Latviešu literatūru pēdējā gada laikā manāmi urda uz priekšu dažādas iniciatīvas, kas aicina rakstniekus sadarboties ar institūcijām un lasītājiem. Publiski lasījumi dzejas slamos un diskotēkās, ikgadējie Prozas lasījumi, kas šogad atzīmējami ar daudziem reģionālajiem konkursiem, un kultūras iestāžu aicinājumi sadarboties dod izpausmes iespēju autoriem, kuri varbūt ikdienā nemaz neuztver sevi kā profesionālus rakstniekus. Savukārt profesionāli rakstnieki patiešām var būt profesionāli – tas ir, uztvert literatūru kā darbu. Lielākoties šī tendence padara literatūras lauku daudzveidīgāku un aktīvāku, bet reizēm arī rodas zināma izkaisītība. Precīzāk, literatūrai kļūst izdevīgi būt par "projektu", bieži vien situatīvu, laikā un telpā ierobežotu sadarbības projektu. Mīts vai sapnis par rakstnieku, kurš ilgi un šķietami bezmērķīgi apdomā katru rindiņu, lai lēni un ar pauzēm tapinātu savu šedevru, kļūst arvien nereālāks – un tie, kuri vēl spēj to īstenot, visticamāk, ietūcī savu vienatnes un pārdomu laiku no "projektiem" brīvajos brīžos.
Izteikti šī situācija ir jaušama prozā. Tā kā uzrakstīt romānu ir grūts un laikietilpīgs darbs, kas prasa ilgstošu koncentrēšanos, un finansiāli vienkārši neattaisnojas, iespaidīgus romānus sagaidīt kļūst arvien grūtāk, bet toties uzplaukst stāsta žanrs – šeit vajadzētu atzīmēt Kristīnes Želves īsprozas krājumu Dzīve tevi salauzīs (Orbīta) un Rvīna Vardes savstarpēji saistīto stāstu krājumu Kur tu biji (Dienas grāmata). Līdzīga atsevišķu, bet saistītu stāstu struktūra ir arī Nila Konstantinova krājumā Augstāk (Zvaigzne ABC). Arī romāna formā vērojama fragmentācija, kas, iespējams, ir vairāk saistīta ar saraustītu darba ritmu, – gan Ilzes Jansones Pasaules troksnis (Dienas grāmata), gan Kristīnes Ilziņas Soļu skaitīšana (Zvaigzne ABC) pieprasa lasītāja vērīgumu un spēju "aizpildīt tukšās vietas", jo autores daudz ko atstājušas neizstāstītu.
Mans personiskais gada atklājums ir Ilzes Jansones Pasaules troksnis – pārsteidzoši īsā un viegli lasāmā romānā risinātas sarežģītas maskulinitātes, reliģijas un politikas izvēles. Ja šo romānu nodēvētu par "pieauguša vīrieša pieaugšanas stāstu" (un kāpēc gan ne?) un vēl pievienotu Laura Bērziņa debijas romānu Līdzdalībnieks (Dienas grāmata), varētu teikt, ka šī gada vadošā tēma ir vīriešu pieaugšanas stāsti – spektrā no ironiski humorpilniem līdz traģiskiem.
Dzejas laukā interesantas ir divas tendences. Viena no tām ir spēcīga virzīšanās uz nosacīti autobiogrāfisku vai vismaz personiskajā pieredzē sakņotu dzeju, kā tas redzams Annas Auziņas krājumā Kāpostu zupa (Neputns), Katrīnas Rudzītes krājumā Dažas piezīmes par ķermeni (Punctum) un Kirila Ēča debijas krājumā Te nu ir tā vasariņa (Neputns). Kopumā dzeja kļūst vieglāk lasāma, tiešāka un uzrunājošāka – tā biežāk atsaucas uz konkrētu, atpazīstamu pieredzi, nevairoties no ikdienišķā un ķermeniskā. Šajā ziņā īpaši ir jāizceļ Katrīnas Rudzītes krājums, kurā ar latviešu dzejā vēl nepieredzētu tiešumu un nesaudzīgumu atsegta atšķirīga ķermeņa pieredze sabiedrībā, kas papildus fiziskajiem ierobežojumiem uzliek neiedomājamu psiholoģisko slodzi. Tomēr šis tiešums un atklātība gan Katrīnas Rudzītes, gan citu autoru gadījumā padara dzeju jaudīgāku.
Pārmērīgas poetizēšanas laiks ir beidzies, bet tas nenozīmē, ka būtu beidzies intelektuāli piesātinātas un sarežģītas dzejas laiks. Tā spilgti parādās divos pieredzējušu dzejnieku krājumos: Ivara Šteinberga grāmatā Stāsti (Neputns) un Arta Ostupa krājumā Patiesība (Neputns). Lai arī abi krājumi ir ļoti atšķirīgi, tos vieno intelektuālais un poētiskais blīvums – sajūta, ka ikviena rindiņa ir ilga un pārdomāta darba rezultāts un arī lasītājam būtu jāpavada pie tās tikpat ilgs laiks. Bet arī šie krājumi nav atrauti no tagadnes aktualitātēm. Ivara Šteinberga darbos uzskatāmi redzama pat ļoti asa reakcija uz mūsdienu politisko realitāti un cilvēka vientulību hipersavienotības pūlī. Savukārt Arta Ostupa krājums ir varbūt vairāk pieklusināta, bet tikpat radikāla savas jēgas – vai patiesības – meklēšana impulsu pārsātinātā pasaulē. Kopumā var teikt, ka šī gada dzeja reaģē uz aktuālajiem notikumiem – vai tie būtu privāti vai globāli – tiešāk un asāk nekā proza, kura ietur laika vai nosacītības distanci.