Rakstniecībā esam atpakaļ XIX gadsimtā

Labi, ka esat nolikti vietā. Te patiešām daudzi kaut ko nesaprot... (Un vispār -- izlasiet latviešu literatūras vēsturi. Ja slinkums lasīt latviešu literatūras vēsturi no tās pirmsākumiem, varat izlasīt kaut vai Bereļa grāmatu). Baigie gudrīši atradušies -- paši savus teikumus no rakstniekiem un dzejniekiem "aizlienējuši", tagad pret saviem skolotājiem gānās. (Tā vienkārši izskatās)

Atvainojiet- cik izmaksāja referendums? 2) Cik saņem latviešu oriģinālliteratūra gadā????????????? GADĀ!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Ja kāds te vēl rakstīs kaut ko par nodokļu tērētāju naudu, vispār... Vai ziniet, cik rakstnieki maksā nodokļos no autortiesību līgumiem pretī nesaņemot pilnīgi NEKĀDAS sociālās garantijas? Nu, protams, neviens jau neliek rakstniekam rakstīt, jūs teiksiet... ha, ha, ha... Ja visu reducēsim tikai uz naudas pelnīšanu, tad, bez šaubām, skolā varbūt vairs nemācīsim mūziku, literatūru, zīēšanu. nedziedāsim koros utt... OK!!! Un lai tikai pamēģina šie žultainie pretrakstniekiem noskaņotie paņemt rokās kaut vienu latviešu grāmatu... iedodie tos 10 000 000 - būtu lielisks eksperiments, kas tikai rastos!

Kur Jūs manā atbildē atradāt vārdu mokas? Protams, rakstīšana sniedz arī daudz prieka un pat laimes izjūtu, reti jau kāds ir tāds mazohists, kas raksta, iegūstot tikai sliktas emocijas.

Mēs taču esam nolikti vietā, jo nesaprotam dzimto valodu.

Lasītāju pirmkārt interesē darbs, literāta moku vai pārdomu rezultāts. Ja viss top ļoti smagi, tad jādomā par to, vai rezultāts būs visiem interesants. Emocijas,kas pavada darba tapšanu., ir vajadzīgas,bet vai tām jābūt mokām? Nezinu,Pats neko citu kā ap četrdesmit avīžrakstīņus rajona avīzītei neko nesmu rakstījis, arī- līdz vidusskolas beigšanai. Vai nav jādara tas,kas sagādā arī aizrautību,pirieku? Vai tikai sevis pārvarēšana, mokas, puņķi un asaras? Vai tā neveidojas depresīvs galarezultāts,kas lasītājam,redzot depresiju sev apkārt, neliekas saistošs,lai tērētu savu laiku/ Nav vērts padomāt?

Stāsts jau nav par to, ka nedrīkstētu vērtēt (kas tas vispār par vārdu šai aspektā), bet gan par to, ka bieži NAV nekas izlasīts, pat rakstnieku vārdi dažkārt pirmoreiz dzirdēti, bet viedoklis ir. Kā Rainis kādreiz teicis - es jau neiešu savu labu spriedumu par kādu grāmatu bojāt caur viņas lasīšanu. Ja esi lasījis, tad vērtējums var būt dažāds, protams. Un par 60. g. paaudzi - es tak nesaku, ka viņus nemīlēja un nelasīja, tieši otrādi. Bet, piemēra, kārtojot I. Ziedoņa Rakstus un lasot vēstules, kuras viņam rakstītas, cik tur daudz arī dusmīgu un nesaprotošu un neiecietīgu. Ar to gribēju pateikt, ka laiks bieži un dažkārt pat ļoti saliek lietas savās vietās. Un es savā darbā redzu, ko nozīmē rakstīt, cik daudz tur pārdzīvojumu, asaru un izmisuma, padomājiet, pirms rakstāt ar vieglu roku smagus vārdus. Tas pēdējais gan nebija tieši Jums domāts.

Mazliet par bērniem un dzīvi,tās vērtībām.Šī paša pagājušā pavasara darba braucuenā atcerējos un uzzināju daudz. Cilvēki ir dzīvojuši ļoti dažādi,pat mūsu it kā mierīgajā pagastā pēckara gados visādi ir bijis.Ir klasesbiedrs savu klasesbiedreni ar šauteni mugurā balkstījis-''Tad nu es tagad tevi vedīšu."(Izsūtīšana).2).Vienā mājā dzīvoja divas ģimenes-vienu nakti viena pazuda,,bet palikušā izraka pie mājas blakus jaunu aku.Bet paši ņēma ūdeni no upes,kas tuvumā...3) Citā Latvijas pusēseptiņdesmitajos pie manas vecāsmammas pagalmā iebrauc žigulis,izkāpj kārtīga vecenīte lakatiņā.Izrādās-no Maskavas. Šoferītis-pusmūža vīrs ,mazliet pieklibo. Abas večiņas sirsnīgi izrunājās,Maskaviete pat pateica kaut ko latviski,un aizbrauca. Kara laika bēgļi,kas ieklīduši tajā pusē ,puisim ar kara lietam mazam norauta kājiņa.Pārējās esot teikušas-atstāj- domā par sevi,bet manis redzētā večiņa teica-mans-gan izdzīvosim. Vecumā dēls strādājis labu darbu Maskavā, ticis pie protēzes,un visā viņā (vēl tagad atceros) -milzīga tāda paskarba bet neviltota mīlestība pret sīko večiņu-MĀTI. Ir skarbi laiki,ir mazāk skarbi,bet nav tagad tādi,un dažam tādi nav nekad,lai nezaudētu cilvēcību.Ne pret otru ģimenē,ne pret otru sabiedrībā.Atcerēsimies-ko teica sirmais dzirnavu kaķītis Skalbes Ķaķīša dzirnaviņās". Bet nebūsim arī tādi rausēji sev ne ģimenē,nenosabiedrības,lai nebūtu Melnie runči no tās pašas pasakas.Atcerēsimies-ko nevajag vairot pasaulē-jo īpaši-uz otra rēkina(visos veidos un vietās).

ak, ja varētu atvainoties citu vietā. Tas, ko kāds te Jums ir sarakstījis, ir kliedzoši ļauni un nepelnīti. Cilvēks bijis paviršs komentāru lasītājs, toties pats izrakstījies pēc sirds patikas, un tā sirds necik labestīga nav. Tāpēc nav vērts viņu uztvert nopietni. Lai Jums veicas literārajā darbā, mīlestību un pārticību ģimenē!

Tas,ka autors dzīvo ar 40ls ,rakstot pirmo darbu,ir normāli,ja nekad algotu darbu nav strādājis. Un negrib strādāt,bet sevi veltīt literatūrai.Uzzinot,ka šā procesa dēļ cieta bērns, māc smagas pārdomas par rakstītāja morālo seju. Es arī viens audzinu dēlu. Bet nevaru iedomāties situāciju,kad ietu ES pabiras vākt iluzorai,varbūt pat nākotnē neesošani Gerkena balvai strādājot. CIk gan morāli augstvērtīgus darbus spēj radīt cilvēks,kam svētākais,kas latvietim ir bijis-bērns ir kaut kur otrajā plānā dzīvē? Balva saņemta,un tālāk-cerībās līdz nākamajai balvai?Bezatbildīgi sabiedrības locekļi rada bezatbildību literatūras laukā. Rezultāts -diedelēšana pēc pabalsta.Kolektīvi rakstniecībai. Vai kolhozu laikā darbu zaudējis vetārsts,kas arī negrib mainīt profesiju,bet uz vietas viņam darba nav, arī būtu atbalstāms? Paralēls darbs izdevniecību darbā- preses izdevumos par redaktoriem vienmēr ir bijis ļoti labs radošajiem literātiem ar diezgan nopietnu literāro 'teorētisko bagāžu. Cik no esošajiem spēj patstāvīgi bez redaktora salikt pieturzīmes?Atceroties pēdējos padomju gadus,kad veidojās šibrīža radošie-vadošie un cerīgie,bija tā,ka neprotot veidiot dzeju ar atskaņām-veodoja baltās vārsmas(bez atskaņām). Pamatojums-es tā gribu! Kaut patiesāk būtu bijis-es tikai tā māku! Ne visiem,bet daļai. Ja par dzeju- Kam dzejas teorētiskā bagāža bija vēl vājāka,tie rakstīja brīvajā pantā.Jo tā vieglāk. Ja Ziedoņa, Petera,Vācieša,I.Auziņa,A,Auziņa paaudze varēja sacensties par to,kuram ir mākslinieciki spolgtākās trioletas,tad mūsdienās jau gandrīz jāsāk priecāties ,ka DZEJNIEKS zina kādu pantmēru, zina dzejas pamatus! Tas gan bija arī tādēl,ka kritika šiem ienākot literatūrā spēja priecāties tikai par to,ka viņi "uzdrošinās"šokēt-ar rupjību,ar necenzētiem vārdiem,kas visu laiku bija tradicionāli nepieņemami Kritika neprasīja meistarību,pietika ar šokēšanu.Tagad ir rezultāts.Paaudžu maiņai notiekot ir zudusi prasme rakstīt lasītāju masām. Ja grib -tikai kritiķiem,tad jādzīvo tikai no ES pabalstiem vai jādiedēlē no valsts,kas man škistu nepieņemami-prasīt nenopelnīto. Tikai par to,ka es esmu, Jo Latvijā ir tik daudzi,kas labprāt arī kļūtu valsts uzturēti,neskatoties uz to,kas paveikts. Varbūt nedaudz skarbi iznāca,bet man pagājšpavasar iznāca pabraukt lēni pa vienu nelielu Latvijas daļu un redzēt,kā cilvēki dzīvo,ko viņi grib. Viņi liela daļa nedzīvo labāk par rakstniekiem,dažs,pat sliktāk nekā Ulberga,daļa lasa-lasītu vairāk,ja negribētos arī ēst. Vienkāŗši rakstnieku daļa dzīvo iedomu pasaulē,bet reāla darba pieredze dotu arī vielu literārajai darbībai. Atcerēsimies Egonu Līvu,kura daiļradē tas spilgti bija redzams.

Hermanis Naumanis atvēršanas svētkos režisors pauda savu viedokli, un tas nebija glaimojošs rakstniekiem.

Reiz Rīgas Laikā Alvis Hermanis rakstīja tā: "Ja tautai Latvijā palūgtu nobalsot, vai ir vajadzīgas bibliotēkas, teātri un tamlīdzīgi, tad gandrīz visi nobalsotu, ka nekas tāds nav vajadzīgs. Bet tas ir tieši tas pats, ja es saviem bērniem prasītu, ko mēs ēdīsim pusdienās un brokastīs, tad viņi teiktu, ka ēdīsim tikai košļājamās gumijas. Viņu viedoklim tādā lietā kā kultūra nav nozīmes." Arī literatūras "izvērtēšana" šais diskusijās ir literatūru pazemojoša, prasība, lai būtu priekš sirds, lai kaut ko dod, lai kaut kam der. Rakstnieki, Jums nav šeit jātaisnojas un jāpazemojas! Lai tak tauta iztrakojas! Pēc mākslas un literatūras nekad nav ilgojušies visi - tas ir normāli. Bet viedoklis - žultains, bļaurīgs un rupjš - arī bijis visiem, kuri spēj pakustināt vismaz vienu kājas pirkstu. Arī tas ir normāli - ne visiem ir citas iespējas, kur izrunāties. LAI! Taupiet spēkus turpmākajiem cīniņiem, Rakstnieki! Nupat tik viss ir sācies!

Kāpēc tik nožēlojami vērtēt latviešu literatūru? Vai tiešām arī rakstniekiem nav pašlepnuma,lai mēģinātu radīt ne to,kas sanāk,bet kaut ko labu.Zinu un saprotu-ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli... Bet ja dzīvos bomzīgajā uzturamo pabalstu prasītāju apziņā,un ar domu-"Lai mēŗkus tādus sev spraužam,ko sasniegt bez rītdienas var".Nekas nebūs! Nekad1 Kad Ķempe konsultēja jaunos autorus-lai būtu labāki darbi,lai būtucerība kam ģeniālam.Tagad- piesmirdis pīļu dīķis,kurā visiem labi un viss apmierina.Ja kāds pasaka-latiņu vajag pacelt-mēs jau nevaram..Mēs bomzīši,kas jāuztur,bet esam gatavi saukties par latviešu literātiem. Dodiet vismaz cerību,ka jūs gribiet kaut ko vairāk!

Neesmu rakstnieks. Un slimību jums nevēlu. Tikai loģiski secinu - ja šitā turpināsiet - slimnīcā toč nonāksiet un tad tērēsiet manu - nodokļa maksātāja naudu.

Kāda žults,kādēļ otram vēlēt onkoloģisku saslimšanu? Jums,rakstnieku starpā tā pieņemts? Ļaunums dveš no Jūsu teksta-briesmīgs ļaunums-kad redzams cilvēks,kas gatavs otram vēlēt onkoloģisku saslimšanu,laitikai pats bez darba rezultātiem saņemtu naudu "par radīšanas procesu". Vai tiešām,jūsu -profesionālu rakstnieku vidū nav cilvēku,kas publiski spētu pierādīt,ka ir tiešām vidēji statistiski talantīgāki kar vidēji statistisko valsts iedzīvotāju,kurš domā,ka var rakstīt? Izskatās,ka kauns maizē apēsts,ja var kā vilku bars badīgi izrīt citu gādāto un darbos sastrādāto naudu,un pēc ēsanas atkalātļauties nestrādāt. Jā tāda ir valsts kulturālā elite,tad tas ir vienkārši nenormāli,un valstij būtu amorāli šādu ļaunumu vēlošam ļaužu baram dot naudu,mūsu naudu, viņu uzturēšanai.Piedodiet,bet man,izskatās,ir taisnība.Jums nav argumentu,bet ir žults.

Rakstnieki! Jums pašcieņas nemaz nav? Ja gribiet pretendēt uz mūsu visu naudu be z darba,ta d pierādiet,ka literatūras laukājūsu pārstāvji ir labāki par pārējiem valsts iedzīvotājiem, kuri domā,ka varētu,bet Blaumaņa,Akurātera, Raiņa lielums liedz viņiem saukties par profesionāliem rakstniekiem un mēģināt līdzināties.