Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +26 °C
Skaidrs
Svētdiena, 26. jūnijs
Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis, Ingūna

Dzīves korekcijas. Noslēgumam tuvojas Kannu kinofestivāls

Režisora Rolanda Kalniņa aiziešana Kannu kinofestivāla zīmē un attālinātības faktors

Aizgājusī nedēļa neizvērtās, kā iecerēts. Trešdienas, 18. maija, rītā saņēmām ziņu par Rolanda Kalniņa aiziešanu mūžībā, meistara simt gadu un vēl dažas dienas garais mūžs noslēdzās 17. maijā, četrus gadus un pāris dienu pēc notikuma, kas uz visiem laikiem ierakstīts manā emocionālajā atmiņā un, gribētos ticēt, arī Latvijas kultūras vēsturē. 2018. gada 15. maijā notika šķietami neiespējamais – filma Četri balti krekli tika demonstrēta Kannu festivāla programmā Cannes Classics līdzās pasaulslavenu režijas klasiķu darbiem. 51 gadu pēc uzņemšanas, pēc sarežģītā, cenzūras izkropļotā likteņa filma nonāca pasaulē, un no tās strāvoja pasaules elpa – ar šarmu, vieglumu un stilu, tik raksturīgu Francijas kino, tā jaunajam vilnim, kura būtība atspoguļojas šajā Rolanda Kalniņa darbā. Toreiz 96 gadus vecais režisors un filmas operators Miks Zvirbulis bija atbraukuši uz Kannu festivālu un filmas pasaules pirmizrādi, un tas pat Kannu programmas veidotājiem bija pārsteigums. Ceļot? Tik cienījamā vecumā? Rolanda Kalniņa spēks, soļojot pa Festivāla pils gaiteņu gaņģiem un apmeklējot filmu skates, bija apbrīnojams, viņa inteliģence un domas spēks – nevainojams.

2022. gada 21. maija rītā paši tuvākie Rolanda Kalniņa cilvēki atvadījās no viņa. "Režisors Kannu uzvalkā ar jaunu kaklasaiti Latvijas karoga krāsā aizgāja Mūžības liesmās," feisbukā ierakstījusi Ingrīda Burāne – tuvs Rolanda Kalniņa draugs. Fonā skanēja dziesma par četriem baltiem krekliem un sirdsapziņu. Loks noslēdzās smeldzīgi, zīmīgi.

Tomēr Rolanda Kalniņa mūžs – viņa filmas – paliek ar mums, tāpat kā atmiņas par dažām 2018. gada maija dienām, kas turpina rezonēt – gan Četru baltu kreklu, gan citu viņa filmu plašajā atpazīstamībā. Lai gaiša piemiņa! Paldies jums, Kalniņa kungs, par mūžu!

Glamūrs tiešraidē

Manos Kannu plānos korekcijas ienesa pēkšņa saslimšana, kas pagaidām nav ļāvusi gūt aculiecinieka iespaidus par šā gada festivāla norisēm – vien sekot attālināti. Asprātīgajam Robertam Oltmenam ir filma Gatavs valkāšanai /Prêt-à-Porter (1994), kurā režisors nikni ironizē par modes pasauli un tās apskatnieku, kurš savas reportāžas raksta istabā, neko savām acīm īsti neredzējis. Trīsdesmit gados daudz kas mainījies, un klātbūtnes efekta izšķirīgo nozīmi ir minimalizējusi arī pandēmija, attālinātību padarot par normu. Arī Kannu festivāls ir kļuvis maksimāli profesionāls attālinātības nodrošināšanā – ja interesē, tiešraidē var noskatīties, kā zvaigznes ierodas uz visu nozīmīgāko filmu pirmizrādēm un pozē uz sarkanā paklāja. Tie ir pamatīgi režisēti rituāli, kuros samiksēts, kā jau Kannās ir ierasts, žilbinošs glamūrs ar mitoloģiju un garīgumu – vai otrādi. Šis taču ir kino templis, kinomākslas augstā pils! Es esmu laimīgs, esmu satraukts! Šādas un līdzīgas frāzes uz paklāja atkārtoja vairāki režisori (Džordžs Millers, Rūbens Estlunds un citi), atbildot uz tiešraides vadītājas jautājumiem, kā viņi jūtas mirkli pirms savas filmas pirmizrādes Kannu Festivāla pilī. Iespējams, attālinātības radītais iespaids mudina apgalvot, ka šogad sarkanā paklāja rituāli ir īpaši grezni, dāsni, pārspīlēti – daudz daiļavu, kas demonstrē dizaineru fantāzijas augļus, daudz nozīmīgu viesu.

Iespējams, pie vainas jubileja (Kannu festivālam – 75), iespējams, cilvēciskā vēlme ballēties uz pilnu klapi, atgūstot "garām palaisto" 2020. gada atcelto festivālu un 2021. gada pieklusināto versiju.

Iznīcinātāji pār pili

Un kas gan var būt labāks par šo: Francijas armijas iznīcinātāju grupas paraugdemonstrējumi – pārlidojums pār Festivāla pili, izzīmējot Francijas karoga krāsas, tādējādi, šķiet, pārsteidzot pat Tomu Krūzu un filmas Top Gun. Maveriks/Top Gun: Maverick grupu. Ko vēl vairāk var vēlēties, ja ir nolūks sumināt Holivudas zvaigzni, kura teju pēc trīsdesmit gadu ilga pārtraukuma ir atgriezusies pie talantīga kaujas lidotāja Maverika lomas, kas viņu padarīja par Holivudas ikonu. Tā bija filma Top Gun (1994), ko režisējis Tonijs Skots. Kannu festivālu aprakstošie izdevumi iecienījuši fiksēt ovāciju ilgumu pēc pirmizrādes. Ovācijas pēc jaunā Maverika seansa Limjēru zālē ilgušas piecas minūtes. Jāsaka gan, publika, kas tikusi zālē, kurā sēž arī Toms Krūzs un filmas komanda, ir gatava gavilēt no klātesamības laimes vien. Jaunais Maveriks, ko uzņēmis režisors Džozefs Kosinskis, dinamikas ziņā pārspējot 1994. gada filmu. Prese īpaši uzsver faktu, ka Toms Krūzs, gatavojoties lomai, esot apguvis kaujas lidotāja prasmes. Filma no 27. maija būs skatāma arī Latvijā.

Protams, Top Gun. Maveriks nav Kannu festivāla konkursa programmas filma, tāpat kā Džordža Millera Trīs tūkstošu gadu ilgas/Three Thousand Years of Longing, kas, kā raksta Variety, Kannu publiku iedvesmoja sešu minūšu stāvovācijām. Arī šai lielbudžeta Holivudas filmai, ko veidojis labs režisors Džordžs Millers (Mad Max: Fury Road u. c.), Kannas kļuvušas par lielisku platformu publicitātes radīšanai. Filmā spēlē apbrīnojamā Tilda Svintone un Idriss Elba, sižets stāsta par zinātnieci, kura Stambulas tirgū iegādājas pudeli ar džinu ilgdzīvotāju (Idriss Elba), kurš sāk izklaidēt dāmu ar savu dzīvesstāstu. Filma Eiropas kinoteātros būs skatāma augusta beigās. Nenoliedzami ir vēl viens izskaidrojums šai "pāri pār malām" sajūtai, kas rodas, vērojot sarkanā paklāja rituālus. Kannas ar sev pieejamiem instrumentiem, to vidū arī glamūru, atgādina par kinoteātra kā filmu izrādīšanas vietas neaizstājamību. Pēc pandēmijas skatītāji joprojām nav atgriezušies kinoteātros ar pilnu jaudu.

Grumbas pierē

Rakstīt par filmām, tās neredzot, nav prāta darbs, tālab no konkursa pieminēšu vien zviedru režisora Rūbena Estlunda filmu Skumju trīsstūris/Triangle of Sadness. Kā ziņo The Hollywood Reporter, filma izpelnījusies septiņu minūšu stāvovācijas – rekords! Rūbens Estlunds ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu režisoriem – viņam piemīt prasme aktuālās dzīves reālijas, banālus stāstus pārvērst jēdzieniski piesātinātos vispārinājumos. Divas iepriekšējās režisora filmas, kas tikušas izrādītas Kannu festivālā un tajā guvušas balvas, – Force Majeur (2014) un Kvadrāts/The Square (2017) – ir meistardarbi. Force Majeur ir maskulinitātes krīzes drāma – stāsts par ģimenes atpūtu Alpos, kas noiet greizi, savukārt Kvadrāts ir virtuoza ironija par zviedru sabiedrības noslāņošanos un laikmetīgās mākslas tirgu. Kvadrāts 2017. gadā atnesa Rūbenam Estlundam Zelta palmas zaru. Arī tālab Skumju trīsstūris noteikti ir viena no Kannu festivāla intriģējošākajām konkursa filmām, kuru režisors veidojis piecus gadus.

Filmas tapšanas laikā nav iztikts bez pandēmijas radītā producēšanas stresa, arī režisora ambīcijas – filmēt uz savulaik magnātam Aristotelim Onasim piederošās jahtas – vien jau ir ziņu virsraksts. Tie, kuriem Kannās filmu ir izdevies redzēt, ir šokēti un aplaimoti vienlaikus. Filma tiek dēvēta par atmaskojošu satīru, kurā režisors dāsni rotaļājas arī ar fizioloģiska šoka elementiem. Atliek vien gara acīm iztēloties, kā izklaidējas šīs pasaules bagātie un varenie – oligarhi, modeles, globāla mēroga influenceri un tamlīdzīgi – uz elitāras superjahtas, pēcāk – uz vientuļas salas. Ceram redzēt Skumju trīsstūri rudenī Rīgas festivālos. Un, jā, skumju trīsstūris ir tā pieres daļa, ko izvago grumbas, ja tās nesteidz apkarot ar botoksu.

Kara klātbūtne

Kannu festivāls notiek skarbā laikā, no kura zīmēm un radītās turbulences nevar izvairīties. Pirms Džordža Millera filmas pirmizrādes uz sarkanā paklāja kliedzot izskrēja kaila sieviete, kurai uz krūtīm bija uzkrāsots Ukrainas karogs, viņas ķermenis bija asins sarkanas krāsas notraipīts. "Beidziet mūs izvarot!" kliedza aktīviste. Tiešraidē šis negadījums bija redzams tālplānā, apsargi zibenīgi aizvilka kailo sievieti no publikas acīm. Zinot Kannu festivāla apsardzes sistēmu, var teikt, ka tā ir bijusi rūpīgi plānota akcija. Tā vienkārši izskriet uz paklāja nav iespējams – ne apģērbtam, ne kailam.

Krievijas kara Ukrainā klātbūtne turpina rezonēt. Joprojām aktuāla tēma ir, vai Kannu festivālam vajadzēja konkursa programmā iekļaut krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu Čaikovska sieva. Tā tika parādīta festivāla pirmajā dienā un ir izpelnījusies korektu, pozitīvu vērtējumu kā stāsts par komponista sievas apsēstību ar laulības statusu, arī kā stāsts par sievietes vietu XIX gadsimta sabiedrībā. Filma ir strukturēta no galvenās varones skatpunkta, tiek slavēts aktrises Aļonas Mihailovas darbs – tas progresīvajā krievu presē (Novaja gazeta Evropa, Meduza). Savukārt ilggadējā Eiropas Kinoakadēmijas prezidente izcilā poļu režisore Agņeška Holanda šajās dienās amerikāņu izdevumam Variety ir teikusi: "Es Kannu festivāla veidotāju vietā nebūtu programmā iekļāvusi Krievijas filmas, pat par spīti faktam, ka Kirils Serebreņņikovs ir talantīgs mākslinieks." Domāju, šis ir respektējams viedoklis. Arī Serebreņņikova teksti preses konferencē ir izsaukuši asu reakciju. Tās noslēgumā režisors izvērsti komplimentēja oligarham Romānam Abramovičam, apšaubīja sankciju pamatotību šim mākslas un paša Serebreņņikova aizstāvim, būtībā apliecināja sava skatpunkta ierobežotību.

Spriedze turpinās, nekas nav beidzies. Kannu kinofestivāla uzvarētāji būs zināmi sestdien, 28. maijā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja