Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Haoss bilžu rāmītī. Ivara Heinrihsona izstādes Haosa teorija recenzija

Žests un kustība drošā saspēlē ar nejaušību. Ivara Heinrihsona gleznās haoss ir uztverts kā augstāka kārtības forma.

Vainagojot savu jaunāko darbu parādi galerijā Māksla XO ar nosaukumu Haosa teorija, Ivars Heinrihsons ir rīkojies pilnīgā saskaņā ar sevi. Pirmkārt, ņemot vērā viņa piecos gadu desmitos konsekventi nostiprināto izpausmes veidu – ekspresīvu līniju vilcienos un haotiskos murskuļos balstīto glezniecību. Otrkārt, tāpēc, ka Ivars Heinrihsons vietējā mākslinieku panteonā vienmēr ir izcēlies ar vēlmi reflektēt un teoretizēt par savu un arī citu mākslinieku daiļradi, piemēram, izstāžu atklāšanās pretēji vairākumam apsveicēju ar vīna glāzi rokā nevis novērsies, bet vedinājis sarunbiedrus pievērsties izstādītajiem darbiem. Es to augstu novērtēju 90. gadu sākumā, Mākslas akadēmijas pirmajā kursā mācoties zīmēšanas, glezniecības un kompozīcijas pamatus viņa darbnīcā. Treškārt, tāpēc, ka mākslinieka uzvārds, starp citu, sākas ar "H", un nav nemaz grūti iztēloties, kā viņa radošo garu soli pa solim spārno atklāsme: "Haoss ir manī. Es esmu haoss."

 

Trauksmainā līnija

Nosaucot vizuālās mākslas izstādi kādas nebūt ne visiem labi zināmas teorijas vārdā, autors izgrūž skatītājus pa ierasti komfortablā stilistiski/formāli/saturiski enkurotā skatījuma logu. Skatītājiem tad, izrādoties palikušiem bez pienācīga aprīkojuma, nekas cits neatliek kā izmisīgi plivināt rokas un tverties pie vienmēr glābjošajiem Google salmiņiem (es, protams, runāju par sevi).

Heinrihsoniskā haosa gadījumā no šiem salmiņiem mirklīgi uzburas trīs teorētiski izpalīdzīgas konstrukcijas: antīkās tradīcijas sengrieķu dievs Haoss ar savu ciltskoku, amerikāņu meteorologs Edvards Lorencs ar savu XX gs. 60. gados konstatēto "tauriņa spārnu efektu" un krievu izcelsmes gleznotājs Vasilijs Kandinskis ar savu teosofiski bāzēto abstrakcionismu, kas punktēts sacerējumā Par garīgumu mākslā (1912).

Antīkās pasaules un citu sirmu tradīciju rudimenti kā tādi velti sāpoši gudrības zobi šodien parasti mēdz tikt izrauti no mūsu žokļiem, lai nebojātu ideālo sakodienu un holivudisko smaidu, tomēr necik tālāk par abstrakcionismu mēs te, vizuālajās mākslās, tā arī neesam tikuši. Abstrakcionisms – abstrahēšanās no lietu attēlojuma, haosa attēlojums, ticot, ka aiz šīs nekārtības slēpjas ģeometrijas jēga. Abstrakcionisma rašanos vairāk nekā pirms simt gadiem provocēja vēlme apgūt un mākslas jomā ieviest tās pašas enerģijas likumības, ko antīkā mitoloģija bija apguvusi un lietojusi personificējot. Tā Viktors Hļebņikovs teoretizēja, ka pasaulei piemīt gaismas – zibens – iedaba, Vladimirs Majakovskis visaugstāko atzinību par mākslas darbu mēdza izteikt ar vārdu "katastrofa", un arī tāds spirituālas ievirzes mākslinieks kā Vasilijs Kandinskis rakstīja: "Glezniecība ir dārdoša dažādu pasauļu sadursme – pasauļu, kuras aicinātas savstarpējā cīņā radīt jaunu pasauli, ko saucam par mākslas darbu. Katrs mākslas darbs arī tehniski rodas tā, kā radās kosmoss, – katastrofas ceļā."

Piekritīsiet, ka tamlīdzīgas pārdomas vairojas galvā, vērojot Ivara Heinrihsona melni balto kontrastu, ekspresīvo žestu un trauksmaino līniju fiksētos "haosus", kopskaitā 27 gleznojumus, no kuriem četrus tā arī sauc – par haosu, savukārt pārējo nosaukumi novirza uztveri pa citām, vairāk ierastām takām, vedinot atpazīt zirgus, balerīnas vai kādas žestuālas darbības.

 

Negaidītas atziņas

Grūti spriest, cik dziļi mākslinieks ir ieinteresējies par haosa teoriju, pilnīgi iespējams, ka viņam vienkārši iepaticies šis absurdais vārdu salikums, jo pēc būtības haoss un teorija ir nesavienojami jēdzieni, haosa teorija nav teorija par haosu, tāpat kā Ivara Heinrihsona gleznas nav gleznas par haosa teoriju. Tomēr, caur tās prizmu raugoties, var iegūt negaidītas atziņas un izpratni par mākslas darbu.

Patiesībā šķiet pat dīvaini, ka dabaszinātnēs jau pusgadsimtu akceptētā haosa teorija nav kļuvusi par iecienītu instrumentu mākslas zinātnē, ņemot vērā jaunrades un haosa allaž uzsvērto radniecību. Līdzīgi kā šo teoriju izmanto modernā medicīna, konstatējot, ka cilvēka sirds un smadzenes darbojas deterministiskā haosa režīmā, vai meteoroloģija, respektējot, ka sīkas sākuma stāvokļa izmaiņas var novest pie globālām katastrofām un visu nosaka dinamiski, nelineāri procesi.

Ivara Heinrihsona gleznās haoss uztverts kā augstāka kārtības forma. Tās tapušas, gleznas rāmī kadrējot, kompozicionāli līdzsvarojot spontānā iedvesmā fiksētas skices un zīmējumus. Savas būtības atklāsmi mākslinieks deleģē žestam un kustībai drošā saspēlē ar nejaušību. Līniju trajektorijas aptver visus virzienus vai arī sakļaujas spēcīgā plūsmā kā gleznā Melnais skrējiens (2019), kas man šķiet saviļņojošākais darbs izstādē. Kompozīcijas iekšējā loģika un tēlu aizmetņi gan provocē iztēli virpināt stāstus, tomēr šo attēlu īstais saturs ir tajos ietvertais enerģijas lādiņš.

 

Ivars Heinrihsons

Izstāde Haosa teorija

Galerijā Māksla XO līdz 6. janvārim

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja