Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Mūsdienu sievietes nevēlas vilkt augstpapēžu kurpes

Prestižajā Londonas galerijā Serpentine Sackler pirmo reizi notiek izstāde, kas veltīta modei, – zīmola Atelier E.B ekspozīcija Garāmgājējs/Passer-by. Kas to padara tik īpašu mākslas pasaulē?

Izstāde Garāmgājējs pārliecinoši pierāda, ka modi var uztvert kā laikmetīgās mākslas un domāšanas izpausmi. Zīmols Atelier E.B dibināts 2007. gadā, tā radītājas ir dizainere Beka Lipskoma un gleznotāja Lūsija Makenzija. Viņas ir no Skotijas. Beka dzīvo un strādā Edinburgā, Lūsija – Briselē (abu pilsētu iniciāļi integrēti zīmola nosaukumā). Katrai ir sava karjera, Atelier E.B ir mākslinieču sadarbības projekts: viņas veido modes kolekcijas, interjerus, tekstilmākslas darbus, rīko dažādus pasākumus un izdod grāmatas. Robežas starp mākslu, modi un dizainu izplūst. Sadarbībā ar citiem māksliniekiem, dizaineriem, tēlniekiem, fotogrāfiem un režisoriem Beka Lipskoma un Lūsija Makenzija atrod visoriģinālākos veidus, kā pasniegt un izplatīt Atelier E.B apģērbus un aksesuārus.

Vēstures stundas

Beku Lipskomu un Lūsiju Makenziju iedvesmo modes vēsture visos aspektos, un šī interese nosaka izstādes Garāmgājējs dramaturģiju un noformējumu. Ekspozīcijas nosaukums norāda, ka modes patērētāji ir ne tikai pircēji, bet visi, kas iet garām veikaliem, pēta skatlogus, lasa grāmatas un žurnālus par modi, apmeklē izstādes utt. Kā modē savienojas māksla, dizains un komercija? Manekens un apģērbu pasniegšanas veids – tajā visā ir jūtama mākslinieciska izpausme un atspoguļojas kultūrsociālas pārmaiņas. XX gadsimta 20.–30. gados notikušās Pasaules izstādes un rūpniecības sasniegumu parādes, grandiozu universālveikalu atklāšana, tērpu loma etnogrāfijas muzejos, apģērbu mazumtirdzniecības tendences komunisma valstīs – Atelier E.B piedāvā ieskatu modes kaleidoskopā.

Vēsturisko aspektu izpētei ir veltīta izstādes Garāmgājējs pirmā daļa. Viens no galvenajiem tēliem, kas tiek interpretēts ekspozīcijā, ir manekens. Par manekeniem var uzskatīt arī antīkās statujas un to fragmentus, kuri sagaida apmeklētājus galerijā Serpentine Sackler (instalācija no rūpīgi veidotām kopijām). Antīko skulptūru elementi tiek izmantoti Atelier E.B jaunākajā kolekcijā Jasperwear.

Strūklakā cirkulē džins

Vēstures sadaļā ir gleznas un skulptūras, dažādu tautu tērpi, 20.–30. gadu amerikāņu un franču žurnāla Vogue izdevumi, veikalu interjeru fotogrāfijas, plakāti, maketi, katalogi, grāmatas, lelles, padomju Krievijas modes veikalu iepakojuma papīrs, Maskavas universālveikala GUM 1954. gada videoreklāma, materiāli par Rīgā dzimušo tēlnieci Veru Muhinu (izstādē ir iekļauti stāsti par viņas monumentu Strādnieks un kolhozniece, kas veidots 1937. gada Pasaules izstādei Parīzē). Šī ekspozīcijas sadaļa iepazīstina ar XX gadsimta ietekmīgākajiem veikalu arhitektiem, skatlogu noformētājiem un manekenu radītājiem.

Šeit var uzzināt par ikoniskā amerikāņu dizainera Džīna Mūra (1910–1998) profesionālajiem noslēpumiem – 50.–90. gados viņš bija atbildīgs par juvelierizstrādājumu kompānijas Tiffany & Company Ņujorkas Piektās avēnijas veikala skatlogu noformējumu. Kā viņš veidoja kompozīcijas? Kā izmantoja apgaismojumu, lai panāktu "mirdzošas auras" efektu? Kā reaģēja uz aktualitātēm un kādus komentārus iekļāva Tiffany skatlogos? Kad Ņujorka cieta no ūdens deficīta, Džīna Mūra veidotajā strūklakā veikala skatlogā cirkulēja džins. Kad pilsētā streikoja sabiedriskā transporta vadītāji un garām veikalam gāja daudz vairāk cilvēku, nekā ierasts, Džīns Mūrs skatlogā iekļāva aicinājumu pārvietoties ar skrituļslidām, lecamstieni un vienriteni. Ar savu netradicionālo pieeju un uzmanības piesaistīšanas metodēm šis dizainers lielā mērā ietekmēja XX gadsimta modes un mākslas attīstību Ņujorkā un visā pasaulē.

Atelier E.B aicina izstādes apmeklētājus atklāt sev krievu izcelsmes britu mākslinieci un dizaineri Natašu Krollu (1914– 2004), kura, sākot ar 40. gadiem, ienesa Eiropas modernisma garu Londonas veikala Simpsons of Piccadilly skatlogos, un britu mākslinieku Maiklu Heinsu, kurš 1971. gadā Viktorijas un Alberta muzejā Londonā veidoja izstādi Mode. Antoloģija (tās rīkotājs bija slavenais britu fotogrāfs, mākslinieks un dizainers Sesils Bītons). Šī izstāde iedrošināja muzejus un kultūras institūcijas pievērsties laikmetīgās modes eksponēšanai.

Brīvmūrnieku organizācija

Atelier E.B izstādes otrā daļa atvēlēta zīmola sadarbības projektiem ar mūsdienu māksliniekiem, kuri, atsaucoties uz Bekas Lipskomas un Lūsijas Makenzijas aicinājumu, izveidojuši jaunus manekenus vai citus rīkus (objektus, skulptūras, instalācijas), kas eksponē Atelier E.B apģērbus no trim iepriekšējām kolekcijām – Inventors of Tradition (2011), Ost End Girls (2013) un Inventors of Tradition II (2015). "Mūsu zīmols kā brīvmūrnieku organizācija savieno māksliniekus, taču tas nav elitārs, bet demokrātisks," uzskata Beka Lipskoma un Lūsija Makenzija.

Izstādes trešā daļa iepazīstina ar jaunāko kolekciju Jasperwear. Vienā no galerijas telpām ir izveidots fiktīvs Atelier E.B veikals (ieiet tajā nav iespējams, tas ir modelis) ar vecmodīgi daiļi noformētu skatlogu. Šis darbs ir īpašs Bekas Lipskomas un Lūsijas Makenzijas lepnums. "Tā joprojām izskatās daži provinciāli modes veikaliņi Sanktgallenē un Ostendē. Vienmēr esam sapņojušas par šādu veikalu un 40. gadu stilā iekārtotu vitrīnu – tieši tā ir jābūt demonstrētiem mūsu apģērbiem," saka Beka un Lūsija.

Nākamajā galerijas Serpentine Sackler telpā ir atvērts īsts Atelier E.B veikaliņš, kurš darbojas nedēļas nogalēs. Šeit var pielaikot un iegādāties jaunākās kolekcijas tērpus un aksesuārus. Te ir blūzes, džemperi, bikses, krekli, svārki, virsdrēbes, sporta tērpi un rotas. Cenas ir pieejamas – nozīmītes maksā desmit sterliņu mārciņu, naģene – 50 mārciņu, šalles – 80 mārciņu. Visdārgākā ir zīda blūze – 750 mārciņu.

"Šie tērpi nav paredzēti ceremonijai ar sarkano paklāju. Mūsu apģērbi ir ļoti praktiski, tie ir piemēroti ikdienas valkāšanai jebkurā gadalaikā. Jūs jutīsieties silti un ērti. Galu galā mēs esam no Skotijas, tur vienmēr ir auksti," uzsver Beka Lipskoma un Lūsija Makenzija. Atelier E.B nepiedalās modes nedēļās un darbojas ārpus modes industrijas sistēmas. Zīmola produkciju nevar iegādāties veikalos – tikai muzejos, galerijās un mākslas telpās, kur notiek Atelier E.B aktivitātes. "Cenšamies strādāt taupīgi. Mūsu cenas ir tik zemas, cik vien var būt. Visas preces tiek ražotas nelielā daudzumā. Pasaule cieš no apģērbu pārprodukcijas, modes industrija globāli ir otra lielākā vides piesārņotāja," apgalvo zīmola dibinātājas. Izrādot cieņu apkārtējai videi, viņas aicina mazgāt Atelier E.B apģērbu pēc iespējas retāk, rūpēties par to, nepieciešamības gadījumā – atdot labošanā, lai nodrošinātu ilgu mūžu.

Piespraude kā Erkilam Puaro

Mākslinieces iedvesmo neoklasicisms. Jaunās kolekcijas Jasperwear kaklarotu izgatavošanā izmantotas 3D drukāšanas tehnoloģijas: kamejas atgādina leģendārās angļu porcelāna kompānijas Wedgwood keramikas izstrādājumus. Tajās ir iemūžināti skotu neoklasicisma arhitekti Roberts Adams un Aleksandrs Tomsons, kā arī māksliniece Barbara Konvaizere. Beka Lipskoma un Lūsija Makenzija interesējas par vēsturiskiem tērpiem ārpus Rietumu civilizācijas. Viņu radītais kašmira sporta kostīms sadala un noformē valkātāja ķermeni pa diagonāli tikpat eleganti kā toga un sari. Savukārt Atelier E.B tobe (garš krekls līdz potītēm, ko nēsā arābu zemēs) un bikses atgādina tās, kādas var atrast musulmaņu apdzīvotajos Briseles rajonos.

Mazā Atelier E.B piespraudē izmantota grafika, kas rotā 470. gadā p.m.ē. radīto parfīma pudelīti no Britu muzeja kolekcijas. Uz pudelītes atveidota amazone – šis ir viens no pirmajiem attēliem, kurā redzama sieviete biksēs. Citas piespraudes dizainu iedvesmojusi sudraba vāzīte, kas televīzijas filmā rotā Erkila Puaro žaketes atloku; starp citu, izstādes vēsturiskajā sadaļā ir iekļautas rakstnieces Agatas Kristi uzņemtās fotogrāfijas. Katram Atelier E.B aksesuāram, apģērba gabalam un tajos izmantotajām vizuālajām zīmēm ir savs stāsts. Izstādē var izmēģināt zīmola lietotni viedierīcēm Cleo’s.

Izstāde Garāmgājējs Londonā būs atvērta līdz 6. janvārim. No februāra līdz aprīlim tā būs skatāma jaunajā Parīzes mākslas telpā Lafayette Anticipations, kuru projektējis arhitekts Rems Kolhāss.

Sīkāk par Atelier E.B stratēģiju intervijā KDi stāsta māksliniece Lūsija Makenzija.

Zīmols Atelier E.B nepiedalās modes tirgus spēlē, jums ir savi stingri darbības principi. Vai tas, ko darāt šajā projektā, ir mode vai tomēr kaut kas cits?

Ja šajā sarunā piedalītos Beka Lipskoma, viņa teiktu, ka tā nav mode, bet tekstilmāksla. Viņa sevi uzskata drīzāk par tekstilmākslas, nevis modes dizaineri. Modē strādā daudz interesantu mākslinieku. Mums gribētos domāt, ka Atelier E.B modes kopainā izceļas ar oriģinālu piedāvājumu un citādu veidu, kā iekļauties un darboties šajā industrijā. Zināmā mērā esam privileģētā stāvoklī, jo modes jomā ienākam caur mākslas pasauli un par mūsu darbību interesējas dažādu jomu pārstāvji. Citi dizaineri to nevar atkārtot, jo esam integrētas mākslas tīklā un apritē.

Būtisks ir jautājums – cik ilgi varēsim to turpināt. Protams, var atļauties kādu efektīgu vienreizēju modes žestu. Vai tam būs turpinājums? Noturēties savā pozīcijā, radīt kolekcijas, paplašināt klientu bāzi – tas ir nopietns darbs. Mode ir ne tikai mākslinieciska izpausme, bet arī industrija. Tās mākslinieciskā puse bieži tiek izmantota kā emblēma vai izkārtne, kas aizsedz šīs industrijas tumšās puses. Mode ir otra lielākā piesārņotāja pasaulē. To apsteidz tikai degvielas nozare. Viss H&M apģērbs, kas netiek pārdots, tiek sadedzināts.

Jūs esat gleznotāja, jums ir veiksmīga karjera vizuālajā mākslā. Kas jūs interesē modē – siluets, krāsa, materiāli vai pavisam citas mākslinieciskas un sociālas idejas?

Man patīk ideja, ka radām apģērbu, kas gatavs valkāšanai ikdienā. Mēs tajā ieguldām visu savu pieredzi, zināšanas un idejas. Piedāvājot tērpus, mēs neuzspiežam cilvēkiem savu stāstu. Viņi tos uzvelk un piepilda ar savu saturu. Apģērbs kļūst par viņu dzīves sastāvdaļu. Mēs tajā piedalāmies ar to mīlestību un rūpēm, kuras ieguldām šajā darbā. Mēs darām kaut ko, kas ienāk gan mūsu pašu, gan citu cilvēku dzīvē. Mūs patiešām interesē šie cilvēki un tas, kā viņi dzīvo. Mēs esam maza kompānija, visas preces tiek ražotas ierobežotā daudzumā. Mēs personīgi pazīstam savus klientus, mums patīk redzēt, ka viņi nēsā mūsu apģērbu. Ja spējam piedāvāt kaut ko vērtīgu interesantiem cilvēkiem, tas mūs pilnībā apmierina. Tas ir svarīgāk nekā gūt komerciālus panākumus.

Apzināmies, ka mūsdienu sievietes nevēlas vilkt augstpapēžu kurpes, izņemot dažus īpašus gadījumus. Sievietes izvēlas sporta apģērbu un ērtus atbilstoša stila apavus. Tas ir mūsu atskaites punkts – ko vēlas cilvēki un kā mēs tajā varam ieviest savas idejas. Būdams mazs zīmols, Atelier E.B nevar atļauties saražot visu, ko mēs gribētu. Strādājam ar fabrikām, kuras ir gatavas sadarboties ar mums. Ja, piemēram, vēlamies radīt adītu šalli, mēs dodamies uz ražotni un visu pārrunājam: "Jūs tikko ražojāt šalles modes namam Ralph Lauren, mēs izgatavosim savu šalli, izmantojot līdzīgu tehniku, sakiet, kādas krāsas ir mūsu rīcībā, un mēs pielāgosimies." Mums ir jātiek galā ar visiem ierobežojumiem.

Vai Atelier E.B apģērbā ir iekodēts kāds vēstījums?

Modes industrijā šis ir pārmaiņu laiks. Vairs nav tikai viens paraugs, kuram visiem būtu jāseko, tikai viens ķermeņa tips, kam būtu jāpiemēro apģērbs, lai to visizdevīgāk parādītu, tikai viena klientu grupa, kas būtu uztverama kā galvenā. Modē viss kļūst decentralizēts, un mums ir jāņem vērā šīs pārmaiņas, atšķirības, visa šī daudzveidība. Cilvēki paši var noteikt, kas ir mode un kam tā domāta. Vairs nav tā, ka visi vēlētos izskatīties kā superbagātas, skaistas, jaunas baltās sievietes. Tas nav ideāls, pēc kura jātiecas, vismaz mūsu izpratnē. Kas ir mode? Kā noturēt industrijas platformu? Strādāt šajā jomā ir aizraujoši, jo situācija ir nestabila.

Pēdējos divdesmit gados tiek aktīvi diskutēts, vai modei ir jāvelta izstādes mākslas muzejos un citās publiskās institūcijās. 2000. gada nogalē tika atklāta Džordžo Armāni retrospekcija Solomona R. Gugenheima muzejā Ņujorkā, un tā izraisīja skandālu (tika izteikti pārmetumi, ka muzeji komercializējas un nolaiž latiņu, turklāt kļuva zināms, ka Džordžo Armāni ziedojis Gugenheima muzejam 15 miljonus ASV dolāru, un šis dāvinājums viņam esot nodrošinājis vai vismaz atvieglojis izstādes rīkošanu prominentajā mākslas templī – J. J.). Daudzi ir pārliecināti, ka muzeji rīko modes izstādes, lai tikai piesaistītu milzīgus apmeklētāju pūļus, un tā esot populistiska rīcība.

Vēl viens plaši izplatīts priekšstats – ka par avangardu un lielo mākslu mode ir uzskatāma tikai tad, ja tā ir ārkārtīgi pievilcīga un pārsteidzoša kā Bjorkas tērpi, Antverpenes dizaineru brīnumi un Maison Martin Margiela apģērbi, piemēram, veste no sasistiem traukiem. Ja muzejā tiek eksponēts vienkāršāks apģērbs, cilvēkiem tas šķiet nesaprotami. Tātad tiek pieļauts, ka ir atšķirība starp modi un apģērbu.

Mēs gribam parādīt muzejā un galerijā valkāšanai paredzētu apģērbu un uzsvērt – tam ir vērtība. Tāds ir mūsu Londonas izstādes vēstījums. Cenšamies interesanti pasniegt savus izstrādājumus. Mēs ar Beku esam priecīgas, ka mums galerijā Serpentine Sackler ir izdevies izveidot sava fiktīvā veikala skatlogu. Vēlamies, lai apmeklētāji aplūkotu mūsu tērpus, kas ir demokrātisks ikdienas apģērbs, tieši šādā iekārtojumā. Šis pasniegšanas veids dod vielu pārdomām, iedarbina iztēli. Mūsu apģērbam nav sakara ar avangardu. Ja kaut kas mūsu darbā ir eksperimentāls – tie nav paši tērpi, tiem tādiem nav jābūt. Eksperimentāls ir viss, kas ir ap šiem tērpiem. Telpa eksperimentiem ir liela, taču apģērbam ir jābūt praktiskam, lietojamam, citādi mēs sasniegsim jaunas modes "nevalkājamības" virsotnes, un tas ir ceļš uz nekurieni.

Atelier E.B nepakļaujas modes industrijas ritmam, jums nav jāražo divas kolekcijas gadā.

Mums nav vajadzības strādāt tik mežonīgā tempā. Turklāt gan Beka, gan es īstenojam arī katra savus individuālos projektus. Tas mani katru reiz satriec un apstulbina – modē ir lērums brīnišķīgu ideju, taču mēs nespējam tās īsti novērtēt, jo viss notiek pārāk strauji. Nevienam nav laika koncentrēties, dziļi ieskatīties visā, ko mums parāda, novērtēt detaļas un padomāt. Mūsu acu priekšā viss tik ātri pazib un atkal mainās. Pirms dažiem gadiem apmeklēju kādu modes skati: modeles, kuras demonstrē tērpus, burtiski skrien pa mēli, un skatītāji tikpat ātri laižas prom uz nākamo skati. Man gribējās teikt – varbūt kādu brīdi vēl uzkavēsimies šeit, lai parunātu par tikko redzēto? Tur bija tik daudz vērtīgu un interesantu ideju. Nē, nevienam nav laika.

Mēs gribam palēnināt šo tempu. Lai kaut ko izdarītu labi, mums ir nepieciešams laiks. Piemēram, grāmatas par Atelier E.B projektiem mēs veidojam tikai pēc izstādes. Laiks mums sniedz iespēju iedziļināties darbā, mācīties no tā, kas padarīts, izdarīt secinājumus. Uz savu veikumu varam palūkoties ar distanci. Tas, ko mēs gribējām paveikt izstādē, ir viena lieta. Taču tas, kas mums izdevās, ir pavisam cita lieta. Iznākumu nekad nevar paredzēt.

Domāju, ka Beka varētu nākt klajā ar divām kolekcijām gadā, viņa ir ideju pilna, taču es nebūtu spējīga. Neesmu modes dizainere. Man ir nepieciešams laiks, lai attīstītu idejas un savienotu dažādus elementus vienā veselumā.

Kāds ir jūsu un Bekas Lipskomas lomu sadalījums Atelier E.B vadīšanā?

Mēs visu darām kopā. Visas idejas ir kopīgas. Piemēram, pirms kāda laika devāmies izpētes braucienā uz Japānu. Tur apmeklējām milzīgu cosplay cienītājiem paredzētu veikalu (cosplay ir spēle un kustība, kuras dalībnieki iemiesojas savos iecienītākajos animē, mangas, datorspēļu un literatūras varoņos un imitē viņu izskatu, runas manieri, raksturu, uzvedību, mīmiku un ķermeņa valodu – J. J.), kurā ir bezgala gari plaukti ar parūkām un kostīmiem. To vidū var atrast pavisam necilus, pieticīgus tērpus, kuri absolūti neizskatās ne pēc kostīmiem, ne skolas uniformas. Tie līdzinās ikdienas apģērbam, taču jūs saprotat, ka tie ir kostīmi, jo izgatavoti no lētiem materiāliem un atgādina Helovīna tērpus. Vēl uzgājām veikalu, kurā tiek piedāvāti mangas pornotērpi. Precīzāk – tie bija slavenu mangas vīriešu tēlu kostīmi, kas pārveidoti par homoerotiskiem simboliem. Taču tie bija kostīmi meitenēm, un tos bija veidojušas meitenes dizaineres.

Mēs analizējam šo informāciju un atgriežamies savā realitātē, piemēram, Skotijā lielu lomu sabiedrības dzīvē spēlē futbols. Glāzgovā futbols izsenis ir viena no mākslinieku iecienītākajām tēmām, jo tiek uzskatīts, ka šis sporta veids autentiski pārstāv darbaļaužu kultūru. (Atelier E.B sponsorē Edinburgas futbola kluba Leith Athletic visa vecuma grupu sieviešu komandu un ir izgatavojis tās uniformu – J. J.) Mēs cenšamies kombinēt visas šīs idejas.

Beka strādā Edinburgā, es – Briselē. Mēs regulāri satiekamies un iepazīstinām viena otru ar savām iecerēm – apģērba modeļus izgatavojam no papīra. Vai zināji, ka Ķīnā cilvēki godā aizgājušos priekštečus, dedzinot viltus naudu un apģērbu? Tur tā ir izplatīta tradīcija: cilvēki izgatavo no papīra māju, sadedzina to, un viņu mirušie radi iegūst šo māju. Ķīnā var nopirkt kartona Gucci kurpes, kartona Dior kleitas, kartona aipadus – visi priekšmeti paredzēti šim rituālam. Mēs ar Beku izgatavojam kaut ko līdzīgu. Izliekam modeļus uz grīdas, salīdzinām un apspriežam. Pēc tam tiek ražoti vilnas paraugi, kurus pielaikojam. Mums ir dažāda ķermeņa uzbūve, un skatāmies, vai šie apģērba gabali mums piestāv un kā tie «uzvedas», uzvilkti mugurā.

Beka vairāk nekā es nodarbojas ar ražošanas lietām, viņa uztur attiecības ar fabrikām. Tas viņu patiesi interesē, un ražotāji viņu mīl. Savukārt es pievēršos tekstiem un teorijai, man patīk rakstīt. Es organizēju visu, kas ir saistīts ar vizuālās mākslas pasauli, izstāžu rīkošanu un Atelier E.B dalību dažādos projektos.

Izstāde Garāmgājējs no Londonas dosies uz Parīzi. Tur ekspozīcija izskatīsies līdzīgi?

Parīzē būs daži jaunumi un papildinājumi. Šī būs pirmā reize, kad plaši parādīsim Atelier E.B veikumu modes galvaspilsētā. Viena lieta ir sarīkot modes izstādi Glāzgovā vai Rīgā, pavisam cita lieta – izdarīt ko tādu Parīzē. Tur tas nav nekas jauns, modes ekspozīcijas notiek visu laiku, mums būs grūti konkurēt, pat neiespējami. Tieši tāpēc būs tik interesanti ierasties ar izstādi Parīzē. Liela daļa mūsu izpētes darba ir cieši saistīta ar Parīzi – tā ir gan Pasaules izstāžu hronika, gan žurnāla Vogue un slavenu universālveikalu vēsture un daudz kas cits. Mēs ierodamies teritorijā, kur cilvēkiem par to ir lieliskas zināšanas. Mēs ar visu šo informāciju ienākam kā autsaideri. Mums pašām vajag, lai izstāde mainītos. Citādi tas ir tikai birokrātisks darbs – pārcelt ekspozīciju no vienas vietas uz citu.

Kādi modes zīmoli jums pašai patīk?

Ar interesi sekoju līdzi diskusijām par Francijas modes namu Céline, kura mākslinieciskā vadītāja kopš 2008. gada bija britu dizainere Fībija Failo. Šogad šajā amatā viņu nomainīja francūzis Edi Slimāns, kurš atnāca no Saint Laurent. Viņa pirmās Céline kolekcijas skate izraisīja asu kritiku, neizpratni un neapmierinātību ar to, ko viņš ir izdarījis ar zīmolu. Cilvēki arvien vairāk sāk novērtēt to, ko šajā modes namā paveikusi Fībija Failo. Viņa domāja par modernu sievieti un viņas vēlmēm – tāpat kā Žanna Lanvēna un Madlēna Vionē 20.–30. gados. Tas ir neapstrīdams fakts – sievietes veido apģērbu sievietēm atšķirīgi no tā, kā to dara dizaineri vīrieši, vienalga, homoseksuāli vai heteroseksuāli. Tas vienkārši notiek citādi. Ir svarīgi, lai modes jomā darbotos daudz dizaineru sieviešu.

Edi Slimānam nav pārāk plašs repertuārs, viņš ir apsēsts ar jaunību, subkultūrām, rokmūziku. Viņa niša ir diezgan šaura, un tā jau ir pārpildīta, tas viss jau ir bijis. Apsēstība ar jauniem, kalsniem roka tīņiem – tas ir nogurdinoši. Edi Slimāns cenšas pagriezt Céline ielu modes virzienā.

Jā, man ļoti patīk Fībija Failo. Kas vēl? Nesen iegādājos amerikāņu zīmola The Row kleitu. Tā dibinātājas ir dvīņumāsas aktrises Mērija Keita un Ešlija Olsenas. Mani pārsteidza kleitas dizains. The Row stilistikā savienojas Eiropas un Parīzes smalkums un Amerikas modei raksturīgais vieglums, laikmetīgums, sportiskums un vienkāršība. Man ir svarīgi, kā apģērbs izskatās mugurā, nevis žurnālā. Dažreiz ieeju kāda zīmola veikalā, lai kaut ko pielaikotu un apmierinātu savu interesi – kā šīs dārgās kleitas izskatās, kad tās uzvelku.

Mani fascinē zīmoli, kuri varbūt neskaitās aktuāli, piemēram, itāļu Etro. Šī nama vēsture, audumu kvalitāte un to īpašie raksti, gadu desmitiem uzkrātā meistarība – tas sajūsmina un iedvesmo. Protams, Francijas nams Hermès ir unikāla parādība, kuru var aplūkot arī ārpus modes konteksta. Tā produkcijas kvalitāte ir neiedomājama. Vienmēr ir bauda pielaikot tērpus Hermès veikalā. Man ir dažas Hermès kleitas. Man ir pilns skapis ar skaistām kleitām, taču nav, kur tās vilkt. Es visu laiku strādāju.

Atelier E.B

Izstāde Garāmgājējs/Passer-by Londonas galerijā Serpentine Sackler līdz 6. janvārim

Parīzes mākslas telpā Lafayette Anticipations no 21. februāra līdz 28. aprīlim

www.serpentinegalleries.org

www.lafayetteanticipations.com

www.ateliereb.com


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Top komentāri

Ija
I
Beidzot nākušas pie prāta...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja