Ilze Burkovska - Jakobsena. Bekons, sviests un Ilzes mamma

Mammas brāli, Opermūzikas svētku organizētāju Daini Kalnu. Ilzes brālēnu, Dienas fotogrāfu Kristapu Kalnu. Vēl vienu no "klana", Delfi redaktoru Ingu Bērziņu. Filmā viņi visi satiekas epizodē — Auziņu šķūņa nojaukšanas talkā. Ir pagājušā gada rudens. Bekonam, sviestam un manai mammai Rīgas pirmizrāde. Tobrīd radiem, kino publikai un draugiem. Repertuārā filmu kinoteātris Rīga sāks rādīt šo piektdien 6.februārī. Sīksta sieva Filma ir dokumentāls stāsts par Ilzes mammu Tāli Kalnu. Sīkstu, enerģisku sievu, vienu no pirmajām Breša zemniecēm, kura izsapņo sapni par savu lauku saimniecību Auziņas Saldus pusē. Smagas piena kannas un bezjēdzīgs darbs. Divi vīri un trīs bērni, no kuriem neviens nepaliek Auziņās, abas meitas turklāt arī ne Latvijā. "Dzīvesstāsts, kas personificē Latvijas pēckara vēsturi," formulējis filmas pasūtītājs un viens no naudas devējiem — Norvēģijas valsts televīzija. "Mamma ir stipra un gudra. Viņa pierāda, ka arī viens sīks cilvēciņš var darīt lielas lietas — izkarot autobusu maršrutu no Bileiķiem uz Auci, sarunāt māksliniekus no Rīgas, honorāru maksājot ar kompotiem un speķi. Lai cik grūti, Mamma uzcērt sarkanu žaketi un saka — neko nedrīkst nožēlot, kas izdarīts, tas izdarīts." Ilze mammu filmējusi 17 gadu. "Biju tikusi pie kameras, un viss, kas Latvijā notika 1991.gada augustā, man šķita šausmīgi svarīgs. Žēl tikai, ka kamera nedēļu pirms puča bija jāatdod," par filmas sākumu saka Ilze. Tobrīd vēl plāna par filmu nebija. Tika filmēti tikai notikumi — Latvijā esot un tad, kad mamma ciemojās pie meitas ģimenes Norvēģijas dienvidu pilsētiņā Tonsbergā 100 km no Oslo. Doma, ka uzfilmēto materiālu varētu salikt kopā filmā, radās ap 2005.gadu. Mīļotais Latvijas radio 1 Ar mērķi iemācīties valodu un tad atgriezties Latvijā, Norvēģijā Ilze ieradās uzreiz pēc vidusskolas 1990.gadā. Gadu mācījās TV un video klasē vienā no tautas augstskolām un plānoja braukt atpakaļ. Taču sekoja 1991.gada notikumi un pieredzējušāku cilvēku padoms: "Ja tev ir kaut mazākā iespēja, paliec un studē Norvēģijā." Ilze iestājās Lillehammeres reģionālajā augstskolā un ieguva bakalaura grādu režijā. Tur satika Trondu, savu nākamo vīru, kurš mainīja plānus par Latviju. Tagad abi ir neatkarīgi režisori. "Mums nav neviena patstāvīga pasūtījuma. Visu laiku rakstām jaunu projektu pieteikumus. Tādi mēs divi te ar Trondu esam. Vairākums norvēģu no tādas nedrošības sajuktu prātā. Iztur tikai dokumentālo filmu režisori," — tā Ilze Burkovska-Jakobsena. Ilze Norvēģijā nodzīvojusi gandrīz 18 gadu, pusi sava mūža. Te dzimuši abi bērni Kristīne un Mariuss. Vai esi kļuvusi par norvēģieti? — jautāju. "Nezinu, kā īsti var kļūt par norvēģi, lai gan latvieši ir palikuši par norvēģiem. Raujas katru sestdienu uz kalniem. Es sēžu mājās un klausos radio. Tāpat kā bērnībā. Mežonīgie patērētāji Latvijā varbūt līdzinās šejienes brokeriem, es vairāk līdzinos šejienes zaļajiem." Ilzei ir Latvijas pilsonība. Viņa internetā lasa Dienu un klausās savu mīļoto "tautas radio" LR 1.kanālu. "Ja kas, mana vīra māsa Lofotu salās nodzīvoja astoņus gadus. Līdz turienei ir tālāk nekā līdz Rīgai. Pie viņas pirmo reizi aizbraucu tikai pērn, bet Latvijā esmu vismaz trīsreiz gadā." E-pastā rakstu, ka šim rakstam man vajag Ilzes attēlu. Viņa atsūta tādu, kur abi ar Trondu puspliki fjordā. "Vajag peldēt, līdz rudens salnas iestājas! Tad ziemā neslimo. Redzi to plostu fonā? Tas ir mans septembra maršruts. Bet nu bilde laikam ne tā, ja domājam par rakstu." Un atsūta otru — ar mammas piena kannām.