Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Džeks, kas noraus stopkrānu. Izrādes Finlandizācija recenzija

Režisora Valtera Sīļa jauniestudējumā Finlandizācija Nacionālajā teātrī lielie jautājumi tiek uzdoti ļoti skaidri. To varētu dēvēt par tādu kā dokumentālo eksistenciālismu.

Konsekvence, ar kādu režisors Valters Sīlis arvien no jauna meklē un atrod, pirmkārt, dramaturģisko materiālu un, otrkārt, skatuves valodu, lai teātrī paustu skaidru un publisku pilsoņa viedokli par mūsdienu Eiropas, tai skaitā Latvijas, aktuālo politiku, raisa patiesu cieņu. Līdz šim Valtera Sīļa un Nacionālā teātra attiecībās vislielākā sociālpolitiskā rezonanse bijusi divām izrādēm – Nē Minskai 2014? (2013) un Veiksmes stāsts (2016). Nu pievienojusies arī trešā.

Mūsdienu somu dramaturga Juhas Jokelas 2016. gadā rakstītās lugas – to lieliski pārtulkojusi Maima Grīnberga – oriģinālais, metaforiskais nosaukums Migla Nacionālā teātra Aktieru zāles šīs sezonas pirmajā jauniestudējumā nomainīts pret daudz prozaiskāko Finlandizāciju. Iespējams, tas darīts mārketinga apsvērumu dēļ, jo Nacionālajā teātrī pirms pieciem gadiem jau bija viena Migla – Migela de Unamuno romāna iestudējums. Taču, iespējams, nosaukuma maiņa ir konceptuāla – Valters Sīlis pagriež interpretācijas fokusu nepārprotamu ētisku un pilsonisku izvēļu virzienā, kas īpaši aktuāli valstīm, kuras tieši var skart finlandizācija – process, kurā kādas valsts iekšpolitika un ārpolitika tiek pakārtota lielākas un spēcīgākas kaimiņvalsts interesēm.

Vēsturiski termins radies, lai raksturotu Somijas un Krievijas attiecības pēc Otrā pasaules kara, bet mūsdienās var tikt attiecināts uz jebkuru tipoloģiski līdzīgu gadījumu. Piemēram, Baltijas valstu un Krievijas līdzāspastāvēšanu vienas robežas divās pusēs.

 

Sarežģījuma indikatori

Juhas Jokelas luga ir izveidota saturiski gudri un tehniski nevainojami. Konflikta izejas situācija ir pazīstama lielākajai daļai mūsdienu globalizētās Eiropas pilsoņu. Kādā Somijas inovāciju uzņēmumā radīts unikāls zinātnisks projekts – iekārta, kas spēj līdz mikrodaļiņām noteikt cilvēka smadzeņu darbības aktivitāti un var kļūt par nozīmīgu pienesumu medicīnā. Lai to ieviestu apritē, ir vajadzīgs valsts finansējums, bet vēl labāk – starptautiska sadarbība. Un kāpēc lai par šo biznesa partneri nekļūtu Krievija, kura varbūt nav pārāk forša vieta no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa, bet arī tur taču dzīvo labi ļaudis.

Izvēršot lugas darbību gandrīz divu gadu garumā, dramaturgs kā sarežģījuma indikatorus izmanto dokumentālus notikumus Krievijā. Tie risinās it kā fonā, jo lugas darbība notiek Somijā, un nav precīzi datēti, tomēr ir skaidri identificējami. Lugas sākumā ar piesardzīgu optimismu drīzumā tiek gaidīta olimpiāde Krievijā (notiek 2014. gada februārī), tad seko Krimas aneksija (2014. gada marts), Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana (2014. gada jūlijs), opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavība (2015. gada februāris), valdības maiņa pēc Somijas parlamenta vēlēšanām (2015. gada aprīlis) un visbeidzot skandāls 2015. gada jūlijā, kad uz Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes atceres pasākumu Somijā netika ielaists Krievijas domes priekšsēdētājs un citi krievu politiķi.

 

Kurš melo mazāk

Paralēli ārējam sižetam – projekta ceļam pa saskaņošanas un kompromisu gaitņiem – risinās iekšējais, konkrētu cilvēku attiecību stāsts.

Oficiālās varas līmeni reprezentē trīs figūras. Daigas Gaismiņas šķietami empātiskā ministre Hannele pārstāv varu "ar cilvēcīgu seju". Jau daudz mazāk privātas intereses nerentablās investīcijās ir jaunajai ministrei – Zanes Jančevskas Annai Marijai Holmai. Savukārt Voldemāra Šoriņa valsts sekretārs A. P. Salminens ir gluži šausminošs savā totālajā bezkaislīgumā. Tieši viņš paradoksālā kārtā izliekas un melo vismazāk un jau izrādes sākumā izsaka brīdinājumu, kurš piepildīsies, kā arī lugas un izrādes finālā visprecīzāk nosaka notikušā diagnozi.

Skaidri sadalītas lomas ir arī zemākajā – projekta autoru un izpildītāju – līmenī. Ir ideālists zinātnieks Taisto, kurā varbūt drusku par daudz Ivars Kļavinskis iezīmē uzreiz pamanāmu atšķirību no apkārtējiem. Drusku izspūris, drusku sakumpis, vienīgais ik pa brīdim baltā laboratorijas halātā. Jau pēc vizuālā tēla vien ātri iespējams nojaust, ka viņš būs opozīcijā. Tas džeks, kas noraus stopkrānu nepareizā virzienā braucošam vilcienam. Ulda Anžes Jone savukārt tikpat skaidri ir otrā pusē – cinisks un sasodīti pievilcīgs pašpārliecināts veiksminieks, "visu ko sastudējies", mierīgs kā flīģelis, kurš, antistresa bumbiņas virpinādams, izdevīguma vārdā pārdos jebko. Toties Gundara Grasberga Olli tik ļoti baidās nostāties kādā no pusēm, ka paša neizlēmība viņu gandrīz fiziski saplēš uz pusēm. Lugas autors šo stāvokli liek ironiski raksturot pašam Olli: "Ētiskas pārdomas, kuru dēļ manas smadzenes pārņēma migla un es atslēdzos. Tāpēc es nolēmu no tām vispār atteikties."

Savukārt Janas Ļisovas Larisa līdz beigām paliek intriģējošs noslēpums – filosofiju studējusi superprofesionāla tulce (aktrise izrādes laikā žilbinoši pārvietojas starp valodām), kura reflektē par cilvēka patību un krievu dvēseles noslēpumiem. Pilnīgi iespējams, ka spiedze, un tikpat ļoti iespējams, ka ne.

 

Precīzi, ātri, viegli

Lugas situācija un tēlu sistēma faktiski uzbūvēta visai shematiski, bet vienlaikus varoņu attiecības ir psiholoģiski daudzslāņainas. Izrādē ir aizraujoši sekot gan veidam, kā dramaturgs organizē darbību un konflikta attīstību, gan koncentrētajam aktieru darbam. Kā projektā, kurā sākumā noteicošais ir pētījums un zinātne, pamazām par vienīgo interesi kļūst pārdošana. Kā iesaistīto kājas pamazām stieg kompromisu purvā arvien dziļāk un dziļāk.

Aktieru ansamblis strādā labi kā pulksteņa mehānisms – precīzi, ātri, viegli. Un bezkaislīgi ir viņu spēlētie cilvēki – zibenīgi kārto lietas, atbild uz nebeidzamiem telefona zvaniem, paspēj reizi nedēļā krogā stilīgi iedzert. Un pa vidu kaut kā tikt galā katrs ar savu sirdsapziņu. Scenogrāfa Uģa Bērziņa veidotā telpa šo atsvešinājuma sajūtu tikai nostiprina – atvērtais birojs, kurā pilnībā pārredzami gan visi četri datorekrāni, gan galdi. Cilvēki ir ar muguru cits pret citu un pēc būtības savstarpēji sveši. Ik pa brīdim ekrānā ielaužas Agneses Cīrules žurnālistes videobalss, bet arī tā neko nespēj ietekmēt, ja nu tikai reizēm uzdot neērtus jautājumus.

Saturiski Finlandizācija nav pati novatoriskākā Valtera Sīļa izrāde. Dirty Deal Teatro iestudējums Pēc grāmatas motīviem risina daudz sarežģītākus jautājumus par cilvēka izvēlēm un to ietekmēto sevis apzināšanos un personības veidošanos. Tomēr Finlandizācijā lielie jautājumi tiek uzdoti ļoti skaidri. Gribētos to dēvēt par tādu kā dokumentālo eksistenciālismu. No vienas puses, robežsituācija, kurā ir jāizdara izvēle. No otras – no šīs izvēles atkarīga būs tikai lēmuma pieņēmēja sirdsapziņa, neviena dzīvību vai nāvi tas tieši neietekmē.

Finlandizācija

Nacionālā teātra Aktieru zālē

22., 31.X, 3., 22.XI, 10., 13.XII plkst. 18.30, 29.XII plkst. 15

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Telefonā nedziedāt

Skatītāju tūkstoši pie lieliem un maziem ekrāniem apliecina dažas svarīgas patiesības.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja