Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Kad viens burts satiek otru jeb vēsture ir konstrukcija

Franču mākslinieku Ksavjē Antēnu interesē neredzamās laika liecības, ko ietver tehnoloģijas

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un ABLV Charitable Foundation producētajā izstādē You’ve Got 1243 Unread Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze, kas skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, juku jukām aplūkojami gan mākslas darbi, gan dokumenti, gan dažādi pagājušo laiku materiālās dzīves kuriozi. Tāda ir bijusi kuratoru Kaspara Vanaga, Zanes Zajančkauskas un Diānas Fransenas iecere – uzsvērt, cik maz tie brīžam atšķiras cits no cita. Tomēr izstādē ir redzami arī visnotaļ prominenti mākslinieki. Viens no viņiem, Ksavjē Antēns, izstādē pārstāvēts ar trīs darbiem un bija ieradies Rīgā uz atklāšanu. Viņa instalācija ekspozīcijas ievada zālē uzreiz piesaista skatītāju uzmanību ar asprātīgu priekšmetu salikumu, kuri turklāt saslēgti funkcionālā ķēdē. 

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Franču mākslinieka Ksavjē Antēna darbi patlaban apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notiekošajā izstādē Tev ir pienākušas 1243 ziņas, kura pievēršas dzīvei pirms interneta un kurā iekļauti arī eksponāti, kas aplūko padomju perioda kultūras hameleona dabu. Kā saka Ksavjē Antēns, vēstures pārrakstīšana notiek nemitīgi, tā tiek rekonstruēta no tagadnes perspektīvas. Ksavjē pievēršas vēstures paradoksiem, kas saistīti ar tehnoloģiju attīstību, savukārt izstāde sniedz iespēju pārvērtēt neseno pagātni arī tiem, kuri dzimuši vēl sociālisma laikos.

Pastāsti, lūdzu, nedaudz vairāk par izstādē eksponēto darbu Tieši laikā jeb Īsā ražošanas vēsture (Just in Time or a Short History of Production)!

Darbā aptverts vesels gadsimts, kura laikā attīstījās ražošana un darba automatizācija. Vienlaikus tas ilustrē tehnoloģiju evolūciju. Mimeogrāfs, spirit duplicator, tintes printeris, lāzerprinteris – katra drukas iekārta saistīta ar konkrētu sociālo un politisko kontekstu, kad tā tikusi izgudrota un lietota. Tā ir tehnoloģiju ģenealoģiskā ķēde. Manā darbā visas šīs vairāku paaudžu ierīces sadarbojas, lai radītu attēlu kārtu pa kārtai. Katram laika posmam piešķirta sava krāsa, ko nodrukā attiecīgā iespiedmašīna. Attēli ir atrasti arhīvos vai grāmatās un dokumentē cilvēkus, kas strādā fabrikās. Tie sasaucas ar zemapziņā mītošo priekšstatu, kā varētu izskatīties ražošanas ķēde, lai izgatavotu produktus, kurus patērējam.

Tu bieži savos darbos ietver vēsturiskus faktus, piemēram, izrādās, ka pirmais digitālās kameras prototips tika radīts 1975. gadā, kad Kodak tam nenoticēja.

Mēs dzīvojam laikā, kas vērsts uz nākotni, mūsdienas raksturo paātrināts laika ritējums un spekulācijas par nākotni, pastāv spekulatīvais dizains, spekulatīvā socioloģija. Cilvēki ir aizrāvušies ar nākotni un aizmirsuši vēstures faktoru. Vasarā es pavadīju vairākus mēnešus Silīcija ielejā Kalifornijā, lai iepazītu galvenokārt ar mākslīgo intelektu un blokķēdi saistītos projektus. Cilvēki šajā specifiskajā reģionā būvē nākotni. Google, Facebook, Youtube – tas viss ir radīts pēdējos piecpadsmit divdesmit gados. Zinātnes atklājumi un tehnoloģiju izgudrojumi notiek tik ātri, ka pagātne tiek ignorēta, bet man šķiet svarīgi apzināties plašāku laika skalu.

Kā laika līnija risināta citos tavos darbos?

Mani interesē tieši neredzamās laika liecības, ko ietver tehnoloģijas. Raugoties no tehnoloģiju vēstures aspekta, tintes printerim ir daudz vairāk kopīga ar stellēm nekā ar tradicionālajām drukas iekārtām, un to, ka stelles ir datora vecvecvecmāmiņa, arī ir iespējams apjaust tieši caur tintes printeri. Sākotnēji aušana bija roku darbs, taču XIX gadsimta sākumā sākās aušanas iekārtu automatizācija, tekstilindustrijas ietvaros tika radīta pirmā programmēšanas valoda. Tas, ka iekārtas turpmāk varēja darbināt mazkvalificēti strādnieki, izraisīja plašus audēju protestus Lielbritānijā. Ludīti, sacelšanās dalībnieki, demolēja moderno aprīkojumu, un vienīgais veids, kā noklusināt protestus un nomierināt sabiedrību, bija nāves soda piespriešana tiem, kas uzdrošinājās iekārtas salauzt. Kad kāds mūsdienās tiek nosaukts par ludītu, norādot, ka šis cilvēks ir tehnoloģiju pretinieks, tas nav gluži precīzi teikts, jo ludītu protestu galvenais iemesls bija straujās sociālo struktūru pārmaiņas, ko izraisīja tehnoloģiju attīstība. Šo vēstures stāstu sevī nes tintes printeris, kurš darbojas pēc līdzīgiem principiem kā aušanas iekārta, – attēls tiek uzausts no krāsas līnijām, un pats printeris ir digitāls, ieprogrammēts. Esmu to iekļāvis vairākos projektos, arī izstādē News from Nowhere, kas notika Bernāra Antonioza Mākslas mājā 2014. gadā.

Projekts When "I" met "K" radās pēc tam, kad internetā biju atradis pētniecisku darbu par kreisi noskaņotajiem iespiedējiem XIX gadsimtā ASV. Tolaik iespiedējiem un avīzēm, kas sākotnēji bija vienas lapas izmērā, tika piešķirta ievērojama loma, lai uzturētu informācijas apriti plašajās ASV teritorijās. Katrā pilsētā, pat nelielā, bija savs drukas kantoris. Iespiedējiem bija jābūt izglītotiem, jo darbs paredzēja ar roku rakstīta teksta salikšanu un kļūdu labošanu, viņu darbošanās bija starp amatniecību un industriju, lai to darītu, bija nepieciešamas vispusīgas zināšanas un amats. Iespiežot tekstus, viņiem neizbēgami izveidojās sava politiskā nostāja. Tolaik pastāvēja dažādas iespiedēju ģildes vai savienības, arī tādas, kas – netipiski ASV valdošajai domai – pulcēja kreisi noskaņotos. Parasti mācekļi tika sūtīti iegūt pieredzi un prasmes visdažādākajās vietās, taču kreisi noskaņotajiem anarhistiem bija jābūt piesardzīgiem, tāpēc viņu vidū tika pieņemts noteikts kods. Kad māceklim tika jautāts, kuru savienību viņš pārstāv, sarunas laikā viņš paņēma un rokās virpināja burtu I. Kā apstiprinājumu, ka zīmi sapratis, jautātājs izvēlējās burtu K. Nav zināms, kāpēc bija izvēlēti tieši šie burti, bet mani fascinē tas, ka burti tika izmantoti kā kods citā sistēmā. Šos burtus esmu integrējis arī savos darbos.

Tu pieminēji spekulatīvo dizainu, kas modelē nākotnes scenārijus, bet vai varētu teikt, ka tevi interesē spekulatīva vēstures izpratne?

Jā, tā varētu teikt. Mani interesē XX gadsimta 70. gados ieviestais mikrovēstures koncepts, kas vēstures izzināšanu paredz, izpētot un sasaistot daudzus sīkus arhīvus. Konkrēts vēstures periods tiek pētīts, raugoties, kāda bijusi, piemēram, miesnieka vai veikalnieka ikdiena, un mēģinot spekulatīvi rast vienojošos pavedienus, lai iezīmētu kopainu.

Manuprāt, pārmaiņas, ko ievieš tehnoloģiju attīstība, ir grūti apjaušamas, tam nepieciešama laika distance. Cilvēki joprojām satiekas cits ar citu, lasa grāmatas.

Jā, noteikti. Taču grāmata ir fantastisks izgudrojums – teksta salikums, dalījums lappusēs ir tik ērts veids, kā ceļot cauri laikiem un vietām, savukārt citi senie teksta pieraksta veidi bijuši pārāk nepraktiski, lai saglabātos līdz mūsdienām. Sākotnēji grāmatas piederēja tikai ietekmīgiem cilvēkiem, jo tās tika rakstītas ar roku un to pavairošana bija sarežģīta, taču pēc Johana Gūtenberga izgudrojuma grāmatu iespiešana kļuva daudz ērtāka un ātrāka. Rezultātā tika likvidēta grāmatas kā varas instrumenta loma, un tas aizsāka nozīmīgas pārmaiņas kristietībā. Manā skatījumā tieši tehnoloģiju attīstība veicināja pārmaiņas, taču tās nebūtu bijušas iespējamas bez sabiedrības iesaistes – iedzīvotāji bija neapmierināti ar varas eliti un pastāvošo indulgenču sistēmu. Cilvēce attīsta tehnoloģijas, to lietojums izplatās, līdz tās maina pašus cilvēkus, viņu darbošanos un paradumus – mani interesē šī saistība. Piemēram, interneta nozīme cilvēku dzīvē ir nenoliedzama, taču tīklošanās pastāvējusi vienmēr. Tehnoloģijas ir cilvēces projekcija, tās radījuši cilvēki noteiktā vēstures posmā ar priekšstatu, kā lietas darāmas, un, manuprāt, vēsturi nosaka tieši tehnoloģiju attīstība.

Tava izstāde News from Nowhere radās kā atbilde angļu dizaineram Viljamam Morisam. Pastāsti, lūdzu, par to vairāk!

1890. gadā Viljams Moriss sarakstīja romānu News from Nowhere, or, an Epoch of Rest, kura darbība risinās XXI gadsimtā. Kad viņš pamostas 2003. gadā, Londona ir atgriezusies pie dabas, cilvēki dzīvo nelielos ciematiņos un sadarbojas, nauda neeksistē. Romāns var šķist naivs, taču tas ir veids, kā autors izskaidro savu viedokli par politiskiem un sociāliem jautājumiem. Viņaprāt, jēgpilnākā nodarbe, kas formējusi sabiedrību, ir amatniecība. Cilvēki rada lietas, dalās vai apmainās ar tām, uzturot sociālās un ekonomiskās saites. Pievēršanās amatniecībai bija Viljama Morisa atbildes reakcija uz industriālā laikmeta sākšanos. Viņam piederošā Kelmskotas muiža atradās laukos netālu no Londonas, un tiek uzskatīts, ka tās dārzā viņš guvis iedvesmu augu un ziedu motīviem, ko izmantoja savos dizaina paraugos. Viņa pamošanās nākotnē, kas aprakstīta romānā, notiek tieši Kelmskotas muižā. Kad gatavoju izstādi Bernāra Antonioza Mākslas mājā, XVII gadsimta ēkā ar dārzu, es sāku fiksēt augus un ziedus ar man pieejamām tehnikām – filmēju tos, studēju to tuvplānus, skenēju detaļas. Iegūto vizuālo materiālu izmantoju kā motīvu auduma noformēšanai, lai dekorētu izstādes telpas sienas. Lielformāta tekstilus izdrukāju pats, izmantojot tintes printerus, tādējādi saglabājot saikni ar aušanas iekārtām. Izgatavoju solu, lai apmeklētāji varētu apsēsties un lūkoties pa logu uz dārzu.

Viljama Morisa radītos ziedu motīvus tomēr raksturo citāda estētika. Vai varētu teikt, ka estētiskās kvalitātes izriet no paša attēlu reproducēšanas veida un tehnikas? Piemēram, attēli, kas ietverti tavā darbā Tieši laikā jeb Īsā ražošanas vēsture un pašlaik skatāmi izstādē LNMM, tomēr neizskatās kā vēsturiskas fotogrāfijas, bet laikmetīgas to versijas.

Šī izdevuma vizuālais materiāls tika drukāts ar četrām dažādām drukas iekārtām. Attēlu reprodukcijas ir neprecīzas un vietām neskaidras, jo dažbrīd printerim sācis pietrūkt tintes vai papīra virsma bijusi nelīdzena. Manis izvēlētā metode – kombinēt vairākas drukas iekārtas –paredz grūtības, kas rezultātu vērš neierastu. Esmu radījis jēgpilnu ražošanas ķēdi, katrai vienībai ir sava nozīme ražošanas procesā, bet pats rezultāts ir ārpus manas kontroles, tam piemīt savas estētiskās kvalitātes.

Iespējams, laikmetīgā izteiksme rodas kā rezultāts eksperimentiem ar tehnoloģijām.

Tā varētu teikt. 2010. gadā es publicēju darbu Printing at Home, veicot dažādus eksperimentus ar printeri. Uzskats, ka neesam tikai šo tehnoloģiju patērētāji, bet varam iekārtas arī izjaukt, saprast to darbības principus un uzbūvi, ir ļoti svarīgs, tas ir visas politiskās izpratnes pamatā par uzlaušanu. Arī darbā Tieši laikā jeb Īsā ražošanas vēsture risināti šie jautājumi. Edisona izgudrotais mimeogrāfs, kas ļāva ikvienam darboties un sasniegt rezultātu pastāvīgi, tika patentēts 1880. gadā, kad Frederiks Teilors rakstīja grāmatu Zinātniskā menedžmenta principi, paredzot turpmāku darba dalīšanu rūpnīcās.

Esam studējuši vienā augstskolā – Karaliskajā mākslas koledžā –, kurā par pasniedzējiem strādāja Entonijs Dans un Fiona Reibija, spekulatīvā dizaina teorijas autori. Vai šī pieredze tevi ir ietekmējusi?

Kas ir dizains, un ko tas nozīmē – radīt dizainu? Tie bija galvenie jautājumi, kas tika risināti koledžā. Agrāk dizains tika uztverts kā kapitālisma rīks, taču 70. gados radās šaubas par pašu kapitālismu kā nepiepildītu politisko solījumu, iestājās krīze, arhitektūrā un dizainā aktuāls kļuva postmodernisms. Dizains ieguva kritiskās domāšanas un sociālo zinātņu instrumenta lomu. Mani ietekmējuši galvenokārt apvienības Abake dalībnieki un dizainers Martino Gampers, kas uzskata – mūsu vienīgais rīks ir dizaina domāšana.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vējonis nākamo nominēs:

Kopā nobalsojuši: 862

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja