Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Intervija ar māksliniekiem Evelīnu Deičmani-Vidu un Andrē Vidu. Vistas vilina uz visbīstamākajām vietām

Savu pirmo kopizstādi Rīgā māksliniece Evelīna Deičmane-Vida un viņas dzīvesbiedrs mūziķis Andrē Vida prezentē kā ironiski meditatīvu dienasgrāmatu.

Kad 2013. gada augustā Andrē Vida spēlēja saksofonu un ekscentriski vokalizēja vakara saules pielietajā Ojāra Vācieša muzeja ābeļdārzā, viņš diez vai iedomājās, ka drīz viņu ar Rīgu saistīs kaut kas vairāk nekā viens koncerts, – vēl jo īpaši tāpēc, ka viņš un māksliniece Evelīna Deičmane viens par otru nemaz nezināja. Vēlāk nejaušība saveda kopā latviešu mākslinieci, kuras viens no bieži izmantotajiem medijiem ir skaņa, ar šo atzinīgi novērtēto amerikāņu mūziķi.

Evelīnas Deičmanes-Vidas vārds Latvijas mākslas interesentiem nav svešs, kaut arī pēdējā laikā Latvijā tas izskan retāk, jo māksliniece vairākus gadus dzīvo Berlīnē. Savukārt Andrē Vida ir pieprasīts saksofonists ar iespaidīgu skolojumu un radošo pieredzi. Mūziķis ir sadarbojies ar Ornetu Kolmenu, Entoniju Brekstonu, Džeimiju Lidelu, Eltonu Džonu un Sonic Youth dalībniekiem, taču ērtu koncertdzīvi viņš ir upurējis par labu muzikāliem un starpžanru eksperimentiem. Izstāde Kopā viens, kas līdz 21. jūlijam ir skatāma Rīgas galerijā Alma, ir Evelīnas Deičmanes- Vidas un Andrē Vidas sadarbības projekts, kurā mijiedarbojas vizuālā māksla un eksperimentālā mūzika.

Šis ir jūsu trešais darbs kopā, vai ne?

Andrē Vida. Nē, otrais. Pirmajā reizē 2014. gada izstādē Skan es Evelīnai tikai palīdzēju ar tehniskām lietām un klausījos viņu latviski atkārtojam: "Sviests, sviests..." Pirmā reālā sadarbība bija Norvēģijā 2015. gadā.

Kā radās ideja veidot šo izstādi Kopā viens?

Evelīna Deičmane-Vida. Man sākotnēji bija vēlme izstādīt Norvēģijā veidoto darbu Šūpuļdziesmas. Žurnāliste Odrija Fišere man ieteica vērsties pie Astrīdas Riņķes no galerijas Alma, un, kad viņu sazvanīju, viņa teica, ka tieši domājusi piedāvāt sastrādāties. Taču es nebiju veikusi pietiekami labu Šūpuļdziesmu dokumentāciju, un, kad to parādīju Astrīdai, viņa neizrādīja interesi. Vienlaikus arī pati sapratu, ka ir pagājis pārāk ilgs laiks, lai spētu darbu uzstādīt ar arvien svaigu sajūtu, taču apzinājos, ka mans darba režīms aizvien nav pietiekami stabils mazā bērna dēļ un ka nevaru riskēt, viena pati solot aizpildīt abas Almas telpas ar jaunu darbu.

A. V. Man arī bija ideja, kuru es vēlējos realizēt, un bija sajūta, ka Eva (Evelīna Deičmane-Vida – V. G.) var līdzēt.

E. D.-V. Darbs sastāv no vairākām daļām, no kurām viena ir Andrē minētā ideja. Tas ir video, kurā viens cilvēks izmanto otru kā mūzikas instrumentu. Proti, kāda mūsu paziņa pūš Andrē pakausī un "spēlē" uz viņa, savukārt Andrē interpretē šo ķermeņa mūziku caur pūšamo instrumentu.

Kāpēc to nevarēja darīt Evelīna?

E. D.-V. Tāpēc, ka tad šai epizodei būtu pavisam cita nozīme. Mūsu paziņa ir lesbiete, un pieskārieni Andrē viņai rada nulli seksuālu asociāciju. Ja es to darītu, tas atainotos citādi. Darbā nav būtiski, kurš ir sieviete, kurš – vīrietis. Turklāt es negribēju iesaistīties šajā epizodē, jo labprātāk uzņemos atbildību par vizuālajām daļām, nevis par darba performatīvo aspektu.

A. V. Arī es sākumā negrasījos būt darba priekšplānā, taču vēlējos piedalīties tā veidošanā, bet nespēju atrast piemērotu saksofonistu.

Vai tas bija iemesls, kāpēc pirms dažiem mēnešiem taujāji par kādu labu vietējo saksofonistu?

A. V. Jā, bet es ar ieteikto personu nesakontaktējos, jo, iepazinies ar viņa darbu internetā, uzreiz redzēju, ka tas nav tas, ko meklēju. Sapratu, ka visdrīzāk neatradīšu Rīgā piemērotu saksofonistu, un tāpēc ķēros klāt pats.

Kā skaņa tiek ienesta galerijā?

A. V. Izstādē ir apmēram 15 minūšu video ar skaņu vairākās daļās, un starp tām ir klusums. Blakus telpā skan cita kompozīcija, un vēl ir trešais skaņdarbs kustīgā objektā. Darbi ir veidoti, lai būtu trīs skaniskas identitātes, kas telpās sajauktos. Kompozīcija ir apmēram 22 minūtes ilgs meditatīvs un monotons drone (dūkoņa) skaņdarbs bungām.

Es parasti neradu minimālistisku mūziku, taču es iepazinu vienu konceptuālisma mākslinieka Lorensa Vīnera darbu un palūdzu viņam, vai drīkstu radīt kompozīciju šim darbam.

Viņš mēdz veidot tekstos sakņotus darbus, un šis konkrētais darbs mani ļoti iedvesmoja. To sauc Gaismas svars uz viļņu putām. Tas ir veidots Arken Dānijā – muzejā, kas atrodas jūras krastā. Viņš uzrakstīja šo tekstu uz muzeja ēkas sienas, kas ir tieši pie jūras. Kad redzat šo tekstu, mainās jūras redzējums. Teksts savā ziņā ierāmē jūru. 

Kāpēc izstādes darbā netiek spēlēts saksofons?

A. V. Man nācās izgudrot jaunu instrumentu, jo saksofons nedeva vajadzīgo skaņu.

Vai izstādei ir kāds vadmotīvs?

E. D.-V. Izstādē ir vairākas daļas, tās ataino, kā viena norise var ietekmēt citu, – tas parāda sava veida varas spēles, taču meditatīvā formā, ne agresīvi. Darbu daļas ir nosacīti saistītas cita ar citu, bet tām nav virsbūves, starp daļām ir distance, un tās var pastāvēt arī katra par sevi. Šis piegājiens iederējās tīri praktiski, jo manu dzīves apstākļu dēļ darbs daļēji ir tapis kā dienasgrāmata. Mēs mēģinājām darīt tematiski kaut ko atšķirīgu nekā citkārt, piemēram, runāt par meditāciju, par cilvēkiem, kuri tiecas nonākt saiknē ar kosmosu, par cilvēkiem, kuri meklē guru.

Piemēram, ir darbs ar nosaukumu Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ, kas ir aizgūts no Ļeņina. Tas ir vistas vērojums, kura mīt tādā kā planētas iekšienē. Kad biju maza, es domāju, ka Mēness ir caurums debesīs, caur kuru Dievs lūkojas uz mums mūsu tumšajā balonā. Tāpēc es arī ievietoju vistu tajā «planētā», lai vērotu, ko viņa dara, un tur viņa sper divus soļus uz priekšu un vienu atpakaļ, rokoties pēc tārpiem.

A. V. Eva, tu zini, kā sauc to vistu?

E. D.-V. Nē.

A. V. Tad mums ir jājautā tavai mātei.

Vai vistai ir vārds?

E. D.-V. Jā, mana mamma visām vistām dod vārdus.

Vistas taču neatsaucas uz vārdiem?

E. D.-V. Neņemšos apgalvot, jo manai mātei piemīt labas spējas komunicēt. Viņa ar vistām runā.

Kaut kādu iemeslu dēļ vistām ir dumju radību reputācija.

E. D.-V. Vistām? Nē, tās galīgi nav dumjas. Tās ir ļaunas. Piemēram, pērn mūsu dēls palika laukos pie vecvecākiem. Suns viņu veda uz skaistām un drošām vietām, savukārt vistas viņu vilināja uz visbīstamākajām vietām. Andrē ierakstīja vistas kūtī, un tas izklausījās kā elles priekškambaris.

Evelīnas fragmentārā naratīva darbi labi sasaucas arī ar neviendabīgo skanisko pieeju.

A. V. Tā ir taisnība, esmu Evas muzikālā versija.

E. D.-V. Kā minēju, šoreiz darbs ir fragmentārs praktisku apstākļu dēļ. Man arī jādomā, kā darbus pārvadāt savā sieviešu somiņā, lai darba transports nenoēstu pārāk lielu budžeta daļu. Tā ir vispārēja Latvijas mākslas problēma, ka mēs nevaram atļauties strādāt ar vērienu, mums nav finanšu kapacitātes. To varēja redzēt arī manā darbā Venēcijā, salīdzinot ar citiem. Nav svarīgs izmērs, bet vēriens. Pat ne vēriens, bet spēja darbam turēties kopā – ja tu saki, tad saki skaļi un drosmīgi. Tas nozīmē būt gan finansiāli, gan emocionāli, gan profesionāli gatavam. Tās ir lietas, kuru, manuprāt, mums bieži pietrūkst, kaut arī mums ir pietiekami daudz talantu. Svarīgi arī būt godprātīgam darbā – pašai ne vienmēr tas izdodas, taču nevar mākslas darbu izmantot, lai tas kalpotu tikai autoram, ir jābūt distancei starp autoru un darbu.

Vai esat redzējuši vienu no pēdējiem Aja Veiveja darbiem Law of the Journey? Tas ir viengabalains un monumentāls, tajā pašā laikā kompakts, jo ir piepūšams – veltījums bēgļiem garas uzpūšamas laivas un tās pasažieru veidā.

A. V. Atvainojos par izteicienu, taču tas ir monumentāla idiotisma paraugs. Šis darbs ir perfekts piemērs par slavenu mākslinieku, kam nav ko darīt un teikt. Bēgļi dodas uz Eiropu – nu tad es to izmantošu un kļūšu vēl redzamāks. Tā ir politiskas situācijas manipulācija, izlikšanās, ka ir ko teikt, bet realitātē tā ir bēgļu situācijas un Eiropas reakcijas uz to ekspluatācija.

Tev nepatīk, ka mākslā šķetina sociālos jautājumus?

A. V. Man nav nekas pret mākslu, kas šķetina sociālus jautājumus. Taču, runājot par Aja Veiveja darbu, tas manī rada zināmu riebumu, jo tā ir bēgļu un Eiropas izmantošana ar nolūku pateikt kaut ko aktuālu. Ir daudz lielisku darbu, kas skar sociālus jautājumus, piemēram, Džonijas Mičelas dziesma Amelia ir viens no cilvēcīgākajiem un patiesākajiem komentāriem par sievietes cīņu un lomām. Klausoties šīs dziesmas vārdus, var vairāk saprast šo jautājumu. Tā ļauj iedziļināties jautājumā neatkarīgi no tā, vai esi sieviete vai vīrietis. Tā ir transcendentālas mākslas iezīme – izprast labāk sevi, ielūkojoties citos.

Kā dzīve Berlīnē ir ietekmējusi jūsu radošo dzīvi?

E. D.-V. Būtiski nekas nemainās. Šķiet, Berlīnē ieceļotājs iecementējas tādā stāvoklī, kādā viņš tur ierodas: ja esi veiksmīgs, tu apgrozies tādā vidē. Ja esi zaudētājs, tāds tu arī paliec.

Es jūtu, ka lielākus darbus man ir praktiski vieglāk veikt Latvijā, jo šeit ir cilvēki, ar kuriem esmu strādājusi kopā gadiem ilgi. Rīgā es varu strādāt darbnīcā viena pati, bet Berlīnē man jāstrādā kopā ar pieciem citiem, jo es nevaru atļauties tādu darbnīcu viena pati. Berlīnē nevaru izveidot pat pusi no darba par summu, par kuru Rīgā varu izveidot pilnu darbu. Savukārt Berlīnē ir citi plusi – Berlīnē var, teiksim, vērot augstākus mākslas pasaules līmeņus un to, kā mākslā darbojas bizness. Par to liecina kaut vai tāds sīkums, kā cilvēki medī kontaktus izstāžu atklāšanās. Tur ir maz laika klačām, jo cilvēki cits citu vēro un cenšas veidot kontaktus.

Latvijā māksla nav bizness. Ir daži turīgi kolekcionāri, uz kuru naudu mākslinieki reizēm var cerēt.

E. D.-V. Par to ir runa – "reizēm" var cerēt. Ja investē kāda mākslinieka darbā, jābūt gatavam investēt tajā ilgtermiņā, lai uzturētu mākslinieka līmeni un paaugstinātu viņa darbu cenu.

A. V. Berlīnei ir pārprasta reputācija, ka tā ir ļoti atvērta vieta, īstenībā tā ir grūta vieta. Kā Eva teica – kā tu nāc, tā tu paliec. Tā ir vieta, kas sekmē dzīvošanu burbulī, un cilvēki, kuri tur dodas, paliek ieslēgti savā burbulī. Rezumējot jāsaka – tas, kur tu beigās paliec, nav tik svarīgi kā jautājums, kā tu tur paliec. Mēs ar Evu mēģinām sasniegt savus mērķus, taču, manuprāt, vieta tajā nav būtiskākais – vai tā būtu Rīga, Berlīne vai cita pilsēta.

Andrē, ja runājam par tavu pēdējo ierakstu Pink Book, tā skaņdarbu nosaukumos ir arī mājieni uz Rīgu.

A. V. Jā, dažos nosaukumos ir atsauces uz Rīgu, piemēram, uz 5. tramvaja līniju. Tramvaji, kuros braucu, kad pirmo reizi šeit ierados, atstāja spēcīgu iespaidu. Proti, cilvēki, kuri tajos brauca.

E. D.-V. Šajā maršrutā, šķiet, nekad nekursē jaunie tramvaji, jo šis tramvajs iet uz nomalēm un tajā pārvietojas vienkāršie cilvēki, daudz vecu cilvēku.

A. V. Jā, man likās, ka tajā brauc normāli rīdzinieki. Šis tramvaja maršruts ir iedvesmojošs – un ne jau eksotiskā izpratnē. Tajā ir kaut kas īpašs. Komunikācija starp pasažieriem. Viņiem ir ļoti izteikta identitāte un stils.

E. D.-V. Kad mēs iepazināmies, es dzīvoju Katrīnas dambī un regulāri pārvietojos ar 5. tramvaju. Andrē vēl arvien mēdz lūgt, vai varam pavadīt kopā kādu romantisku brīdi 5. tramvajā.

Andrē, kad tu pirmo reizi spēlēji Rīgā 2013. gadā Ojāra Vācieša muzeja dārzā, uzstāšanās bija ar zināmu ķermenisku horeogrāfiju. Tagad izstādē tas notiek atkal.

A. V. Man allaž ir paticis, ja, spēlējot instrumentu, tev zūd kontrole. Kāds teiktu, ka tad tā ir kļūda, bet tā nav kļūda. Skaņā ienāk garīgā dimensija, dvēsele. Reliģijā to sauc par epifāniju. Sniedzot priekšnesumu, tu reizēm tiec pārnests citā līmenī. Tu nezini, kas notiek, nav iespēju to zināt. Tas ir kā staigāt ar acu aizsēju, un pēkšņi tev to kāds noņem, un tu pārsteigumā lūkojies, nesaprazdams, kas notiek. Tas ir saistīts ar ķermeni un atspoguļojas tajā.

Ķermenī ir paslēpti noslēpumi, mūsu dzīves atmiņas, un reizēm mēs tās spējam sasniegt. Piemēram, man Latvijā ir interesanti vērot, kā iet vai stāv cilvēki. Šķiet, var redzēt, kā viņu dzīvi ir ietekmējis klimats, padomju okupācija, ikdienas rūpes, kapitālisma struktūra u. tml. Ir milzīga atšķirība, kā cilvēki iet Rīgā un Berlīnē. Protams, ir arī starpība starp jauno paaudzi un vecāku paaudžu cilvēkiem. Taču Berlīnē cilvēkiem nav novērojama tāda atsvešinātība no sava ķermeņa, kādu var redzēt Rīgā. Tas ir gandrīz ezoterisks vērojums. Es arī esmu atsvešināts no sava ķermeņa. Tāpēc, kad es uzstājos, priekšplānā nav tikai saksofons, bet arī mans ķermenis, kas to spēlē. Es nevaru apiet faktu, ka man ir ķermenis ar savu pagātni, labām un sliktām atmiņām.

Andrē, tev ir ļoti laba akadēmiskā izglītība, tu esi spēlējis ar avangarda klasiķi Entoniju Brekstonu, kā arī ar Sesilu Teiloru, Eltonu Džonu un daudziem citiem autoritatīviem dažādu žanru mūziķiem. Tev būtu bijis ērti atrast vietu stabilā koncertdzīvē. Kāpēc tu to nedari?

A. V. Es domāju, ka pasaulei nav vajadzīgs vēl viens frīdžeza saksofonists. Man patīk pretdarboties ierastajam, izaicināt to, un mūzikā es drīzāk redzu savu jēgu tādā lomā.

Tavs pēdējais ieraksts ir džezīgs, vietām tam piemīt estrādes vieglums. Tev patīk rotaļīgais?

A. V. Jā, mani dēvē par Andrē Vī (smejas). Tā ir atsauce uz [estrādes džeza saksofonistu] Keniju Džī.

Varbūt tev ir tuvs estrādes mūziķis Mulatu Astatke, kurš arīdzan ir rotaļīgs un reizē ar ļoti spilgtu raksturu?

A. V. Viņš ir neticami labs mūziķis. Skaņa ir tik oriģināla – tādas nav nevienam citam, tikai etiopiešiem. Mani vienmēr ir fascinējusi pasaules un tautas mūzika – cilvēki, kuri izmanto vienkāršus un minimālus līdzekļus. Cilvēkiem ar vismazākajiem līdzekļiem reizēm ir lielākais radošais gars. Es bieži domāju, ka tā ir svētība, ja tev nepieder daudz. Tad, vēloties veidot mākslas darbu, ir jāgrib tik patiesi un jābūt tik precīzam, lai panāktu gribēto, ka tas rezultātā var pacelt darba līmeni.

Tu identificējies ar savām ungāru saknēm?

A. V. Man šķiet, ka ungāru izcelsme man ir nedaudz neskaidra. Mani no agra vecuma ļoti interesēja ungāru tautas tradīcijas un tautas mūzika, Bēla Bartoks. Mana tēva māsīca bija Bēlas Bartoka krievu tulkotāja. Ir foto no Stravinska Svētpavasara pirmizrādes, kurā viņa stāv ar Stravinski un Bartoku. Šis mantojums man bija svarīgs, kad biju jauns, taču vēlāk sapratu, ka neesmu īpaši saistīts ar ungāru kultūru, jo nerunāju ungāru valodā. Varbūt emocionāli esmu saistīts: mans tēvs un viņa raksturs – tas ir mans gaitenis uz ungāra identitāti. Tajā pašā laikā mans tēvs ir izteikts amerikānis – viņš ir klasisks bēgļa piemērs. Cilvēks, kurš ierodas jaunā vietā un kuram ir jāpierāda sevi, un viņam tas izdodas, jo viņš lūkojas uz priekšu, nevis atpakaļ. Pateikt, ka es esmu ungārs, vairāk ir piezīme, nevis īsta identitāte.

Vai jūs ar Evelīnu iepazināties darbā?

A. V. Nē, mēs iepazināmies kuratora Hansa Ulriha Obrista dzimšanas dienas pasākumā. Jubilārs pats ieradās ar nokavēšanos, noskrējies un nešķita labā omā. Mēs ar Evelīnu sākām sarunu un drīz sapratām, ka nevēlamies tur ilgāk uzkavēties. Tā mēs ātri no turienes kopā nozudām. Iespējams, ja būtu vairāk domājuši par karjeru, mēs tur paliktu.

 

Izstāde

Evelīna Deičmane-Vida un Andrē Vida

Kopā viens

Galerijā Alma līdz 21. jūlijam

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Diena jautā

Vai gavēņa laikā no kaut kā atsakies?

Kopā nobalsojuši: 400

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Vilciens aiz muguras

Angļu grupa Depeche Mode nevar sūdzēties par fanu trūkumu Latvijā – koncerts, kas notiks Rīgā 20. februārī, ir izpārdots, taču šovasar DM uzstāsies arī festivālā Opener Polijā, uz kuru biļetes vēl pi...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja