Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Intervija ar dizaineru Artūru Analtu. Mani interesē emocijas

"Es maz guļu un daudz strādāju," saka dizainers Artūrs Analts. Viņa veidotā ekspozīcija Matter to Matter septembrī pārstāvēs Latviju Londonas Dizaina biennālē

Zaļi tonēti stikla paneļi, kas lēnām noraso. Uz kondensāta klātās virsmas ikviens apmeklētājs ar pirkstu gluži kā uz nosvīduša loga stikla var uzrakstīt savu vēstījumu un vērot, kā tas lēnām izplūst un izdziest, lai dotu vietu jauniem uzrakstiem. Tik ēterisks un meditatīvs ir dizainera Artūra Analta piedāvājums Latvijas ekspozīcijai Matter to Matter, kas būs skatāma otrajā Londonas Dizaina biennālē. Tā notiks Somerseta namā no 4. līdz 23. septembrim. Biennālē piedalīsies četri desmiti valstu. Ekspozīcija Matter to Matter ir viens no Latvijas simtgades starptautiskās programmas pasākumiem. Artūra Analta veidotajā instalācijā būs izmantoti dabiskie materiāli (koks, ūdens) un atspoguļota dabas loma Latvijas kultūrā un ikdienā.

Artūrs Analts (1991) ir jauns dizainers, kurš pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvēšanas devās studēt produktu dizainu uz Centrālo Svētā Mārtina dizaina un mākslas koledžu Londonā. Viņš ieguva mediju uzmanību un profesionāļu novērtējumu ar savu Rīgā izstrādāto diplomdarbu – metāla kāpnēm Led Zeppelin. Vēlāk veiksmīgi piedalījies dažādos starptautiskos un vietējā mēroga dizaina konkursos. Artūrs Analts uzskata, ka par profesionālu dizaineru izaudzis un izveidojies Londonā. 2013. gadā Artūrs Analts kopā ar Rūdolfu Strēli nodibināja starpdisciplināru dizaina studiju Variant Studio.

 

Londonas Dizaina biennāle ir jauns pasākums.

Jā, tā šoruden notiks tikai otro reizi. Pirmajai biennālei Londonā bija ļoti laba publicitāte un daudz apmeklētāju. Arī es gāju skatīties Somerseta namā izvietotās valstu ekspozīcijas, pat divas reizes. Biennāle ir Londonas Dizaina nedēļas sastāvdaļa, kas ir jau vispāratzīts un populārs pasākums, uz kuru dodas šīs jomas profesionāļi un interesenti no visas pasaules. Šogad biennālei, manuprāt, ir izvēlēta mūsdienīga un interesanta tēma.

Biennāles tēma ir Emocionālie stāvokļi/ Emotional States.

Vārdu "state" var tulkot arī kā "valstis", un tēma kļūst vēl interesantāka un aktuālāka – biennāles tematiskais uzstādījums sasaucas ar Britu salās ļoti aktuālo Brexit. Arī man pašam robežu jautājums gan mākslā, gan dizainā ir ļoti tuvs. Pavasarī Londonā kā Latvijas simtgades starptautiskās programmas daļa notika mana izstāde Robežas galerijā 12 Star Gallery. Es par šo tēmu esmu daudz domājis, un man pašam robežas starp valstīm neeksistē.

Tiek diskutēts par nacionālo ekspozīciju jēgu gan Venēcijas biennālē, gan citās lielās izstādēs. Tiek apšaubīta to nozīme mūsdienās.

Manuprāt, labām nacionālajām ekspozīcijām joprojām ir nozīmīga loma. Šaubas par to nepieciešamību var rasties, ja tās nav gana augstā kvalitātē. Protams, pastāstīt un parādīt, kas un kāda ir Latvija, uz starptautiskas skatuves nav viegli, jo lielākā daļa pat nezina, kur atrodamies. Mums ir jāspēj atrast kaut ko tādu, kas ir gan starptautiski pazīstams, gan mums pašiem īpašs.

Vai dizainu var vērtēt nacionālās kategorijās? Tu esi latviešu izcelsmes dizainers, kurš mācījies, dzīvo un strādā Londonā.

Nekad neesmu uzsvēris, ka veidoju latviešu dizainu. Arī biennāles ekspozīcijas aprakstā saku, ka ideja man radusies Latvijā, bet, manuprāt, dabas raisītas emocijas ir saprotamas arī britiem un citur pasaulē. Globālā sasilšana, klimata pārmaiņas un citas vides problēmas ir aktuālas visur. Skatoties uz manu darbu, var redzēt tikai norasojušu sienu, bet var domāt plašāk par dabas procesiem.

No vienas puses, daba ir skaista un visiem saprotama tēma, taču tas var būt mānīgs priekšstats. Daba nav vienkārša un tikai meditatīva, tajā ir daudz pretrunu, problēmu.

Jā, tā ir sarežģīta tēma. Viss nav tikai melns un balts, zaļais ir pa vidu (smejas). Es pats esmu pilsētnieks, un daba man ilgu laiku bija sveša. Es tai esmu sācis pietuvoties tikai nesen. Kad studēju Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledžā, liela uzmanība tika pievērsta ilgtspējībai, videi draudzīgam dzīvesveidam un tā izpausmēm dizainā. Man pašam pāreja uz ekoloģiski apzinīgu dzīvesveidu bija diezgan sarežģīta, es to daru pamazām, tāpēc arī savā darbā Londonā vēlos iztikt bez agreemocijas sijas, bet dot iespēju pārdomāt savus ikdienas lēmumus. Uz manas sienas nekas nemainās ātri – uzraksts izdziest lēnām. Līdz tas pazūd, jāpagaida vairākas minūtes.

Tava instalācija ir pārdomas par dabu pilsētniekiem?

Manā instalācijā ir trīs aspekti – daba, tehnoloģijas un cilvēks. Man šī savienība patīk. Mani interesē, kā šī trijotne var sadzīvot, kā šie aspekti var pastāvēt cits citam līdzās. Pirms diviem gadiem ap manu māju Londonā nebija nevienas citas ēkas. Aizbraucu uz Latviju, atgriezos pēc trim mēnešiem, un tur jau bija uzceltas jaunas mājas. Vēl pēc kāda laika apkārtnē parādījās pirmie debesskrāpji. Pilsētas attīstās milzīgā ātrumā. Neapbūvētās platības ar nekultivētu dabu uz zemeslodes sarūk.

Kas pašlaik notiek britu dizainā?

Uz Londonā notiekošo man ir grūti paskatīties no malas, jo šeit esmu uzaudzis kā dizainers. Šķiet, ka pašlaik britus galvenokārt interesē elektronikas un tehnoloģiju dizains. Protams, tas ir virziens, kurā dodas lielākā daļa pasaules, bet briti tehnoloģiju dizainam pievērš īpašu uzmanību. Salīdzinājumam – itāļus joprojām vairāk interesē mēbeļu dizains, bet daudzas britu dizaina studijas, kas sākotnēji galvenokārt nodarbojās ar mēbeļu dizainu, tagad ir pārprofilējušās uz jauno tehnoloģiju dizainu. Londona kopumā ir ļoti fokusēta uz tehnoloģijām.

Kāpēc tu izvēlējies studēt dizainu Londonā, nevis, piemēram, Eindhovenā?

Es stājos, un mani uzņēma arī Eindhovenas Dizaina akadēmijā, bet man liekas, ka Londona ir manai pasaules uztverei atbilstošāka pilsēta. Man šī pilsēta ļoti patīk. Es zināju, ka Eindhovenā es paliktu tikai uz studiju laiku, bet pēc tam dotos strādāt uz Rīgu vai Londonu. Racionālāk šķita uzreiz doties uz Londonu – tur studēt un tad nokļūt darba tirgū nevis kā svešiniekam, bet kā vienam no savējiem. Eindhovenas Dizaina akadēmijā mācību procesā lielāks uzsvars tiek likts uz eksperimentiem, savukārt Svētā Mārtina Dizaina un mākslas koledža man deva iespēju iepazīt, kā darbojas dizaina industrija, tirgus.

Reiz uzstājoties Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, tu tepat Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā iegūto izglītību novērtēji kā ļoti labu.

Jā, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā ļoti labi iemāca dažādas tehniskās prasmes, dod iespēju apgūt zināšanas par dažādiem materiāliem – kā strādāt ar koku, metālu, stiklu un keramiku –, iemāca zīmēt un gleznot. Šīs zināšanas noder vēlāk jebkurā dizaina skolā. Londonā dizaineru tehniskajām prasmēm kaut ko izgatavot pašam nepievērš lielu uzmanību. Kad iestājos Svētā Mārtina Dizaina un mākslas koledžā, man šķita, ka daudzas tehniskās lietas zinu labāk ne tikai kā mani vienaudži, bet arī kā daudzi pasniedzēji. Es nepārspīlēju. Londonā iemācījos domāt par dizainu, atbildēt uz jautājumu, kāpēc kaut kas jārada un kāpēc nevajag radīt. Pirms tam es nezināju, ko atbildēt uz drauga jautājumu, kāpēc ir nepieciešams radīt vēl vienu jaunu krēslu.

Vai esi atradis atbildi uz šo jautājumu?

Es joprojām neesmu radījis nevienu krēslu! Kad sāku veidot Latvijas ekspozīciju Londonas Dizaina biennālei, bija skaidrs, ka nepieciešama arī vieta, kur apsēsties un vērot norasojušo stikla sienu. Visi ieteica: "Uztaisi kādu skaistu soliņu." Man šķita, kāpēc gan jādizainē jauns sols, ja tādu var nopirkt. Tad izdomāju, ka sols var būt arī izglītojošs rīks par Latvijā augošajām koku sugām, to procentuālo sadalījumu mežos. Tā ir mana atbilde, kāpēc pasaulē ir nepieciešams vēl viens jauns krēsls, – ja tā ir ne tikai mēbele, bet arī izglītojošs rīks, kaut kas vairāk nekā vienkārša sēdmēbele.

Kas tevi interesē dizainā?

Emocijas. Emocijas, kas rodas man pašam, kad kaut ko izdomāju un atrisinu, un sajūtas, ko izraisa dizains citos cilvēkos. Mūsdienās nepietiek, ka lietas ir vienkārši funkcionālas, tām ir jāizraisa arī emocijas.

Un materiāls? Ir daudz dizaina, kas radies, kā sākumpunktu izmantojot kādu noteiktu materiālu.

Nē, tas nav veids, kā es strādāju. Nevēlos par katru cenu radīt, piemēram, laivu no stikla tikai tāpēc, ka tādas nav. Man vispirms ir ideja, un tad tās realizācijai piemeklēju piemērotāko materiālu. Tas notiek darba procesā, jo nav arī tā, ka uzzīmēju skaistu formu un tad domāju, kā to uztaisīt. Ideja, materiāls un konstrukcijas principi – tas viss iet roku rokā.

Tev bija ļoti veiksmīgs diplomdarbs, kad absolvēji Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, – metāla kāpnes Led Zeppelin. Vai vēlāk nebija grūti pārspēt pašam sevi?

Neesmu centies pārspēt sevi, taču esmu baidījies, vai nevar notikt tā, ka man kādu reizi beigsies idejas jauniem dizaina risinājumiem. Tagad esmu mierīgāks, jo apzinos, kā es strādāju, kā nonāku pie idejas un risinājuma.

Tu neslēp, ka esi ambiciozs.

Es teiktu, ka esmu enerģisks. Maz guļu un daudz strādāju. Mani uzlādē pats dizaina radīšanas process – darba sapulces, sarunas par dizainu un risinājumu meklējumi. Katram dizaineram ir savs darba ritms. Es strādāju ātri, taču tas nenozīmē paviršību.

Agrāk dizaineri bieži apgalvoja, ka viņu sapnis ir radīt tādus darbus, ko ražotu masveidā un lietotu miljoniem cilvēku, un ka viņu vārdi var arī nebūt minēti uz šo priekšmetu iepakojuma. Šķiet, ka tavai paaudzei šādi sapņi vairs nav raksturīgi.

Es tiešām nesapņoju radīt masveidā ražotus priekšmetus. Mūsdienās vispār ir vairākkārt jāpārdomā, vai kaut ko ir nepieciešams izgatavot miljonos eksemplāru. Mūsu laika tendence ir radīt tā sauktos craft produktus – ražot augstā kvalitātē un nelielā daudzumā vietējai sabiedrībai no vietējiem materiāliem, izmantojot lokālās tradīcijas.

Šādā biznesa modelī gan parasti ir pretruna – ja gribi nopelnīt, vietējais produkts ir jāpadara starptautiski konkurētspējīgs un saprotams.

Man liekas, ka problēma ir tāda, ka mēs nepērkam paši savus produktus.

Tu pērc latviešu kolēģu darbus?

Jā, es pērku ne tikai vietējos dizaina darbus, bet arī jauno latviešu mākslu, jo gribu atbalstīt savus draugus. Protams, mūsu izvēli nosaka pirktspēja, taču man liekas, ka mēs nepirktu vietējo dizainu arī tad, ja būtu turīgāki. Mēs neticam latviešu dizainam, un mums ārzemju zīmoli joprojām šķiet prestižāki.

Vai problēma nav arī fakts, ka latviešu dizaineri tirgū palaiž līdz galam neizstrādātus produktus?

Protams. Man šķiet, ka vispār lielākā daļa latviešu dizaina ir prototipu un eksperimentu stadijā. Jaunie dizaineri uztaisa diplomdarbu un tad mēģina to uzreiz pārdot. Dažas no šīm lietām nostrādā un gūst panākumus. Latvijā ir grūti runāt par rūpniecisko dizainu. Mēs te darbojamies kā amatnieki, kas paši izgatavo lietas, un tās var pārdot tikai dizaina galerijās. Tie parasti ir glīti priekšmeti, kas nav izcili funkcionāli un bieži vien nav arī ar īpaši oriģinālu ideju, bet mūsu dizaineriem ir laba stila izjūta. Mums kopumā patīk glītas lietas.

Vai skaistums ir būtisks mūsdienu dizainā?

Neparastas estētikas dizainu ir interesanti aplūkot dizaina nedēļās, bet ne ikdienā lietot. Ikdienā mēs gribam skaistu un ērtu dizainu.

Tu par aprasojošo sienu Latvijas ekspozīcijā Londonas Dizaina biennālē esi teicis, ka tā ir ne tikai dizaina objekts, bet arī mākslas darbs. Starp mākslu un dizainu vienmēr ir bijušas saspringtas attiecības.

Tāpēc, ka dizaineri rada pārāk dekoratīvus darbus, kas pretendē uz mākslas statusu. Es cenšos no tā izvairīties un vairāk strādāt konceptuālisma virzienā. Esmu arī Latvijas Bankas kolekcijas monētas Medus monēta autors. Tas ir interesants starpdisciplinārs projekts, kas uzdod jautājumu, vai kolekcijas monēta ir mākslas darbs vai dizaina priekšmets. Man šķiet, ka tā var pretendēt uz mākslas darba statusu.

Tev bija interesanti strādāt šķietami tik konservatīvā jomā kā monētu dizains?

Monētu dizainā parasti ir strikti nosacījumi un tradīcijas, bet Latvijas Bankai ir ļoti radoša attieksme. Mana monēta pieder pie inovatīvo monētu grupas – tai ir neparasta forma un izgatavošanas veids. Līdz šim visām Latvijas Bankas monētām tika izgatavoti ģipša atlējumi, bet manai monētai ir ar 3D tehnoloģijām izgatavota forma. Medus monētas dizainam labāk derēja 3D tehnoloģijas. Man patīk, ka Latvijas Bankā tiek saglabātas gan tradīcijas, gan arī ir atvērtība mūsdienīgai izteiksmei un tehnoloģijām.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Brīvās telpas mazās lietas

Atmiņā paliks kuratoru Ivonnas Farelas un Šellijas Maknamaras veiktās izmaiņas biennāles izstāžu telpu arhitektūrā, nevis viņu kūrētās izstādes idejas. Venēcijas biennāles 16. Starptautiskā arh...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja