Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar dziedātāju Soņu Jončevu. Es izjūtu brīvību darīt, ko vēlos

«Izrādes laikā katram no mums ir jākļūst par radītāju – mēs neesam tradīciju vergi. Brīdī, kad jūs to apzināties, uzreiz mainās dziedāšana,» saka viena no spožākajām mūsdienu opermāksliniecēm bulgāru soprāns Soņa Jončeva

Sestdien, 27. janvārī, Rīgas kinoteātrī Kino Citadele tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas būs skatāms Džakomo Pučīni operas Toska jauniestudējums ar Soņu Jončevu titullomā. Diriģenta Emanuela Vijoma un režisora Deivida Makvikara veidotajā izrādē dziedātāja debitē Toskas tēlā. Soņas Jončevas partneri ir tenors Vitorio Grigolo (Mario Kavaradosi) un baritons Žeļko Lučičs (Skarpija).

36 gadus vecās bulgāru mākslinieces zvaigznes statusu apliecina fakts, ka vēlāk šajā sezonā tiešraidē no Metropolitēna operas tiks pārraidītas vēl divas izrādes ar Soņu Jončevu galvenajā lomā: 24. februārī tā būs Džakomo Pučīni Bohēma, 14. aprīlī – Džuzepes Verdi Luīze Millere.

22. aprīlī Ņujorkā Soņai Jončevai tiks pasniegta Metropolitēna operas ģildes izdotā žurnāla Opera News ikgadējā balva. Svinīgajā ceremonijā godalgu saņems arī tenors Vitorio Grigolo, leģendārais mecosoprāns Fjorenca Kozoto un izcilais baroka mūzikas pētnieks un diriģents, Soņas Jončevas skolotājs Viljams Kristi.    

Soņa Jončeva fascinē klausītājus ar ideāli noslīpētu balsi un bagātu, juteklisku tembru. Viņas repertuārs ir ļoti plašs – no baroka mūzikas, kurā viņa lido brīvi kā burve Alčīna, līdz dramatiski sarežģītākajām partijām Džuzepes Verdi un Džakomo Pučīni operās. Pērn Soņa Jončeva iepriecināja klausītājus ar Georga Frīdriha Hendeļa mūzikas albumu, savukārt 2. februārī ierakstu kompānija Sony Classical izdos dziedātājas jauno disku, kas veltīts Verdi mūzikai. Tas ierakstīts kopā ar Minhenes Radio orķestri diriģenta Masimo Dzaneti vadībā. Albumā iekļautas ārijas no operām Trubadūrs, Luīze Millere, Atila, Stifelio, Likteņa vara, Otello, Simons Bokanegra, Dons Karloss un Nabuko.  

Par to, kas notiek viņas dzīvē un karjerā, Soņa Jončeva pastāstīja intervijā KDi, kas nesen notika Parīzē, kur viņa dziedāja Bohēmas jauniestudējumā.

Jūsu karjera strauji attīstās, kļūstat arvien slavenāka un populārāka. Vai tas uzliek papildu spiedienu? Vai uzstāties kļūst sarežģītāk?

Nē, nebūt nē. Tieši pretēji – es izjūtu brīvību darīt, ko vēlos. Esmu laimīga, ka teātri man uzticas. Man ir iespēja izpausties, izteikt viedokli par opermākslu un mūziku kopumā.

Kāds ir jūsu viedoklis par Tosku? Kas ir šī varone?  

Toska ir sirsnīgākā sieviete, kādu es varu iedomāties. Viņas mīlestība pret Mario ir tik spēcīga, ka mēs varam tikai apbrīnot šīs jūtas. Tās var izraisīt skaudību, ka citiem nav lemts ko tādu piedzīvot. Mīlas dēļ Toska nogalina Skarpiju un beigās pati mirst. Es viņu neuzskatu par kaprīzu dīvu un egoisti. Toskas greizsirdību un rīcību es skaidroju ar to, ka viņa pašaizliedzīgi mīl Mario. Viņa visu dara mīlas vārdā.

Mācoties lomu, es iedziļinājos Toskas tekstā un kādu dienu teicu savam vīram: "Ieklausies, cik sirsnīga un mīļa viņa ir!" Operas sākumā viņa uzrunā Mario tēlaini un intīmi, mēģina atmodināt viņā tikpat jutekliskas emocijas. Toska aicina Mario sajust rožu aromātu, viņa ir romantiķe. Es saprotu Toskas reakciju, kad Skarpija viņu provocē, paziņojot, ka Mario ir cita sieviete. Toskā uzreiz uzliesmo greizsirdības uguns. Kura sieviete samierinātos ar to, ka viņas mīļotais aiziet pie citas?

Iestudējumā Ņujorkas Metropolitēna operā mēs cenšamies parādīt neierastu Toskas rakstura interpretāciju – tas nav nekas radikāli jauns, viņa nav dumpiniece. Tosku mēdz uzskatīt par dīvu ar sliktu reputāciju. Mēs, apliecinot cieņu Toskai un tradīcijām, kas apvelta tās partitūru, atklājam varones cilvēcisko pusi.

Būsiet mīļa un sirsnīga Toska?

Jā, tāda ir šī varone, protams, arī dramatiska savās izpausmēs. Kurš vēlas redzēt kārtējo Tosku – sievieti ar greznu dekoltē –, kura neirotiski kliedz uz Mario? Es domāju, neviens. Mēs iedziļināmies viņas raksturā. Man nepatīk, ja viņu portretē kā ne pārāk gudru sievieti, kura nesaprot, kas notiek, nespēj savaldīt sevi un nodod mīļoto, izpaužot viņa noslēpumus. Viņa tā rīkojas, jo cer, ka var glābt Mario.

Vai Toska ir jūsu sapņu loma?

Šī loma ir tāds fetišs, taču tā neko būtiski nemainīs manā dzīvē un karjerā. Man šī ir iespēja parādīt savu Toskas versiju, pastāstīt, kā es uztveru šo sievieti.    

Kuras lomas ir mainījušas jūsu dzīvi un karjeru?

Norma, kuru dziedāju 2016. gada rudenī Londonas Karaliskajā operā. Tas bija pārmaiņu punkts manā dzīvē un karjerā. Vēl viena tikpat nozīmīga loma – Elizabete de Valuā Džuzepes Verdi Donā Karlosā 2017. gada rudenī Parīzes Bastīlijas operā. Tā bija pāreja pavisam citā Verdi repertuārā, un šī pieredze man sagādāja baudu. Tas ļāva padomāt par citām Verdi lomām, kurām es vēlētos pievērsties. Šis repertuārs ir atspoguļots manā jaunajā albumā, kas veltīts Verdi opermūzikai. Tās ir sapņu lomas, kuras es nākotnē vēlētos atveidot.    

Iespējams, Toska mainīs to, kā cilvēki uztver manu balsi, taču mani kaitina diskusijas, kas ir izplatītas klasiskās mūzikas vidē: "Ja viņa dzied šo lomu, tas nozīmē, ka viņa ir mainījusies un kļuvusi par dramatisko soprānu." Es neesmu ne dramatiskais, ne liriskais soprāns. Neesmu ne dīva, ne jauna zvaigzne. Esmu dziedātāja, māksliniece, kura izpauž sevi un aizstāv savas idejas.

Kad atkal dziedāsiet Normu?

Pēc diviem gadiem. Būšu laimīga par iespēju atgriezties pie šīs lomas, atkal satikties ar šo varoni un padomāt par viņu. Londonā pavadīju kopā ar Normu pārāk īsu laiku. Esam satikušās tikai reizi – viss izrāžu cikls pagāja vienā elpas vilcienā. Man ir interesanti uzzināt, kā šis tēls manī būs attīstījies. Es būšu vecāka, un arī mana Norma mainīsies.

Pēc tam, kad pērn nodziedājāt Donā Karlosā un tagad Toskā, varēja dzirdēt viedokli: "Soņai ir jābūt uzmanīgai, atveidojot šādas partijas. Viņa var zaudēt balsi!"

Jā, es zinu, ka daži tā saka.

Vai jūtaties droši, ka varat nodziedāt šīs lomas un tās neatstās negatīvu iespaidu uz jūsu balsi?

Protams, citādi es nebūtu pieņēmusi šos piedāvājumus. Neesmu muļķe, es rūpīgi apsveru visu, ko daru, un esmu pārliecināta par savām spējām. Ja kādam šķiet, ka Toska ir dramatiska loma, es gribētu teikt, ka tā nav. Tā ir dramatiska teatrālās izteiksmes ziņā, taču šī nav loma dramatiskai balsij, to var dziedāt liriskais soprāns, kam ir stabilitāte, spēks un izturība. Es nedziedu ne Salomi, ne Brīnhildi – tās ir ļoti smagas lomas dramatiskajam soprānam. Arī Turandota. Nedomāju, ka man pašlaik būtu daudz ko pateikt Turandotas lomā, taču Toskas lomā man ir ko teikt, turklāt tā atbilst manām vokālajām spējām.

Pastāstiet par savu jauno Verdi mūzikas albumu.

Šajā sezonā manā repertuārā ir divas jaunas lomas Verdi operās Dons Karloss un Luīze Millere, tāpēc nolēmu ierakstīt Verdi albumu. Šī mūzika piestāv manai balsij, es tajā jūtos ērti. Vēlējos ierakstīt ārijas arī no tām Verdi operām, kurās vēl neesmu dziedājusi uz skatuves. Albumā nav mūzikas no tādiem darbiem kā Rigoleto un Traviata, kuri man ir labi pazīstami. Es gribēju parādīt klausītājiem lomas, kuras tikko papildinājušas manu repertuāru un kuras es dziedāšu nākotnē.  

Kas padara Verdi mūziku īpašu? Kas jums tajā patīk visvairāk?

Vēl dziedot Traviatu, pārliecinājos, ka Verdi ir dižs teātra meistars. To var sajust katrā viņa partitūrā – no agrīnajām līdz pēdējām. Nabuko, Atila, Luīze Millere, Stifelio, Dons Karloss, Otello – visas šīs operas ir īsts teātris! Pat pauzes viņa mūzikā ir teatrālas un dramaturģiski pamatotas. Tas padara Verdi mūziku ļoti prasīgu – vispirms tā ir jāsaprot, pēc tam ir jāiemācās dziedāt un spēlēt savu varoni. Šie ir galvenie uzdevumi Verdi mūzikas izpildītājiem. Viņš ir viens no retajiem komponistiem, kurš atļāvās izmantot Šekspīra lugas. Verdi zināja, ka viņa teatrālā pieeja mūzikas dramaturģijai var piešķirt papildu jēgu Šekspīra materiālam.

Vasarā uz Milānas Teatro alla Scala skatuves jūs dziedāsiet Vinčenco Bellīni melodrāmas Pirāts pirmizrādē. Šī opera tur nav skanējusi kopš 1958. gada, kad Imodženas lomu Pirātā atveidojusi Marija Kallasa. Kāpēc esat nolēmusi iekļaut šo partiju savā repertuārā?     

Tāpēc, ka es mīlu šo mūziku! Tā ir tik skaista, taču skan ārkārtīgi reti. Nesaprotu, kāpēc teātrī La Scala to nav uzdrošinājušies uzvest kopš Marijas Kallasas laika. Partitūra ir sarežģīta, taču tas ir fantastisks stāsts par sievieti, kura ir iesprostota zelta būrī. Imodžena nespēj atbrīvoties no sabiedrības uzliktajiem ierobežojumiem un būt tāda, kāda viņa ir. Tas ir psiholoģiski interesants tēls, kas palīdz pētīt dziļas, mums aktuālas lietas.

Pirāts nav tikai mīlas stāsts – tas ir stāsts par sabiedrību, par sievieti, kura dzimusi tajā vidē, kurā nespēj iekļauties un kurā nevēlas dzīvot. Gribu izpētīt Imodženas raksturu. Pēc operas Norma man šķita, ka Pirāts būs loģisks turpinājums Bellīni repertuārā.

Imodženu Pirātā dievīgi dziedāja ne tikai Marija Kallasa, bet arī Montserrata Kavaljē.

Montserrata Kavaljē teikusi, ka šī ir sarežģītākā loma pasaulē. Es nezinu! Vēl neesmu sākusi to kārtīgi mācīties.

Drīz jūs atgriezīsieties baroka repertuārā – vasarā Zalcburgas festivālā dziedāsiet titullomu Klaudio Monteverdi operā Popejas kronēšana.  

Neesmu dziedājusi Popeju kopš 2012. gada, savukārt ar baroka meistaru diriģentu un manu skolotāju Viljamu (Bilu) Kristi, kurš diriģēs jauniestudējumu Zalcburgā, neesam sadarbojušies desmit gadu.  

Kā mainīsies jūsu pieeja baroka mūzikai, kad būsiet nodziedājusi dramatiski un vokāli smagnējākas lomas Pučīni un Verdi operās?

Mana pieeja būs tāda, kāda tā vienmēr ir bijusi: uz skatuves es atveidoju lomu, taču vienmēr palieku uzticīga sev – tā allaž esmu es. Monteverdi, tāpat kā Verdi, ir nepārspējams teātra mākslas meistars. Mani vilina šādas partijas: šīs ir spēcīgas varones, viņas visas kaut kādā ziņā ir dievietes. Es pati nevēlos būt dieviete, taču jūtu, ka sieviete tāda tomēr ir, – viņa ir spējīga uz visu, katra sieviete ir daudzpusīga, viņa spēj radīt un īstenot savu potenciālu. Katru reizi, kāpjot uz skatuves, man ir svarīgi uzsvērt šo aspektu. Tas ir sievišķīguma noslēpums.

Priecājos, ka atkal strādāšu ar Bilu Kristi. Jau ilgus gadus meklējām iespēju uzstāties kopā, taču nevarējām atrast laiku, kad abi esam pieejami. Es ar nepacietību gaidu atgriešanos Monteverdi mūzikas pasaulē, pati vēlos kārtējo reizi pierādīt sev to, kam es ticu: mākslinieka balsij un dvēselei nav ierobežojumu. Ja jūtu, ka vēlos dziedāt baroka repertuāru, es to darīšu – barjeru nav.

2017. gada decembrī Bastīlijas operā Parīzē jūs dziedājāt pretrunīgi uzņemtajā, izaicinoši laikmetīgajā Džakomo Pučīni Bohēmas jauniestudējumā. Režisora Klausa Gūta izrādes darbība risinās kosmosā. Vai jums pašai tas maina Mimī tēla uztveri? Vai tas ietekmē lomas interpretāciju?     

Jaunā Parīzes Bohēma ir īpaša izrāde, tā manī izraisījusi ļoti sakāpinātas emocijas. Operas sižets paliek nemainīgs, taču šajā versijā Mimī ir mirāža. Viņa iemieso sapni, ko Rūdolfs redz pirms nāves. Mimī ir viņa iztēles auglis. Tas piešķir Mimī tēlam citādu noskaņojumu: es neesmu koķeta, mirstoša izšuvēja, es dzīvoju Rūdolfa galvā. Man patīk režisora Klausa Gūta ideja – Mimī ir Rūdolfa fantāzija, kas viņa dzīves pēdējos brīžos atsauc atmiņā visskaistākās emocijas.   

Izrādē man ir interesanti izpildīt Klausa Gūta nosacījumus, jo bieži režisori prasa no dziedātājiem tēlot reālistiski un būt maksimāli cilvēcīgiem. Šajā iestudējumā darbojas citi principi – pati atmosfēra mūs visus pārceļ citā dimensijā. Turklāt šī neaptveramā kosmosa un iztēles vide ļauj izskanēt Pučīni mūzikai ar citu jaudu, tā mūs visus aiznes tālu prom. Klausa Gūta izrāde ir nozīmīgs vēstījums pasaulei – mēs esam uzticīgi mūzikai, taču uzdrošināmies attālināties no Bohēmas iestudēšanas tradīcijām, visām ar to saistītajām klišejām, mēs nerādām senus opermākslas muzeja eksponātus.

Tradicionālas izrādes ir estētiski skaistas, taču mēs dzīvojam citā laikmetā, esam cita paaudze, un mums ir jāiet tālāk. Varbūt kāds uzskata jauno Bohēmu par pārāk spēcīgu pļauku skatītājiem. Iespējams, mēs varējām atrastu citu mūsdienīgu interpretācijas kodu. Taču kas varētu būt iespaidīgāks un pārlaicīgāks par emociju un pārdzīvojumu kosmosu? Cilvēka jūtu visums ir neizdibināms.

Rūdolfs izrādē ir kosmonauts. Vai tikai viņam tā šķiet, un tā arī ir viņa fantāzija?   

Rūdolfs un viņa draugi ir kosmonauti, viņu kosmosa kuģis ir cietis katastrofā citā galaktikā. Viņi atceras savu dzīvi uz Zemes. Šī ir izrāde, kas domāta jauniem skatītājiem, kuri var pārliecināties, ka operai nav jābūt garlaicīgai. Tā mums liek aizdomāties par savu dzīvi. Lai gan Bohēmas mūzika ir vairāk nekā simts gadu veca, tai ir laikmetīgs vēstījums. Tas ir vēstījums par humānismu.     

Drīzumā Ņujorkas Metropolitēna operā jūs dziedāsiet itāļu režijas vecmeistara Franko Dzefirelli iestudētajā Bohēmā, un 24. februārī šī izrāde tiks pārraidīta tiešraidē kinoteātros visā pasaulē, arī Rīgā. Kā jūtaties klasiskajā Bohēmas uzvedumā?

Tas man arī ļoti patīk! Dzefirelli izrāde manī atmodina pavisam citādas sajūtas. Būdama skatuves māksliniece, es vēlos piedzīvot visu emociju spektru. Es neesmu dīva, kura stāv uz pjedestāla garā kleitā, rotājusies ar briljantiem un spīguļiem. Cenšos būt daudzveidīga, vēlos izpausties dažādos veidos. Esmu atvērta. Man patīk viss, kas ir moderns, man patīk mūsdienu komunikācijas. Tas nosaka citu inteliģences līmeni, citu tempu un attieksmi visās dzīves jomās.

Man gribētos, lai cilvēki nāktu uz operteātri un gūtu neaizmirstamus iespaidus. Daudzi režisori cenšas pārsteigt publiku, piedāvājot kaut ko izaicinošu, taču ne visi dara to tik veiksmīgi, augstvērtīgi un pārliecinoši kā Klauss Gūts. Viņš ir gudrs un smalks, viņš jūt un pārzina mūzikas un teātra būtību. Klauss Gūts ir spēcīgs mākslinieks, kurš ir pelnījis cieņu par to, ka uzdrošinās radīt kaut ko absolūti jaunu un nepieredzētu. Viņš nodod pasaulei vēstījumu kā radītājs. Klauss Gūts spēj iedvesmot mūziķus. Opermākslā viss ir atkarīgs no izpildījuma kvalitātes. Es nevēlos un nevaru būt vienāda Mimī katrā izrādē, un Klauss Gūts ļauj noticēt, ka mēs spējam būt citādi un atšķirīgi. Tā ir laikmetīgās mākslas būtība.  

Parīzē nesen noslēdzās Marijas Kallasas 40. nāves gadadienai veltītā izstāde, stāstījums tajā tika veidots pirmajā personā – dziedātāja apmeklētājiem stāstīja pati par sevi. Jau 60. gados Marija Kallasa bija norūpējusies, ka opera tik dziļi sakņojas pagātnē, ka mēdz būt bezjēdzīga un smieklīga, izteiksmes veids ir vecmodīgs, pat neatkarīgi no tā, cik labs ir režisors.      

Tieši tā! Esmu pārliecināta, ka Marijai Kallasai noteikti patiktu Klausa Gūta iestudētā Bohēma.              

Kā jūs pārliecināt sevi, ka tas, ko darāt, uzrunā auditoriju kā aktuāls, mūsdienu realitātei atbilstošs mākslas darbs, nevis tikai nodeva pagātnei?

Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar to, kam patiesi tic katrs mākslinieks un cik liels ir viņa talants, spēja uzrunāt klausītājus. Operā jūs sastopat daudz mākslinieku – ļoti nozīmīgu mākslinieku –, kuri iestrēguši savos priekšstatos par šo mākslu, un tie ir pārklāti ar pagātnes putekļiem: "Es vēlos būt muzejā, es vēlos būt statuja." Tā tas bija pirms daudziem gadu desmitiem un gadu simtiem. Mēs dzīvojam citā laikā, mums ir jāiztīra putekļi, jāatbrīvojas no naftalīna smaržas un jāparāda laikabiedriem kaut kas jauns.

Laikā, kad dziedāja Marija Kallasa, viss bija citādi, taču es domāju – ja viņa dzīvotu tagad, viņa būtu atvērta visam jaunajam. Marija Kallasa vienmēr bija meklējumos, atslēgu katrai lomai viņa meklēja dziļi sevī, bet uz skatuves viņa vairs nedomāja par sevi. Tieši to es sagaidu no mūsdienu opermākslas: izrādes laikā katram no mums ir jākļūst par radītāju – mēs neesam tradīciju vergi. Brīdī, kad jūs to apzināties, uzreiz mainās dziedāšana.

Nav svarīgi, cik moderni vai nemoderni ir noformēta izrāde. Galvenais ir attieksme. Klauss Gūts varēja iestudēt Parīzē tradicionālu Bohēmu, taču nolēma rīkoties citādi – viņš interpretē šo darbu tā, ka tas mums atklāj pavisam jaunu, svaigu Pučīni operas sajūtu. Neko tādu līdz šim mēs nebijām piedzīvojuši.       

Par ko jūs sapņojat šajā dzīves un karjeras posmā?

Tikai par labu veselību, kas ir visvairāk nepieciešama šajā profesijā. Citu sapņu man nav. Dziedātāji ir ļoti iejūtīgi un ievainojami. Karjera nav bezgalīga. Man nav ambīciju, jau esmu sasniegusi visu, par ko jebkad esmu sapņojusi. Esmu apmierināta ar to, kas man ir. Būtu skaisti, ja tas turpinātos vēl kādu brīdi. Tas arī viss.
     
Toska
Tiešraide no Ņujorkas Metropolitēna operas
Kino Citadele 27.I plkst. 19.55
Biļetes EUR 21,65–23

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja