Kopš mani pašu skāra nopietnas veselības likstas, sāku pastiprināti lasīt grāmatas par dažādām slimībām, un viens no pirmajiem šai tēmai veltītajiem izdevumiem manās rokās nonāca vācu klasiķa Tomasa Manna biezais romāns Burvju kalns, ko biju lasījusi agrā jaunībā un paguvusi aizmirst, atmiņā bija palikuši tikai Klaudijas Šošā nelīdzeni apgrauztie nagi. Burvju kalns ir pieaugšanas stāsts, kurā galvenais varonis – inženierzinības izstudējušais Hanss Kastorps – pirms darba sākšanas iegūtajā profesijā dodas uz dažām nedēļām apciemot savu ar tuberkulozi saslimušo brālēnu Joahimu kalnu sanatorijā Davosā. Viņš tur iestrēgst uz septiņiem gadiem, jo tiek atklāts, ka arī viņu pašu ķērusi šī liga.
Gara kuslums
Zīmīgi, ka Sūzena Sontāga savā grāmatā Slimība kā metafora, ko viņa sarakstīja, kad bija veiksmīgi tikusi galā ar vēzi, līdzās onkoloģiskai slimībai kā tēmu aprakstījusi arī plaušu tuberkulozi kā samērā romantizētu kaiti, lielā mērā atsaucoties uz Burvju kalnu. Slimība kā metafora, bez šaubām, ir Manna romāna tēma – sanatorijas slimnieku fizioloģija kā metafora Eiropas sabiedrības saslimšanai ar vērtību krīzi, gara kuslumu un dvēselisku deģenerāciju. Tas viss noved pie pasaules mēroga katastrofas, un, lai gan Manns sāka rakstīt romānu jau pirms Pirmā pasaules kara, tas tika publicēts 1924. gadā un tajā ietverts arī šī kara motīvs.
Režisoru Tomu Treini, kurš inscenējis Burvju kalnu uz Valmieras teātra lielās skatuves, nav interesējusi slimība kā metafora. Nāves nepārprotamais tuvums, kas mani tik ļoti fascinē romānā, arī nav režisora redzeslokā, kaut arī vairāki varoņi izrādē tomēr mirst – divi no tiem nonāvējas paši, ārpus skatītāja redzeslauka. Arī galvenā varoņa Hansa Kastorpa mīlestības peripetijas un bērnības iemīlēšanās atdzimšana jau minētajā Klaudijā Šošā un šīs sievietes noslēpumainā, Dostojevska trauksmainajām varonēm radniecīgā daba neinteresē Tomu Treini. Jaunu sieviešu tēliem izrādē ir ornamentāls raksturs. Taču mans uzdevums nav sērot par tām romāna līnijām, kuras Valmieras teātra izrādē nav realizētas, bet saprast, kāda ir režisora iecere un kā to ir izdevies īstenot.
Davosas panorāma
Ir tapis suverēns un no literārā avota ļoti atšķirīgs darbs, kurā dramaturģe Justīne Kļava ir iepinusi divas lielas tēmas: Eiropas sociālpolitisko norietu un tajā ietverto vērtību krīzi un paaudžu attiecības, kas kritiski ilustrē šo pašu krīzi. Šīs tēmas Toms Treinis savā skatuves darbā ir iemiesojis pārliecinoši – vienotā veselumā saslēdzas pārdomātie un kustību mākslinieces Lindas Mīļās simboliskā kustību partitūrā izdreijātie aktierdarbi un scenogrāfa Kristapa Kramiņa daiļrunīgais skatuves iekārtojums. Tajā virs tādām kā sporta tribīnēm, kur līdzās sēdvietām uzdrukāti slimnieku uzvārdi, plešas Davosas kalnu virsotnes un kā maza, modra acs braukā funikulieris ar gaismiņu iekšā.
Tribīnes veido atsauci uz totalitārisma laikā populārajiem lieluzvedumiem arēnās, un šo sanatorijas līdzību ar totalitāru struktūru pastiprina Māras Mennikas atveidotais doktores Krokovskas tēls – ar striktu melnu karē atgādinot kādu latviešu cīnītāju par Latvijas nacionālo tīrību, viņa stingrā, ierunas nepieļaujošā balsī regulē slimniekus un ik pa laikam paceļ roku "heil!" sveicienā. Viņas pretnis izrādē ir Ģirta Rāviņa bezspēcīgais, pagļēvais un izkurtējušais galvenais ārsts hofrāts Bērenss, kura vadībā sanatorija nenovēršami iet uz grunti.
Radošo grupu īpaši ieinteresējis ideoloģiskais slānis, ko romānā veido jauniņā Hansa Kastorpa sarunas ar diviem viņam par skolotājiem uzmesties gatavajiem cienījama vecuma vīriem: liberālo individuālismu un demokrātisko morāli sludinošo Lodoviko Setembrīni un striktu autoritārismu – līdz pat asiņainam teroram – kā pasaules pārvaldības modeli aizstāvošo jezuītu Leo Naftu. Izrādē nav šaubu, kura pusē ir režisora un aktieru simpātijas: Tālivaldis Lasmanis savu Setembrīni veido kā ironisku, inteliģentu un skarbu personību, kas tēvišķi pieķeras Hansam, turpretim Krišjāņa Salmiņa Nafta zīmēts groteskas karikatūras vēzieniem. Par ko mazliet žēl, jo romānā Naftas izaugsme par kareivīgu jezuītu atklāta niansētāk un līdz ar to skaudrāk, un skaudrāks izskan arī viņa bēdīgais gals, kas izrādē ir mazliet neskaidrs.
Pieaugšanas stāsts
Taču izrādes centrā, bez šaubām, ir jaunais cilvēks un viņa morālā kompasa svārstības. Artis Jančevskis jau otrajā lomā šosezon (pirmā ir Juris izrādē Zilā) apliecina savu aktierisko varēšanu un spēju detalizēti atklāt savu personāžu raksturu. Arta Jančevska Hanss sākotnēji ir jaunus iespaidus alkaini tverošs lāga zēns, kurš pamazām pārvēršas. Ar laiku redzam dzīvē vīlušos, nogurušu, joprojām jaunu, bet jau apbružātu cilvēku, savukārt pašā izrādes finālā, kurā beidzot kā zemeslodes simbols tiek izmantota zem tribīnēm esošā lielā, baltā bumba, tieši viņš ir tas, kurš uz saviem pleciem iznes briesmīgā kara smagumu, un tas ļauj viņam pārdzimt jaunā, daudz atbildīgākā kvalitātē (romāna beigas ir daudz naturālistiskākas tieši kara atveidā).
Arta Jančevska (Hanss Kastorps) jūtīgais sniegums ļauj noticēt gaismas staram visumā nomācošajā sanatorijas atmosfērā. Par šo lomu viņš ir nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris. Attēlā – Artis Jančevskis kopā ar Ģirtu Rāviņu (hofrāts Bērenss). Publicitātes foto
Kara neizbēgamība, kas kā sniega bumba samilst izrādē un ir nemitīgi klātesoša scenogrāfijā, dara šo iestudējumu šodien īpaši aktuālu un izskan kā pareģojums, kam negribas ticēt. Programmiņā izrādes apakšvirsraksts ir Gaismas virzienā. Tieši Arta Jančevska jūtīgais aktierdarbs ļauj noticēt šim gaismas staram visumā nomācošajā sanatorijas atmosfērā.
Lielisks līdzbiedrs Hansam un vienlaikus no viņa atšķirīgs ir Aksela Aizkalna niansēti iemiesotais Hansa brālēns jaunais oficieris Joahims Cīmzens – ar daudz stingrāku mugurkaulu apveltīts, militāri stalts un diemžēl nolemts vissliktākajam slimības iznākumam.
No citiem sanatorijas iemītniekiem īpaši atmiņā paliekoši ir Ineses Ramutes pļāpīgā Štēras kundze (daudz simpātiskāka nekā viņas neinteliģentā varone romānā) un Mārtiņa Liepas Pēperkorns, kuram lieliski padodas romānā tikai ieskicētais neskaidrais, aprautais runasveids un versmainais temperaments. Diemžēl abu brālēnu romantiskās jūsmas objekti – Diānas Kristas Stafeckas Klaudija Šošā un Klintas Reinholdes Marusja – ir tikai dekoratīvas skices, kuras toties labi iederas mehanizētajā, nebeidzamos atkārtojumos balstītajā sanatorijas dienaskārtībā, ko pastiprina Jēkaba Jančevska mūzika. Šie atkārtojumi, kas atstāj gluži vai maģisku iespaidu, ir viens no asprātīgākajiem režisora un kustību mākslinieces ievedumiem. To diemžēl nevar teikt par ainu, ko iedvesmojusi sanatorijas iemītnieku aizraušanās ar okultismu, – spiritiskais seanss ar Marusju centrā it kā izkrīt no kopīgā izrādes plūduma.
Manuprāt, izrāde ir ļoti piemērota arī gados jaunai auditorijai un ir viens no spilgtākajiem šīs sezonas notikumiem, kas turklāt apliecina mūsu jauno dramaturgu spēju strādāt ar lielajiem klasikas tekstiem.
Burvju kalns
Valmieras teātrī 11.IX, 11.X plkst. 18.30, 12.X plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 21–30