniece nevarējusi pieļaut, ka radība ziemā dzīvo uz lauka un garāžā. «Vienkārši sirds liek palīdzēt, dot kaķiem otro iespēju,» atzīst sieviete.
Gultā ar trim runčiem
Grāmatu kolekcija par kaķiem, kaķu tēli uz gultas pārvalka, traukiem un interjerā. Piecu kaķu saimniece Sandra Kaire skaidro: «Kaķi man ir viss, tā ir dzīvība! Mūsmājās viņi bija visu bērnību, bet savējie uzradās pirms pieciem gadiem. Dzīvoklī tolaik mitu viena, gribējās, lai, kad pārnāku no darba, kāds sagaida. Labāk – divi. Ieraudzīju patversmes Liberta sludinājumu, ka tiek meklētas mājas diviem baltiem kaķīšiem, un viņus paņēmu. Saucu par smukajiem brālīšiem pelmenīšiem, lai gan vienam vārds ir Pīrādziņš, otram – Rausītis. Rausītis diemžēl pērn nomira. Runcīši nākuši no dzērāju «pritona», un tas, ko un cik viņi tur ēduši, atstājis iespaidu uz veselību. Pēc brālīšiem mūsmājās ienāca arī melnais Našķītis. Iepriekšējos saimniekus neapmierināja, ka puika slapina, kur nevajag. Man to neteica, bet Liepāja ir maza… Ar Našķīti visu sarunājām, gandrīz nemaz vairs neslapina. Izņēmums – kad viņam kaut kas ļoti nepatīk. Piemēram, mans darba grafiks Liepājas Reģionālajā slimnīcā, kur hroniska darbinieku trūkuma dēļ sanāk strādāt virsstundas.»
Kad smagi saslima mamma, Sandra kopā ar kaķiem pārcēlusies uz viņas māju, lai rūpētos par sirdzēju. Pēc īsa kopšanas perioda māmuļa devusies mūžībā, atstājot meitas aizgādībā suni Džeku un runci Maiku, sauktu arī par rajona priekšnieku. «Ieraugot ātrās palīdzības mašīnu, Maiks saprata, kas par lietu: iepriekš bija dzīvojis pie citas pensionāres, kura, aizvesta ar tādu transportu, vairs neatgriezās. Runcim nācās pieņemt ienācējus mājās. Pamazām radinājāmies, iedraudzējāmies un nu esam tiktāl, ka guļu gultā ar trim runčiem. Maiks uz spilvena, dibens pa pusei man uz galvas, Pīrādziņš kaut kur azotē, bet persietim Našķītim patīk kājas masēt.»
Seniori Pīrādziņš un Našķītis ārā netiek laisti – neesot gana droša vide. Toties aptuveni tikpat vecais brīvdomātājs Maiks iet laukā, kad grib, ir nasks uz kaušanos ar sugas brāļiem, bet pret cilvēkiem mīļš.
Verandā pagaidām iemitināti divi jaunuļi. Salems no patversmes paņemts augustā, Sirmais – novembrī. «Sirmais vēl bailīgs, ēd no rokas, pakaklīti ļauj pakasīt, bet nomīļot vēl nevaru. Kaķītis atrasts uz ielas ļoti smagā stāvoklī. Pēc jaunajiem noteikumiem vajadzētu iemidzināt, jo ārstēšana dārga, taču Liberta cīnās par katru dzīvību. Nu Sirmais ir atkopies, bet vēl baidās no rokām, jo visu viņa mūžu tās nozīmējušas injekcijas un zāļu došanu. Bet domāju, ka drīz arī abi jaunieši brīvi staigās pa māju,» Sandra stāsta.
Minku saimniece smejot sevi sauc par daudzbērnu māti un savējo nedarbus uztver rāmi. «Kaķi nav dīvāna spilveni, viņi, tāpat kā cilvēki, ir personības, to vajag saprast un pieņemt. Nepilnus divus gadus vecie runcīši ir aktīvi – revidē skapi, apgāž pa puķu podam, noplēsuši un noēduši nesen uzlīmētās tapetes. Esot garšīgas.»
Pašai sava Turcija un Bahamas
Pīrādziņam un Našķītim veselības problēmu dēļ ir medicīniska diēta. Reizēm Pīrādziņš dusmojas, kad citus baro, bet viņš savu normu jau apēdis. Saimniecei nākas stāvēt blakus, lai 8,4 kg smagais «pelmenītis» nepārvērstos par hinkali.
Sandra ieminas, ka varētu noķert un ievest saimē vēl vienu uz ielas dzīvojošu kaķīti. «Ņemšu bezpajumtnieku kā uz pagaidu mājām, atkopšu un meklēšu viņam saimnieku. Bet varbūt viņš ierakstīsies esošajā bariņā, un man būs seši kaķi. Drīz Liberta atkal drīkstēs uzņemt dzīvniekus. Pēc jaunajiem normatīviem patversmes telpām jābūt ar noteiktu kvadratūru, īpašnieki Ildze un Dāvis ar ziedotāju atbalstu visu pārbūvē un remontē pašu spēkiem. Sanāk lētāk, bet lēnāk.»
Dzīvnieku aizsardzības biedrībai Liberta, no kurienes nākuši Sandras mīluļi, viņa regulāri dāvina pledus un gultiņas un nu tur ir brīvprātīgā. «Atbalstu, kā varu, veicu ikmēneša ziedojumus, jo tur katrs sunītis, kaķītis tiek ārstēts, čubināts, apmīļots.»
Liepājniece neslēpj, ka ķepaiņiem tērē vairāk naudas nekā pašas vajadzībām: «Ar kaķu barību, kas pielīdzināma lētajiem roltoniem, var sabojāt dzīvnieka veselību. Mani kundziņi ēd smalki un garšīgi. Esmu brīvs cilvēks – ne bērnu, ne vecāku, kas jāuztur, līdz ar to līdzekļus varu novirzīt, kur gribu. Kardioloģijas nodaļā strādājošas māsas alga nav liela, bet man un kaķiem pietiek. Nealkstu braukt uz siltajām zemēm, te ir mana Turcija un Bahamas – te mēs atpūšamies un relaksējamies. Dzīvnieki ir mani antidepresanti. Dažkārt apārstēts pacients aiziet mājās, zāles noliek skapītī un pēc mēneša ir atpakaļ slimnīcas palātā. Tad darbs šķiet bezjēdzīgs. Toties vismaz septiņu kaķu dzīvi esmu izmainījusi. Cerams, uz labo pusi.»
Mīlestība glābj pasauli
Rīdziniecei Smaidai pašlaik ir 13 kaķi. Ar ūsainīšiem draudzējusies, kopš sevi atceras. «Audžumāte bieži pieņēma pieklīdušus vai piesviestus kaķēnus. Šķiet, pēdējos desmit gados tendence atbrīvoties no dzīvniekiem ir strauji augusi. Neesmu pati līdzjūtīgākā, bet kaķa sāpi jūtu caur sevi un vienmēr iespēju robežās glābju grūtdieņus. Tie ņemti no dzīvnieku glābšanas biedrībām, patversmēm un tieši no ielas,» Smaida stāsta.
Viņa apstiprina – joks «kaķis nav ar tevi naudas dēļ» ir patiess. «Mans dzīvoklis nav ekskluzīvs, bet gana plašs, tomēr kaķi pārsvarā dzīvojas tajā istabā, kurā uzturos es. Tātad svarīgākā ir būšana blakus savam cilvēkam. Cunduri mums tradicionālie: saplosīti aizkari, pārgrauzti vadi, atvērti skapji, nočieptas zeķes. Trakākais bija tikko nopirkta televizora nogāšana un saplēšana.»
Dzīvesstāstus Smaida zina dažiem no saviem kaķiem: «Zeiša piedzima un uzauga dārziņos, un barotāja meklēja viņai mājas. Piero, bijušais mājas kaķis, uz ielas nokļuva pēc saimnieces nāves. Pārējie pie manis nonāca kā kaķēni, daži pavisam mežonīgi. Bitīte līdz galam vēl neuzticas, kaut arī esam kopā trīs gadus. Arī ar Taigero nav vienkārši. Ūpītis un Elise sākumā bija īsti mežonēni, tagad – ļoti mīļi. Dipika piedzima uz ielas, bet Šeilas mammas saimnieki bija alkoholiķi – ne kaķene, ne kaķēni nebija drošībā un nokļuva dzīvnieku glābšanas biedrībā. Ar Miu iepriekšējā saimniece netika galā – mince esot hiperaktīva, tāpēc tai tika uzlikta ierobežojoša apkakle, lai gan faktiski Mia bija normāli aktīva savam kaķēna vecumam. Luīzi paņēmu no patversmes. Ozijs ir no SS.lv sludinājuma. Nesen ar vēzi bija aizgājis mans visīpašākais runcis, un es meklēju viņa līdzinieku. Piepildīju arī sapni – tiku pie meinkūnu jaunkundzes Fēniksas. Ir limits, cik kaķiem varu nodrošināt pilnvērtīgu barošanu un veterināro aprūpi. Protams, visi manējie ir sterilizēti un vakcinēti. Noteicu sev robežu – 12, bet ieraudzīju Zorranu, ieskatījos viņa acīs un sapratu: manējais. Apzināti es saimi nepaplašināšu, bet ticu dvēseļu reinkarnācijai, un, ja kāds no aizgājušajiem kaķiem vēlēsies atgriezties, mana nama durvis būs atvērtas. Mīlestība glābj pasauli!»