Laika ziņas
Šodien
Migla

Šodien uzplaiksnī, bet rīt jau vairs nav

"Es uzskatu, ka ir jāved izstādes ārā no Rīgas, lai nav tā, ka jādzīvo nespējā saprasties mākslas vērtībās. Pastāv stereotips, ka laukos cilvēkiem vajag zirgus un puķes, bet Rīgā – konceptuālus papīrīšus uz baltas sienas," saka mākslinieks Kārlis Vītols

Kārlis Vītols publikai vairāk pazīstams kā gleznotājs, kuru interesē patērētājsabiedrības spožums un posts visdažādākajās izpausmēs, taču patiesībā viņa interešu loks ir ļoti plašs – animācija, grafika, objekti, modulārie sintezatori un mutes harmonikas. Viņš bieži ir dēvēts par provokatoru mākslā, taču pats atzīst, ka nav ne jausmas, kāpēc tā, jo pats viņš neko neprovocējot.

Līdz 2019. gada 6. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā ir skatāma mākslinieka personālizstāde Beigas, kurā ir redzama viņa jaunākā animācijas filma, kas veltīta pusmūža krīzei. Kārlis tikko nopircis ģitāru, un, kā pats saka, tas ir īsts pusmūža krīzes objekts. "Kad es to pateicu brālēnam, viņš pasmējās un atbildēja, ka ir nopircis jaguāra kabrioletu – tieši tādu, kāds ir arī manā filmā." Autora filmas, kas tapušas par dažādām tēmām un veidotas atšķirīgā tehnikā, guvušas atzinību ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski. 2016. gada animācijas īsfilma Mīnotaurs apbalvota Latvijas Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps, 21. Rīgas Starptautiskajā filmu festivālā 2Annas, ES un Ķīnas filmu festivālā u. c.

 

Kāpēc tavai jaunākajai animācijas filmai un izstādei ir tik fatāls nosaukums – Beigas? Kādas beigas, kam beigas?

Nāvējošs jautājums, ko uzdot filmu autoriem, – par ko ir filma. Viena no lielajām problēmām, ar kuru saskaras mūsu kultūrā, ir dzīvošana nākotnei vai pagātnei, bet tagadne ir brīdis, kas ir kaut kā jānolauž, lai dabūtu kaut ko rīt, vai arī tās ir sekas kaut kam foršam, kas notika vakar. Un ir brīdis, kurā tu pamosties un pēkšņi saproti, ka mērķis, kam esi patērējis daudz laika, nemaz nav bijis tā vērts. Būtu labāk sauļojies pludmalē, lai arī man pašam nepatīk sauļoties.

Arī tagad, kad man ir divi bērni, bieži pieķeru sevi pie domas, ka esmu darbaholiķis, bet varbūt būtu jēdzīgāk veltīt laiku viņiem. Par to ir arī filma – par brīdi, kurā tu pamosties, sajūties vecs un uz visu vari atskatīties ar distanci un izdarīt secinājumus par savām izvēlēm. Nu, bet kā ir, tā ir. Gan jau ne es vienīgais ar to saskaros.

Vai filmas galvenais varonis grāfs Pīlādzis esi tu pats?

Šī ir mana trešā filma par grāfu, taču šajā es izdomāju, lai viņu sauc man piešķirtajā vārdā. Jau kaut kad sen mēs lidojām ar gaisa balonu, un man piešķīra grāfa Pīlādža titulu. Tas ir atkarīgs no tā, kādā pļavā tu piezemējies.

Kā grāfs Pīlādzis ir mainījies, ja salīdzina ar pirmajām divām filmām?

Filma Fetiša dārzs bija par to, ko no mākslinieka prasa mākslas darba radīšana, Aptumsums – par to, kā piekļūt sievietei, savukārt trešā animācijas filma vēsta, ka viss ir, bet nekā jau vairs nav. Galvenais varonis grāfs Pīlādzis kādu rītu pamostas vecs, pabrokasto un saprot, ka no šī brīža par nākotnes plāniem spēs domāt tikai pagātnes formā. Ja runājam par pirmajām divām filmām, man sen jau vairs nenotiek galvā tas, kas tur ir redzams, bet to ir interesanti vērot no malas.

Īstenībā man tās lielās pārdomas saistībā ar filmām ir tādas, ka, tās veidojot jau daudzus gadus, man vienmēr likās – ja dabūšu Lielo Kristapu, tad tik es būšu zirgā. Pēc tam tu to izdari un tad domā – jā, bet, ja nu būs tā lielā ārzemju balva, tad gan, bet tad tu dabū arī to un saproti, ka balvas ir kaut kas ļoti iluzors. Manā animācijā parādās arī šī tēma, taču es nevēlētos neko teikt priekšā, lai katram tas asociējas ar to, ar ko asociējas. Daudzi filmas tēli jau kādu laiku maļas pa galvu. Gatavojoties izstādei, gāju cauri visādiem folderiem, tēmu aizmetņiem un skicēm.

Ar ko jaunākā filma atšķiras no iepriekšējām?

Kad tu prasi finansējumu filmas veidošanai, visam ir jābūt skaidram. Tu vēl nevari neko komisijai parādīt, tikai pastāstīt, par ko būs filma, kāpēc tāda ideja un tēma. Tas, kas atrodas galvā, ir brīnišķīgs ar to, ka tas šodien uzplaiksnī, bet rīt jau vairs nav. Milzīgs tēlu ķīselis, kas traucē dzīvot, bet no katra izvērst filmu nav iespējams. Tad izdomāju, ka jāatbrīvojas no tiem. Piemēram, man septiņus gadus neliek mieru villa ar baseinu, kur ir augsts žogs un pilnībā apjozta teritorija. Tā ir paradīze, pēc kuras tiecas katrs mirstīgais, – balta māja, saulains laiks, nekad nav slapjdraņķa.

Mani visu laiku interesē arī patērētāji un popkultūra, tāpēc uzpeldēja Narcisa ideja, kuru vēlējos jau sen risināt. Vecā vīra tēls, kurš konfliktē ar sevi – jauno. Es katru dienu gāju uz darbnīcu, nezināju, ko taisīšu, un vakarā man bija pārsteigums, kur esmu nonācis. Man likās, ka rīt turpināšu iesākto, bet pamodos jau cits cilvēks ar citu ķīseli galvā. Un tad pienāca brīdis, kad es sapratu, ka man ir ļoti daudz materiāla. Atradu veidu, kā savirknēt visas epizodes rindā, un tur jau skaidri iezīmējās tēmas un idejas, kas filmā risinās. Atlika vienīgi aizpildīt savienojuma vietas. Visi burbuļi, kas tur uzpeld, ir kā Solaris – atmiņu uzplaiksnījumi. Beigās ir sanācis tā, ka mani pašu šī filma ļoti pārsteidz. Un, ja jau tas mani pārsteidz, varbūt tā notiks arī ar kādu citu. Es nebiju taisījis šāda veida filmu desmit gadu.

Gatavojoties intervijai, skatījos, ko par tevi var atrast internetā. Pirmais, kas izlec, ir tas, ka tu esi provokatīvs mākslinieks. Taču pēc tavas jaunākās animācijas filmas noskatīšanās sajūta gan ir ļoti nostalģiska. Tu pats piekrīti, ka tevi tā dēvē, vai to izdomājis kāds cits?

Mani kāds tā nosauca, un tas pēc tam aizgāja kā sniega bumba. Man nav ne jausmas, es pats neko neprovocēju. Varbūt kaut kad esmu runājis par kādu tur smalku tabu tēmu. Varbūt tāpēc, ka agrīnajos darbos parādījās daudz asiņu un agresijas. Izstādē Negantnieki tika iekļauts mans darbs Patērētāju altāris. Kādam jau tas nepatika, ja neskaita daudzus! (Smejas.) Droši vien normāls cilvēks, kas atnācis uz izstādi ar maisiņiem, apvainojas, ja viņam šitā iespļauj sejā.

Nesen Ogres izstādē Divi ķermeņi tev nācās saskarties ar zināmu neizpratni. Vai tu biji ļoti negants?

Nekā jau tur tāda nebija – akti. Ogrēnieši paši mani toreiz aicināja, paskatījos, ka man ļoti patīk telpas. Ogre būtībā ir Rīgas guļamrajons, cilvēki tur ir pelnījuši tādas pašas izstādes kā rīdzinieki. Un tad tu ierodies ar izstādi, bet viņi dara visu, lai ogrēnieši to neredzētu, – līmē izstādes plakātus priekšā durvīm, lai neviens neredz, kas notiek iekšā, uz Balto nakti grib likt virsū kaut ko uz intīmajām daļām vai bīdīt puķupodus priekšā. Bet tur taču tikai pliks sievietes akts visā godībā. Pirms tam man bija sērija ar sapumpētām beibēm, tagad biju izdomājis attēlot korpulentas, izkadrētas sievietes no nepiedienīgiem attēliem.

Uzskatu, ka ir jāved izstādes ārā no Rīgas, lai nebūtu tā, ka jādzīvo nespējā saprasties mākslas vērtībās. Pastāv stereotips, ka laukos cilvēkiem vajag zirgus un puķes, bet Rīgā – konceptuālus papīrīšus uz baltas sienas. Dažkārt man arī tā liekas, bet tā galīgi nav. Tas ir tas pats, kas par mani kā provokatoru. Kāds tevi ir ielicis tajā kastītē, un tad tajā kastītē ir jādzīvo. Te jau tas pats – es savā galvā visu kategorizēju, lai būtu kaut kāda kārtība. Starp citu, filmas galvenais varonis arī dzīvo kastītē.

Kā tu nonāci pie animācijas?

Man bērnībā patika avīze Pionieris un kaut kādi poļu žurnāli, kuros varēja izgriezt lentes. Tad Cielaviņas kastē sagriezu caurumus un uztaisīju zootropu. Pirms kāda laika vēl bija pieredze animācijas studijā Rija, kur pasniedza Roberts Cinkuss un Inga Prauliņa. Toreiz tur bija ārzemju projekts, vajadzēja daudz animatoru, izmācījos kursos un sapratu animācijas pamatus. Strādāt studijā pie kāda ir forši, bet savu filmu tur nekad neuztaisīsi. Nav tā, ka man patīk sēdēt, zīmēt un animēt, man patīk, ka varu būt autors un uz ekrāna var redzēt to, kas ir manā galvā, nevis to, ko esmu izpildījis kādam citam. Man paveicās, ka savu pirmo animācijas filmu varēju uztaisīt uz 16 milimetriem. Tā bija animācija par Sarkano Cimdu – mūsdienu pasaka par bordeli.

No malas šķiet, ka ar animāciju tev veicas vislabāk, lai ko arī sauktu par veiksmi, bet patiesībā tu esi ļoti daudzpusīgs – glezniecība, grafika, video.

Glezniecībā es skaitu stundas un daru tikai tāpēc, lai būtu rezultāts. Respektīvi, es zinu, ka gribu kaut ko ļoti labu uztaisīt, redzu, kā tas izskatīsies, bet process man vairs nesagādā baigo prieku, jo visu mūžu to esmu darījis. Zinu, ka tagad man vajadzēs sešas stadijas un pārgleznot, lauzt un lazēt. Pilnīgi saprotu, kāpēc Rubensam bija meistardarbnīca un kāpēc Murakami pats neglezno. Izdomāt ideju ir forši, bet pēc tam... Bet nu es dzīvoju Latvijā, jāglezno pašam. Savukārt animācijā pats process man patīk.

Tu jūti, ka kaut kā atšķiras tas, ko tu gribi pateikt glezniecībā un animācijā?

Tas, kas man traucē glezniecībā, ir, ka ideja ir jānodod statiska, tai pašā laikā tā nevar būt plakātiska. Manuprāt, glezniecībā puse no idejas ir forma. Man traucē tā literatūra glezniecībā, jo man šķiet, ja es gleznoju, piemēram, gliemežvāku, tam ir saturs, kaut kāda jēga. Es nevaru uzgleznot gliemežvāku, tā kā Staprāns uzglezno bundžiņu un vienkārši priecājas par formu. Es līdz tam netieku un tāpēc esmu nolēmis kādu brīdi likt mierā glezniecību. Piemēram, ja man būtu jādabū šīs animācijas saturs glezniecībā tā, lai to varētu nolasīt ar muguras smadzenēm, man būtu daudz vairāk jāfunktierē.

Nuja, abstraktās gleznas man nesanāk. Filmā man tas izdodas bez domāšanas. Es vienkārši ap to ķimerējos tik ilgi, kamēr noķeru nepieciešamo sajūtu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka esmu autodidakts šajā jomā. Kaut ko taisu – nesanāk, taisu vēlreiz – sanāk, bet, kāpēc sanāk, – nezinu.

Un vēl mūzika – tu izgatavo modulāros sintezatorus, esi spēlējis blūza grupā.

Savā laikā spēlēju ermoņikas grupā Čehols, un man likās, ka varētu to darīt visu dzīvi. Tad tas viss izbeidzās, un es ar salauztu sirdi sapratu, ka negribu spēlēt nekur citur. Man vienmēr paralēli fonā bija interesējusi arī elektroniskā mūzika, bet tad es izdzirdēju vācu elektronisko mūziķi Alva Noto un vienkārši nesapratu, kā var radīt šādu mūziku. Pieteicos Helsinkos meistarklasē un nejauši satiku tur Reini Naļivaiko un Rihardu Vītolu. Reinis man parādīja, ka viņiem Liepājā ir modulārais sintezators. Tas bija pirms pieciem ar pusi gadiem, kad pirmo reizi izdzirdēju šādu vārdu savienojumu. Tad es sapratu, ka man nekad nebūs divarpus tūkstošu, lai iegādātos tādu rotaļlietu ar lampiņām, un sāku lodēt pats. Paretam esmu arī uzstājies. Es pat nevaru izstāstīt, cik daudz stundu esmu pavadījis, grozot kloķus, lai dabūtu ritmus, skaņas utt. Citreiz tas ir iemesls, lai veidotu filmu, jo pēc tam varēs taisīt skaņas.

Tavā jaunākajā izstādē ir tikai viena animācijas filma, turklāt muzejā. Mēs jau smējāmies – kāpēc negāji uz kinoteātri?

Ārprāts, tas ir kaut kāds Latvijas fenomens! Pirmo reizi animāciju muzejā redzēju skotu un kanādiešu animatora Normena Maklārena izstādē Teitā Londonā. Varētu nodalīt, ka ir animācija ar izteiktu naratīvu, kas ir paredzēta kino, bet ir tādas filmas, kuras kino nekad nerādīs, jo tās neatpelnīs īri. Tā ir pilnīgi cita pieredze. Piemēram, amerikāņu mākslinieka Metjū Bārnija filmas, kuras mani arī ļoti ir ietekmējušas.

Manu animāciju ļoti ietekmējuši amerikāņu autori Džeimss Benings un Deivids Linčs. Linčs īpaši ar savu Tvinpīkas jaunās sezonas 8. sēriju. Bija vērts tik ilgi neuzņemt turpinājumu, lai uztaisītu kaut ko tādu. Tas ir tas transcendentālais piedzīvojums, ko, manuprāt, var panākt tikai kino vai animācijā. Tur nav stāsta, tie ir kustīgi attēli, kas veido kaut kādus iekšējo struktūru ornamentus, kuri iedarbojas uz tavu ķermeni un izceļ ārā tavu pieredzi. Tā man ļoti pietrūkst parastajā kino. Iedomājies – filma Kārļa Vītola piedzīvojumi. Skaidrs, ka tas ir kino formāts, bet Kārļa Vītola iekšējā pasaule?


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 479

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ziemassvētki nāk ar gaismu no sirds(1)

Pirms trim gadiem Ieva Kerēvica un Sergejs Jēgers pirmoreiz satikās kopīgā Ziemassvētku koncertā. Tagad tapusi jau trešā kopīgā Ziemassvētku programma Gaisma no sirds.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja