Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -14 °C
Sniega pārslas
Otrdiena, 7. decembris
Dzirkstīte, Anta, Antonija

Tā nav izglītošana, bet iedvesmošana. Pēc četru gadu rekonstrukcijas atklāta Cīrihes koncertzāle Tonhalle

Kāda nākotne gaida simfonisko mūziku un tās klausītājus? Kā mainīsies koncerta formāts? Cīrihes orķestris Tonhalle, kurš ir atgriezies savā greznajā vēsturiskajā mājvietā, izvēlas stratēģiju pārliecinoši rīkoties

Cīrihe svin mūzikas svētkus – pēc vērienīgās četru gadu rekonstrukcijas, kas izmaksājusi 175 miljonus Šveices franku (aptuveni 161 miljons eiro), klausītājus atkal uzņem vēsturiskā koncertzāle Tonhalle, kura ir viena no labākajām pasaulē. Šī zāle ir Cīrihes simfoniskā orķestra Tonhalle mājvieta. Orķestris dibināts 1868. gadā, savukārt koncertzāle tika atklāta 1895. gadā – toreiz pie pults stājās Johanness Brāmss, kurš diriģēja savu Triumfa dziesmu. Pirmais koncerts atjaunotajā koncertzālē šā gada 15. septembrī skanēja orķestra Tonhalle muzikālā līdera igauņu maestro Pāvo Jervi vadībā – svinīgajam notikumam tika izvēlēta Gustava Mālera monumentālā Trešā simfonija, kas tika komponēta laikā, kad tika celta Cīrihes koncertzālē. Pats Mālers to šeit diriģēja 1904. gadā.  

Komponistu paradīze

Koncertzāle lepojas ar uzlabotu akustiku – to ir nodrošinājuši speciālisti no Vācijas uzņēmuma Müller-BBM, kas ir rūpējies arī par Liepājas koncertzāles Lielais dzintars, Ventspils koncertzāles Latvija un Mežaparka Lielās estrādes akustiku. Tonhalle ir piedzīvojusi arī vizuālas pārmaiņas un atguvusi savus oriģinālos dekora elementus, kuru spilgtums pēc Otrā pasaules kara tika uzskatīts par neiederīgu. Lielajā zālē ir 1430 vietu, Mazajā – 609 vietas. Lielās zāles griestus rotā gleznojums Komponistu paradīze, kurā ir redzami Kristofs Vilibalds Gluks, Georgs Frīdrihs Hendelis, Johans Sebastiāns Bahs, Volfgangs Amadejs Mocarts, Jozefs Haidns, Johanness Brāmss, Ludvigs van Bēthovens un Rihards Vāgners. Zālē ir uzstādītas jaunas ērģeles. 

Koncertzāles Tonhalle griestus rotā gleznojums Komponistu paradīze, kurā ir redzami astoņi mūzikas dižgari – Brāmss, Bēthovens, Vāgners, Gluks, Haidns, Bahs, Mocarts un Hendelis. Foto – Frederiks Meiers

Par godu rekonstrukcijas beigām izdota grāmata, kas veltīta koncertzāles 126 gadu vēsturei, savukārt Google platforma Arts & Culture aicina detalizēti iepazīt koncertzāli un tās interjeru (freskas, ornamentus un citus dekora elementus) virtuālajā tūrē. 8. oktobrī pārdošanā nonāks orķestra Tonhalle un diriģenta Pāvo Jervi īstenotais visu Pētera Čaikovska simfoniju cikla ieraksts, ko izdos kompānija Alpha Classics (līdzās sešām simfonijām piecos kompaktdiskos iemūžināti arī citi krievu klasiķa opusi). Ieraksts tapis divos pēdējos gados orķestra pagaidu koncertzālē Tonhalle Maag, kas tika iekārtota bijušajā industriālajā ēkā Cīrihes rietumos.    

Orķestris Tonhalle diriģenta Pāvo Jervi vadībā ir ierakstījis visas Pētera Čaikovska simfonijas. Piecu kompaktdisku izdevums būs pieejams no 8. oktobra 

Koncerti kļūs īsāki

Orķestra Tonhalle intendante Ilona Šmīle rekonstruētās koncertzāles atklāšanas preses brīfingā pastāstīja, ka turpmāk koncerti kļūs īsāki un ilgs 90–100 minūšu. "Tas nav saistīts ar pandēmiju. Šis ir optimāls koncerta ilgums, kas ļauj uzturēt gan publikas, gan mūziķu koncentrāciju," viņa teica. "Pēc koncertiem rīkosim tikšanos ar Pāvo Jervi, viesdiriģentiem un solistiem. Tas mums ļaus būt tuvāk klausītājiem. Līdz šim ir eksistējusi zināma barjera – pēc koncerta saikne it kā pārtrūka, mēs komunicējām ar klausītājiem ar e-pasta starpniecību un tikai dažreiz klātienē. Viņi grib iedziļināties tajā, ko mēs darām, un būt vienā telpā ar citiem cilvēkiem. Tā ir kopīga pieredze," piebilda Ilona Šmīle.

Pāvo Jervi ir vienpadsmitais orķestra Tonhalle galvenais diriģents. Šo amatu viņš ieņem kopš 2019./2020. gada sezonas. Nākamajā dienā pēc grandiozā jaunās sezonas un rekonstruētās zāles atklāšanas koncerta Pāvo Jeri un orķestra Tonhalle intendante Ilona Šmīle pastāstīja KDi par savām turpmākajām iecerēm un kā pašreizējos apstākļos ir jārīkojas lielu kultūras organizāciju vadītājiem. 

Pāvo Jervi
Orķestra Tonhalle galvenais diriģents

"Koncertzāle ir instruments, kas ir jāiemācās spēlēt. Izcila akustika ļauj orķestrim skanēt labāk, nekā tas īstenībā skan!" saka Pāvo Jervi. Foto – Jegors Jerohomovičs

Kādas ir jūsu sajūtas pēc koncertzāles atklāšanas koncerta?

Mēs gaidījām šo notikumu četrus gadus. Vakar šeit pirmo reizi uzstājāmies publikas priekšā, skanēja Mālera Trešā simfonija. Tas bija svarīgs un aizkustinošs mirklis. Es lepojos ar orķestri – mūziķi lieliski nospēlēja šo ārkārtīgi sarežģīto un delikāto darbu. Tas bija pirmais koncerts pilnā klausītāju zālē – mēs vēl mācāmies spēlēt šajā zālē, iepazīstam akustiku. Zāle ir instruments, kas ir jāiemācās spēlēt. Izcila akustika ļauj orķestrim skanēt labāk, nekā tas īstenībā skan! Mūsu pagaidu zālē Tonhalle Maag mūziķiem bija jāpieliek daudz pūļu, lai radītu skaistu skanējumu. Kad mēģinājām atjaunotajā zālē Tonhalle, es teicu mūziķiem: "Ļaujiet zālei jums palīdzēt!"

Šajā koncertzālē es jūtu vēstures elpu. Es neskatos uz zelta ornamentiem, es to redzu plašākā perspektīvā. XX gadsimta 70.–90. gados pasaulē tika uzbūvētas daudzas multifunkcionālas koncertzāles, dažas no tām ir vizuāli pievilcīgas, tajās ir laba atmosfēra, bet tās nav īpašas. Savā ziņā multifunkcionalitāte sašaurina zāles nozīmīgumu, samazina šarmu. Kāpēc baznīcas tika būvētas tik greznas? Lai cilvēki justu, ka tajās notiek kaut kas īpašs. Koncertzāle Tonhalle tika atklāta 1895. gadā, pēc Otrā pasaules kara tās greznais, spilgtais interjers tika "pieklusināts", daudz kas tika aizkrāsots, tas bija iejūtības un līdzjūtības žests. Tagad oriģinālais interjers ir atjaunots sākotnējā spozmē – zāle izskatās tāpat kā Johannesa Brāmsa diriģētajā atklāšanas koncertā pirms 126 gadiem. Čaikovskis atklāja Ņujorkas Kārnegija zāli, koncertzāli Tonhalle atklāja Brāmss. Tas ir skaisti.  

Tonhalles Lielajā zālē ir iemūžināti četru dižgaru – Bēthovena, Haidna, Mocarta un Šūmaņa – vārdi. Kurus komponistus jūs pievienotu šim goda sarakstam? 

Es pievienotu Igoru Stravinski, Bēlu Bartoku, Olivjē Mesiānu, Vitoldu Lutoslavski un Arvo Pertu. Šo sarakstu var turpināt – Joahims Rafs, Hanss Rots un Francis Šmits. Par XX gadsimta dižākajiem simfoniju autoriem uzskatu Dmitriju Šostakoviču, Sergeju Prokofjevu, Karlu Nilsenu un Žanu Sibēliusu.

Kas atšķir orķestri Tonhalle no citiem kolektīviem, ar kuriem sadarbojaties?

Šim orķestrim ir izkopta iekšējā muzicēšanas kultūra, tas ir virtuozs ansamblis ar savām tradīcijām. Tam, ko spēlē Tonhalle, vienmēr ir jēga. Nav tā, ka šie mūziķi vienkārši spēlē to, kas rakstīts partitūrā. Visam, ko viņi dara, ir jēga, viņiem ir dziļa izpratne, ko un kā viņi izpilda. Tas ir ļoti muzikāls orķestris, kas ir spožs ne tikai tehniskajā ziņā – Tonhalles mākslinieki saprot un uztver muzikālo loģiku, ne tikai mehāniku. Īstenībā es spēju radīt kopā tikai ar šādiem mūziķiem. Bieži vien pat ļoti labi orķestri spēlē mehāniski, bet Cīrihē orķestris spēlē dabiski, un mūziķi perfekti saprot, ko es viņiem saku. Viņi saprot ne tikai vārdus, bet arī skaņdarba zemtekstu. 

Kurš no jūsu priekšgājējiem Tonhalles galvenā diriģenta amatā ir visvairāk palīdzējis orķestrim izkopt šo muzicēšanas kultūru?

Deivids Zinmens, kurš bija orķestra galvenais diriģents no 1995. līdz 2014. gadam. Viņš ļoti rūpīgi ir būvējis šo kolektīvu. Ir jūtams, ka ar orķestri kāds ir kārtīgi un ilgstoši strādājis, lai panāktu šādu kvalitāti. Tas ir manāms veidā, kā spēlē Tonhalles mūziķi, kā viņi veido frāzi un skanējumu.

Dzirdams, ka Deivids Zinmens visu laiku ir prasījis pareizās lietas, nevis tikai veicis elementāras, tehniskas korekcijas. Viņš vienmēr ir runājis par mūziku un par to, ka tas ir svarīgi. Tā patiešām ir būtiska atšķirība no "tehniskiem" orķestriem, kuros mūziķi ātri lasa no lapas, visu dara labi un precīzi, bet tādas iekšējās muzikālās inteliģences tiem nav. Orķestrim Tonhalle piemīt inteliģence.      

Ko jūs varat dot šim orķestrim? Paplašināt repertuāru? Kādi ir jūsu galvenie uzdevumi?

Repertuāru mēs jau paplašinām. Orķestris Tonhalle darbojas pašā Eiropas centrā. Vairākums programmu ir ļoti konservatīvas. Mēs jau spēlējam Žanu Sibēliusu, Karlu Nilsenu, Igoru Stravinski, Sergeju Prokofjevu un citu XX gadsimta komponistu mūziku. Man vissvarīgākais ir ne tikai paplašināt repertuāru, bet arī paaugstināt orķestra līmeni, jo robežu nav un vienmēr var izdarīt vēl labāk, emocionālāk, skaistāk, krāsaināk. Mākslā nevar pateikt – viss jau ir izdarīts un vairs neko nav iespējams uzlabot. Katrā orķestrī vēl daudz ko var uzlabot, ar katru kolektīvu ir jāstrādā, pat ar Berlīnes filharmoniķiem. Vienīgais veids, kā uzlabot formu, ir strādāt. Ja tas nenotiek, līmenis krīt.

Teicāt, ka programmas ir ļoti konservatīvas. Kāpēc?

Jā, Cīrihē tā ir. Piemēram, tagad, gatavojoties vieskoncertiem Džordžes Enesku festivālā Bukarestē, mēģinājām Enesku Pirmo simfoniju – nekad agrāk orķestris Tonhalle to nav spēlējis. Pieļauju, ka daudzi gados jaunie orķestra mūziķi tikko pirmo reizi mūžā atskaņoja Mālera Trešo simfoniju. Orķestris ir pieradis spēlēt standartrepertuāru – Ludvigu van Bēthovenu, Johannesu Brāmsu, Robertu Šūmani, Franci Šūbertu. Mēs ar Tonhalli esam ierakstījuši visas Pētera Čaikovska simfonijas – nekad iepriekš orķestris nav spēlējis Pirmo, Otro un Trešo simfoniju. Pat slavenāko komponistu darbu klāstā ir daudz opusu, kuriem šis orķestris nav ķēries klāt.    

Cik ilgu laiku jūs vēlētos pavadīt Tonhalles galvenā diriģenta amatā? Kāds būtu optimālais termiņš?

Man nav konkrēta plāna. Esmu tāds cilvēks: ja man kaut kas patīk, ja jūtu, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un mēs gūstam baudu, muzicējot kopā, – viss ir kārtībā un var turpināt. Var gadīties, ka kādā brīdī tas beigsies. Esmu vadījis dažus orķestrus, un reizēm man ir bijusi sajūta – nu jau pietiek, tagad ir laiks aiziet, jo pietrūkst enerģijas vai vēl kaut kā. Es nezinu, kas tas ir, bet to uzreiz var just – kaut kas vairs nav tā, kā vajag. Tagad Cīrihē man ar orķestri ir liels love story. Mēs pa īstam vēl tikai sākam strādāt kopā. Šī ir mana trešā sezona šeit, bet otro sezonu pandēmijas dēļ gandrīz pilnībā esam zaudējuši.   

Kurā repertuārā jūs ieteiktu klausīties šo orķestri? Uz kuriem koncertiem vērts nākt, lai dzirdētu kolektīvu vislabākajā formā?

Tonhalles mākslinieki ļoti labi interpretē vācu un austriešu repertuāru – Bēthovenu, Brāmsu, Šūmani un Šūbertu. Tā ir viņu mūzika, tāpat kā Antons Brukners un Gustavs Mālers. Mēs daudz ko esam spēlējuši – Arturu Onegēru, Džordži Enesku, Žanu Sibēliusu, Karlu Nilsenu. Viņi to spēlē izcili, ļoti nopietni, ar sapratni. Man ir svarīgi, lai orķestris izpaustos arī XXI gadsimta mūzikā. Mums būs Džonsa Adamsa cikls, viņš ir orķestra Tonhalle 2021./2022. gada sezonas rezidējošais komponists. Agrāk šādā statusā šeit ir bijis Arvo Perts un Erki Svens Tīrs. Orķestris spēlē jauno mūziku, varbūt ne tik bieži, kā man gribētos. Taču es cenšos to mainīt. Apzinos, ka pilsēta ir konservatīva un maza. Cīrihe ir slavena, populāra vieta, bet Šveice ir maza. Tāpēc mums ir jāstrādā tā, lai publika varētu iepazīt kaut ko jaunu, bet lai programmā būtu arī tas, kas tai patīk. Līdzsvars ir svarīgs – kā jau visās dzīves sfērās.

***

Ilona Šmīle 
Orķestra Tonhalle intendante

"Nevaram tikai gaidīt, kad mums kaut ko atļaus un atcels ierobežojumus," uzsver Ilona Šmīle. Foto – Gaetāns Ballī

Sarunā ar žurnālistiem minējāt, ka orķestra koncerti kļūs īsāki un tas nav tieši saistīts ar pandēmijas sekām. Kāpēc pieņemts šāds lēmums?

Koncertzāles atklāšanas koncertā 15. un 16. septembrī skanēja monumentāls darbs – Gustava Mālera Trešā simfonija. Skaidrs, ka nevajag atskaņot neko citu ne pirms, ne pēc tās. Taču esam pieraduši, ka parasti programmā tiek iekļauta kāda uvertīra, koncertžanra darbs un simfonija. Ja mūsu dzīvē ir kāds ierobežots resurss, tas ir laiks. Laiks, kurā varam satikties ar citiem. Laiks, lai koncentrētos. Laiks meditācijai pašam ar sevi. Koncerta ilgums ir laiks, kuru atvēlam sev un pavadām ar sevi. Tam ir jābūt piepildītam, ir jāsaglabā spēja koncentrēties.

Šādu formātu sākām ieviest vēl pirms pandēmijas. Es apspriedu šo tēmu ar daudziem cilvēkiem un potenciālajiem koncertu apmeklētājiem. Daži no viņiem skaidroja, ka koncerts ir ilgs un prasa vismaz divas stundas, viens skaņdarbs patīk vairāk, otrs – mazāk. Dažreiz pēc starpbrīža daļa publikas dodas prom. Tas var notikt, ja, piemēram, otrajā daļā skan laikmetīgā mūzika. Tāpēc jaundarbs ir jāspēlē pirmajā daļā, jo mums ir svarīgi rīkot pasaules pirmatskaņojumu.

Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka kaut kas nav gluži pareizi – mums ir jāizrāda cieņpilna, godīga attieksme gan pret mūziku un tās radītājiem, gan pret auditoriju. Mums ir skaidri jāsaka publikai: šī ir programma, ko esam jums sagatavojuši, un mums ir pamatojums, kāpēc dzirdēsiet šos darbus šādā kontekstā. Lūdzu, uzticieties mums – esam jūsu GPS mūzikas pasaulē, mēs jūs pavadām vairāk nekā 400 gadu ilgajā mūzikas vēsturē. Šis ir darbs, kas jums ir jādzird ar maestro Pāvo Jervi un mūsu orķestri, un šis ir darbs, kas jums ir jādzird ar maestro Kentu Nagano un mūsu orķestri. Mēs tiecamies pēc augstākās izpildījuma kvalitātes un katrai programmai piesaistām vispiemērotāko diriģentu un solistu. Nevis tāpēc, ka esam ieinteresēti viņa vai viņas vārdā, bet tāpēc, ka šie mūziķi spēj piešķirt īpašu kvalitāti izvēlētajai programmai un ieguvēji būs klausītāji.

Pēc koncerta, kas ilgst divas un divas ar pusi stundas, publika var justies nogurusi vai iedvesmota. Protams, tas ir atkarīgs no repertuāra un katra cilvēka sajūtām, taču esam konstatējuši, ka optimālais koncerta ilgums ir aptuveni pusotra stunda. Koncertam nav jābeidzas pārāk vēlu. Klausītājam vēl ir laiks, vēlme un spēks apdomāt, ko viņš ir dzirdējis, un apspriest to ar citiem. Turklāt pašreiz ir jūtams liels zināšanu trūkums ne tikai gados jaunu, bet arī vecāku klausītāju vidū – viņi vairs nepārzina sakarības starp vēsturi, mākslu, arhitektūru un mūziku. Publika nāk uz koncertiem un izbauda tos pārsvarā tikai šajā pirmajā – elementārajā – līmenī, taču var pacelties arī augstāk, ja cilvēki ir gatavi iedziļināties un koncentrēties, ja viņi ir zinātkāri.

Esam piedzīvojuši neprātīgo, haotisko un briesmīgo pandēmijas laiku, bet esam arī pārliecinājušies – ja kaut kas spēj mums palīdzēt šādos apstākļos, tā ir kultūra. Ja mums nav kultūras un nav GPS kultūras pasaulē, mēs daudz ko zaudējam. Tāpēc ir nepieciešamas koncentrēšanās spējas un diskusijas. Sarunas ar māksliniekiem iedvesmo un ieinteresē auditoriju. Ja pēc koncerta viņi stāsta, kādu mūziku un kāpēc plāno spēlēt ar mūsu orķestri turpmāk, klausītāji noteikti vēlēsies apmeklēt arī nākamos koncertus. Viņi sajutīs personisku saikni. Tas nav tas pats, kā noskatīties informatīvu videoklipu mājaslapā – protams, mēs izmantojam visus šos instrumentus un tiešsaistes rīkus, taču publika tos var arī ignorēt. Efekts ir pavisam cits, ja mūziķi pēc koncerta klātienē uzrunā klausītājus – šādā dialogā ir daudz vairāk cieņas, un tas ir daudz iedvesmojošāks. Mēs nedrīkstam aizmirst par humāno aspektu, kas ir mākslas pamatā.

Pēc programmas izskaņas rīkojam tikšanās ar māksliniekiem – diriģentiem, solistiem, orķestra māksliniekiem, komponistiem. Klausītāji aicināti piedalīties un uzdot jautājumus. To var darīt arī neformālā gaisotnē. Ir svarīgi sniegt publikai iespēju iesaistīties sarunā un nodibināt kontaktus ar mūziķiem. Protams, arī māksliniekiem ir jābūt atvērtiem, taču liela daļa piekrīt dalībai sarunās pēc koncerta. Pēc vairākiem mēnešiem, kas pavadīti izolācijā, cilvēki ir laimīgi komunicēt klātienē.

Jūs arī minējāt, ka nelietojat vārdus "klausītāju izglītošana". 

Tā nav izglītošana, bet iedvesmošana. Tas ir laiks, ko cilvēks pavada, bagātinot savu dvēseli. Klausītāji patiesi vēlas gūt ieskatu mūzikas pasaulē, un viņiem ir vajadzīgs nepastarpināts kontakts ar autoriem un izpildītājiem.

Klasiskās mūzikas klausītāju vidū dominē vecāka gadagājuma cilvēki. Vai jūs uztrauc auditorijas novecošana? Ko jūs darāt, lai piesaistītu vairāk gados jaunu apmeklētāju?

Pēdējos četros gados, kad orķestra koncerti notika speciāli izveidotajā zālē Tonhalle Maag Cīrihes rietumu daļā, mums izdevās piesaistīt jaunu auditoriju. Tas ir pavisam cits – stilīgāks, laikmetīgāks – rajons, tur ir vairāk jaunatnes, un tas atšķiras no tā, kur atrodas vēsturiskā koncertzāle Tonhalle.

Ceram, ka šie klausītāji turpinās apmeklēt koncertus šeit – zāle ir atguvusi savu krāšņumu, pirms rekonstrukcijas te valdīja drūmāka atmosfēra, viss bija nokrāsots bēšā krāsā. Nemaz nevarēja redzēt kolonnu sārto marmoru, tas bija pārklāts ar krāsu. Koncertzāle bija zaudējusi enerģiju. Tagad tā ir gaiša, svaiga un pievilcīga. Tā izskatās kā jauna, pavisam citādi nekā pirms renovācijas. Tā arī sniedz citādu klausīšanās pieredzi. Visiem ir patīkami būt šeit. Mums ir terase, no kuras paveras skats uz Cīrihes ezeru un Alpiem.

Varbūt jaunos klausītājus var vieglāk piesaistīt laikmetīgā mūzika? 

Viņus var piesaistīt visdažādākais repertuārs, jo vairākumu darbu viņi nekad nav dzirdējuši. No vienas puses, jaunos klausītājus var uzrunāt mūsdienu mūzika, jo viņi var iesaistīties tiešā sarunā ar tās autoru, kurš iepazīstinās ar savām pārdomām. No otras puses, mūzikas pasaules iepazīšanu var sākt arī ar Mālera Trešo simfoniju, ja tā tiek atskaņota tādā līmenī, kā vakar dzirdējām koncertzāles atklāšanas koncertā. Ar Māleru droši var sākt. Kāpēc ne? Šī mūzika ievelk sevī, klausītāji jūtas kā skaņas mākonī. Mūsu zāle nav pārāk liela, šeit saglabājas intimitāte. Jūs jūtat saikni gan ar izpildītājiem, gan ar citiem klausītājiem. Šī ir silta zāle.  

Kā turpmāk veidosies orķestra Tonhalle vieskoncertu grafiks un turneju maršruts? 

Vieskoncertu nākotne ir rezidences koncepcija, nevis nemitīga pārvietošanās no vienas koncertzāles uz nākamo, no viena festivāla uz otru. Ir stratēģiski svarīgi veidot partnerattiecības ar koncertzālēm un citiem orķestriem, lai īstenotu apmaiņas programmas. Esam ieinteresēti sniegt divus trīs koncertus vienā vietā un pēc tam regulāri tur atgriezties. Tas ļauj nodibināt ciešāku saikni ar auditoriju dažādās pilsētās.

Kā formulējat orķestra Tonhalle misiju? 

Vēlamies sasniegt un uzrunāt ikvienu. Vēlamies, lai katrs koncerts ik vakaru skanētu visaugstākajā kvalitātē neatkarīgi no tā, cik klausītāju ir zālē. Pandēmijas apstākļos esam spēlējuši arī piecdesmit cilvēkiem un esam sapratuši, cik svarīga ir savstarpēja cieņa un enerģijas apmaiņa starp mūziķiem un klausītājiem. Mēs spēlējam ikvienam, un mūsu koncertzāle ir atvērta visiem. Cīrihes kantonā ir 240 000 skolēnu, un es uzskatu, ka nākamajos četros gados viņiem visiem ir jābūt šeit, mūsu koncertzālē. Viņiem ir jāgūst šī pieredze un jāuzzina, ko nozīmē klausīties mūziku vienā no vislabākajām koncertzālēm. 

Renovētā zāle ir orķestra mājas, taču tai ir jākļūst par mājām arī visiem pārējiem šajā pilsētā un apkārtnē. Savukārt klausītāji no ārzemēm vispirms var iepazīt orķestri un zāli kādā no tiešsaistes koncertiem, un pēc tam mēs gaidām viņus klātienē: mūzika ir jāklausās koncertzālē – tas ir nesalīdzināms pārdzīvojums.

Preses brīfingā uzsvērāt: orķestrim ir jāspēlē pēc iespējas vairāk!

Jā, mēs pārliecinoši ejam uz priekšu. Ceru, ka nekad vairs neapstāsimies. Daži kolēģi uzskata, ka mūsu lēmums sākt jauno sezonu un aizpildīt 100 procentu sēdvietu zālē ir neprātīgs (apmeklētājiem ir jāuzrāda vakcinācijas/pārslimošanas sertifikāts vai negatīvs testa rezultāts – J. J.). Taču mēs kopā ar Cīrihes Drāmas teātri un Cīrihes operu nolēmām, ka uzņemsimies atbildību un rīkosimies šādi. Jau pēc mūsu lēmuma sekoja atbildīgo instanču akcepts. Jutām, ka mums pašiem ir jāuzņemas iniciatīva. Māksla vienmēr apsteidz laiku un rāda pareizo ceļu – mēs to apzināmies un mērķtiecīgi rīkojamies. Mākslinieki allaž jūt, kas virmo gaisā, un rada kaut ko absolūti jaunu. Tāds bija Mālers, un viņa Trešā simfonija ieskandināja XX gadsimtu. Viņa mūzika mums ir tuva, tā neizklausās pēc pagātnes. 

Mums, kultūras un mākslas menedžeriem, ir jābūt aktīviem – jādomā, kā pārliecināt publiku atgriezties koncertzālēs un teātros, un jāstrādā tā, lai apsteigtu tos, kuri mēģina ierobežot mūsu darbību. Mums ir jāparāda griba un gatavība strādāt. Nevaram tikai gaidīt, kad mums kaut ko atļaus un atcels ierobežojumus. Šis ir laiks rīkoties – nekavējoties. 

Informācija: tonhalle-orchester.ch

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

FOTO: Režisore Signe Birkova sāk filmēt komēdiju Lotus

Režisore Signe Birkova ir uzsākusi savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Lotus uzņemšanu. Tas ir aizraujošs stāsts par jaunu, radošu būtni, kura 1919. gada Latvijā alkst izaicinājumu un iekšējas brīvī...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja