Kurš dziedātājs vienas sezonas laikā debitē Nemorīno lomā Gaetāno Doniceti komēdijā Mīlas dzēriens un Tristana lomā Riharda Vāgnera drāmā Tristans un Izolde? Kuram dziedātājam balss ļauj izpildīt gan tenora, gan baritona partijas? Atbilde ir nepārprotama – tikai Maikls Spairss. Nākamajā nedēļā 16. decembrī unikālais amerikāņu mākslinieks sniegs solokoncertu Latvijas Nacionālajā operā (LNO). Maikls Spairss kopā ar franču pianistu Matjē Porduā atskaņos Riharda Vāgnera ciklu Vēzendonkas dziesmas, Gustava Mālera Klejojošā mācekļa dziesmas, Riharda Štrausa Četras dziesmas un Ēriha Volfganga Korngolda ciklu Neiznīcība.
Rīgā Maikls Spairss uzstāsies uzreiz pēc debijas Nemorīno lomā Mīlas dzērienā Barselonas Gran Teatre del Liceu un neilgi pirms debijas Tristana lomā Tristana un Izoldes jauniestudējumā Ņujorkas Metropoles operā. Nākamā gada 21. martā šī izrāde tiešraidē no Ņujorkas būs skatāma Rīgas kinoteātrī Forum Cinemas.
Maikls Spairss, kurš ir dzimis 1979. gadā un audzis muzikālā ģimenē nelielā pilsētā Mensfīldā Misūri, guvis ievērību bel canto repertuārā (īpaši Džoakīno Rosīni operās) un franču lielās operas heroiskajās lomās. Mākslinieka repertuārs ir neiedomājami plašs – tajā jau ir vairāk nekā 80 operlomu. Maikls Spairss sevi dēvē par baritenoru un par savu misiju uzskata vispārpieņemtās balss tipu klasifikācijas izaicināšanu. Viņš neiekļaujas šauros rāmjos – Maikla Spairsa balss ļauj viņam spoži sasniegt augstās notis, savukārt iespaidīgais zemais reģistrs atgādina, ka savu ceļu vokālajā mākslā viņš ir sācis kā baritons (operas izrādēs viņš dzied tenora lomas).
Savas iespējas un vokālo tehniku dziedātājs demonstrē godalgotajā 2021. gadā iznākušajā soloalbumā BariTenor. Viņam ir interesants un apjomīgs ierakstu klāsts – tie ir gan soloalbumu, gan operu un oratoriju ieraksti, kurus izdod kompānija Erato/Warner Classics. Tajos izpaužas Maikla Spairsa pētnieciskā interese par repertuāru un muzikoloģisko meklējumu rezultāti. Albumā Amici e Rivali (2020), kas ir ierakstīts kopā ar tenoru Lorensu Braunliju, ir iemūžināta Rosīni opermūzika – šo darbu solisti ir veltījuši dziedātājiem, kuriem Rosīni ir sacerējis savu operu partijas. Albumā Contra-Tenor (2023) Maikls Spairss vēsta par baroka laikmeta tenoriem, kuri bija tikpat populāri kā kastrāti. Albumā In the Shadows (2024) viņš dzied Vāgnera opermūziku un iepazīstina ar komponistiem, bez kuriem Vāgners nebūtu kļuvis par Vāgneru. Savukārt ierakstu kompānija Opera Rara šogad laidusi klajā albumu, kurā Maikls Spairss ir ieskaņojis Gaetāno Doniceti solodziesmas.
Maikls Spairss sevi dēvē par baritenoru un par savu misiju uzskata vispārpieņemtās balss tipu klasifikācijas izaicināšanu. Foto – Marko Borelli
Maikls Spairss ir gaišs, labestīgs un atvērts cilvēks – šīs īpašības ir jūtamas arī viņa sniegumā, kas ir enerģijas, dzīvesprieka un optimisma pilns. Maikls Spairss ir arī uzņēmīgs administrators – viņš ir ASV reģionālās operas kompānijas Ozarks Lyric Opera mākslinieciskais vadītājs.
Par visām savas neordinārās karjeras šķautnēm Maikls Spairss stāsta intervijā KDi.
Vai atceraties brīdi, kad sapratāt, ka vēlaties kļūt par dziedātāju?
Tas bija nevis konkrēts brīdis, bet apstākļu kopums – manā ģimenē visi ir dziedātāji. Kopš sevi atceros, mēs kopā izpildījām klasisko un folkmūziku. Mani vecāki gandrīz četrdesmit gadu bija mūzikas skolotāji. Mani nosauca par godu tēvocim, kurš nomira, kad es biju gadu vecs. Viņa sapnis bija kļūt par operdziedātāju, taču 36 gadu vecumā viņam tika diagnosticēts retas formas rīkles vēzis, un gada laikā viņš zaudēja cīņu ar šo slimību. Viņam bija Enriko Karūzo un Mario Lancas ierakstu kolekcija – tie bija vienīgie dziedātāji, kurus viņš klausījās. Es augu, zinot, ka esmu nosaukts viņa vārdā, un domāju – varbūt kādu dienu es piepildīšu tēvoča sapni un kļūšu par dziedātāju. Tikai tad, kad sāku studēt koledžā – 19 gadu vecumā –, sapratu, ka man ir iespējama karjera operā. Nolēmu – viss, ko vēlos darīt, ir apceļot pasauli un darīt cilvēkus laimīgus.
Es dziedu kopš mazotnes, un opera man šķita lielisks izpausmes veids. Sāku mēģināt kaut ko darīt šajā virzienā – apmēram divus gadus piedalījos dažādās noklausīšanās sesijās. Ja dzīvo mazā pilsētā ASV, ir ļoti grūti sākt karjeru operā. Ir jāpārceļas uz Ņujorku vai Sanfrancisko. 23 gadu vecumā nolēmu paņemt visus savus uzkrājumus un doties uz Eiropu, lai piedalītos dziedātāju atlasēs tur. Es tiku uzņemts Arnolda Šēnberga korī Vīnē. Daudzus gadus dziedāju šajā kolektīvā, un tas man ļāva nopelnīt, lai pieteiktos solistu atlasēs visā Eiropā.
Īstenībā pirmo reizi atbraucu uz Eiropu, kad bija 21 gadu vecs, taču atgriezos ASV, lai nopelnītu naudu, un strādāju celtniecībā. Es to pieminu tāpēc, ka arī Covid-19 pandēmijas laikā strādāju par celtnieku, jo nebija darba pamatprofesijā, – es pievienojos saviem draugiem celtniecības un ainavu arhitektūras biznesā. Es protu strādāt smagu fizisku darbu.
Vai pandēmijas gados pieļāvāt domu, ka turpmāk, iespējams, būs jāstrādā nozarē, kas nav saistīta ar mākslu?
O, jā! Kādu brīdi tiešām domāju, ka viss var sabrukt, – cits pēc cita tika atcelti operu iestudējumi un koncerti. Es meklēju darbu un atgriezos celtniecībā. Strādāt smagu darbu 40 gadu vecumā ir pavisam citādi nekā 20 gados. Tas man nāca par labu, jo palīdzēja atgūt fizisko formu. Esmu no diezgan nabadzīga reģiona ASV, un mēs esam pieraduši darīt to, kas ir jādara, lai izdzīvotu. Vienmēr esmu bijis mākslinieks un strādnieks vienlaikus. Es stāvu ar abām kājām uz zemes, man patīk strādāt ar rokām un veidot kaut ko taustāmu.
Kad esi pabeidzis kādu būvniecības vai ainavu arhitektūras projektu, tu redzi sava darba rezultātu. Savukārt muzicēšana un dziedāšana ir kaut kas ezoterisks. Mākslinieks var cītīgi strādāt ik dienu desmit gadu garumā, un viss, ko viņš var teikt par savu darbu: "Es varu dziedāt skaistas melodijas un darīt cilvēkus laimīgus!" Viņam nav nekā konkrēta, ko parādīt. Darba augļi ir nemateriāli.
Tagad radošās slodzes uz skatuves jums atkal netrūkst. Kādu gandarījumu jums sniedz šī ezoteriskā nodarbošanās?
Šajā darbā visu izšķir sajūta, kas caurvij izpildītājus un savieno viņus ar skatītājiem. Mākslinieks jūt, vai tas, ko viņš dara, aizkustina publiku vai ne. Dažreiz man pašam šķiet, ka mans sniegums nav bijis pietiekami labs, bet citi apgalvo, ka tā ir bijusi mana labākā izrāde. Man ir svarīga klausītāju reakcija. Ja viņi jūtas piepildīti, es zinu, ka mēs uz skatuves esam izdarījuši kaut ko labu.
Maiklss Spairss (ar lelli rokās) atveido titullomu Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstos Parīzes Komiskajā operā 2025. gada rudenī. Foto – Stefāns Brions
Jūsu tēvocis klausījās Enriko Karūzo un Mario Lancu. Vai jums šie dziedātāji arī ir tuvi?
Noteikti Mario Lanca ir tas, kurš ieveda mani operas pasaulē. Pirms tam es daudz piedalījos mūziklos un stāvēju krustcelēs – pienāca brīdis, kad man bija jāizvēlas starp mūzikliem un operu. Skolā saņēmu stipendiju abu jomu apgūšanai, taču opera sākotnēji šķita sveša un bija daudz lielāks izaicinājums. Man ļoti gribējās apgūt citas valodas, tajā laikā es runāju tikai angliski. Dziedāt mūziklos angļu valodā ir lieliski, tāpēc ka tu saproti katru vārdu un iedarbības spēks ir uzreiz jūtams, jo arī klausītājiem viss ir skaidrs. Taču ir noteikta robeža, cik daudz zināšanu mākslinieks var iegūt mūziklos. Opera ir neizsmeļama savā bagātībā, to nekad nevar apgūt pilnībā. Tā sevī akumulē vismaz četru gadsimtu sasniegumus filosofijā, mākslā un zinātnē. Mani piesaistīja operas sarežģītība.
Es nevēlos darīt neko garlaicīgu, vienkāršu un to, ko dara pārējie. Vēlos darīt kaut ko sarežģītu, tāpēc mana karjera ir attīstījusies atšķirīgi no citiem māksliniekiem. Mani stimulē grūti uzdevumi. Esmu jau nodziedājis vissarežģītākās, visneprātīgākās lomas, jo pats esmu mazliet neprātīgs. Mans domu gājiens ir šāds: kura ir vissarežģītākā partija? Man tā ir jānodzied!
Tā rīkojos kopš 20 gadu vecuma, kad sāku dziedāt operu. Es pētīju operas literatūru un teicu sev: "Re, šī ir visgrūtākā loma! Man ir jāvingrinās un jāskatās, vai esmu spējīgs to nodziedāt!" Tā es sev piemeklēju partijas citu pēc citas. Neapgalvoju, ka jebkad esmu perfekti noslīpējis kādu lomu, taču man bija svarīgi apgūt vērienīgas partijas, kā Čellīni (Hektora Berlioza Benvenuto Čellīni), Hofmanis (Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāsti), Arnolds (Džoakīno Rosīni Vilhelms Tells), Enejs (Berlioza Trojieši) un Fervāls (Vensāna d’Endī Fervāls). Fervāls ir absolūti traka loma! Tā ir tāda, it kā Vāgners un Berliozs būtu ieņēmuši bērnu.
Tā vienmēr ir bijusi mana filosofija – ja kaut kas padodas viegli un to dara citi, es tam neķeros klāt. Es gribu atrast savu kalnu un uzkāpt tajā.
Kuri pašlaik ir jūsu muzikālie varoņi?
Mani iedvesmo Čečilia Bartoli un Džoisa Didonato – viņām ir apbrīnojams karjeras ceļš. Manas autoritātes ir arī Nikolajs Geda un Plasido Domingo, kuri ir sasnieguši neticamas virsotnes profesijā. Plasido Domingo ir kļuvis arī par diriģentu un karjeras vēlīnajā posmā sāka dziedāt baritona lomas. Es sāku kā baritons, un bija vajadzīgi daudzi gadi, lai es saprastu, kas ir tenors un kādas ir manas balss īpašības un spējas. Nikolajs Geda ir paraugs solokoncertu veidošanas un valodu apgūšanas meistarībā. Mani fascinē viņa snieguma mākslinieciskais dziļums un radošā ilgmūžība. Geda dziedāja līdz pat 80 gadu vecumam, un tāds ir arī mans mērķis.
Talantīgākie soprāni vienmēr tiek salīdzināti ar Mariju Kallasu. Šķiet, ka tenoriem ir vairāk paraugu operas vēsturē, vai ne?
Jā, operas vēsturē ir bijis daudz tenoru zvaigžņu. Protams, vairākums automātiski nosauc Lučāno Pavaroti un Enriko Karūzo, taču, piemēram, Vācijā visi atceras Frici Vunderlihu, kurš ir viens no visu laiku labākajiem dziedātājiem. Manu favorītu vidū ir francūzis Žoržs Tils un beļģis Andrē d’Arkors, kuri man ir svarīgi tāpēc, ka darīja to, ko nedarīja citi izpildītāji.
Ja runājam par superzvaigznēm, jāsaprot, kāpēc dažiem izdevās kļūt par tāda lieluma zvaigznēm. Karūzo bija lielisks dziedātājs, bet iemesls, kāpēc viņš kļuva tik slavens visā pasaulē, ir viņa ierakstu klāsts. Arī Marijai Kallasai ir daudz ierakstu, kas ir pieprasīti joprojām. Lučāno Pavaroti kļuva par to visiem zināmo Pavaroti, kad sāka izpildīt populāro mūziku un parādījās spēlfilmā Jā, Džordžo (1982).
Kā teicāt, jums patīk izpildīt neprātīgi sarežģītas lomas, taču jūs to darāt šķietami bez piepūles. Kā jums tas izdodas?
Es sāku uzstāties, pirms iemācījos staigāt. Tā ir mana dzīve. Esmu apsēsts ar skaņām un dziedāšanu kopš triju četru gadu vecuma. Es labi pazīstu savu instrumentu – balsi. Es pats esmu sevi virzījis un izaicinājis vairāk nekā jebkurš cits. Ir maz tādu dziedātāju, kuri ir sākuši kā baritoni un pēc tam ir iemācījušies dziedāt tenora repertuāru, turklāt tādu repertuāru, kādu dziedu es. Operas vēsturē to ir izdarījuši tikai daži. Man vienkārši gribējās izmēģināt savus spēkus, un tas bija biedējoši. Lielāko daļu savas karjeras esmu bijis nobijies, bet tagad gan vairs neesmu.
Kas jums dod pārliecības sajūtu?
Jau esmu izdarījis visu, ko patiešām vēlējos, ja runājam par vissarežģītāko tenora repertuāru – Čellīni un Hofmani. Perfekti nodziedāt Čellīni ir gandrīz neiespējami! Tagad pievēršos Riharda Vāgnera lomām, un es tās dziedu, saglabājot bel canto stilu.
Man gribas paplašināt repertuāru un uzlabot savu sniegumu lomās, kuras jau esmu atveidojis, bet, godīgi sakot, man vairs nav sapņu lomu – pēdējos divdesmit gados es tās visas esmu nodziedājis. Manā repertuārā ir vairāk nekā 80 lomu. Nikolajs Geda savā karjerā ir izpildījis 74 lomas... Pirms dažiem gadiem es sev pajautāju: ko es cenšos sasniegt? Kāpēc es to daru? Sapratu, ka vienkārši turpinu strādāt. Daru to, ko man piedāvā. Man gribētos atgriezties pie dažām lomām, lai tās noslīpētu, bet mani visu laiku aicina dziedāt jaunas partijas.
Tas, ko esmu iemācījies savas karjeras gaitā, ir domāt un spēlēt ilgtermiņā. Ikviens dziedātājs piedalās atlasēs, pieņem piedāvājumus un izpilda dažādas lomas, taču nekad nevajag domāt, ka kaut kas viens – uzvara konkursā vai kāda partija – palīdzēs izveidot karjeru. Agrāk es arī tā domāju. Tas ir diezgan izplatīts pieņēmums: "Es izdarīšu vienu darbu, un mani pamanīs." Nē, tevi nepamanīs. Nē, tu uzreiz nekur tālu netiksi. Tu vari izraisīt īsu uzplaiksnījumu, bet, ja nebūs pārliecinoša turpinājuma, tevi drīz aizmirsīs. Vienīgais veids, kā veidot ilgstošu karjeru, ir turpināt strādāt un mācīties. Mācīties no savām kļūdām. Māksliniekam, kurš vēlas būt uz skatuves ilgtermiņā, ir jāprot sadzīvot ar neveiksmēm. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz neveiksmju man ir bijis!
Vai tiešām?
Protams! No 23 līdz 28 gadu vecumam es nepārtraukti piedalījos solistu atlasēs. Sešdesmit reižu noteikti. Man neko nepiedāvāja, bet visu laiku mierināja: "Tu esi jauns tenors, tev viss būs lieliski." Katru reizi, kad mani atraidīja, es domāju: kas ar šiem cilvēkiem notiek? Kāpēc viņi pieņem šādu lēmumu? Par laimi, esmu stūrgalvīgs un pārliecināju sevi, ka dziedātāju atlases speciālisti noteikti kļūdās. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka varbūt es kaut ko daru nepareizi. Man bija jāpārdomā viss, ko daru. Sapratu, ka esmu kļūdījies, domājot, ka, lai iekļautos operas vidē, man ir jābūt tādam kā pārējie. Lai izveidotu karjeru, uzreiz pēc 20 gadu vecuma sasniegšanas nav jāmēģina dziedāt Pučīni, Verdi un Vāgnera lomas, – tas ir pilnīgs neprāts, bet cilvēki to dara.
Mans sapnis bija dziedāt daudziem nezināmas, diezgan trakas lomas, un 28 gadu vecumā es nodziedāju savu pirmo lielo baritenora partiju – Džoakīno Rosīni Otello titullomu. Es interesējos par operas vēsturi un atklāju sev daudz operu, kuras tagad nav plaši zināmas un kuras netiek izpildītas pietiekami augstā līmenī. Nolēmu apgūt šo materiālu ar tādu nolūku, ka, pirms es sākšu dziedāt Verdi, Pučīni un citu repertuāru, man ir jāmācās no šo komponistu priekšgājējiem. Sāku iedziļināties Rosīni daiļradē. Es patiesi aizrāvos ar viņa mūziku, tuvojoties 30 gadu vecumam. Agrāk tā mani tik ļoti nevilināja. Rosīni kļuva par manas attīstības sākumpunktu. Pateicoties Rosīni, es apguvu vokālo tehniku un uzzināju, cik lielā mērā viņš ir ietekmējis visus pēctečus – līdzīgi kā pirms viņa to bija paveicis Mocarts.
Mocarts ir mainījis cilvēku priekšstatu par vokālo spektru un ielicis pamatus mūsdienu tenora repertuāram. Daudzi ir apgalvojuši, ka Ferrando operā Così fan tutte ir pirmā mūsdienu tenora loma, savukārt Tamino Burvju flautā ir pirmā varoņtenora loma. Ir daudz piemēru, kuri pierāda, ka Mocarts patiešām pacēla dziedātāja balsi citā kategorijā, un Rosīni viņam sekoja un pilnveidoja šos atradumus, savās partitūrās viņš pat ir atļāvies būt vēl trakulīgāks. Rosīni ir ietekmējis nākamās komponistu paaudzes un franču grand opéra žanru. Ir interesanti iepazīt operas vēsturi un analizēt tās attīstības pēctecību, pētīt Verdi un Vāgnera ietekmes avotus. Vāgners, kurš spēlē pats savā līgā, nekad nebūtu kļuvis par Vāgneru, ja nebūtu zinājis par bel canto. Vāgners ir belkantists. Katras viņa operas partitūrā ir tādi simboli, kas tiek izmantoti tikai bel canto mūzikā.
Vai jums bija grūti atrast savu balsi?
Šajā procesā ir daudz posmu. No 20 līdz 30 gadu vecumam man par savas balss īpašībām nebija ne jausmas. Es vienkārši mēģināju kaut ko darīt un dziedāt, bet neko nevarēju saprast. Nākamais posms sākās līdz ar manām pirmajām baritenora lomām Rosīni operās Laikraksts un Otello. Mani iepriecināja iespēja 2010. gadā dziedāt Mocarta oratorijā Atbrīvotā Betūlija Zalcburgas Vasarsvētku festivālā maestro Rikardo Muti vadībā. Šo darbu Mocarts sacerējis 15 gadu vecumā, baritenora partijā ir jūtami baroka stila elementi, kurus vēlāk pārņēma Rosīni. Lai to nodziedātu, ir nepieciešams triju oktāvu diapazons. Drīz pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas man bija nelielas balss izmaiņas, tas ir raksturīgi tenoriem šajā dzīves posmā. Balss kļuva lielāka un skanējums – vairāk piesātināts. Tikai tuvojoties 40 gadu robežai, konstatēju, ka manas vokālās spējas nostabilizējas.
Noticis tā, ka es nejauši izvēlējos pareizo karjeras ceļu, jo sākumposmā nespēju iekļūt Verdi un Pučīni opermūzikas izpildītāju lokā. Jaunībā, kad man bija nedaudz pāri divdesmit, es nebiju spējīgs dziedāt šo komponistu lomas, bet daži mani vienaudži to darīja spoži – šajā repertuārā viņi debitēja Ņujorkas Metropoles operā. Tagad viņi vairs nedzied. Tas ir bīstami – agrā jaunībā dziedāt Pučīni, Verdi un Vāgneru. Nav svarīgi, cik spēcīga ir jūsu balss. Ir jādomā par izturību, par to, vai tiešām jauns mākslinieks, kurš varbūt līdz galam vēl nepārzina savu instrumentu, ir gatavs šādai slodzei – lidot pa visu pasauli un dziedāt šīs milzīgās lomas. Visticamāk, pēc desmit gadiem no jums nekas vairs nepaliks pāri. Diemžēl tā arī notiek – daži kolēģi, ar kuriem kopā sākām savas profesionālās gaitas, vairs nedzied. Tās bija lieliskas balsis! Man šādas lomas standarta repertuārā netika piedāvātas, tāpēc man bija jāapgūst dažādas raritātes un man bija laiks iepazīt savu balsi. Lai es būtu spējīgs nodziedāt visas tās nežēlīgās galvenās lomas franču grand opéra darbos, man katru dienu ilgas stundas bija jāpavada mēģinājumu telpā. To es arī darīju. Es biju apsēsts ar šo procesu – ik dienu vingrinājos sešas astoņas stundas. Bieži zaudēju balsi, centos klausīties sevi un ieklausīties balsī. Es sevi ierakstīju un pēc tam uzmanīgi analizēju dzirdēto. Jau divdesmit piecus gadus – kopš 21 gada vecuma – man nav bijis vokālā pedagoga.
Vai uzskatāt, ka viņš jums nav vajadzīgs?
Manam aģentam un manai sievai ir ļoti laba dzirde, un viņi var man pateikt, ja es kaut ko daru nepareizi. Mana sieva arī ir dziedātāja. Mans aģents pazīst manu balsi labāk nekā jebkurš cits. Viņš mani ir dzirdējis kopš 28 gadu vecuma. Mēs strādājam kopā jau astoņpadsmit gadu, un visu šo gadu garumā nekad neesmu apstājies. Godīgi sakot, man pat nav laika meklēt skolotāju.
Ja rodas grūtības, jūs tās pārvarat pats? Zināt, ka varat sev palīdzēt?
Jā, tā ir. Es ierakstu sevi, klausos un domāju par balss skanējumu un sajūtām. Jaunībā nodarbojos ar kultūrismu. Daži uzskata, ka dziedātājiem tas ir kaitīgi. Ja to dara saprātīgi, tas nav kaitīgi. Kultūrismā ir jāiemācās domāt par ķermeni, ir jāzina, ko un kā tu dari, lai pareizi attīstītu muskulatūru. Sporta zālē gadās redzēt cilvēkus, kuri vingrinās nepareizi, jo nesaprot, ko viņi dara un kuras muskuļu grupas cenšas attīstīt. Tas pats ir ar dziedāšanu: vingrinoties ir jādomā gan par tēliem un sajūtām, gan par fizioloģiju – par to, kurš muskulis kurā brīdi kustas, par to, kā radīt vislabāko skaņu. Vingrinoties dziedātājam ir jāskatās spogulī un jāveic piezīmes. Šādu pieredzi var iegūt tikai praksē, nevis lasot mācību grāmatas.
Sākumposmā vokālais pedagogs ir nepieciešams, taču man bija skaidrs – ja vēlos veidot karjeru operā, man ir jāiemācās dziedāt, nevis akli darīt visu, ko saka skolotājs. Labs skolotājs iemāca audzēknim domāt pašam, bet daži pasniedzēji diemžēl pārvēršas par dīvainām kulta figūrām. Tā ir mana īpašība, ka vēlējos mācīties pats, apzinoties – ja man kaut kas neizdosies, tā būs mana, nevis kāda cita cilvēka neveiksme. Vecāki mani atbalstīja, kaut gan viņiem bija skumji, ka pēc divarpus studiju gadiem es pametu koledžu Misūri, kur apguvu dziedāšanu. Vecāki teica – tas ir tavs lēmums, tu vari darīt, ko vēlies. Par laimi, man izdevās. Es nopirku vienvirziena biļeti uz Eiropu un aizlidoju ar 1000 eiro kabatā.
Koledžu tā arī neabsolvējāt, un diploma jums nav?
Nav gan.
Tātad zināmā mērā esat autodidakts.
Jā, tā varētu teikt. Vecāki bija mani mūzikas skolotāji no piecu līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Viņi man iedeva zināšanu pamatu. Mana mamma un tēvs ļoti labi dziedāja, viņi man stāstīja, kā ir pareizi jāstāv uz skatuves, kā elpot un dziedājumā izpaust emocijas. Kopā ar visu ģimeni es uzstājos uz skatuves kopš divu gadu vecuma. Vecāki bija mani dramaturģijas, orķestra spēles, aktiermākslas un dziedāšanas skolotāji. Mana mamma ir uzrakstījusi neskaitāmas lugas un mūziklus, kurus mēs visi kopā iestudējām. Viņa gribēja kļūt par operdziedātāju, bet tad nolēma kļūt par skolotāju. Mana māsa ir Brodvejas dziedātāja, viņa dzīvo Ņujorkā.
Mēs ar ģimeni uzstājāmies trīs četras reizes nedēļā, visās kāzās un bērēs mūsu pilsētiņā. Es uzaugu publikas priekšā, esmu uzstājies visu mūžu, un skatuve ir mana dabiskā vide. Pašmācības ceļā esmu apguvis visu instrumentu spēli. Mans tēvs bija orķestra spēles skolotājs, mums mājās bija pieejami visi instrumenti, un es mācījos tos spēlēt pēc dzirdes. Piecpadsmit gadu esmu spēlējis trompeti, protu spēlēt saksofonu un ģitāru.
Maikls Spairss. Albums BariTenor. Dažādu komponistu opermūzika. Strasbūras filharmonijas orķestris, diriģents Marko Letonja. 2021
2021. gadā iznāca jūsu albums BariTenor, kas guva lielu ievērību, jo tajā apliecināt savu baritenora kredo. Vai varat nedaudz vairāk pastāstīt par šo projektu?
Cik man ir zināms, tā ir pirmā reize vēsturē, kad viens vokālists albumā ir iemūžinājis gan baritona, gan tenora repertuāru. Ir bijuši izpildītāji, kuri ir ierakstījuši baritona un tenora repertuāru atsevišķos albumos: piemēram, Laurics Melhiors karjeras sākumā veica ierakstus kā baritons un vēlāk kļuva par tenoru.
Vēlos parādīt klausītājiem, ka baritenors ir vokāla kategorija, kas patiešām eksistē. Tā bija pazīstama līdz XIX gadsimta 40. gadiem un pat Enriko Karūzo (1873–1921) laikā, kad daudzi dziedātāji sāka kā baritoni un pēc tam turpināja kā tenori – vai otrādi – vai arī izpildīja gan baritona, gan tenora partijas. Šim albumam izvēlējos piecpadsmit komponistu astoņpadsmit ārijas, kuras aptver trīs gadsimtus. Tā ir itāļu, franču un vācu opera. Šīs ārijas parāda balss spektru un iespējas ļoti neierastā veidā. Albuma ideja ir tāda, ka jums ir viena balss un jūs esat apguvis vokālo tehniku, kas jums ļauj dziedāt šo mūziku, pielāgojoties katra konkrētā komponista prasībām. Mocarta laikā netika daudz runāts par to, vai dziedātājs ir tenors vai baritons. Vairāk tika domāts par to, vai viņam ir augstāka vai zemāka balss. Baritenori bija izplatīti arī Rosīni laikā, taču vēlāk dziedātājiem bija jāizvēlas, kurā – tenora vai baritona – virzienā doties. Šajā albumā es demonstrēju, kā pēdējos gadsimtos balss, kas ir līdzīga manējai, varēja pāriet no baritona uz tenoru un atpakaļ.
Es sevi dēvēju par baritenoru, tas ir sen iedibināts termins, kas gan neietilpst oficiāli pieņemtajā balss tipu klasifikācijā. Pēdējās desmitgadēs to atkal piemin, jo īpaši saistībā ar atjaunojušos interesi par Rosīni nopietnajām operām. Albumā Amici e Rivali, ko ierakstīju kopā ar tenoru Lorensu Braunliju, citu varoņu vidū mēs godinām Rosīni laikmeta zvaigzni Andreu Nocari, kurš arī bija baritenors. Albumā BariTenor es atgādinu par vairākiem operas vēsturē svarīgiem izpildītājiem, kuru vidū ir Žans Blēzs Martēns, Žans Batists Fors, Viktors Morels, Žans Perjē, Žans Pjērs Soljē, Manuels Garsija seniors, Antons Rāfs, Ādolfs Nurī, Džovanni Rubīni, Žans Batists Šolē, Mesens Marija de l’Ils un Rihards Šūberts.
Visu albuma programmu apvieno baritenora tehnika. Es sāku karjeru kā baritons, un man bija nepieciešami desmit gadi, lai kļūtu par tenoru. Operā esmu nodziedājis tikai četras baritona lomas un vairāk nekā septiņdesmit piecas tenora lomas. Tādas balsis kā manējā sastopamas kopš operas pirmsākumiem, taču lielākā daļa dziedātāju ir pieraduši, ka viņus klasificē pēc noteiktas balss tipa kategorijas jeb Fach. Paši mākslinieki aizmirst, ka viņiem ir daudz plašāks diapazons.
Vēsturē ir daudz vokālo mākslinieku hameleonu, kuri apgāž priekšstatus par to, kas ir iespējams, un nepakļaujas ierobežojumiem un kategorizācijai. Piemēram, Manuels Garsija seniors (1775–1832) ir pazīstams kā viens no visu laiku izcilākajiem dziedātājiem un vokālajiem pedagogiem. Viņš ir Marijas Malibranas un Polīnas Viardo tēvs. Manuels Garsija dziedāja grāfa Almavivas lomu Rosīni Seviljas bārddziņa pirmizrādē, kā arī Almavivu Mocarta Figaro kāzās un titullomu Donā Žuanā. Eiropā un ASV Manuels Garsija izpildīja gan tenora, gan baritona partijas, noliedzot visu šo Fach sistēmu, kas parādījās vēlāk. Līdz XIX gadsimta vidum vai pat beigām šādām kategorijām nebija nekādas nozīmes.
Dziedātājam ir jādomā nevis par to, kurā kastītē viņš iederas, bet par to, ko spēj izdarīt viņa balss un ko ļauj viņa apgūtā vokālā tehnika. Ja jūsu balss šajā konkrētajā lomā skan atbilstoši komponista vēlmēm, jums ir jādzied šī mūzika! Nevajag sevi atrunāt – ak, es taču esmu liriskais tenors un nevaru dziedāt Verdi baritona partijas! Tieši tāds ir Verdi baritons, tas ir atšķirīgs skatījums uz liriku. Galvenais – kā dziedātājs prot izmantot savu instrumentu. Pieļauju, ka, esot savu vokālo spēku pilnbriedā, es pievērsīšos dažām pilnasinīgajām, brīnišķīgajām Verdi baritona lomām. Vienmēr ir risks, ka no malas kāds teiks, ka viņš tam nepiekrīt un viņam tas nepatīk, bet tas ir normāli.
Vārds "baritons" tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē "smaga skaņa", savukārt tenors nozīmē "turēt". Sanāk, ka baritenors paredz smagas skaņas turēšanu augstajās notīs. Savā repertuārā es to daru nepārtraukti.
Maikls Spairss un Lorenss Braunlijs. Albums Amici e Rivali. Džoakīno Rosīni opermūzika. Orķestris I Virtuosi Italiani, diriģents Korrādo Rovariss. 2020
2026. gada pavasarī Ņujorkas Metropoles operā debitēsiet Tristana lomā. Kāds ir bijis jūsu ceļš uz Vāgnera mūziku?
Es ar nepacietību gaidu Tristanu un Izoldi. Daudzi mani ir brīdinājuši: "Tristans sabojās tavu balsi! To taču nav iespējams nodziedāt!" Es atbildu – vai jūs zināt, kam tika rakstīta šī partija? Pirmajam Tristana atveidotājam nebija pat 30 gadu. Ja Vāgners to ir komponējis tik jaunam izpildītājam, balss skanējumam ir jābūt skaisti liriskam, jā, arī spēcīgam, bet ne smagnējam. Tam ir jābūt bel canto dziedājumam. Šajā partijā ir skaistas, melodiskas līnijas, kuras var sadzirdēt tikai tad, ja mākslinieks prot dziedāt skaisti. Partitūrā ir daudz pianissimo, un ir pārsteidzoši, ka daudzi domā, ka Vāgners ir jādzied skaļi, – nebūt ne. Balsij ir jālido pāri orķestrim, bet šī loma noteikti nesabojās balsi, ja dziedātājs prot dziedāt.
Jau minēju, ka esmu dziedājis titullomu Vensāna d’Endī operā Fervāls – šī partitūra ir monumentāla. Tā ir tikpat vērienīga kā Vāgnera lieldarbi, un šajā operā titulvaronis uz skatuves ir divreiz ilgāk nekā Tristans. Ja esmu to izturējis, es noteikti varu dziedāt Vāgneru. 2024. gadā Reinas Nacionālajā operā Strasbūrā es debitēju Loengrīna tēlā. Pēc tam Baireitas festivālā nodziedāju Zīgmundu Valkīrā un Valteru fon Štolcingu Nirnbergas meistardziedoņos. Man bija jādzied Rienci, bet tas neizdevās pandēmijas dēļ. Es ļoti gribētu kādreiz atveidot šo lomu.
2024. gadā izdevu albumu In the Shadows, kurā līdzās Vāgneram ir pārstāvēti komponisti, kas viņu ir ietekmējuši: Daniels Obērs, Vinčenco Bellīni, Hektors Berliozs, Etjēns Meils, Ludvigs van Bēthovens, Džoakīno Rosīni, Džakomo Meierbērs, Karls Marija fon Vēbers, Gaspāre Spontīni, Vinčenco Bellīni un Heinrihs Maršners. Man patīk apgūt vēsturi, mani interesē muzikoloģija. Šīs zināšanas palīdz saprast, ka Vāgners bija meistars, kurš paņēma visu, ko bija iemācījies, un radīja kaut ko jaunu. To pašu var teikt arī par Džuzepi Verdi.
Maikls Spairss. Albums In the Shadows. Riharda Vāgnera un viņu iedvesmojušo komponistu opermūzika. Orķestris Les Talens Lyriques, diriģents Kristofs Rusē. 2024
Nereti gadās dzirdēt, ka opera ir mirstošs mākslas žanrs. Jums droši vien ir pretējs viedoklis?
Protams, tās ir muļķības. Opera ir dzīva. Šī mākslas forma palīdz mums saglabāt patiesības un ideju liesmu, tā atgādina, ka cilvēks var dzīvot ārpus sava mirstīgā ķermeņa. Tāda ir operas būtība. Tā ir visaugstākā filosofijas izpausme. Ja kāds uzskata, ka opera mirst, tas nozīmē, ka viņš nenovērtē arī filosofijas un zinātnes lomu. Negribas, lai viss pārvērstos nihilismā. Mums nevajag vairot pesimismu. Operai ir jābūt satraucošai, stimulējošai mākslas formai, kas maina cilvēkus un parāda viņiem sabiedrības spoguli.
Skatītāji bieži vien ļoti atšķirīgi uztver vienu un to pašu iestudējumu. Mani neuztrauc, ja pēc izrādes cilvēki svilpj, kā gadījās, piemēram, pēc 2021. gada Zalcburgas festivālā iestudētā Dona Žuana, ko veidojis režisors Romeo Kastelluči un Teodors Kurendzis (Maikls Spairss atveidoja donu Otāvio – J. J.). Galvenais, ka māksla izraisa emocijas.
Zinu, ka jums patīk arī populārā mūzika.
Jā, man patīk gan Nika Dreika, gan Billijas Eilišas dziesmas. Esmu audzis, klausoties un izpildot folkmūziku. Populāro žanru darbi sniedz tikai nelielu ieskatu tajā, kas mākslā ir iespējams. Bēthovens pavadīja ilgus gadus, domājot par savu vienīgo operu Fidelio. Manuprāt, tas ir šedevrs. Fidelio nav pārāk gara opera, tā ilgst divas stundas. Ir cilvēki, kuriem šī opera nepatīk, bet es uzskatu, ka tā ir burvīga, – jums ir jācenšas saprast, ko autors ir mēģinājis panākt ar šo operu. Tā ir tik bagāta ar arhetipiem, idejām, vēstures un literatūras alūzijām! Popdziesmā ir grūti sasniegt šādu intensitāti, taču daži popmākslinieki veido konceptuālus albumus, kuru struktūra ir līdzīga operai.
Man joprojām ļoti tuva ir kantrimūzika. Viens no maniem iecienītākajiem izpildītājiem ir Kolters Vols – kanādiešu kovbojs ar apbrīnojami biedējošu balsi. Viņa dziesmas ir diezgan operiskas, tās vēsta par nāvi, atriebību un vīriem, kuri krāpj savas sievas. Arī populārā mūzika spēj stāstīt tādus stāstus kā Dons Žuans, pievēršoties dažādiem emocionālajiem stāvokļiem.
Popmāksliniekiem attīstoties, viņu mūzika kļūst dziļāka. Madonna ir spējusi mainīt popmūzikas ainavu. Lēdija Gāga iedvesmo klausītājus visā pasaulē – es gribētu, lai viņa uzrakstītu operu! Viens no maniem favorītiem ir dziesminieks Rūfuss Veinraits, kurš ir radījis divas operas.
Es mīlu daudzus žanrus un stilus, bet nekas nepārspēj operu – tas ir kā filosofijas un reliģijas apvienojums transcendentālā muzikālā pieredzē. Popmūzika ir brīnišķīga, bet tā tomēr tikai pieskaras cilvēka eksistences virsmai. Noklausieties Georga Frīdriha Hendeļa Laika un vilšanās triumfu! Nav neviena blīvāka mākslas darba, kas vēsta par cilvēka eksistenci un to, vai skaistums ir svarīgs, – visas idejas ir atrodamas šajā oratorijā.
Maikls Spairss. Albums Contra-Tenor. Baroka laikmeta komponistu opermūzika. Orķestris Il Pomo d’Oro, diriģents Frančesko Korti. 2023
Jau desmit gadu esat ASV reģionālās operas kompānijas Ozarks Lyric Opera mākslinieciskais vadītājs. Kāpēc veltāt daudz laika un enerģijas šim darbam?
Tā ir kompānija, ar kuru sāku savas profesionālās gaitas, – es guvu savu pirmo pieredzi, dziedot korī operās Dons Žuans un Traviata, kad man bija 17 gadu. Es uzaugu Mensfīldā, kurā ir 1400 iedzīvotāju, un tuvākā lielā pilsēta ir Springfīlda, kurā kopš 1979. gada darbojas Ozarks Lyric Opera. Ozarkas reģionā 300–350 kilometru rādiusā tā piedāvā citādu mākslas veidu nekā pārējās institūcijas. Mūsu reģionā, kas aptver Misūri, Ārkanzasas un Oklahomas teritorijas daļu, ir senas kantrimūzikas un folkmūzikas tradīcijas. Ozarks Lyric Opera man sniedza iespēju iepazīt kaut ko daudz sarežģītāku par folkmūziku. Līdz 21 gada vecumam es jau biju nospēlējis sešas operlomas, bet lielākā daļa manu draugu vēl nekad pat nebija kāpuši uz skatuves.
Aptuveni pirms vienpadsmit gadiem izskanēja ziņas, ka Ozarks Lyric Opera draud slēgšana. Tā ir viena no nedaudzajām reģionālajām operas kompānijām ASV. Mums ir operteātri Ņujorkā, Čikāgā un citās lielpilsētas, bet reģionālo kompāniju, kuras strādā visas sezonas garumā, ir ļoti maz. Lai gan es jau biju sācis savu starptautisko karjeru, sapratu, ka man ir jāiesaistās, lai nepieļautu Ozarks Lyric Opera slēgšanu un nodrošinātu tās darbības turpinājumu, jo zināju, ka vienmēr būs cilvēki – tādi kā es –, kas nāk no nabadzīgas apkārtnes un kam ir nepieciešama piekļuve citai pasaulei. Ar draugu atbalstu mums izdevās noturēt Ozarks Lyric Opera, un dažos gados tās darbības rezultāti sāka uzlaboties. Iekšējā balss man teica: ja es to neizdarīšu, to neizdarīs neviens cits, un tas nozīmē, ka turpmākajās desmitgadēs neviens šajā reģionā nezinās, kas ir opera. Tas būtu milzīgs zaudējums. Es esmu privileģētā situācijā un savu darbu Ozarks Lyric Opera varu darīt bez maksas.
Man bija jāapgūst visas nianses, kas ir saistītas ar operas kompānijas funkcionēšanu, – mākslinieciskos, administratīvos un finansiālos aspektus. Man bija jāuzzina, kā notiek solistu atlase, kā tiek organizēta finanšu plūsma, kā tiek piesaistīti atbalstītāji, kā norit darbs dažādās kompānijas nodaļās, kā jākomunicē ar darbiniekiem. Tas viss man bija kaut kas pavisam jauns, jo iepriekš jutos tikai kā šaha figūra, kas tiek pārvietota no viena operteātra uz citu.
Ozarks Lyric Opera izrādes nenotiek tikai Springfīldā – mēs ar tām dodamies uz mazākām, nabadzīgākām reģiona pilsētām. Tieši tādi bija operas pirmsākumi ASV – opermākslinieki ceļoja kopā ar vodeviļas trupām. Tagad Ozarks Lyric Opera gūst vislielākos panākumus savā gandrīz 47 gadus ilgajā pastāvēšanas vēsturē – mani tie iepriecina pat vairāk nekā mani personīgie solista sasniegumi opermākslā.
Maikls Spairss
LNO 16.XII plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 20–75