Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +11 °C
Skaidrs
Svētdiena, 5. maijs
Ģederts, Ģirts

Ļaujieties katarsei!: Filmas Habemus Papam recenzija

Pasaulē nekas nav svarīgāks par atbildību nevis Dieva, bet vispirms savas sirdsapziņas priekšā.Vai vienā filmā ir iespējams savienot šķietami nesavienojamus stāstniecības elementus – sarkastisku komēdiju ar (pseido)dokumentālu hroniku, dziļi individuālu personības psiholoģisko drāmu ar filosofiskā vispārinājumā vērstu cilvēcisko traģēdiju? Ir.

To pierāda itāļu komediogrāfa Nanni Moreti jaunākā, 2011. gadā pirmizrādītā filma Habemus Papam jeb, tulkojot latviski šo pilsētvalstī Vatikānā ārkārtā svarīgo oficiālo zīmes frāzi, kas kopā ar baltajiem dūmiem virs Romas Svētā Pētera bazilikas kreisajā pusē esošajiem Konklāva (kardinālu padomes) sapulču nama jumta pavēsta pasaulei un miljardam katoļticīgo svarīgo ziņu, – Mums ir pāvests. Konklāvs, norobežojies no jelkādiem sakariem ar ārpasauli, ar balsu vairākumu ir izvēlējis jaunu katoļu virsganu, valsts galvu un vienlaikus, lai cik tas īpatnēji šķistu, šis Konklāvs ir… tikai pildījis Dieva ziņu – senie pāvesta institūcijas darbības likumi nosaka, ka tas ir Dievs, kurš izvēlas savu pāvestu, kardināli ir tikai pildspalvas Visaugstākā rokās. Tādējādi atteikties pildīt Konklāva lēmumu simboliski nozīmē ignorēt Dieva gribu. Pāvestības likteņstāstiItālijā populārais aktieris un režisors Nanni Moreti, pats būdams pārliecināts ateists, ciena un respektē ticīgo jūtas, bet pret oficiālo Vatikānu allaž izturējies kritiski, taču filmas _Habemus Papam _rašanās ideju viņš skaidro ļoti cilvēcīgi: "Ideja dzima brīnišķīgā cilvēka un pāvesta Jāņa Pāvila II valdīšanas beigu posmā, ap 2005. gadu, kad pēc 26 gadiem pāvesta amatā šis slogs viņam kļuva acīmredzami par smagu. Man kļuva žēl ļoti vecā sirmgalvja, viņa ilgstošo fizisko ciešanu slimības gultā, es, var teikt, biju nikns – nu kādēļ viņi liek pāvestam tā publiski mocīties, un tad galvā iešāvās doma – kā būtu, ja uzņemtu filmu par jaunievēlētu pāvestu, kurš aizbēg no Vatikāna brīdī, kad visa pasaule gaida viņa pirmo uzrunu no leģendārā Svētā Pētera katedrāles balkoniņa. Jo viņš, šis kardināls gados, ir ne tikai nobijies, viņš ir apjēdzis, iespējams, pirmo reizi mūžā, jo vienmēr ir bijis likumpaklausīga Dieva avs, ka nemaz nav gatavs uzņemties atbildību par miljarda ticīgo cilvēku sirdīm un prātiem? Manā fantāzijā strauji zīmējās ainas – no pavisam smieklīgām un vieglprātīgām līdz smeldzīgām un traģiskām… Iemesls nebija tālu jāmeklē – pietika iedomāties, ka visi šie nopietnie kardināli un pāvesti bez sava dievišķā statusa ir arī dzīvi cilvēki. Taču pirmais impulss saistās ar Jāni Pāvilu II, šo apbrīnojamo poļu dzejnieku, aktieri, mācītāju, vēlāk pāvestu, kurš bija tik ārkārtīgi trausls un vienlaikus liels, stiprs cilvēks. Par vienu es nešaubījos – Vojtilam jeb Jānim Pāvilam II šīs filmas humors patiktu, jo visiem zināms, ka šim pāvestam bija laba humora izjūta."Tas, ka Vatikāna vēsturē ir bijuši visdažādākie pāvestības likteņstāsti, filmēšanas grupai nebija noslēpums – par katoļu galvu tikuši izvēlēti gan ļaudis ar ļoti smagu reputāciju, pat kriminālisti, gan, spītējot celibāta zvērestam, – ij precēti, ij homoseksuāli (oficiāli – četri) un citādi seksuāli ārkārtīgi aktīvi garīdznieki ar daudziem pēcnācējiem, gan pat garīgi, teiksim tā, nelīdzsvaroti personāži. Vieni valdījuši ilgus gadu desmitus, citi – dažus mēnešus. Visīsākā pāvestība iekrita Urbānam VII – tikai septiņas dienas, viņš mira ar sirdstrieku pirms intronizācijas ceremonijas, arī pirms Karols Vojtila kļuva par Jāni Pāvilu II, viņa priekšgājējs Jānis Pāvils I amatā pabija vien 33 dienas. Pāvesta institūta vēsturē bijuši arī laika sprīži, kad Vatikānam un katoļu baznīcai vispār nebija virsgana, tā sauktais Interregnum (nevaldīšanas laiks). Tā ka filmas ideja par kāda pāvesta atteikšanos saņemt viņam deleģēto Dieva vietnieka varu no formālā viedokļa nemaz nav neiespējama fantāzija. Mišela Pikolī triumfsRežisoram Nanni Moreti nepatīkama ziņa bija 265. katoļu pāvesta, Vatikāna pārvaldītāja kopš 2005. gada 19. aprīļa vācieša Jozefa Aloiza Racingera jeb Benedikta XVI pārstāvju kategorisks atteikums filmēt Habemus Papam reālā Vatikāna iekšteritorijā. Visi kardinālu un pāvesta interjeri, ieskaitot Siksta kapelas fragmentu un Svētā Pētera katedrāles iekšējo koridoru labirintu mudžekli, tika uzbūvēti Romas slavenajā kinostudijā Cinecittà.Absolūts triumfs bija veiksme, ka pāvesta lomai izdevās pierunāt franču kino leģendu Mišelu Pikolī. 2011. gada decembrī Eiropas Kinoakadēmija šo aktiera lomu kopā ar citiem viņa darbiem novērtēja, pasniedzot Mišelam Pikolī eiroOskaru – balvu par mūža ieguldījumu kino. Habemus Papam saņēma arī Itālijas nacionālā kinematogrāfa galvenās balvas – kā gada labākā filma, labākais režisors, scenārijs, aktieris, mākslinieku darbs utt. Filmā ir pasakaini veiksmīga mūzika (vadtēmu var noklausīties www.habemuspapam.it).Traģiskā atskārsmeKatram skatītājam pašam jāizlemj, kas viņu filmā saista vairāk – kardinālu vēlēšanu procedūras smalkās intrigas (perfekti aktieru tuvplāni un attiecību nianses – no špikošanas līdz zaļai skaudībai), komiskās epizodes ar enerģisko un drusku naivo Vatikāna PR personu jeb preses sekretāru (slavenais poļu aktieris Ježijs Stūrs, kurš personiski pazinis Jāni Pāvilu II) un viņa noorganizēto teātri, kura uzdevums bija slēpt no kardināliem un masu medijiem, ka pāvests ir pazudis, asprātīgās epizodes ar Romas labākā psihoanalīzes profesora iesaistīšanu pāvesta problēmas risināšanā (vispārzināms, ka katoļu baznīca psihoanalīzi pieskaita ķecerībai un viltus zinātnei; protams, psihoanalītiķa lomā filmējies pats režisors Nanni Moreti, kurš beigu galā psihoanalīzi aizstāj ar šmaukšanos kāršu spēlē un volejbolu kopā ar kardināliem) vai jaunā Dieva vietnieka zemes virsū bēgšana pa Romu, iemaldīšanās teātra kompānijā un kopīgi ar teātra ļaudīm piedzīvotā atklāsme, ka pasaulē nekas nav svarīgāks par atbildību nevis Dieva, bet vispirms savas sirdsapziņas priekšā. Mākslā šādu atskārsmi sauc par katarsi – ļaujiet to piedzīvot arī sev, pat ja filmā tā saistās, saprotams, ar traģēdiju, taču traģēdiju, kas Mišela Pikolī pāvestam sagādā vienvienīgo patieso prieku – brīvību. Personas brīvību, vārdā Dievs.Kam domāta? Ikkatram pieaugušam, atbildīgam cilvēkam._Mums ir pāvests Habemus Papam_Drāma. Itālija. 2011. Režisors Nanni Moreti.Lomās Mišels Pikolī, Ježijs Stūrs, Nanni Moreti

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja