Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Bāru naktis, muzeju rīti. Intervija ar dzejnieci Elvīru Blomu

"Ja runājam par manu misijas apziņu, tā ir klasiska – pateikt kaut ko patiesu par pasauli, kurā mēs dzīvojam, par savu realitāti. Kaut kādā mērā arī paust savu pārdzīvojumu, jo, iespējams, kāds cits tajā ieraudzīs sevi un piedzīvos katarses momentu," saka dzejniece Elvīra Bloma

Elvīra Bloma (1986) ir dzejniece, kuras pirmais krājums Izdzēstie attēli (2020) ir iznācis izdevniecības Orbīta sērijā Orbītas bibliotēka. Literatūras nozares profesionāļi ir pazīstami ar Elvīras aktīvo darbību literārā procesa dažādības nodrošināšanā – Elvīra rada idejas un pati tās realizē starpdisciplināros projektos, nereti liekot arī autoriem pārkāpt sev pazīstamās daiļrades robežas, tādējādi veicinot radošo sadarbību un inovatīvu tekstu veidošanos. Raiņa un Aspazijas mājā, kur Elvīra strādā par muzeja speciālisti, viņa pēta abu dižgaru mantojumu un vada ekskursijas. Elvīra ir sastādījusi dzejas burtnīcu Aspazija. Rainis. Reloaded, kurā mūsdienu dzejnieku parafrāzes piedāvā lasītājam no jauna atklāt un pārvērtēt abu dižo autoru mantojumu mūsdienu kontekstā.

Līdzīga konceptuāla pieeja izmantota arī Elvīras sastādītajā krājumā Monta Kroma. Re: (2019), kas tapis Punctum festivāla ietvaros. Šogad līdzīga rakstura izdevumu Elvīra Bloma sastāda par rakstnieces Regīnas Ezeras mantojumu, piesaistot mūsdienu vietējos autorus. Ikdienā Elvīra Raiņa un Aspazijas mājā pulcē arī ārzemju autorus uz lasījumiem vietējai auditorijai, kā arī pati atdzejo ārzemju dzejnieku darbus. Paralēli tam visam vēl nesen Elvīra rīkoja literāros vakarus un strādāja par bārmeni Hāgenskalna komūnā.

Mūsu saruna ir par to, kā to visu apvienot un kur smelties radošo enerģiju.

Pašlaik tu strādā Raiņa un Aspazijas muzejā, pirms tam strādāji Jāņa Akuratera muzejā. Vai tu rakstīji dzejoļus jau pirms tam?

Es sāku rakstīt dzejoļus, kad strādāju Akuratera muzejā.

Vai tas bija savstarpēji saistīts?

It kā nē, bet varbūt – jā. Iespējams, šī vide, kas bija radošāka, arī atraisīja manu interesi par literatūru. Taču arī pirms tam, studiju laikā, es diezgan daudz rakstīju lugas, taču šis lugu rakstīšanas periods pats no sevis beidzās.

Paralēli darbam Raiņa un Aspazijas muzejā strādāji par bārmeni Hāgenskalna komūnā. Pastāsti, kā tu tur nonāci?

Vienreiz tur aizgāju, iedzēru un sāku skaļi lasīt savu dzeju. Saimnieks Dāvis to dzirdēja, viņam patika, un viņš uzaicināja mani tur uzstāties dzejas lasījumos. Vēlāk viņš man piedāvāja pašai sarīkot kādu lasījumu, un tā es sāku Komūnā rīkot pasākumus. Tad viņš izdomāja, ka ceturtdienās, kad organizēju pasākumus, es varētu būt arī bārmene. Tā pieredze bija ļoti, ļoti interesanta, nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka es varētu strādāt par bārmeni, jo man liekas, ka mans raksturs nav pietiekami ekstraverts, lai es visu laiku varētu ņemties ar cilvēkiem, bet izrādījās, ka man tas padodas diezgan labi, protams, bija visādas situācijas, ko nācās risināt, taču tā visa rezultātā es jūtos daudzpusīgāks cilvēks.

Tur arī esmu iemācījusies risināt dažādas nestandarta situācijas, nebaidīties no cilvēkiem. Pieļauju, kādreiz no tā varētu izaugt kāds literārs darbs, taču pagaidām šī pieredze vēl nav apstrādājusies manā zemapziņā, lai es to varētu kaut kur izpaust. Līdz šim man nav gribējies neko par to rakstīt, bet, iespējams, pēc gadiem tas varētu notikt.

Tavā dzejoļu krājumā Izdzēstie attēli tomēr ir zināmas atsauces – uz tavu pirmo dzejas lasījumu bārā, dejām uz galda...

Tas parādās, bet ne tādā tiešā veidā, ka es būtu iecerējusi: lūk, tagad, Komūnā stāvot aiz bāra, es savākšu materiālu un tad to izmantošu. Šajos dzejoļos tas ir uzpeldējis dabiski un pat neplānoti.

Kā sader darbs bārā ar darbu muzejā? Pēc ceturtdienu bāra naktīm tu gāji uz muzeju?

Muzeja algas nav lielas, un ir tikai normāli, ka cilvēki vēl kaut kur piepelnās. Daudzi mani kolēģi arī to dara.

Kā tev pašai bija to apvienot? Vai kāda no šīm abām darbavietām neguva pār tevi virsroku?

Tas bija tāds patīkams līdzsvars, jo muzejs ir ļoti interesanta darbavieta, es daudz nodarbojos arī ar pētniecību un zināmā mērā akadēmiskām lietām, turpretī bāra vide ir neformāla un prasa atbrīvotību. Man likās, ka šīs divas lietas manā dzīvē ievieš līdzsvaru – ir šīs trakās bāra naktis, un ir muzeju rīti, kad es vadāju pa muzeju apmeklētāju grupas un cenšos radīt labu iespaidu.

Kādi ir tavi pienākumi muzejā?

Es daru daudz lietu, jo nelielos kolektīvos sanāk, ka cilvēki ir ļoti daudzfunkcionāli: vadu ekskursijas, pētu Raiņa un Aspazijas mantojumu, krājumu, nodarbojos ar sociālajiem tīkliem, rakstu projektus, veidoju un organizēju izstādes, meklēju māksliniekus, plānoju pasākumus – Muzeju nakti, Balto nakti, Dzejas dienu pasākumus, Punctum festivāla pasākumus – tas ir diezgan liels apjoms, turklāt šiem projektiem ir nepieciešams arī piesaistīt līdzekļus.

Kas tevi dzen organizēt visus šos projektus?

Tā ir mana iekšējā sajūta, kurai ļaujos, un domāju, ka šī projektu aktivitāte vai pat hiperaktivitāte, kas man piemīt, ir tikai fāze, periods manā dzīvē, kas drīz beigsies, jo jūtu, ka man tas drīz apniks un es sākšu orientēties uz kaut ko citu, bet pagaidām man pašai vēl ir interesanti. Man ir ļoti paveicies ar priekšniecību – muzeja direktori un vadītāju, kuras ļoti atbalsta manas iniciatīvas, kas ne vienmēr tiešā veidā ir saistītas ar Raini vai Aspaziju, pēdējā laikā jau gandrīz vispār nav, bet es jūtu, ka ir lietas, ko vajadzētu izdarīt.

Es visos šajos projektos esmu saskatījusi jēgu, kaut vai mazu jēgu, bet tas kaut ko dod mūsu kultūras videi un sabiedrībai šeit Rīgā, tas pilnveido un bagātina, dod gandarījumu cilvēkiem – es saskatu tajā jēgu. Arī es pati katrā no šiem organizētajiem pasākumiem pieredzu kaut ko jaunu un gūstu sev kādas atziņas, ir arī estētisks prieks, piemēram, multimediālā dzejas vai prozas lasījumā, kas man pašai šķiet baudīšanas vērts, un es redzu, ka arī cilvēki, kas sanākuši, to izbauda.

Ļoti daudz sev iegūstu pasākumu cikla Pasaules literatūras vakari lasījumos un diskusijās, satiekot autorus no dažādām valstīm un runājot ar viņiem. Man vienmēr ir bijis ļoti žēl, ka šie pasākumi nav tik labi apmeklēti. Ir pasākumi, kas ir ļoti labi apmeklēti, bet ir arī pasākumi, uz kuriem atnāk pieci cilvēki. Esmu ievērojusi, ka cilvēki nāk uz vārdiem, kurus viņi pazīst. Ja ir tikai ārzemnieki, tikai šie svešie vārdi, cilvēkiem tas neko neizsaka, viņiem nav intereses tērēt laiku. Es to saprotu. Var jau būt, ka ir jābūt specifiskai, padziļinātai interesei šajā jomā, lai nāktu uz šādiem pasākumiem, un ne jau tik daudziem cilvēkiem šāda interese ir.

Pastāsti par papirosiem aiz Aspazijas dīvāna, kas pieminēti vienā no taviem dzejoļiem!

Aspazijas personīgā dīvāna restaurācijas laikā tika atrasti papirosi. Kam tie ir piederējuši, mēs nezinām. Iespējams, pašai Aspazijai, iespējams, kādam citam, varbūt Ziemeļniekam.

Pati būdama dzejniece, kā tu uztver Raiņa un Aspazijas mantojumu?

Es to kaut kā nodalu. Kad strādāju ar šiem materiāliem, es uz tiem neskatos tādā veidā, ka varētu tos izmantot savā daiļradē, bet, protams, es tos sasaistu ar savām pārdomām. Mani vienmēr ir biedējis un atgrūdis tas, ka es nodarbojos ar ļoti pastarpinātu faktu izvilkšanu – man nekādā veidā nav pieejami pirmavoti, un es visu laiku veidoju sev tikai interpretāciju, kas ir balstīta uz citām interpretācijām, beigās es radu kaut kādus Raiņa un Aspazijas tēlus, ko nododu tālāk apmeklētājam, bet, cik tas ir īsti un atbilstoši, es tiešām nezinu, un tas man savā ziņā nepatīk.

Zinot arī to, cik liels ir kļūdas koeficients muzeja krājuma aprakstos, – cilvēks ir vienkārši kļūdījies kādā faktā, un tālāk tas viss ieietas un kļūst par realitāti. Tā lielā mērā tomēr ir tāda fiktīva pasaule, gribam mēs to vai ne, tā ir fiktīva realitāte, un mēs katrs jaunais muzeja speciālists atkal veidojam katrs savu fiktīvo pasauli.

Kādas atziņas tu esi paņēmusi līdzi no tā laika, kad strādāji Akuratera muzejā, un tagad no Raiņa un Aspazijas mājas?

Akuratera muzejs bija brīnišķīgs sākums, jo tā ir ļoti radoša vieta ar Mairu Valteri un Rutu Cimdiņu, kuras ir absolūti pretmeti, bet viņas katra savā veidā ir ļoti ekscentriskas un avangardiskas personības, un viņu pieeja ir ļoti brīva un traka. Bohēmiski ievirzītā vide mani iedvesmoja.

Man tiešām tas vairāk asociējas ar šīm personībām un viņu īpašo enerģētiku, ar ko viņas ir piepildījušas šos pasākumus un telpas.

Raiņa un Aspazijas muzejā man sākumā nācās mazliet pacīnīties, lai iegūtu neatkarību, bet citādi es nevaru eksistēt, es nevarētu tur vispār strādāt, ja man netiktu dota zināma brīvība. Es brutāli izcīnīju savu neatkarību, vismaz es to tā izjutu. Es panācu savu. Pārējie saprata, ka ir jēdzīgāk ļaut man būt brīvai, jo es izdaru vairāk un izpaužos produktīvāk. Manī tas vienmēr ir bijis arī pirms tam, bet tur es varēju izpausties un pati aptvert un apzināties, ka spēju uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus, kas ietekmē daudzus citus, un tādā ziņā – augt kā personība.

Raiņa un Aspazijas muzejā, ikdienā strādājot ar cilvēkiem, es arī atbrīvojos no daudzām ilūzijām par sevi. Protams, gribas domāt par sevi kā par visjaukāko cilvēku, bet, kad nonāc visdažādākajās, visdīvainākajās situācijās un uzsprāgsti, sāc saprast, ka visi cilvēki ir ar emocijām un tas ir normāli.

Tev ausīs ir auskari ar Aspazijas attēlu, bet ne ar Raini... Vai esi izvēlējusies savu pusi?

Protams, jo skaidrs, ka Aspazija nonāca nežēlastībā – kaut kādā mērā savas pašas vainas dēļ, bet arī laikmeta dēļ – idealizētā upura loma – viņa uzupurējas Rainim, atdod sevi, tā ir sievietes sūtība nolikt sevi malā un aizmirst... Mēs nezinām, cik liels ir Aspazijas ieguldījums Raiņa lugās un Raiņa daiļradē vispār – var gadīties, ka tas ir daudz lielāks, nekā mēs vispār esam gatavi pieņemt.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Aspazija viņu radīja un izveidoja, tāpat kā radīja un uzturēja leģendārā un dievišķā ģēnija auru – viņa bija baigā PR speciāliste! Arī pēc viņa nāves – viņas runa ar diezgan lielo patosu par Raiņa garu, kas tagad mums ir visapkārt... Un kā viņa pati pēc tam tiek aizmirsta un netiek ielikta pat piemineklī, pieminekļa sakarā ar viņu pat nepakonsultējas. Man tas šķiet traģiski, man tas šķiet nepareizi. Tā bija laikmeta nežēlība pret sievietes personību.

Vai, saskaroties ar citām interpretācijām no malas, izjūti īpašu lojalitāti pret šīm personībām?

Nē, man tāda sajūta ir tikai tad, kad lasu dzeltenos sižetiņus par Raiņa dēlu, kurš it kā varētu būt bijis, un citas dzeltenas spekulācijas. Kā jebkuram cilvēkam, arī Rainim bija dažādas puses un trūkumi, kā tik viņam nebija! Viņš bija ļoti pretrunīgs tēls, dīvains un, es domāju, grūts cilvēks. Tajā pašā laikā – pozitīvs un mīlošs, un palīdzēt un uzupurēties gribošs, ar milzīgām darbaspējām – pilnasinīgs cilvēks, bet, ja viņu atveido tikai no kāda viena aspekta un vēl ļoti spekulatīvā veidā, kas nebalstās uz faktiem, man rodas zināmas emocijas.

Kā darbs muzejā noder tavai radošajai darbībai un dzejas rakstīšanai?

Esmu par to domājusi un secinājusi, ka patiesībā nenoder. Traucē. Jo es diezgan daudz laika veltu savām darba aktivitātēm, šiem projektiem, kuri prasa ļoti daudz radošas enerģijas, ko es atņemu, atrauju savām radošajām aktivitātēm, – man ir diezgan daudz ideju, ko nevaru realizēt, jo man nav bijis laika. Arī šis dzejas krājums tapa ļoti ilgi, jo nebija laika tam pieķerties. Par laimi, Arvis Viguls (dzejas krājuma redaktors – I. Ž.) uzņēmās iniciatīvu.

Vai varētu teikt, ka tas, ko tu raksti, ir konceptuālā dzeja?

Teiksim tā, mani interesē arī šis virziens. Atsevišķos gadījumos tā ir konceptuālā rakstība jeb, precīzāk, neradošā rakstība savienota ar radošo, piemēram, dzejolis Mans vanags, kur kolāžā savienoti atrastās dzejas un Google meklējumu rezultāti ar manu iekšējo monologu. Es teiktu, ka manā daiļradē parādās konceptuālās dzejas elementi, bet tādā tīrā veidā... Esmu par to domājusi un mēģinājusi tā rakstīt, bet man kļūst garlaicīgi, jo visu laiku gribas rakstīt klāt arī pašai savu tekstu, bet, tiklīdz kaut ko pieraksti klāt, kaut ko pamaini, tā īsti vairs nav konceptuālā dzeja, tas jau ir kaut kāds radošās un neradošās rakstības apvienojums. Tas droši vien arī ir tas, ko Arvis Viguls domāja, kad teica, ka manā konceptuālismā parādās emocionālais aspekts. Jo konceptuālā dzeja nav par emocijām, bet par ideju.

Ko tu pati meklē citu autoru dzejā?

Es tomēr meklēju ideju. Man patīk ieraudzīt, kā autors ir risinājis kādu savu domu. Interesanti, ja autoram sākumā ir bijusi ideja un tikai pēc tam teksts, jo tas ir daudz grūtāk nekā uzrakstīt savu mirkļa emociju izklāstu, ko es arī varu darīt, bet man tas šķiet viegli. Nākamais līmenis jau ir pārzināt šo kultūrslāni, kas ir zem mums visiem, un spēlēties ar to, spēlēties arī ar sabiedrībā esošajām idejām, ziņām vai sajūtām un mainīt lasītāja skatījumu uz tām.

Vai tas ir arī tavs kā autores mērķis, misija?

Es neteiktu, ka šis spēles elements būtu mans galvenais mērķis, tas ir tas, ko man patīk lasīt citu autoru dzejā, bet ir arī citi uzdevumi, piemēram, mani interesē arī īsta emocionālā sadaļa, man patīk lasīt kaut ko īstu par šo konkrēto cilvēku, par viņa emociju pasauli, pārdzīvojumu, jo var jau just, vai tas ir īsts pārdzīvojums, uzreiz var saprast, ja tas ir safabricēts.

Ja runājam par manu misijas apziņu, tā ir klasiska – pateikt kaut ko patiesu par pasauli, kurā mēs dzīvojam, par savu realitāti. Kaut kādā mērā arī paust savu pārdzīvojumu, jo, iespējams, kāds cits tajā ieraudzīs sevi un piedzīvos kādu katarses momentu.

Vai dzejoļos tu rādi diezgan konkrētu sociālo realitāti, vai dzejai ir jāreflektē par sociālajiem jautājumiem?

Tas noteikti nav primārais uzdevums, bet es domāju, ka tā ir katra autora izvēle, ko viņš ierauga ap sevi un ko izvēlas attēlot. Man ir svarīga apkārtējā sociālā realitāte, pirmkārt, tāpēc ka es tajā dzīvoju. Otrkārt, tāpēc, ka šie cilvēki ļoti bieži tiek atgrūsti.

Par kādiem cilvēkiem tu runā?

Es dzīvoju Grīziņkalnā, Lienes ielā, un redzu dažādus cilvēkus, kas nonākuši ne tajā labākajā savas dzīves brīdī, un jūtu ne īsti žēlumu, bet varbūt pētniecisku interesi, kāpēc tas tā ir, kāpēc cilvēks to ir izvēlējies. Es tajā gribu saskatīt arī kaut kādu estētisku kvalitāti, iespējams, tāpēc, ka neviens cits to tur nesaskata.

Vai, tavuprāt, tā ir unikāla tēma, par ko tu izvēlies rakstīt?

Nē, tā nav unikāla, bet tā ir tāda tēma, ko, visticamāk, neviens neizvēlētos un arī es pati, visticamāk, neizvēlētos, tieši tāpēc man ir interesanti. Starp citu, es bieži apzināti izvēlos rakstīt par to, kas citiem šķiet neinteresants, neglīts vai nešķiet aprakstīšanas vērts, nevis tāpēc, ka gribētu būt oriģināla, bet vienkārši aiz kaut kāda dīvaina spīta. Un tas spīts mani citreiz iegāž! Kāpēc gan izdzēstos attēlus uzskatīt par neestētiskiem? Varbūt tieši tajos ir visvairāk patiesības, bet varbūt tā ir tikai garlaicības vai pat stulbuma galerija. Ļoti iespējams, ka tieši tur ir visvairāk brīvības. Tā ir mana iekšējā, introvertā komunikācija pašai ar sevi par to, ko redzu sev apkārt un kā pavadu savu dzīvi.

Šādā sakarā arī krājumā ir pēdējais dzejolis Par maukām?

Izņemot Izdzēstos attēlus, Notēlo šo un Mans vanags, visi pārējie teksti grāmatā ir jau veci teksti, tagad es rakstu citādi. Arī tāpēc man nebija viegli veidot šo krājumu. Konkrētais dzejolis ir saistīts ar to, ka tas dzejolis, ko es uzrakstīju sākumā, Sieviete parastā, saņēma ļoti naidpilnas atsauksmes, un tas bija tiešām pārsteidzoši, jo es nebiju domājusi, ka cilvēki varētu sākt mani ienīst par dzejoli.

Kas tie bija par cilvēkiem?

Dzejolis bija publicēts Satori, un tur bija komentāri gan no lasītājiem, gan no dzejniekiem, kas bija sadalījušies divās nometnēs: bija tādi, kuriem šis dzejolis ļoti riebās, un tādi, kam ļoti patika. Bija arī cilvēki, kas man personīgi teica, ka viņiem riebjas šis dzejolis. Bija interesanti vērot šo reakciju. Acīmredzot sievietes tēls, sieviete, kas lieto alkoholu un uztur brīvās attiecības, ir tas, kas cilvēkiem nepatīk. Protams, bija arī iebildumi pret dzejoļa "kvalitāti". Taču bija arī dzejnieki, kas teica pretējo – ka dzejolis ir satriecoši foršs.

Man radās sajūta, ka vajag paskaidrot, kāpēc es rakstu par šādu sievieti un vai es pati esmu tā vai neesmu tā, un vai man uztvert šos pārmetumus kaut kā personīgi. Es vienkārši to pārdomāju un uzrakstīju šo pēdējo dzejoli, kas aizstāv lamuvārdus latviešu valodā. Jo, aizstāvot lamuvārdus, es aizstāvu realitāti. Diemžēl tā nav un nevar būt vienmēr skaista un pieklājīga. Ja mēs atainotu tikai vienu realitātes daļu, literatūra tiktu padarīta sterila, šaurāka, garlaicīgāka un vairs nepildītu savu funkciju, tad tā būtu tikai reprezentatīva un pareiza, uzposta priekš viesiem.

Kultūra jau pirms vairākiem gadsimtiem ir tikusi tam pāri. Latvieši mākslā un literatūrā kaut kādu apstākļu dēļ tomēr cenšas būt un veidot šo reprezentatīvo materiālu. Arī lai to varētu rādīt citiem, dot uz ārzemēm, jo to var "rādīt", mēs orientējamies uz to. Taču es tajā neredzu mākslas mērķi un sūtību.

Vai tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc tavos dzejoļos diezgan atklātā un tiešā veidā izteikti parādās seksualitātes diskurss?

Tas parādās, jo tā ir normāla jebkura cilvēka dzīves sastāvdaļa, tā ir pieredzes daļa. Protams, parādās arī kaut kāds provokatīvais moments, bet, ja man ir ideja dzejolim, kāda starpība, ar kuru dzīves aspektu tas ir saistīts.

Ko tev nozīmē cilvēku reakcija uz taviem dzejoļiem?

Īpaši daudz par to nedomāju. Es vados pēc savas iekšējās pārliecības, kas man ir jāraksta, un nedomāju par to, ka to kāds lasīs. Tā ir mana dzejoļa rakstīšanas situācija, stāvoklis, mana iekšējā garīgā dzīve. Dzejoļa rakstīšanas brīdi nevar salīdzināt ne ar ko citu, tas ir īpašs pārdzīvojums, kas ir ļoti svarīgs manas iekšējās dzīves process, kuru man noteikti ir nepieciešams realizēt. Es nerakstu tādēļ, lai gūtu kādu noteiktu reakciju no sabiedrības, es rakstu tāpēc, ka tā ir mana vajadzība. Protams, tas ir egoistiski, un tāpēc tā ir mana introvertā nodarbe, ar ko nodarbojos savā brīvajā laikā.

Kādā veidā tu izjūti dzejas rakstīšanu kā garīgu nodarbi?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, ko ir nepieciešams apskatīt daudz plašāk, nekā šobrīd tas ir iespējams. Bauda, ko dzejnieks pārdzīvo, radot dzeju, atšķiras no jebkuras citas baudas un pārdzīvojuma. Vecumā no 18 līdz 27 gadiem es pievērsos garīgajai sfērai un tad arī iekšēji analizēju garīgās prakses, piemēram, meditāciju, adorāciju, kontemplāciju, lūgšanu, – visas šīs nodarbes bija vēl nepieredzēti, ne ar ko nesalīdzināmi pārdzīvojumi. Izrādījās, ka pastāv paralēla garīgā dimensija, kas atšķiras no jebkā cita šajā realitātē, bet jebkuri mēģinājumi ietvert šo pieredzi vārdos beidzās ar izgāšanos.

Atceros, baznīcā redzēju šādus jauniešus, kas kā narkomāni pavilkās taisni uz šīm satraucošajām sajūtām. Nedz narkotiku, nedz orgasma, nedz Dieva pieredzes kaifs nepakļaujas valodai, valoda ir pārāk ierobežota. Arī dzejas radīšanas pieredzes apraksts droši vien izklausītos pārāk histērisks, bet tie dzejoļi, kas rodas tā rezultātā, patiesībā ir tikai ļoti vārga un nenozīmīga atblāzma, tās varētu nosaukt par šīs pieredzes atlūzām, pat par spīti tam, ka dzeja ir vienīgais medijs, kam ir potenciāls izteikt neizsakāmo.

Es pašlaik rakstu dzejoļus par sen aizmirstiem plūdiem, un šīs atmiņas par atmiņām arī ir tas garīgās dzīves potenciāls cilvēkos. Neizmantot to nozīmētu dzīvot nabadzīgāku, mazāk pilnvērtīgu dzīvi.

Kādu tu redzi savu vietu pašreizējā dzejas ainā?

Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai literatūra būtu daudzveidīga, lai katrs cilvēks atrastu kaut ko savai gaumei. Ir lasītāji, kas meklē patieso, ir arī tādi, kas vēlas tikai izdzīvot skaisto valodas plūdumu vai bagātīgo, skaisto valodas spēli, ir cilvēki, kurus interesē intelektuālas spēles, intelektuālas atsauces. Piedāvājumam ir jābūt pieejamam ikvienai no šīm gaumēm, interesēm, un tāpēc ir svarīgi, lai arī dzejas krājumu klāsts būtu pietiekami dažāds. Tāpēc cenšos nekritizēt to, kas neatbilst manai gaumei, jo zinu, ka gaumes ir dažādas un varbūt kādam citam tie dzejoļi būs svarīgi.

Uzskatu, ka es realizēju savu brīvību, ka esmu patiesa pret sevi, patiesa savai iekšējai sajūtai un vienīgi tam ir nozīme. Es vēlos būt mierā ar sevi, nevis izlikties un rakstīt, lai gūtu pozitīvu atsauksmi vai pozitīvu uzmanību, kas man liktu justies labi. Ja es tā darītu, es justos slikti, jo tas būtu pretrunā ar manu sirdsapziņu, pretrunā ar manu pārliecību. Esmu ļoti emocionāls cilvēks, un man ir svarīga iekšējā sajūta, kā es izjūtu lietas. Mani dzejoļi ir manas personības daļa, es domāju, ka tie kopumā kaut ko pasaka par cilvēku, un jebkurā cilvēkā ir absolūti labais un absolūti sliktais, un dzīve ir mēģinājums noturēties līdzsvarā, izdarīt izvēles, kas palīdz noturēties labajā pusē, netraumējot citus, bet ēnas puse ir ikvienā.

Ja dzejoļi, pirmkārt, ir nepieciešami tev pašai, vai neesi domājusi, ka varētu būt pilna laika dzejniece?

Tas, protams, būtu satriecoši, ja es tā varētu! Taču tas nav iespējams, jo kaut kādā veidā ir nepieciešams pelnīt iztiku.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja