Iedomājoties mākslu Jūrmalas muzejā, iespējams, pirmā prātā ienāks jūras ainavu jeb marīnu glezniecība. Tā noteikti tur ir pabijusi un droši vien būs vēl, taču divas šīs vasaras izstādes, kuras veidojusi kuratore Inga Bunkše, pretendē uz krietni plašāku konceptuālu atvēzienu, lai gan piejūras kūrorta tēma patiesībā ir būtiska un arī bez pludmales skatiem pavisam neiztikt.
Dzīvā tradīcija
Izstāde nelielajā pirmā stāva zālē veltīta latviešu glezniecības ikonai Džemmai Skulmei (1925–2019). Simtās jubilejas gads ir labs iemesls, lai mēģinātu palūkoties uz mākslinieci jaunā rakursā. Kādā agrākā recenzijā jau pieskaitīju Džemmu Skulmi pie paradoksālā "nezināmā kanona". Proti, it kā pie vispāratzītām vērtībām, kuras tomēr izvērstā pastāvīgā ekspozīcijā ieraudzīt joprojām nevar. Kāds rakurss tad fiksējams kuratores Ingas Bunkšes skatījumā?
Galvenais akcents izstādē Džemma Skulme. Skatiens spogulī, šķiet, likts ne tik daudz uz personības oriģinalitāti kā uz tās iesaisti mākslinieku dzimtā kā paaudzes vienojošā evolūcijas ķēdē: "Džemma Skulme pati spoguļoja savas dzimtas devumu: viņas māte Marta Skulme un tēvs Oto Skulme bija mākslas avangardā, un Džemma kopā ar savu dzīvesbiedru, mākslas zinātnieku un gleznotāju Ojāru Ābolu, turpināja viņu iesākto. Skulmju dzimta ir kļuvusi par vienu no tām dzīvās tradīcijas nesējām, kurās redzama kultūras pēctecība" (no izstādes anotācijas).
Ekspozīcijas nosaukumā minētais spogulis ir arī reāls objekts, kas iekomponēts Džemmas Skulmes gleznas Putnubiedēklis (2010) fragmentā tieši iepretim gleznotājas fotogrāfijai, ļaujot arī katram uztaisīt pašbildi dubultportretā ar Džemmu.
Paaudžu dialogi
Uzskatāmu paaudžu saikni atklāj dialogs starp Džemmas gleznu Marta sarkanās zeķēs (ap 1969) un Oto Skulmes akvareli Marta sarkanās kurpēs (1922) – abu Martu, vecmāmiņas un mazmeitas, satikšanās. Viena no izstādes vērtībām ir mazāk pazīstami darbi no mākslas centra Zuzeum, Andra Kļaviņa kolekcijas un Džemmas Skulmes fonda. Piemērs ir Džemmas gleznotais Dubultportrets (XX gadsimta 50. gadi) – viņas un Ojāra Ābola statiski reprezentatīvās pozas daļēji atbalso laikmeta oficiālās mākslas patosu. Tomēr reizē glezna iemieso modernizējoši saplacināto telpu, neitralizēto kolorītu un vieglu triepiena ekspresiju, ar sadoto roku žestu paužot dzīves un mākslas tandēma stabilitāti.
Savukārt Oto Skulmes Māte ar bērnu ir izteiksmīgs starpkaru ekspresīvi pastozā jaunreālisma paraugs. Meitene Džemma ar vērīgo, fokusēto skatienu gan šķiet vecāka par pieciem gadiem, un arī gleznieciskuma pakāpe liek domāt, ka darba datējums tomēr varētu būt XX gadsimta 30. gadi, nevis etiķetē minētie 20. gadi. Savukārt tēlnieci Martu Skulmi pārstāv Konstruktīva skulptūra no 20. gadu pirmās puses – latviešu mākslā reti konsekventa abstraktā tēlniecība, bet vienlaikus frontālā skatā nolasāmas arī līdzības ar profilā tvertu sievietes figūru.
Pašas Džemmas Skulmes darbu vairākums attiecas uz vēlīno periodu – tās ir XXI gadsimta gleznas, kuru impulsi gūti viņas meitas Martas bērnu dienu zīmējumos. Tie ir sievišķi tēli nojaušamā dabas vidē, kuriem kompāniju veido putni, bet redzam arī kādu ziedu, mākoni un Lieldienu zaķi. Bērnišķīga neveiklība, kas sabalsojas un saplūst ar modernistiskām deformācijām, krāsu košumu un triepiena spontanitāti, vislabāk arī iemieso izstādes konceptuālajā pamatā likto paaudžu saikni.
To uzsver arī vitrīna, kurā kolāžveidīgā palimpsestā kārtojas Džemmas Skulmes fotogrāfijas un skices ar Martas Skulmes bērnības zīmējumu, un papildina kinožurnāls Māksla nr. 1 (1967, režisore Irina Masa, operators Ivars Seleckis). Tajā var ielūkoties Skulmju gana slavenajā Mežaparka savrupmājā, vērot Džemmu gleznojam milzīgus, uz grīdas izklātus darbus, kamēr turpat zīmē arī mazā Martiņa; pavīd arī Oto Skulme un Ojārs Ābols, izskan komentāri par radošo procesu, un jau toreiz Džemma min bērna zīmējumus kā būtisku iedvesmas avotu, apliecinot, ka pēdējā posma darbi ir loģisks radošās attīstības rezultāts, nevis tikai kāds nejaušs sānsolis. Reizē tie, protams, apliecina spēju mainīties un neieslīgt rutīnā.
Kopumā izstādē ir skaidri un pārdomāti īstenota noteikta koncepcija. Vienlaikus nepamet sajūta, ka šis ieskats prominentās dzimtas sasniegumos sanācis pārlieku idillisks – nav faktiski nekādu norāžu uz laikmeta sociāli politisko kontekstu, kura lielu daļu veidoja padomju okupācijas apstākļi. To ietveršana nekādi nemazinātu mākslas vērtību, bet var, tieši pretēji, to kāpināt, atklājot pārvarēto šķēršļu raksturu. Tas nenozīmē, ka Džemma Skulme būtu jāpadara par nonkonformisti (kas viņa, protams, nebija) vai, tieši otrādi, jāreducē līdz oficiālā padomju mākslas «establišmenta» pārstāvei (šādu "nodevu" viņas darbos ir mazāk nekā Oto Skulmes vai Ojāra Ābola gadījumā). Iespējams argumentēt, ka pašsaprotamo var izlaist, jo izstāde taču ir par ko citu – par radošā gara nepārtrauktību, mākslas spēku un tradīciju pārnesi. Tomēr šo (it kā) zināmo aspektu atstāšana aiz borta var radīt kādā mērā maldinošu XX gadsimta otrās puses "normālības" iespaidu, īpaši jaunākās paaudzes un ārzemju viesu acīs.
Līdzsvars un rezonanse
Otra izstāde ar nosaukumu Magnētisms arī ir koncepcijas ziņā pārdomāta – kuratore secīgi ievada tēmā ar loģiski izsekojamiem domas "tiltiņiem". No Karla Gustava Junga psiholoģijas tie aizved uz personīgo magnētismu kā "iekšēja spēka un saskaņotības stāvokli", kurā cilvēks "kļūst par magnētu jēgpilnām sakritībām", un tālāk līdz Jūrmalai kā šādai pārejas vietai, kur atgūt iekšējo līdzsvaru un enerģētisko pievilcību. Visbeidzot magnētisms izprotams arī kā rezonanse starp mākslinieku un skatītāju, kura var rasties tikai tiešā mākslas darbu uztverē, kas ļauj apstiprināt vai noliegt to magnētiskos efektus.
Darbus no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rotko muzeja, Jūrmalas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, mākslas centra Zuzeum un privātajām kolekcijām papildina arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja eksponāti un informatīvi citāti no dažādu laikposmu publikācijām. Mākslas darbu spektrs sniedzas no akadēmiska un impresionistiska reālisma līdz abstrakcijai, kuras slavenākais pārstāvis laikam būs Sigurds Vīdzirkste ar saviem kibernētiskajiem punktējumiem, un konceptuālai laikmetīgajai mākslai. Visi šie darbi atklājas kā informācijas kanālu buķete, ko papildina un modificē arī cita rakstura materiāli. Abas muzeja augšstāva zāles, kas gan ir savā starpā savienotas un plūstoši pāriet viena otrā, veltītas katra savam magnētisma aspektam.
Dziedināšanas veidi
Audiofonu visai izstādes pieredzei rada skaņas no "otrās paaudzes konceptuālista" Miķeļa Fišera darba Valodas stunda (2014) – nepārtrauktā cilpā atkārtots jautājums un atbilde bez identificējamas no zīmes, kas saistīta ar "reptiļu valodu". Proti, tas ir darbs no Purvīša balvu ieguvušās Miķeļa Fišera izstādes Netaisnība (2014) – padrūmi ironiskas citplanētiešu izdarību "hronikas" kokgriezuma tehnikā, kam fonu veido arī noslēgtu informācijas burbuļu un sazvērestības teoriju globālais uzplaukums. Šis video ir viens no sadaļā Dziedināšana izstādītajiem objektiem, kuru vidū ir gan Borisa Bērziņa zeltā iegremdējusies apaļīgā Peldētāja, gan Olgas Šilovas ģipša cilnis Ziemeļu Veneras ar līdzīgi pilnmiesīgām sievišķām būtnēm, kas atvasinātas no paleolīta sīkplastikas formām, un virkne citu darbu daudzveidīgās tehnikās. Turpat līdzās ir, piemēram, savulaik tuberkulozes ārstēšanai izmantota maska, brilles Kalnu saulei vai ādercirtnis – instruments asins nolaišanai.
Priekšmeti mijas ar dažādu ārstniecības procesu aprakstiem (Sērūdens, Barokamera, Hipnoze, Urīnterapija, Asins nolaišana, Dūņas, Aukstā ūdens peldes). Visas metodes gan nešķiet saistītas ar kūrortiem, piemēram, asins nolaišana vai urīnterapija, kas pirmsantibiotiku ērā lietota tuberkulozes ārstēšanā. Toties kā urīnterapijas interpretāciju var uztvert Kristiana Brektes objektu Zelta domas (2025) – stikla galvaskausu ar attiecīgo šķidrumu, kura šokēšanas potenciāls gan šķiet izsmelts līdz ar visām neskaitāmajām XX gadsimta neodadaisma provokatoru darbībām.
Retu tieša dialoga piemēru starp medicīniskajiem priekšmetiem un mākslas darbiem savukārt var saskatīt iepriekšminētajās brillēs Kalnu saulei un asprātīgā instalatora Andra Brežes objektā Ierīce realitātes pārveidošanai (2018). Tās ir ar briļļu kājiņām aprīkotas medicīniskās bankas, mazas stikla burciņas, ko izmanto muguras sāpju, bronhu un plaušu slimību atvieglošanai, izspiežot gaisu ar spirtā samērcētu un aizdedzinātu vates kušķi un tā piestiprinot ādai. Zinātniski īpaši neatzītā, tomēr krasi nenoliegtā un joprojām praktizētā metode varētu arī iederēties iepriekšminētajā dziedināšanas procesu uzskaitījumā. Kāda caur šādām brillēm ieraugāma realitāte, būtu intriģējoši paskatīties. Kas galu galā priekšstatos par dziedināšanu laika gaitā neatgriezeniski mainās un kas būtu pelnījis palikt nemainīgs – ir viens no izstādes pēcgaršai atstājamiem jautājumiem.
Pludmaļu ilūzijas
Otra izstādes Magnētisms sadaļa Ilūzija, kurā dominē jau vairāk atpūtas un izklaides, ne tik daudz ārstniecības motīvi, atklāj arī senlaiku pludmales vērojumus, piemēram, gleznieciska reālista Voldemāra Caunes Jūrmala Majoros (XX gadsimta 30. gadi) ar zirgu vilktiem ratiem, laivām krastmalā un kabīnēm uz riteņiem. Kāda mazzināma autora Dmitrija Tegina (ātri par viņu neizdevās atrast nekādas ziņas) nelielā glezniņa Pludmalē (XX gadsimta otrā puse) jau pārstāv tik skičveidīgi plenērisku impresionismu, ka tas kļūst ārpuslaicīgs; to pašu var teikt arī par visiem zināmā Jāņa Pauļuka Pludmali (XX gadsimta 50. gadi), lai gan saules un jūras tuvums, kā arī fona pūļa iespaids uzburts ar gluži citādiem līdzekļiem – kaligrāfiskiem, veikliem "zīmējošu" triepienu blīvējumiem.
Līdzās eksponēti arī jestri sava laika populārās kultūras liecinieki: porcelāna figūriņas Peldētājas (XX gadsimta pirmā puse), atmiņu fragmenti par saulē iedegušiem Apolloniem un eksotiski tērptām modes dāmām starpkaru laika pludmalē, materiāls no tālaika dzeltenās preses flagmaņa Aizkulises par skaistuma karalienes vēlēšanām vai lokāla Lido reklāmas plakāts par Karaliskā skotu zēnu orķestra viesošanos. Pirmās neatkarības posmu pārstāv galvenokārt drukāti materiāli, savukārt fragmenti no XX gadsimta 40. gados veidotiem kinožurnāliem un dokumentālām filmām demonstrē līksmus, kolektīvi vingrojošus vai peldi baudošus padomju pilsoņus, kā arī tik ekstremāli pārpildītu pludmali, kurā burtiski nav kur adatai nokrist un kādu mūsdienās novērot laikam nevarēs.
Vienlaikus šo hēdonisma noskaņu koriģē arī kādas drūmākas un satraucošākas notis. Izstādē ir arī ļoti neparasts vienmēr ierasti koši krāsaini gleznojošā Alekseja Naumova darbs – Lielupe. Pumpuri sastāv no baltiem ledus gabaliem, pelēka ūdens klaja un nospiedoši tumša meža masīva tālākajā plānā. Savukārt Tatjanas Krivenkovas apaļā, oranžos toņos vibrējošā tondo formāta glezna Melanholija (2013) neizbēgami atgādina par Zemei tuvojošos draudīgo planētu no Larsa fon Trīra fantastikas filmas. Patālu no laiskas atpūtas ir arī Andreja Prigičeva miniatūrā instalācija leļļu namiņa stilā Kristiešu harakiri. Kristapa Ģelža darbs Smilšu pils liek atcerēties, cik ātri to aizskalos viļņi. Ezoterisku noslēdzošo akcentu piešķir Raiņa spiritisma seansa atstāsts, kurā viņš esot sarunājies ar Napoleonu par Latvijas un savu nākotni. Galu galā varbūt arī sevis paša un sava iekšējā līdzsvara atgūšana ar kūrorta palīdzību nav nekas vairāk kā ilūzija, līdzīgi tam kā ceļojums uz tālām zemēm nevar no ārpuses mainīt cilvēku, kurš uz turieni paņem līdzi visas savas problēmas un kompleksus.
Lai detalizēti pievērstos ikvienam eksponātam, būtu jāraksta recenzija vairākos turpinājumos, taču secināms, ka dokumentālie ieskati kūrortpilsētas vēsturē līdzās dažādas paaudzes, stilus un medijus pārstāvošo mākslinieku devumam raisa daudzšķautņainas un emocionāli dažādas asociācijas, brīžiem mulsina vai provocē jautājumus, uz kuriem atbildes varbūt atnāks vēlāk pašas no sevis. Piemēram, kā tieši dziedināšana ir vai nav saistīta ar "reptiļu valodas" apgūšanu.
IZSTĀDES
Džemma Skulme. Skatiens spogulī un Magnētisms
Jūrmalas muzejā līdz 7.IX